Pagaidu aizsardzība pret vardarbību ģimenē: pieredze un secinājumi

Grozījumi Civilprocesa likumā nosaka: ja pret personu ir vērsta jebkāda vardarbība, kas notiek starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai citām savstarpēji saistītām personām neatkarīgi no tā, vai aizskārējs dzīvo vai ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā ar aizskarto personu, tiesa vai tiesnesis pēc personas motivēta pieteikuma vai pieteikuma, kas iesniegts ar policijas starpniecību, var pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Šīs aizsardzības līdzekļu ieviešanā nozīmīga loma ir ne tikai cietušajai personai, bet arī tiesai, policijai un citām institūcijām.

LV portāls jautā: Kā, jūsuprāt, kopš ieviešanas praksē darbojas tiesiskais regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību?

Ilze Celmiņa, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas priekšsēdētājas p.i.:

Izmaiņu mērķis Civilprocesa likumā bija radīt tādu mehānismu, lai personas personiskās tiesības (tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību, veselību, dzimumneaizskaramību, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību) būtu iespējams aizsargāt arī ar pagaidu civilprocesuāliem līdzekļiem – personisko tiesību aizsardzības līdzekļiem – kā tas ir paredzēts daudzās Eiropas un arī citās pasaules valstīs. Tas nozīmē, ka cietusī persona ir tiesīga gan pati, gan ar policijas starpniecību (Valsts policijas un pašvaldību policiju) lūgt tiesu noteikt ierobežojumus vardarbīgajai personai.

No Tiesu informācijas sistēmas izriet, ka laikā, kopš ieviests jaunais tiesiskais regulējums pret vardarbību, Latvijas tiesas ir pieņēmušas 447 lēmumus, kas ir saistīti ar pieteikuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību izskatīšanu. Tas nozīmē vidēji 63 pieņemtus lēmumus mēnesī.

Prakse rāda, ka visbiežāk tiesā ar pieteikumu vēršas pati cietusī persona, lūdzot piemērot pagaidu aizsardzības līdzekli, ar kuru vardarbīgajai personai uzlikts pienākums atstāt mājokli, kurā uzturas cietusī persona, un noteikt aizliegumu tikties ar cietušo.

Ievērojot to, ka Latvijā šāds regulējums bija jaunums gan no juridiskā viedokļa, gan arī pilsoniskās sabiedrības izpratnes viedokļa, jo līdz šim parasti cietusī persona bija tā, kura vai nu cieta pret sevi vērsto vardarbību, vai bija spiesta atstāt mājokli, slēpties un pati meklēt veidus, kā izvairīties no vardarbīgās personas, uzskatu, ka praksē šo pagaidu aizsardzības mehānismu ir izdevies iedzīvināt.

Tomēr izgaismojušās arī problēmas. Tiesām sākotnēji vislielākās grūtības bija saistītas ar to, ka pieteicējs, iesniedzot pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, pirms prasības celšanas tiesā var nenorādīt, kādu tieši prasību viņš gatavs celt. Tas nozīmē, ka nav prasības priekšmeta.

Pieteikumam var nebūt pievienoti pierādījumi. Pieteikumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību ir ietverts apliecinājums, kurā lietas dalībnieks apstiprina, ka pieteikumā sniegtās ziņas par faktiem un lietas apstākļiem ir izsmeļošas un patiesas. Vardarbībai ir daudzveidīgas formas, un ne visu veidu vardarbību (it īpaši psiholoģisko) var pierādīt  rakstveidā. Tas nozīmē, ka pieteikumā izklāstītajiem apstākļiem ir jāspēj pārliecināt tiesnesi, ka ir pamats piemērot kādu no likumā paredzētajiem pagaidu aizsardzības līdzekļiem.

Ir gadījumi, kad vecāki šo pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību izmanto, lai kavētu strīda izskatīšanu tiesā, kas skar bērnu aizgādības un saskarsmes tiesību izmantošanu. Piemēram, gadījumos, kad tiesa ir pieņēmusi pagaidu lēmumu par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, bet vienu no vecākiem šāds lēmums neapmierina, tiek sniegts pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, lai panāktu, ka otrs vecāks ar bērnu netiktos. Tas izraisa ķēdes reakciju, jo pieteikuma apmierināšanas gadījumā ir jāgroza saskarsmes lēmums, bet pieteikuma noraidīšanas gadījumā tas tiek pārsūdzēts augstākas instances tiesā. Rezultātā abos gadījumos tiek novilcināts tiesas process.

Nereti ir situācijas, ka no pieteikuma vai tā izskatīšanas gaitā noskaidrojas, ka vietā, kur notika vardarbība, jau iepriekš un pat vairākas reizes bija ieradusies policija. Iespējams, ja policija ātrāk būtu izmantojusi tai piešķirtās tiesības pieņemt lēmumu par nošķiršanu un iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību, no valsts puses cietušai personai aizsardzība būtu nodrošināta ātrāk.
 

Iveta Štrausa, Valsts policijas galvenās kārtības policijas Dienestu koordinācijas biroja priekšnieka vietniece:

Pagaidu aizsardzība pret vardarbību policijai ir papildu instruments rīcībai vairākās situācijās. Arī iepriekš policijas darbinieki devās uz šādiem izsaukumiem, risināja ar vardarbību saistītus jautājumus.

Taču šis instruments dod papildu iespējas gadījumos, kad mājsaimniecībā dzīvojošām personām pastāv akūti draudi, kas var būt saistīti ar kriminālprocesu. Šim regulējumam ir milzīgs pluss – tas, ka mājoklis ir jāatstāj nevis upurim, bet varmākam neatkarīgi no īpašuma piederības. It sevišķi pašvaldības policijas prakse liecina - kad policisti, izbraukuši uz izsaukumu, informē – mēs izvērtēsim vardarbības draudu risku un varam pieņemt lēmumu par nošķiršanu (pirms prasības celšanas tiesā policija var pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu iespējamam atbildētājam, kurš rada draudus, atstāt mājokli, neatgriezties un neuzturēties tajā vai tā tuvumā), tas vien jau rada bažas varmākam, bailes, ka to var no mājokļa izlikt.

Nevar teikt, ka saistībā ar minēto tiesisko regulējumu policijai būtu daudz vairāk izsaukumu, bet ir palielinājusies administratīvā noslodze šo lietu reģistrēšanai, formalitāšu kārtošanai, piemēram, sarakste ar tiesām. Taču šim nolūkam no 1.janvāra VP tiek izveidotas 39 papildu štata vietas – katrā iecirknī pa vienai.

Pagaidu aizsardzībā pret vardarbību pastāv divējāds regulējums. Pirmais - cietusī persona, ja draudi nav akūti, pati vēršas tiesā ar prasības pieteikumu, un tiesa, izvērtējot visus apstākļus, var piemērot pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļus. Tiesa pēc tam šo lēmumu nosūta VP lēmuma izpildes kontrolei.

Otrs veids, kā paredz grozījumi likuma "Par policiju" 12.pantā, ir gan VP, gan pašvaldības policijas darbinieku pienākums novērst tūlītējus draudus gadījumā, ja persona, kas atrodas mājoklī, var nodarīt kaitējumu citai personai, kas tur pastāvīgi dzīvo, un tiesības policijas darbiniekiem pieņemt lēmumu par nošķiršanu.

Par tiesas lēmumu nepildīšanu ir paredzēta kriminālatbildība – tātad ir jau iepriekšējs pieņēmums, ka cilvēks izvairīsies no tiesas lēmuma nepildīšanas, baidoties tieši no iespējamā soda.

Par policijas lēmumu par personas nošķiršanu nav paredzēta kriminālatbildība, bet piespiedu izpilde, ko nosaka Administratīvā procesa likums – tā ir vai nu tiešā spēka pielietošana, vai piespiedu naudas piemērošana. Policijas lēmumu par nošķiršanu var piemērot līdz astoņām dienām, bet, ja cietusī persona pēc tam vēlas, lai tiesa turpina skatīt šo jautājumu, tad policijas lēmumu par nošķiršanu piemēro tik ilgā laikposmā, lai savu lēmumu paspētu pieņemt tiesa.

Iepriekš cietušās personas mēdza vērsties policijā ar iesniegumu, bet pēc tam pārdomāja un nākamajā dienā savas subjektīvās attieksmes dēļ pret varmāku šo iesniegumu izņēma. Tagad, ja ir pieņemts policijas lēmums par nošķiršanu, tas būs spēkā tik ilgi, cik norādīts lēmumā. Bet lēmumu par nošķiršanu policija var pieņemt vienīgi uz rakstveida pieteikuma pamata. Ja ir izsaukums uz mājokli un cietusī persona, piemēram, atsakās rakstīt pieteikumu policijai, tad nošķiršanai nav pamata. Bet var būt arī tā, ka policijas amatpersonas, ierodoties mājoklī, ar savu klātbūtni vien atrisina šo jautājumu. Ja varmāka ir reibuma stāvoklī, policija var piemērot citu ietekmēšanas līdzekli saskaņā ar citu likuma normu – aizturēt līdz 12 stundām, nepieņemot policijas lēmumu par nošķiršanu.

Statistika liecina, ka uz 1.novembri bija pieņemti 83 policijas lēmumi par nošķiršanu, no tiem 75 pieņēmuši VP darbinieki un astoņus – pašvaldības policija. Bet ļoti aktīvi strādājusi tiesa: VP ir reģistrēti 243 tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību, un tas ir ļoti daudz.

Decembra sākumā sadarbībā ar Labklājības ministriju, Resursu centru sievietēm "Marta" notika semināri Limbažos un Tukumā, kur piedalījās speciālisti no VP, pašvaldības policijas, kā arī sociālie un bāriņtiesu darbinieki, ģimenes ārsti. Apspriežot līdzšinējo īso praksi, ir izgaismojušās dažas risināmas problēmas. Piemēram, šobrīd, ja policija pieņēmusi lēmumu par nošķiršanu un ģimenē ir bērns, neatkarīgi no tā, vai viņš ir cietusī puse vai nav, policijai ir pienākums dienas laikā par to informēt bāriņtiesu, kas savas kompetences ietvaros jautājumu risina tālāk – vai ir aizskartas bērna tiesības. Bet, ja tiesa pieņem lēmumu par pagaidu aizsardzību, kas nav iesniegts ar policijas starpniecību, tad tiesai nav pienākuma informēt bāriņtiesu. Tātad iznāk, ka vairākos no 243 gadījumiem ir pieņemts lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību un bāriņtiesa par to nav informēta.

Irina Frolova, Resursu centra sievietēm "Marta" klientu konsultante:

Tiesiskais regulējums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību darbojas salīdzinoši veiksmīgi. Kopš aprīļa ir gandrīz 300 lēmumu par nošķiršanu, kas ir ievērojams skaits, ņemot vērā regulējuma īso piemērošanas periodu un Latvijas iedzīvotāju skaitu.

Ieviešot šo regulējumu, valsts parādīja, ka tai rūp vardarbības ģimenē problēma un tā ir gatava aizstāvēt upura intereses. Ja pirms tam viens no iemesliem, kāpēc cietusī sieviete palika dzīvot ar varmāku, bija atsevišķa mājokļa trūkums un bailes atkārtoti tikt ievainotai, tad šobrīd regulējums liek mājokli atstāt varmākam un dod cietušai sievietei laiku sakārtot savu situāciju, pasargājot viņu no kontaktiem ar varmāku.

Daudzas vardarbībā cietušās klientes ir atzinušas - uzzinot par jauno regulējumu, varmākas ir mainījuši savu uzvedību un retāk vai nemaz nepielieto fizisko vardarbību, zinot, ka var tikt izraidīti no mājokļa.

Šobrīd sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesām, policistiem, prokuroriem un tiesnešiem ļoti nepieciešams veidot vienotu attieksmi par regulējuma piemērošanu, lai nodrošinātu patiesi uz upuri centrētu pieeju un nenotiktu sekundārā viktimizācija. Tālab vēl nepieciešamas apmācības starpinstitucionālās sadarbības stiprināšanai, lai novērstu vardarbību pret sievieti.

Tomēr svarīgi ir uzsvērt arī dažas ar regulējuma piemērošanu saistītas problēmas. Viena no tām ir gadījuma nepietiekami rūpīga izskatīšana, kad pienācīgi netiek izvērtēts primārais upuris un regulējums ticis piemērots pret sievietēm, kuras lietoja vardarbību pret vīrieti, aizstāvot sevi un bērnus. Vēl viena problēma ir policistu izvairīšanās pielietot šo regulējumu, jo dažreiz viņi pieņem lēmumu, uzskatot, ka gadījums nav akūts un līdz ar to varmāku nav nepieciešams nošķirt.

Bet pārsvarā no klientēm ir labas atsauksmes par policijas darbinieku darbu. Situāciju ļoti atvieglo arī fakts, ka policijas darbinieki uzreiz palīdz sagatavot un nogādāt pieteikumu tiesā.

Ieteikums policijas darbiniekiem: informēt cietušās sievietes par iespēju saņemt bezmaksas psiholoģisko un juridisko palīdzību Resursu centrā sievietēm "Marta", pat ja viņas vēl nav gatavas varmākas nošķiršanai.

Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs:

Ir divi procesi pagaidu aizsardzības pret vardarbību veidolā: pirmais ir pirms prasības celšanas tiesā un otrais - prasības ietvaros. Bāriņtiesu likuma 19.¹ pants nosaka: ja bērna vecāks vai aizbildnis objektīvu iemeslu dēļ nav iesniedzis bērna interesēs tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, bāriņtiesa bērna interesēs iesniedz šo pieteikumu, ja pastāv likumā minētās bīstamības.

Kādi ir šie objektīvie iemesli, kuru dēļ bērna vecāks vai aizbildnis bērna interesēs nav iesniedzis tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību? Jebkurā gadījumā par objektīvu iemeslu nevar uzskatīt viedokli "es negribu to darīt". Ja kāda no minētajām personām pauž šādu uzskatu, tas nevar būt par pamatu, lai bāriņtiesa iesniegtu tiesai pieteikumu. Objektīvs iemesls varētu būt, ja vecāks vai aizbildnis nevar iesniegt pieteikumu tiesai savas slimības vai, piemēram, garīga rakstura traucējumu dēļ. Īstenībā ir diezgan grūti iedomāties šos objektīvos iemeslus, un Rīgas bāriņtiesa minētā likuma pantu līdz šim savā praksē nav izmantojusi.

Lielākajā daļā tie būs gadījumi, kad māte vai tēvs, kas ir šie varmācībā cietušie, drīzāk vērsīsies policijā, un tā jau saskaņā ar Civilprocesa likuma normām un Ministru kabineta noteikumiem iesniegs tiesā šo pieteikumu.

Ja arī pirms prasības celšanas mēs pieteikumu iesniegtu, un tad ir jautājums – kāda būs pamata prasība un kurš to iesniegs? Minētā panta trešajā daļā ir noteikts: "Ja tiesas lēmumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību noteiktajā termiņā prasība nav celta vai pantā minētā tiešā vai netiešā vardarbība nav novērsta citā veidā, bāriņtiesa var izvērtēt bērna vecāka vai aizbildņa rīcības atbilstību bērna interesēm."

Tas nozīmē, ka bāriņtiesai jālemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu. Bet ļoti reti būs gadījumi, kad mēs konstatēsim – lai problēmu atrisinātu, ir nepieciešams, piemēram, šķirt laulību, kas varētu būt viens no prasības pamatiem. Pagaidu aizsardzības būtība ir steidzama, nekavējoša rīcība, lai situāciju uzlabotu.

Taču bāriņtiesai ir vēl citi instrumenti, kā to steidzami darīt, piemēram, vienpersoniska lēmuma pieņemšana. Ja bāriņtiesas pārstāvji redz, ka bērnam ģimenē ir slikti, ka viņš emocionāli ir sagrauts, mēs pat nedomāsim par tiesu, bet izmantosim šo vienpersonisko lēmumu, jo bērns tajā brīdī ir jāpaglābj no varmākas. Vienalga, vai māte to ir pieļāvusi, vai tēvs to izdarījis vai otrādi, jebkurā gadījumā būs jāpasargā bērns.