Kad emocijas iet pāri veselajam saprātam

Plašu rezonansi izraisījušais spriedums ir pieņemts slēgtā tiesas sēdē, un visdrīzāk nav pamata uzskatīt, ka tas būs pieejams apspriešanai plašākam juristu lokam vai sabiedrībai arī pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas pēdējā tiesu instancē. Iespējams, ka tas kādreiz tiks publiskots anonimizētā formā. Līdz ar ko lielākai daļai sabiedrības, tāpat kā šī viedokļa pazemīgajai autorei, būs jāpaļaujas uz tiesu sistēmas un prokuratūras speciālistu profesionālo godaprātu, viedokli un kriminālprocesā noteiktajām procedūrām.

Tomēr, kā jau minēju, emocijas iet pāri veselajam saprātam. Mediju un sociālo tīklu diskusijās tiek plaši apspriests, kādu sodu vajag vai nevajag iespējamiem noziedzīgā nodarījuma izdarītājiem, attiecībā uz kuriem līdz sprieduma spēkā stāšanās brīdim darbojas nevainīguma prezumpcija, tai pašā laikā īpaši nevienu neuztrauc fakts, ka cietušajam bērnam piešķirta nesamērīgi maza kompensācija (nedaudz vairāk kā viens tūkstotis eiro). Vismaz spriežot pēc medijos izskanējušās informācijas, noziedzīgā nodarījuma raksturs ir tāds, ka bērnam varētu būt nodarīts psiholoģiski emocionāls ļoti nopietns kaitējums, jo sevišķi, ja kaitīgās darbības ir ilgušas piecu gadu periodā, kā patlaban tiek apgalvots. Iespējams, ka kaitīgās sekas, ko atstājis noziedzīgais nodarījums uz bērna emocionālo veselību, izpaudīsies dažādos veidos vēl pēc gadiem, tādēļ patlaban ir vajadzīgs profesionālu speciālistu atbalsts, kas varētu būt nevis mēnešu, bet gadu jautājums. Šis ir iemesls, kāpēc kompensācijas summa ir nesamērīgi maza. Vēlme sodīt un linčot ir daudz spēcīgāka nekā vēlme atbalstīt cietušos un risināt problēmu.

Tomēr mani neatstāj doma vēl par vienu lietu - kā tas varēja notikt, ka piecu gadu laikā, kamēr nelietīgi ļaudis ņirgājās par bērnu, neviens no bērnu tiesību aizsardzības subjektiem, kas nosaukti Bērnu tiesību aizsardzības likumā (5. un 5.¹), kuru starpā ir pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi; vecāki un personas, kas aizstāj vecākus; bāriņtiesa; pašvaldība un citi, nesaskatīja tajā vidē, kurā dzīvoja bērns, nekā aizdomīga un arī meitenes vai vardarbnieku uzvedībā neko tādu, kas varētu raisīt aizdomas, ka ar bērnu notiek kas nelāgs. Tātad nav nekāda preventīvā mehānisma, kas šādos gadījumos nostrādātu, aizsargājot cietušo. Baisā patiesība un sašutums radās tikai tajā brīdī, kad uzzinājām par tiesas spriedumu. Minētā dēļ nevar būt runa par to, ka šādos gadījumos prevencijas sistēma nestrādā – tādas vienkārši nav.

Prevencija strādā vienmēr, ja tā pastāv kā mērķtiecīga sistēma. Pat pavisam pavirši ielūkojoties Tiesu informācijas sistēmā, atrodam statistiku par noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumneaizskaramību. Proti, par šādiem Krimināllikuma (KL) pantiem: 159. "Izvarošana"; 160. "Seksuāla vardarbība"; 161. "Seksuāla rakstura darbības ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu"; 162. "Pavešana netiklībā".

No statistikas viedokļa patlaban nav pamata apgalvot, ka šo noziedzīgo nodarījumu skaits strauji pieaugtu, tas saglabājas kopumā nemainīgs. Jāatzīmē, ka 2014.gadā ir dubultojies par izvarošanu un seksuālo vardarbību notiesāto personu skaits, taču kopumā nekāda kāpuma tiesu statistikā nav.

Pat nepastāvot dzimumnoziedzības jomā īpaši augošai dinamikai, tiešām ir sarežģīti izskaidrot to argumentāciju, kāpēc prokurore, uzturot apsūdzību šajā lietā, neprasīja bargāku sodu abiem tiesājamiem. Krimināllikuma redakcija, lai ir maigāka nekā patlaban spēkā esošā, tomēr paredzēja (ja pieņemam, ka noziedzīgais nodarījums izdarīts piecu gadu periodā no 2009.gada) 162.panta otrā daļā par netiklu darbību izdarīšanu ar mazgadīgu personu brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, bet vēlākā redakcijā - sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Pat nezinot visu nepieciešamo informāciju secinājuma izdarīšanai, ir saprotams - lai piemērotu piespiedu darbu, nevis brīvības atņemšanu, prokurora rīcībā bija jābūt visai vērā ņemamiem argumentiem vainu mīkstinošu apstākļu formā.

Soda jēga un spēks, jo sevišķi pie šāda veida noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir cilvēciski pretīgi ikvienam cilvēkam, ir nevis brīvības atņemšanas soda gadu skaitā, bet efektivitātē. Efektīvs ir tas sods, kas spēj novērst iepriekšējā noziedzīgā nodarījuma iemeslus un darbojas tā, lai izslēgtu iespēju, ka vardarbības veicējs izdara nākotnē jaunu noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc pozitīvi vērtējams ir fakts, ka piemērota probācijas uzraudzība. Brīvības atņemšana te nav panaceja, jo, piemēram, Valsts Probācijas dienests ik gadu uzrauga nedaudz vairāk kā 100 dzimumnoziedznieku2, un atkārtoti nodara pāri kādam tikai 4% no tiem; bet no tiem, kuri izcietuši sodu cietumā par šāda rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, recidīvs ir ap 20 procentiem. Tātad probācijas uzraudzība un piespiedu darbs var būt efektīvāks līdzeklis, lai liktu saprast vardarbniekiem, kā tikt galā ar viņu slimīgajām tieksmēm. Turklāt Valsts Probācijas dienestā strādā ap 70 speciālistu, kuri ir apmācīti darbam tieši ar dzimumnoziedzniekiem.

"Vēlme sodīt un linčot ir spēcīgāka nekā vēlme atbalstīt cietušos un risināt problēmu."

Tomēr viss iepriekš minētais nekādi nepalīdz konkrētajam cietušajam bērnam. Iespējams, tiem gan, kuri nākotnē varētu ciest no šo divu vīriešu deviantās uzvedības. Toties medijos ir pietiekami daudz izskanējušas informācijas, kas satur ziņas, pēc kurām ir iespējams identificēt cietušo bērnu. Punktu visam pielika viena no, iespējams, vardarbīgā vīrieša foto attēla publicēšana sociālās saziņas vietnē "Facebook". Vai šāda rīcība ir bērna labākajās interesēs? Ja bērnu ir iespējams identificēt pēc publiskotajām ziņām, tad visdrīzāk, ka nav. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES 20.panta sestā daļa paredz, ka "dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai, cietušo bērnu interesēs un ņemot vērā citus svarīgākus iemeslus, aizsargātu cietušo bērnu privātumu, identitāti un reputāciju un novērstu jebkādas tādas informācijas izplatīšanu atklātībā, kas ļautu viņus identificēt".

Tādējādi ir redzams, ka pastāv problēmas mūsu praksē: veids, kā amatpersonas skaidro savus lēmumus; cietušā sekundārā loma kriminālprocesā, pārvēršot pat šādu sensitīvu gadījumu valsts un tās iedzīvotāju batālijā PRET noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, nevis PAR cietušo cilvēka bērnu; vardarbības prevencijas sistēmas trūkums un citas lietas. Starptautiskie tiesību akti ir vieni no Latvijas nacionālās normatīvās bāzes avotiem. Tas nav tikai pienākums tos izpildīt, bet arī iespēja dažādos gadījumos vērsties pie starptautiskām vai reģionālām (Eiropas Savienības) tiesību normām, kad cilvēkus neapmierina kāds pastāvošs tiesiskais risinājums vai regulējums.

Autore atbalsta demokrātijas instrumentus, tai skaitā, ka sabiedrība pauž savu viedokli piketos vai citādās pilsoniskās aktivitātēs, tomēr savs darbs darāms arī juristiem un citiem bērnu tiesību aizsardzības jomā strādājošiem speciālistiem. Lai uzlabotu situāciju un pilnveidotu sistēmu bērnu tiesību aizsardzībai, būtu vērtīgi attīstīt diskusiju, lai iespējami plašāk ieviestu Direktīvas 2011/92/ES ieteikumus Eiropas Savienības dalībvalstīm, tai skaitā pievēršot īpašu rūpību direktīvas 30. un 39.punktam, kā arī 3., 5., 19. un 20.pantam. Kā arī izvērtēt, vai bērnu tiesību aizsardzības prevencijas sistēma ir pietiekami efektīva un atbilst Bērnu tiesību konvencijas 19.pantam, kas noteic: "Dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas personas aprūpē. Šādiem aizsardzības pasākumiem būtu attiecīgi jāparedz efektīvas procedūras sociālu programmu ieviešanai, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu bērnam un personām, kas par viņu rūpējas, kā arī citus pasākumus, lai nepieļautu iepriekšminētos sliktas izturēšanās gadījumus un tos identificētu, par tiem paziņotu, nodotu izskatīšanai, veiktu izmeklēšanu, aprūpētu bērnu un kontrolētu turpmākās norises, kā arī vajadzības gadījumā vērstos tiesā."

Lai cilvēku aizsardzību no vardarbības Latvijā padarītu efektīvāku, Tieslietu ministrija šobrīd izstrādā divus inovatīvus un prevencijas jomā ļoti būtiskus likumprojektus: likumu "Par preventīvajiem piespiedu līdzekļiem", kura mērķis ir aizsargāt personas no vardarbības riskiem pirms noziedzīga nodarījuma notikuma, un likumu par bērnu deviantas uzvedības novēršanu.

Šodienas diskusiju degpunktā esošie pedofili izauga mūsu ar jums kopējā sabiedrībā un nodarīja pāri nevainīgam bērnam, šī iemesla dēļ ir svarīgi atbalstīt vardarbības prevencijas attīstību, lai ikreiz nenotiktu cīņa ar sekām, kad kāds cietis no šādas vardarbības. Virknē Eiropas valstu vardarbības prevencija, jo sevišķi sargājot bērnus, darbojas efektīvi, un Latvijas situācija ne ar ko neatšķiras. Tas nozīmē, ka mūsu valstī ir iespējams attīstīt sistēmas, kur nepieļauj, ka bērni izaug par vardarbīgiem pieaugušajiem vai cieš no citu cilvēku izdarītiem noziegumiem.

1Piezīme. Pilnais tiesas spriedums būs tikai 20.jūlijā.

2Skatīt arī šeit: http://www.delfi.lv/news/national/criminal/pern-valsts-probacijas-dienesta-uzraudziba-bija-119-dzimumnoziedznieki.d?id=46219721