Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilona Kronberga: „Līdz ar bērna piedzimšanu cilvēki diemžēl neiemanto arī audzināšanas prasmes.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Sabiedriskās politikas centrs jeb domnīca "Providus" veic pētījumus gan par agrīniem pasākumiem bērnu agresīvas un antisociālas uzvedības mazināšanai, gan jauniešu noziedzības novēršanai. Par šo tematu saruna ar vienu no pētījumu autorēm - "Providus" vadošo pētnieci juristi Ilonu Kronbergu.
No vienas puses ir tā – bērni savā starpā ir plūkušies jau izsenis un bijuši gana nežēlīgi arī savstarpējā attieksmē. Atcerēsimies klasiku - Poruka stāstā "Kauja pie Knipskas" skolasbiedri nodara pāri maigajai dvēselei Cibiņam... Acīmredzot ir jāprot atšķirt, kad bērnu starpā ir radies kašķis gadījuma dēļ un kad patiešām ir fiziska vai emocionāla vardarbība, kuru izraisījušas agresīvu bērnu rakstura īpašības, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Kā to atšķirt, un ko darīt?
Sāksim ar to, ka bērns cieš no vardarbības tad, ja viņš atkārtoti un ilgstoši ir pakļauts negatīvām emocionālām vai fiziskām darbībām un attieksmēm, ko rada viens vai vairāki vienaudži vai pieaugušie. Arī plašsaziņas līdzekļos ir atspoguļoti dažādi gadījumi par skolēnu vardarbīgu izturēšanos pret saviem skolas vai klases biedriem. Šo problēmu vienmēr var aplūkot divos veidos. Pirmais – meklēt šīs uzvedības un šādu bērnu rīcības cēloņus. Otrs veids, protams, ir meklēt formālos risinājumus.
Taču vienmēr ir jāpatur prātā, ka bērns nenāk no nekurienes un viņa attīstībā svarīgs ir katrs gads, mēnesis un nedēļa. Piedzimšana ir tālākās izaugsmes starta punkts - no pirmā brīža, kad māte vai tēvs bērnu paņem savās rokās, – un ir ļoti svarīgi, kā viņi sevi apzinās vecāku lomā.
No otras puses, tiklīdz bērniņu oficiāli reģistrējam, viņš kļūst par dažādu tiesisko attiecību subjektu. Šeit abpus viņa dzīves līnijai iezīmējas divas jomas – viena ir formālā (tiesiskā regulējuma un valsts iestāžu nodrošinātā) aizsardzība un otra – neformālā jeb ģimenes aizsardzība.
Šie aizsardzības faktori un to mijiedarbība mūsu starptautiskā projekta "Bērnu antisociālās uzvedības mazināšana: agrīnās prevencijas modeļi" ietvaros tiek pētīti vairākās Eiropas valstīs.
Jau no bērna piedzimšanas brīža šie formālie un neformālie pienākumi sadalās: mazais cilvēks kopš piedzimšanas brīža kļūst par bērnu tiesību aizsardzības, tostarp arī par prevencijas, subjektu, un šīs tiesības attīstās līdz 18 gadu vecumam, kad viņš formāli kļūst pieaudzis. Savukārt otrā pusē ir ģimene, mājsaimniecība un viss, kas tajā notiek. Bērns atrodas viducī.
Kā bērns, kurš ir kā balta lapa, var kļūt varmācīgs? Kā veidojas bērna pieredze?
Šeit izdalāmi vairāki posmi. Pirmajā dzīves gadā mazuli uzrauga ģimenes ārsts, un mājās ir kāds (māte vai tēvs), kas ar viņu nodarbojas. Neformālās attiecības jeb ģimenes vides nodrošinājums ietekmē bērna attīstību, bet liela nozīme ir ģimenes ārstam: ja viņš bērna veselības stāvokli kārtīgi neuzrauga un šajā laikā ir kādas veselības problēmas, kas netiek atklātas un novērstas, tam var būt diezgan liela ietekme uz bērna nākotni.
Tālākais laiks līdz aptuveni triju gadu vecumam, kad bērns nonāk pirmsskolas izglītības iestādē (PII) jeb bērnudārzā, ir ļoti svarīgs tādēļ, ka mazais cilvēks iegūst pirmo priekšstatu par to, kas viņš ir, no kā gūst komfortu, apmierinājumu, vai jūtas laimīgs, kā arī uzvedības iemaņas, tātad socializējas.
Šajā laikā vislielākais īpatsvars ir neformālajai aizsardzībai no ģimenes puses, jo ģimenes ārsts kā formālās aizsardzības pārstāvis vairs tik cieši neseko viņa veselībai. Diemžēl šis periods faktiski ir tas, kurā bērniem Latvijā ir vislielākais traumatisms dzīves vidē - viņi izkrīt pa logiem, applaucējas, iedzer indīgus šķidrumus. Diemžēl šajā posmā bērna fiziskā uzraudzība ģimenē nedaudz krītas, jo vienam no vecākiem, kas ar bērnu bijis kopā līdz gada vecumam, lielākoties nākas atgriezties darbā, bērnu tad uzrauga vai nu vecmāmiņa, vai ļoti bieži – algota aukle. Kaut arī valstī daudz ir darīts, regulējot šo bērnu uzraudzības personu statusu arī Bērnu tiesību aizsardzības likumā, taču šis vecuma posms aizvien ir ļoti maz nosegts valsts uzraudzības ziņā un tieši tajā bieži vien iegūstam emocionāli traumētu bērnu.
Tad jau pienāk laiks, kad viņam jādodas uz bērnudārzu?
Atkarībā no ģimenes apstākļiem tas, protams, var notikt arī mazliet vēlāk. Bet šajā brīdī iestājas nākamais posms līdz septiņiem gadiem, kad bērns dosies uz skolu. No formālām iestādēm šeit kā dalībnieks parādās PII, kaut kur pavīd sociālais dienests, bet faktiski bērna attīstībā milzīga nozīme ir tieši bērnudārzam. Vecāki neformālajā aizsardzības funkciju plāksnē sāk nedaudz attālināties, jo uzskata - bērns ir uzticēts šai iestādei, kam ar viņu jātiek galā.
Bet kas norisinās bērna emocionālajā pasaulē? Viņš ierodas bērnudārzā ar līdz šim iegūto pieredzi, nostiprina sevī iemaņas un prasmes, kā arī gluži jaunā vidē pārbauda jaunus uzvedības modeļus jeb neapzināti novelk robežas. Ja bērns šajā laikā, piemēram, jūtas vairāk vīlies, netiek iedrošināts, tad nespēj saprast to, kas ir cieņa. Cieņa pirmām kārtām pašam pret sevi, kā arī spēja cieņpilni izturēties pret citiem cilvēkiem, tai skaitā bērniem. Lai to nodrošinātu, bērnudārza pedagogiem jābūt ciešai sadarbībai gan ar vecākiem, gan ar sociālo dienestu un arī jau iepriekš minēto ģimenes ārstu.
Vai bērnam šādā agrīnā vecumā var izpausties arī antisociālas uzvedības pazīmes?
Jā. Drīzumā noslēgsies mūsu projekts par to, kā PII tikt galā problēmu gadījumos, ja bērnam parādās šāda uzvedība, kas ir traucējoša pārējiem, ir izaicinoša, kaitē pašam bērnam. Piemēram, viņš pats ir uztraucies, nespēj kontaktēties ar citiem, ar audzinātāju. Tad viņai vajadzētu noskaidrot, kādēļ tā ir. Šeit ir ļoti svarīgi, lai bērnudārza pedagogi un arī pārējie speciālisti līdz ar bērnu spētu audzināt vecākus, veidot viņiem pieradumu sadarboties, visādi atbalstīt šajos vecākos pozitīvas pieredzes izveidošanos. Lai vecāki bērnu neuzskatītu par traucēkli vai svešķermeni savā dzīvē, bet daļu no sevis. Uzvedības riski bērnam šajā vecumā liecina par nepiepildītām vajadzībām.
Varbūt, ja bērnudārza audzinātāja teiks, ka bērns ir nervozs, kauslīgs, vecāki to nevēlēsies uzklausīt un visu vainu saskatīs PII personālā vai citos bērnos?
Šeit nav stāsts ne par vainu, ne atbildību, bet savstarpēju sapratni. Mūsu priekšā ir mazs bērns un viņa vecāki - bieži vien ar nepietiekamu pieredzi būt vecākiem. Jo līdz ar bērna piedzimšanu cilvēki diemžēl neiemanto arī audzināšanas prasmes. Te ir jautājums par atbalstu, par savstarpējās uzticības un sapratnes veidošanu. Audzinātāja saka – jūsu bērns ir ļoti agresīvs, bet mēs to nesakām tāpēc, ka viņu nosodām, bet tādēļ, ka vēlamies palīdzēt. Vai mēs nevarētu izdarīt to un to un paskatīties, kas būs, jo šī agresivitāte traucē viņam mācīties. Taču jūsu bērns ir ļoti gudrs un varētu uzrādīt labākas sekmes!
Tas izklausās drīzāk pēc teorijas, ideālā varianta. Iedomājos nogurušu audzinātāju, darbā nopūlējušos, nervozus vecākus...
Ja, piemēram, mērķis ir pašvaldības pakalpojums, kur vecākiem ir iespēja pa dienu atstāt bērnu un vakarā viņu saņemt ar garantiju, ka a) viņš būs nodarbināts; b) pabarots; un c) atradies siltumā un sausumā, tad tas ir viss. Ja mērķis ir tāds, tad, protams, audzinātāja vienmēr paudīs pretenzijas pret vecākiem, ka bērns ir agresīvs, jauc noteikto kārtību un necentīsies iesaistīt vecākus jebkādā dialogā. Tas būs futbols starp divām pusēm, kurā katra nesīs savu taisnību, vainos viena otru un meklēs, kurš ir atbildīgais. Kur atrodas bērns, kamēr notiek šis futbols? Tā spēle iet pār viņa galvu, un viņam nekļūst labāk. Tad ko mēs gribam? Lai mums ir nemācīts varmācīgais skolas vidē? Nē! Bet neko nedarām, lai tā nenotiktu, un strīdamies kā kraukļi.
Ja atgriežamies pie sākotnējā mērķa – lai bērns izaugtu vesels, laimīgs, vecāku saprasts, izglītības iestādes atbalstīts, paļaujoties uz to, ka ar viņu var notikt tikai labākais, mums, pieaugušajiem, pašiem ir jāmaina uztvere par to, ko un kādēļ darām. Bērnudārzs nepastāv tāpēc, lai būtu kur strādāt audzinātājām, bet sniegtu atbalstu bērnam.
Pēc darba šajā pirmajā pētījumā (tā noslēgums būs šā gada rudenī, kad notiks arī liela konference ar dažādu valstu speciālistu piedalīšanos, taču pētījuma pirmo daļu esam publiskojuši jau pērn) varu pilnīgi noteikti pateikt, ka ciešu attiecību pastāvēšana bērna aizsardzības trijstūrī "vecāki-bērns-PII", kur ikkatrs dalībnieks apzinās mērķi, patiešām ir centrēta uz to, lai bērns būtu veiksmīgs, laimīgs utt.
Projekta gaitā bija praktiski pētījumi, kā šī teorija samērojama ar reālo dzīvi?
Šie argumenti, ko iepriekš paudu, ir ņemti no prakses. Projektā ir iesaistītas trīs PII dažādos Latvijas novados un trīs sākumskolas ar ieceri, ka projekta laikā bērni no šīm PII potenciāli pāries mācīties uz attiecīgo sākumskolu. Pilnīgi noteikti varu pateikt, ka ir PII, kurās labi apzinās šo trijstūri. Ir ļoti labi piemēri no Saldus novada (kur pastāv arī cilvēciskais faktors – PII vadītāja, kuras iestādē ir kārtība, savstarpēja sapratne ar vecākiem, audzinātājas, kuras tāpat kā citās Latvijas vietās nesaņem daudz, bet strādā mierīgā, drošā un paredzamā vidē bez konfliktiem). Līdz ar to, tikai nedaudz izmainot prioritātes PII, ieguvēji ir visi, tai skaitā skola. Vēl pozitīvi, ka, strādājot ar šādu iekļaujošu metodi, pēc tam iegūstam skaistu atgriezenisko saiti no sākumskolas, kurā aiziet šis bērns.
Tālāk seko 1.septembris sākumskolā – ar ziedu pušķiem, jaunu vidi un jaunām cerībām...
Ja runājam par šo septiņu gadu vecumu, bērns jau ir "iepakots" – gatavs sākumskolai. Tieši PII viņam ir iemācījusi uzvedību klasē; tur ir iegūtas iemaņas, kā izturēties pret nākamajiem skolasbiedriem, nostiprinājusies izpratne, kā šajā trijstūrī var vai nevar uzvesties – piemēram, stāstīt izglītības iestādē vienu, vecākiem ko citu, draugiem – vēl kaut ko pavisam atšķirīgu. Skola nesaņem bērnu kā baltu lapu, bet ģimenes un PII sadarbības rezultātu.
Runājot ar praktiķiem, redzam to, ka sākumskolā, saņemot bērnu, ļoti trūkst atgriezeniskās saiknes ar bērnudārzu. Dažādās intervijās esmu dzirdējusi sākumskolas audzinātājus sakām – būtu ļoti labi, ka no PII saņemtu ne tikai formālu bērna lietu (veselības kartes vai izziņas), bet arī dziļāku personības izvērtējumu. Ja bērnudārzā ir bijušas kādas problēmas, sākumskolas pedagogs uzreiz varētu būt vērīgāks pret kādām bērna vajadzībām.
Sākumskolu pieredze ir dažāda. Daudzi audzinātāji pirms mācību gada individuāli tiekas ar katru topošo pirmklasnieku un viņa vecākiem, lai jau laikus iepazītos. Tas ir ļoti pozitīvi un stiprina skolotāja kontaktus ar bērnu un vecākiem, rada paļāvību, uzticēšanos un sajūtu, ka tagad viņi uzsāk jaunu sadarbību kā partneri bērna interesēs. Sākums veido pamatu iekļaujošai un drošai skolas videi.
Bet skolā tomēr ir citi noteikumi nekā bērnudārzā, un mazajam cilvēkam atkal jāpierod pie jauniem apstākļiem. Tas arī nebūs viegli?
Brīdis, kad bērns atnāk skolā, ir tas, kad jāskaidro – šeit ir vide, kur darbojas noteikti iekšējās kārtības noteikumi, un, tikai cienot šos noteikumus, varam nodrošināt to, ka tu, mazo Jānīt, savā klasē, skolā jutīsies labi, ka tev būs jaukas attiecības ar skolotājiem un citiem bērniem. Noteikumi nav pie sienas piestiprināta lapiņa rāmītī atskaitei kontrolējošām iestādēm. Atkārtoju – bērnam ir svarīgi saprast: noteikumu ievērošana ir saistīta ar to, kā viņš jutīsies šajā vidē. Noteikumi ir aizsardzība, nevis šķērslis, un pie šī secinājuma ir jānonāk jau PII. Ja tikai skolā bērns pirmoreiz dzird par kaut kādiem iekšējās kārtības noteikumiem, tad reakcija ir tāda – bet bērnudārzā mums nekādu noteikumu nebija! Un ģimenē nekādu noteikumu nav, var darīt, ko grib! Šeit jau tas sākas.
Mums ir jāizveido secīga telpa – telpa ģimenei, telpa PII, telpa, pārejot uz sākumskolu. Ir jārada tāda vide, kurā bērns pats nevar izdarīt citus secinājumus, kā tikai tos, kas saistās ar cieņu pret sevi, vecākiem, savu skolu un skolotājiem. Cieņa sākumā ir jādod bērnam, tad to varam gaidīt atpakaļ attiecībā uz sevi.
Mūsdienu diezgan brutālajos apstākļos, kad bērniem bieži ir visatļautības sindroms, kad viņi no ģimenēm nereti nes līdzi vardarbības pieredzi, tas atkal izklausās utopiski...
Tas nav vienkārši saprotams, bet domāju, ka šī problēma mūsos ir iekšā: aizvien ļoti spēcīga garo gadu desmitu ietekme Padomju Savienībā. Mēs nevaram gribēt, lai būtu ļoti eiropeiski un kulturāli vecāki, jo morāle pārmantojas - ja darām vienu, runājam citu, kaut ko šmaucam, neieklausāmies citos, esam neiecietīgi pret citiem, diktējam spēles noteikumus, bērns to redz. Kaut vai brienam pie sarkanās gaismas pār ielu un auto nelietojam drošības jostas. Taču nevajag arī domāt, ka vecākiem jābūt perfektiem.
Man ļoti nepatīk, ja jautā – vai es esmu laba māte vai labs tēvs? Tev ir jābūt nevis vispār labai mātei, bet mātei savam bērnam. Ja tu dari labāko, bērns nav dumjš, viņš redz, cik tu esi godīga, cik atklāta. Kādā auditorijā, tiekoties ar bērnu vecākiem, mums bija saruna – cik reižu tu esi savam bērnam atvainojies par to, ka nodarīji kaut ko tādu, ko īsti negribēji? Lai cik labi mēs vēlētos būt savam bērnam, ir brīži, kad nodarām pāri, pēc tam nožēlojam, norijam to krupi, bet vajadzētu atvainoties. Samīļot un palūgt piedošanu. Bērni prot piedot. Tā bērns iemācīsies atvainoties arī tev.
Lūk, tās ir šīs aizsardzības funkcijas no ģimenes puses. Galvenais aizsardzības faktors sākumā varbūt ir fiziska pieķeršanās vecākiem, kas vēlāk izaug emocionālā piesaistē un bieži vien ir galvenais, kas bērnam liek izšķirties par labu sociālai, atbildīgai rīcībai. To var nosaukt arī par pozitīvo atkarību.
Cilvēks, no kura es ļoti mācos - Deivids Faringtons no Kembridžas universitātes, viens no agrīnās bērnu likumpārkāpumu prevencijas pamatlicējiem, saka: bērnam ir riska faktori un aizsardzības faktori.
Kāpēc, piemēram, bērni sāk lietot atkarību izraisošas vielas? Katrs cilvēks, bērns, kā jau iepriekš runājām, meklē sevī laimes sajūtu, apmierinājumu ar to, kas viņam ir apkārt, grib justies piederīgs, vajadzīgs. Tam visam trūkstot, nepastāvot pozitīvajai atkarībai, cilvēkam rodas negatīva atkarība: viņš meklē kaut ko, kas aizstāj šo laimes sajūtu – sāk lietot alkoholu, narkotikas – tā ir pseido laime, kas ved bezdibenī. Tāpēc ir jādod īstās jūtas. Mēs nevaram ūdenim piejaukt balto krāsu un teikt bērnam – še, dzer, tas ir piens!
Vēl var teikt – mēs gribam plūkt ābolus ābelei, kuru neesam kopuši un audzējuši. Nu nebūs!
Kādi ir nākamie riski, bērnam augot tālāk?
Nākamais lielākais riska faktors ir tad, kad bērns pāriet uz pamatskolu jeb tā dēvēto lielo skolu. Ceturtajā klasē bērnam jau ir izveidojies noteikts uzvedības modelis – viņš ir iemācījies dzīvot skolas vidē, identificējis savu lomu, pazīst skolotājus un uzvedības robežas. Pamatskolas posms, protams, ir viens no riskantākajiem. Vienpadsmit gadi ir vecums, ar kuru stājas spēkā audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi bērniem, un turpat blakus ir 14 gadi – vecums, ar kuru iestājas administratīvā un kriminālatbildība. Šis ir posms, kad pieaugušie "pļauj savus augļus", kas dažkārt mēdz būt rūgti, ja neesam paveikuši visus priekšdarbus, par kuriem runāju.
Bet arī tad, ja esam darījuši visu iespējamo, šis laiks, vienalga, būs sarežģīts. Bērni cenšas socializēties, viņiem mainās prioritātes. Pat tad, ja saites starp ģimeni un bērnu ir ļoti ciešas, viņa uzmanība ir vērsta uz daudziem ārējiem faktoriem (tas ir normāls viņa attīstības posms, un izskaidrots arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas mājaslapā īpašā sadaļā, kas dod daudzas atbildes uz jautājumiem). Vecumā no 10 līdz 15 gadiem jaunais cilvēks ne tikai strauji aug, bet maina savu uztveri par apkārt notiekošo, nostabilizē vērtības. Daudz svarīgāks kļūst citu cilvēku viedoklis par to, ko viņš dara. Tā ir kā socializēšanās spēju augstākā pārbaude. Jaunais cilvēks grib kaut ko sasniegt, mēģina sevi apliecināt, turklāt ir fiziskās attīstības posms, kad hormoni trako. Ja bērnam ir zema pašcieņa, iepriekšējos posmos viņš audzis bez atbalsta, no visa baidās vai pieredzējis vardarbību, viņš zina, kā sāp. Un var rasties vēlēšanās izdarīt citam pāri tad, ja sāp pārāk. Bērns domā – kāpēc ir tā, ka viņam vienam sāp?
Ir ļoti jāpatur prātā – ikvienam riskam pretī ir vajadzība. Piemēram, sports. Bieži no vecākiem esmu dzirdējusi – bet skola un pašvaldība neko nenodrošina! Diemžēl nereti gribam, lai viss tiek pienests kā uz paplātes, bet paši pat nemēģinām kaut ko uzzināt.
Arī tad, ja piemēroti pulciņi atrodas, seko nākamie aizbildinājumi – laika trūkuma dēļ bērnu turp nevar nogādāt vai jāmaksā pārāk dārgi.
Protams, lielākajai daļai ģimeņu ir ierobežotas finanses. Bet - būsim atklāti, reizēm bērna brīvā laika plānošana nav prioritāte, un cilvēki tērē naudu lietām, bez kurām varētu iztikt. Turklāt, ja bērns ir aizņemts ar lietderīgām nodarbēm, ja ģimenē šī kopīgā laika plānošana bijusi kopš agras bērnības, arī vēlāk pusaudža gados viņš gluži dabiski savus nodomus saskaņos ar pārējiem ģimenes locekļiem.
Gribas teikt tā – jā, maksa par bērna svešvalodu kursiem iecērt maciņā zināmu robu, bet, ja kādreiz būs kādas nepatikšanas, mēs būtu ar mieru maksāt daudzkārt vairāk, lai tikai to nebūtu!
Atgriežoties pie bērnu vecuma posma 10-15 gadi, gribas teikt – šie 15 gadi ir laiks (tas apstiprinās arī praksē), kad bērns aiziet vai nu pozitīvā, vai negatīvā sociālās attīstības virzienā.
(Turpmāk vēl.)
