Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vardarbības sekas ir smagas gan cietušajam, gan arī valstij.
LV portāla infografika; Avots: Labklājības ministrija
Designed by Freepik
Publiskajā telpā diezgan regulāri parādās ziņas par vardarbību gan pret bērniem, gan pieaugušajiem, turklāt tā var būt fiziska, emocionāla, seksuāla un ekonomiska. Vardarbība var izpausties arī kā vardarbīga kontrole/vajāšana, vecāku nolaidība, un arvien aktuālāka kļūst problēma par jauniem vardarbības veidiem, kas saistīti ar informācijas tehnoloģijām. Ne vienmēr vardarbība norisinās ģimenēs, ko ierindojam sociāli nelabvēlīgo skaitā.
Vardarbība ģimenē – privāta lieta?
Labklājības ministrijas (LM) statistikas dati par 2014. gadu liecina:
"Šeit jāuzsver, ka Latvijā ir izplatīti priekšstati par vardarbības pieļaujamību," skaidro LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Viktorija Boļšakova. "Piemēram, mēdz teikt – "ja sit, tad mīl", "viņa pati vainīga, ka cieta vardarbībā", un praksē tas nozīmē, ka cietušajiem ir ārkārtīgi grūti atklāti runāt par šādiem gadījumiem, jo sabiedrībā tolerances līmenis pret vardarbību privātajā sfērā ir ļoti augsts. Tas ir augstākais Eiropas Savienībā: tikai 66% Latvijas iedzīvotāju (ES vidēji 84%) uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir nepieņemama un tai ir jābūt sodāmai."
Policijai par smagāko piedzīvoto vardarbības gadījumu no partnera puses ziņojušas vien 17% sieviešu. Viņas neziņo tādēļ, ka uzskata – tas situāciju nemainītu. Arī šā viedokļa dominēšanas īpatsvars ir augstāks nekā vidēji ES (9% pret 14%).
Vardarbība ģimenē ir izplatīta ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē, un kopumā tās izpausmes un tendences ir līdzīgas:
Latvija – viena no trim Eiropas "tumšajām" valstīm
Ģimenes konfliktos, kā jau minēts, cieš arī bērni. Kā liecina Bāriņtiesu statistikas pārskati, pērn gandrīz 200 personām pārtrauktas aizgādības tiesības (2014. – 176, 2013. gadā – 216), jo konstatēta vecāku vardarbība.
"To, ka situācija ģimenēs nav laba, liecina Bērnu un jauniešu uzticības tālruņa saņemto palīdzības lūgumu skaita ievērojamais pieaugums par vardarbību ģimenē (2014. gadā – 1026, bet 2015. gadā – jau 1569 zvani). Tā ir gan fiziska, gan seksuāla vardarbība, tai skaitā emocionāla vardarbība bijusi vairāk nekā 600 gadījumos," stāsta LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente. "Taču šie oficiāli reģistrētie dati ir tikai leduskalna redzamā daļa, jo daudz vairāk gadījumu tiek noklusēti.
Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā veiktais pētījums "Vardarbība pret sievietēm – ES mēroga apsekojums" liecina, ka Latvijā fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera dzīves laikā pieredzējusi aptuveni katra trešā sieviete. Tādējādi Latvija diemžēl ir viena trim "tumšajām" valstīm, kur partnera vardarbība pret sievieti ir augstāka nekā vidēji ES valstīs (22%). Psiholoģisku vardarbību izjutušas 60% sieviešu, turklāt no pieaugušo vardarbības cietušas 34% meiteņu līdz 15 gadu vecumam, tai skaitā – 30% no fiziskas, bet 7% - no seksuālās vardarbības.
"Ne vienmēr vardarbība norisinās ģimenēs, ko ierindojam sociāli nelabvēlīgo skaitā."
Pasaules Veselības organizācija atzīst, ka vardarbība pret topošo māti var ietekmēt vēl nedzimušu bērnu, jo, pieaugot mātes stresa hormonam grūtniecības laikā, palēninās augļa attīstība un vāji attīstās smadzenes, var pārtraukties grūtniecība un piedzimt nedzīvs mazulis.
Savukārt, ja mazuļi agrīnā bērnībā tiek pakļauti ilgstošai un negatīvai ietekmei no primārā aprūpētāja un citiem ģimenes locekļiem, toksiskais stress var traucēt smadzeņu attīstību, palielinot attīstības aiztures risku, kā arī ar stresu saistītu slimību attīstību.
Jāpievērš uzmanība arī tam, ka bērni vecumā no pieciem līdz deviņiem gadiem visvairāk tiek pakļauti vardarbīgiem sodiem.
Aptuveni 60% gadījumu vardarbība pret bērniem notiek mājsaimniecībās, kurās ir vardarbība pret citiem ģimenes locekļiem, saka V. Boļšakova. "Nereti bērniem tiek apzināti nodarīts ļaunums, lai atriebtos viņu mātei, un notiek arī tā, ka bērni cieš un tiek ievainoti tieši uzbrukuma laikā mātei, kad viņi mēģina iejaukties un pāridarījumu novērst."
Ir arī saskatāma saistība starp vardarbību pret sievietēm ģimenē un seksuālu vardarbību pret bērniem, jo vardarbība pret nevardarbīgu pieaugušo palīdz noslēpt seksuālu vardarbību pret bērniem.
Kas darīts, lai vardarbību mazinātu?
Vardarbība līdztekus emocionālajiem pārdzīvojumiem rada citas smagas sekas: cietušajai personai var būt veselības problēmas, darbspēju zaudējums, un reāli ir riski, ka bērni, kas ir vardarbībā cietušie vai tās liecinieki, var turpināt šādu uzvedības modeli savā dzīvē, nodot to nākamajām paaudzēm.
Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka ir vērts pielikt pūliņus, lai vardarbību novērstu. Ir noteiktas septiņas vardarbības novēršanas stratēģijas:
Mūsu valstī kopš 2011. gada ir veiktas nozīmīgas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas palīdzējis gan vardarbības problēmu aktualizēt, gan novērst. "Līdz 2011. gadam Kriminālprocesa likumā bija iekļauts privātās apsūdzības kriminālprocess, kas paredzēja – par maznozīmīgiem miesas bojājumiem apsūdzība jāierosina cietušajam pašam. Tad bieži vien no krīzes centriem dzirdējām, ka tas bija grūti izdarāms. Tāpat līdz 2011. gadam Civillikumā (CL) bija šāds regulējums: ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, tiesa laulību var šķirt tikai tad, ja kopdzīves turpināšana būtu neizturama cietsirdība pret šķiršanās ierosinātāju. Tas teorētiski varētu nozīmēt vardarbību pret šo laulāto, bet tiesas šo normu interpretēja ļoti atšķirīgi – kas tad varētu būt izturama un kas – neizturama cietsirdība. Tagad CL 74. pantā ir skaidri ierakstīts, ka tā ir fiziska vai seksuāla vardarbība."
Turklāt no 2014. gada 31. marta ir ieviesta pagaidu aizsardzība pret vardarbību (CPL 30.5 nodaļa), vienlaikus policijas darbiniekiem dodot tiesības pieņemt lēmumus par nošķiršanu, kas uzliek par pienākumu pilngadīgai personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neuzturēties un neatgriezties šajā mājoklī un tā tuvumā (likuma "Par policiju" 12. pants). Kā darbojas pagaidu aizsardzība, sīkāks izklāsts LV portālā turpmāk.
Ļoti svarīgi, ka no vardarbības cietušajām pilngadīgajām personām kopš 2015. gada valsts nodrošina sociālās rehabilitācijas pakalpojumus (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 13. pants), un pērn tos izmantoja vairāk nekā 100 personu 30 pašvaldībās visā Latvijā. Tās bija vai nu individuālas speciālistu (psihologa, jurista, psihoterapeita) konsultācijas, vai palīdzība krīzes centrā, iekļaujot arī izmitināšanu. Kā stāsta V. Boļšakova, lielākoties šo pakalpojumu izmanto cilvēki, kuri cietuši no tuvinieku vardarbības.
Lai risinātu situāciju ilgtermiņā, ir ieviests arī rehabilitācijas pakalpojums vardarbību veikušām personām – vai nu individuālas speciālistu konsultācijas pēc īpaši izstrādātas programmas, vai nodarbības grupās. Tās ir 16 nodarbības, kuras vada divi īpaši apmācīti vadītāji, un šo pakalpojumu var saņemt gan cilvēki, kuri ir vardarbīgi vai nu pret savu laulāto, vai partneri (viņi gan vairāk izvēlas individuālas konsultācijas), gan arī vardarbīgi vecāki, kuriem "uz robežas" ir vecāku tiesību pārtraukšana.
Stambulas konvencija un Latvija
Starptautiskās organizācijas ir izstrādājušas vairākus dokumentus vardarbības mazināšanai pasaulē. Viens no pirmajiem bija ANO Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (1993), kur noteikts - vardarbība pret sievietēm ir sieviešu pamattiesību un pamatbrīvību pārkāpums. Savukārt jaunākais dokuments ir Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija (2011).
"Iepriekšējie dokumenti bija koncentrēti tikai uz vardarbību pret sievietēm, bet Stambulas konvencija ir īpaša ar to, ka uzsvars likts arī uz vardarbību ģimenē. Eiropas Padomes konvencijas "stūrakmeņi" ir profilakse, aizsardzība, sodīšana un iesaistīto institūciju saskaņota rīcība," skaidro V. Boļšakova. "Piemēram, konvencijas 25. pants nosaka: dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu pietiekamu skaitu viegli pieejamu palīdzības centru seksuālās vardarbības upuriem. Savukārt 34. pantā ietverta prasība, ka konvencijas dalībvalstīm jāievieš tiesiskais regulējums, kas par krimināli sodāmu atzīst tādu tīšu rīcību, kad pret citu personu vairākkārt tiek vērsti draudi, kas šai personai liek baidīties par savu drošību, kā arī vēl citas papildu prasības, piemēram, vardarbības risku novērtēšanu un saskaņotas darbības to novēršanai."
"No tiem cilvēkiem, kuri bērnībā jutušies nelaimīgi, tikai 37% spēj būt laimīgi, esot pieaugušo kārtā."
Latvija Stambulas konvencijai nav pievienojusies, bet abas pārējās Baltijas valstis gan to ir izdarījušas. Kā varēja noprast Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē, kur tika spriests par vardarbības ģimenē izplatību un tās novēršanas pasākumiem, šādas kavēšanās galvenais iemesls ir konvencijas papildu prasības, piemēram, par viegli pieejamu palīdzības centru izveidi, kur cita starpā tiktu veikta medicīniskā apskate un tiesu ekspertīze. Vienkārša nebūs arī visaptverošas sistēmas izveide, lai aizsargātu visus upurus, kas cietuši no vardarbības ģimenē.
Tieslietu ministrijas (TM) Starptautisko un procesuālo tiesību nodaļas juriskonsulte Dace Vārna uzsver: TM pievērš lielu uzmanību datiem par to, kā šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums darbojas praksē. Esam pētījuši gan ES Pamattiesību aģentūras statistikas datus, gan arī tos datus, kas saistīti ar tiesas lēmumu statistiku, un saprotam vienu – šis ir nozīmīgs ceļš, ko iet likumdevējs vardarbības mazināšanai. Tieslietu ministrija ir pasūtījusi juridisko analīzi par Stambulas konvencijas ietekmi uz Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmu: uzskatām, ka pievienošanās šai konvencijai ir ļoti atbildīgs process. Vadoties no pētījuma rezultātiem jautājums par pievienošanos konvencijai tiks aktualizēts.
Laimīga bērnība ir pamats laimei nākotnē
Pērnā gada nogalē bija publicēts SKDS pētījums par cilvēku laimes indeksu, kur kārtējo reizi apliecināts – laimīga bērnība ir pamats tam, ka cilvēks arī pieaugot būs laimīgs un jutīsies apmierināts ar dzīvi (84% pētījuma respondentu, kas jūtas laimīgi tagad, tādi bijuši arī bērnībā).
Savukārt no tiem cilvēkiem, kuri bērnībā jutušies nelaimīgi, tikai 37% spēj būt laimīgi, esot pieaugušo kārtā. "Tātad, ja runājam par vardarbības prevenciju, tad domājam par to, lai Latvijā cilvēki augtu laimīgi," teic V. Boļšakova.
Kas vajadzīgs, lai bērns būtu laimīgs? Kā liecina minētais SKDS pētījums, pavisam maz:
Patiešām, vajadzīgs tik maz un bez pārliekiem tēriņiem. Bet cik ļoti tālu un neiespējami tas ir, ja par attiecību noteicošo spēku izvērtusies vardarbība.
