Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Zane Bitere, LETA
Par tā dēvēto Stambulas konvenciju – vai tā ratificējama vai nē – nav vienprātības ne valdībā, ne sabiedrībā kopumā. Viens no pamatojumiem – vēl nepieciešamas diskusijas, lai tiktu skaidrībā par dokumentā varbūtēji saskatāmo negatīvo ietekmi uz mūsu sabiedrību. Savu pienesumu šajā procesā nesen centās dot Latvijas Zinātņu akadēmija, kārtējā konsīlijā apspriežot šo dokumentu.
Sanāksmes vadītāja Dr. oec. Raita Karnīte, atklājot apspriedi, cita starpā sacīja – “Publiskajā informācijas telpā lasām un dzirdam vienīgi par “genderismu”, no kura ir jābaidās un ko pārsvarā vērtē negatīvi, bet mazāka uzmanība pievērsta jēdzienam “vardarbība” vai “līdztiesība” (nediskriminācija), kas ir konvencijas būtība. Kāpēc tā notiek? No malas raugoties, ir jājautā – vai tiešām juridiski tik slikts produkts jau būtu tik daudzās valstīs atzīts un ratificēts? Tādēļ vēlamies konsīlijā vispusīgi aplūkot šā līguma iespējamo pozitīvo un negatīvo ietekmi.”
Tieslietu ministra padomniece Aija Rozena ziņojumu par Latvijā paveikto vardarbības apkarošanā ģimenē un cietušo aizsardzībā pret vardarbību sāka ar svarīgām izmaiņām Krimināllikumā, kas stājušās spēkā šā gada 1. janvārī un tieši skar minēto jomu. Izklāsts par minētajiem grozījumiem atrodams LV portāla rakstā “Grozījumi Krimināllikumā stiprina cietušo aizsardzību”.
Atskatoties uz cietušo aizsardzībā iepriekš paveikto, ministra padomniece minēja 2016. gada februāra grozījumus Kriminālprocesa likumā, ieviešot Cietušo atbalsta direktīvu. Cita starpā šie grozījumi nosaka vairākus jaunus cietušo tiesību aizsardzības mehānismus, viņu pratināšanas īpatnības un īpaši aizsargājamās cietušo kategorijas. Kopš 2015. gada augusta ir paplašinātas Juridiskās palīdzības administrācijas funkcijas, nodrošinot cietušo personu konsultēšanu: aktivizēts tālruņa numurs 116006 (palīdzības dienests noziegumu upuriem), kā arī noslēgts līgums ar krīžu un konsultāciju centru “Skalbes”. Šī palīdzība ir pieejama nekavējoties.
A. Rozena minēja arī ar Civilprocesa likuma (CPL) grozījumiem 2014. gadā nodrošinātos pasākumus vardarbības apkarošanā: iespēju izolēt no ģimenes (mājokļa) fiziskas, seksuālas, psiholoģiskas vai ekonomiskas vardarbības veicēju, nekavējošu pagaidu aizsardzību un atvieglotu pienākumu nastu vardarbības upuriem, vienlaikus pastiprinot atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu tiesai. Ieviešot pagaidu aizsardzības pasākumus, līdztekus paplašinātas policijas un bāriņtiesu pilnvaras. Svarīgi arī, ka tiesai, pieņemot lēmumu par aizgādības un saskarsmes tiesībām, jāņem vērā, vai iepriekš nav bijuši gadījumi, ka persona bijusi vardarbīga pret bērnu vai viņa vecāku.
Saistībā ar turpmākajiem darbības virzieniem tieslietu ministra padomniece nosauca trīs likumprojektus – Vardarbībai un vardarbības riskam pakļauto bērnu aizsardzības likumu, grozījumus CPL, kuros paredzēts pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļu klāstu papildināt ar vēl vienu – pienākumu atbildētājam apmeklēt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai, kā arī Bērnu antisociālās uzvedības prevencijas likumu. Pašlaik tie nodoti apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē.
A. Rozena secināja – mūsu valsts tiesiskajā regulējumā ir ieviesta lielākā daļa no Stambulas konvencijā minētā. “Jā, varbūt kaut kas praksē nedarbojas, kaut ko vajag pilnveidot, bet tas nenozīmē, ka mums ir jāpieņem jauns dokuments.”
Saeimas deputāte Silvija Šimfa savu uzstāšanos sāka ar ziņu, ka pārstāv to sabiedrības daļu (un arī deputātu grupu parlamentā), kas neatbalsta Stambulas deklarāciju, un nosauca galvenos argumentus, kāpēc līgums nav atbalstāms.
Saeimas deputāts Gunārs Kūtris norādīja – viņu kā juristu uztrauc tas, ka starptautiski tiek izstrādāts un piedāvāts dokuments, kas nevis vieno sabiedrību, bet šķir. Turklāt Latvija savos tiesiskajos aktos jau iestrādājusi vairāku starptautisku dokumentu prasības, lai novērstu vardarbību. Saistībā ar līdztiesību un vienlīdzību bažas rada “genderisma” jēdziens, sociālā dzimuma lomu nošķirot no bioloģiskā. Pieļaujot domu par, iespējams, neprecīzu tulkojumu. G. Kūtris sprieda, ka, līgumu ratificējot, var gadīties, ka “pēc gada parādīsies aktīvisti, kas prasīs labot Satversmes 101. pantu, kā arī 112. pantu, kā arī var rasties domstarpības par Satversmes 99. un 100. pantu. Labāk tad neratificēt, aizstāvēt vēsturiski izveidojušās vērtības”.
Kristīne Dupate, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesore, pirmkārt pievērsās riskiem, kuri tiek minēti kā draudi tiesību sistēmā nostiprinātajiem laulības un ģimenes jēdzieniem, ja Latvija ratificētu konvenciju. “Konvencija tam nerada nekādus draudus: dokumenta materiālais tvērums attiecas tikai uz vardarbību, nevis uz ģimenes un konstitucionālajām tiesībām. Līdz ar to konvencija nevar būt par pamatu, lai tiktu mainīts Satversmes 110. pants vai Civillikuma ģimenes tiesību daļas norma, kas definē ģimeni sašaurinātā nozīmē.”
Par sociālā dzimuma jēdzienu: “Stambulas konvencija šajā sakarā izceļas tikai ar to, ka ir skaidri definēts sociālais dzimums. Vienlaikus tiesībās jēdziens “sociālais dzimums” pastāv jau kopš tiem laikiem, kad tika iestrādātas normas, kas aizliedz diskrimināciju dzimuma dēļ, un tātad aizsākumi meklējami, piemēram, ANO 1979. gada konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu.”
K. Dupate arī skaidroja, ka lielākoties diskriminācija pret sievietēm, citu etnisko grupu cilvēkiem, kā arī cilvēkiem ar invaliditāti rodas tieši tādēļ, ka Latvijā ir “pašu izdomātie sociālie pieņēmumi, aizspriedumi, kā šīm grupām piederošiem cilvēkiem ir jāuzvedas”.
“Vai pret Latviju varētu vērsties kādas starptautiskās organizācijas ar sankciju mehānismiem? Nē, jo pašā ES notiek izvērstas un juridiski sarežģītas diskusijas par to, cik lielā mērā ES vispār ir kompetenta pievienoties Stambulas konvencijai: kā zināms, ES kompetence ir ierobežota. Tā nevar uzlikt sankcijas, ja Latvija izlemj neratificēt šo līgumu.”
Latvijas Romas katoļu baznīcas metropolīts Zbigņevs Stankevičs savukārt par konvenciju pauda krasi negatīvu viedokli: “Dokumenta materiālais tvērums ir ne tikai cīņa pret vardarbību, bet arī ideoloģiskais aspekts – cīņa pret stereotipiem, vīriešu un sieviešu pretnostatīšana, ka jāmaina dzimumu lomas un priekšstati; no tā izriet, ka šis viedoklis jāievieš arī izglītībā. Patiesībā vīrietis padarīts par grēkāzi un no cilvēktiesību viedokļa nostādīts nevienlīdzīgā situācijā. Vardarbības cēloņi jāmeklē pavisam citur, nekā norādīts konvencijā; tā sašķeļ sabiedrību un tāpēc mums nav pieņemama.”
LU asociētā profesore Aivita Putniņa minēja raksturīgu piemēru no Latvijas dzīves: “Ir sieva Anna, vīrs Jānis, viņiem trīs bērni. Jānis krīzes laikā zaudējis darbu, bet kā vīrietis uzskata zem sava goda uzņemties jebkādu citu un pašapziņu uztur, iedzerot kopā ar citiem tādiem pašiem večiem. Anna strādā daudzos darbos, lai uzturētu ģimeni. Vīram nav ienākumu, bet jūtas kā ģimenes galva, izmanto sievas nopelnīto un ģimenes pabalstus. Kad iedzēris ierodas mājās, nereti ir agresīvs, tostarp seksuāli vardarbīgs. Anna pakļaujas, uzskatot to par upurēšanos miera labad, nevis vardarbības sekām. Tieši tādēļ jaunākajam bērnam ir attīstības traucējumi. Annai ir zināms atbalsts – vietējais mācītājs, kas mudina saglabāt ģimeni, samierināties ar visu.
Kā šo situāciju vērtējam un risinām? Tā ir individuāla Annas un Jāņa problēma. Jā, pie vainas ir alkohols, aizliegsim tirgot divu litru pudeles, būs labāk. Ja seksuāla vardarbība – vainīga TV, kur redzama šāda rīcība. Bet zinātnieki uzskata: šeit ir daudz plašāki sociāli ekonomiskie cēloņi, kā arī izpratne par sievišķīgumu un vīrišķīgumu. Piemēram, Skandināvijas valstīs šāda veida vardarbību ātrāk atpazīst, uzskaita, tādēļ tur statistikas dati rāda lielāku gadījumu skaitu. Mums rādītāji it kā labāki, bet datus uzskaita pavirši, turklāt – šeit ir daudz augstāks tolerances līmenis pret vardarbību. Policijas dati ļauj identificēt vardarbību ģimenē, bet tie netiek apstrādāti, nerāda, kas notiek tālāk. Viens no iemesliem ir tas, ka Krimināllikumā nav definēts, kas īsti ir vardarbība ģimenē, gadiem ilgi diskutējot par šo partnera jēdzienu. Tas, ka Jānis nodzer sievas nopelnīto naudu un pabalstus, ir ekonomiskā vardarbība, par kuru Latvijā nesoda. Mēs jau pildām vairākus līgumus saistībā ar līdztiesību, aizsardzību pret vardarbību, ir labi sakārtoti papīri, bet nevar teikt, ka tā ir tikai pašu labā griba, lielā mērā bijis spiediens no ārpuses. Situācija mainīsies, ja apzināsimies, kā tā veidojas, un pratīsim novērst īstos cēloņus.”
Dace Balode, LU Teoloģijas fakultātes dekāne: “Teikšu kā ārste: slimība nav Stambulas konvencijas teksts, bet gan tā interpretācija. Tieši šī interpretācija šķeļ sabiedrību. Ne šeit, ne arī iepriekš neesmu dzirdējusi nevienu argumentu, kāpēc piespiedu kārtā būtu jāpārskata ģimenes definīcijas. Teksta interpretācija tiek izmantota, lai stiprinātu pārliecību, ka mūs apdraud ES, uzspiežot savus priekšstatus. No teoloģiskā viedokļa nesaskatu bīstamību cilvēka cieņu novērtējošām tradīcijām, tieši pretēji – konvencija vispirmām kārtām ir vērsta uz to, lai aizsargātu tos, kuri nevar paši sevi aizstāvēt, par to runāts arī Vecajā Derībā. Visbiežāk mazāk aizsargātie taču ir sievietes un bērni.”
Klīniskā psiholoģe un biheiviorālā terapeite Marija Ābeltiņa cita starpā uzsvēra – ja nepieņemsim Stambulas konvenciju, tas nebūs nekas labs – tā tiks dots signāls varmākām, ka var brīvi rīkoties, un sabiedrība arī turpmāk lielākoties izliksies to nemanām.
Filozofs LU profesors Igors Šuvajevs, komentējot ar konvenciju saistītās norises, bija ironisks: “To, kas notiek ap šo konvenciju, var nosaukt par dīvainu un ačgārnu loģiku. Būtu nepieciešams nošķirt pašu dokumentu un jezgu, kas ap to sacelta.” Pirmkārt, tiek izmantots tā sauktais nūjas arguments – iebiedēšana. Arī tie, kuri ir “par”, rīkojas tieši tāpat. Diskusijās ir daudz “vārdu maģijas”: tiek uzburta kāda mirāža, kuras iemesli bieži vien ir nezināšana un bailes, liekot lietā pseidopierādījumus un taktiskus paņēmienus, lai pārliecinātu par savu taisnību. Arī no varas pozīcijām. Turklāt arī cīnīties pret, apkarot – tā ir vardarbība.
Konsīlija oficiālais atzinums gaidāms pēc pāris mēnešiem, un R. Karnīte atzina – vēl nezina, ko tajā rakstīs. Bet acīmredzams bija viens – ekspertos ierindotie zinātnieki iestājas par konvenciju, klātesošie valsts institūciju pārstāvji – pret, un pretstāvēšana bija arī teologu skatījumā. “Latvija ar labu gribu ir ieviesusi daudz uzlabojumu šajā jomā, tomēr ir acīmredzams, ka izpratne par jēdzieniem citviet Eiropā un pie mums ir atšķirīga,” secināja R. Karnīte. “Kamēr nav viss apspriests un noskaidrots un ir tādas domstarpības, nevajag steigties ar dokumenta pieņemšanu.”
