Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK), š. g. janvārī viesojoties Briselē un tiekoties ar kolēģiem no Dānijas Darba devēju konfederācijas, bija iespēja izzināt Skandināvijas valstu redzējumu par Minimālās algas direktīvas lietu. Darba devēju uzmanību pievērš galvenais ģenerāladvokāta secinājums: ES nav kompetences regulēt algu līmeņus, un šī direktīva varētu būt pretrunā ar dalībvalstu tiesībām pašām noteikt algas politiku.
Ģenerāladvokāta galvenais juridiskais apsvērums ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 153. panta 5. pants. Šajā pantā ir skaidri paredzētas ES kompetences un dalībvalstu darbības jomas, savukārt atsauce uz 5. punktu ir svarīga, jo tajā noteikts, ka šī panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus. Līdz ar to, protams, šis atzinums pievērsa būtisku darba devēju uzmanību, jo tagad galvenais jautājums ir – cik lielā mērā ES var ietekmēt algu politiku dalībvalstīs, ja LESD skaidri noteic, ka ES nav kompetences regulēt algu līmeņus?
Ģenerāladvokāts savā atzinumā jautā: vai direktīva tikai sniedz ietvaru algu noteikšanai, kas nekādi neietekmē konkrētās algas līmeņus, vai arī tā faktiski ietekmē algas līmeni? Minimālās algas direktīvas mērķis, kā tas it īpaši izriet no direktīvas 1., 3., 4., 5. un 12. panta, ir noteikt “darba samaksu” – tieši pretēji LESD 153. panta 5. punktā paredzētajai “darba samaksas” izslēgšanai no ES kompetences. ĢA secina, ka ES likumdevēja kompetencē nebija pieņemt šo tiesību aktu un tādējādi tas ir pārkāpis LESD 5. panta 2. punktā paredzēto kompetences piešķiršanas principu.1
Vai Dānijas situāciju varam salīdzināt ar savējo?
Gan Dānijas, gan Zviedrijas darba tiesību modeļiem ir raksturīga “laissez-faire” pieeja, proti, augsta sociālo partneru autonomijas pakāpe, sociālajiem partneriem apspriežot algas un darba apstākļus, nevis tos reglamentējot ar tiesību aktiem. Viņu sociālā dialoga modelis paredz, ka darba devēji un darba ņēmēji ir pilnvaroti pašregulēt darba tirgu, tostarp algas un darba apstākļus, bez politiskas iejaukšanās.2 LV sociālajiem partneriem nav šādas autonomijas, tomēr tas nemaina faktu, ka autonomija šajos jautājumos ir nacionālā līmeņa likumdevējam.
Ko varam sagaidīt no EST sprieduma?
Lai gan ģenerāladvokāts ir neitrāls EST padomdevējs, kurš piedāvā lietas risinājumu un/vai sniedz juridisku analīzi, un tiesu praksē viņam ir nozīmīga loma – EST atsaucas uz ģenerāladvokāta atzinumiem arī citās lietās –, tiesai nav pienākuma balstīt savu lēmumu uz viņa atzinumu.3
Provizoriski EST spriedums šajā jautājumā gaidāms šī gada maijā. Pēc darba devēju domām, tas pavērs plašākas diskusijas par ES kompetenci un tās robežām. Pat ja direktīva netiks atcelta, ģenerāladvokāta izvirzītie juridiskie secinājumi par dalībvalstu un sociālo partneru autonomijas pārkāpšanu tāpat paliks aktuālo diskusiju priekšgalā. Jā, protams, dalībvalstis var izmantot direktīvas principus savā nacionālajā regulējumā, pat ja direktīva tiek atcelta. Tāpēc darba devējiem ir svarīgi sekot līdzi šīm izmaiņām katrā ES dalībvalstī, kurā tie darbojas.
Tomēr, ja spriedumā tiks atzīts, ka direktīva vai tās daļa attiecībā uz atalgojuma jautājumu būtu atceļama, tad sociālā dialoga dienaskārtībā nonāks šādi jautājumi:
- kāda ir šīs direktīvas ietekme uz valstīm, kuras to ir ieviesušas, un/vai tās mērķi ir sasniegti efektīvi un atbilstoši?
- vai direktīvā noteiktie vienotie mehānismi var darboties visās dalībvalstīs vienlīdz konkurētspējīgi?
- vai ES pārregulācijas tendence varētu būt saistīta ar LESD deleģēto kompetenču pārkāpšanu?
Šie jautājumi ir būtiski ne tikai saistībā ar ES tiesībām iejaukties dalībvalstu sociālajās politikās, kas attiecas uz atalgojumu un darba tirgus autonomiju, bet arī saistībā ar Eiropas Komisijas apņemšanos būtiski samazināt regulatīvo un administratīvo slogu. Tie būtu skatāmi kontekstā, proti, neuzliekot dalībvalstīm obligātu mehānismu ieviešanu jomās, kurās vajadzētu saglabāt nacionāla līmeņa autonomiju. Visbeidzot, šis gadījums ES dalībvalstīm liek būt modrām un kritiskāk sekot līdzi sākotnēji noteiktajām ES kompetences robežām.
Informācijai: 2024. gada 22. novembrī stājās spēkā Ministru kabineta 2024. gada 19. novembra noteikumi Nr. 730 “Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība”, ar kuriem tika pārņemti direktīvā noteiktie nosacījumi. LDDK izteica iebildumus par minimālās algas atvasināšanas likmi un atvasināšanas periodu, no kura minimālā alga tiek aprēķināta.
1Ģenerāladvokāta N. Emiliu viedoklis par lietu Nr. C‑19/23, “Kingdom of Denmark v European Parliament Council of the European Union, pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=294192&pageIndex=0&doclang=EN&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=14616420.
2 Turpat.
3 https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex%3A32012Q0929%2801%29https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32012Q0929(01
