Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
„Jebkurš sods, jebkuras sankcijas bērna dzīvi tomēr ietekmē negatīvi.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Mūsdienās bērni mēdz būt ļoti nežēlīgi: visspilgtāk tas izpaužas vecumā no 11 līdz 15 gadiem. Par formālajiem un neformālajiem bērna aizsardzības faktoriem, kas bērna attīstību ietekmē kopš dzimšanas, lai viņš augtu laimīgs un pārliecināts par sevi un savu vietu pasaulē, jau iepriekš intervijā runājām ar domnīcas "Providus" vadošo pētnieci juristi Ilonu Kronbergu, kura jau vairākus gadus veic pētījumus gan par agrīniem pasākumiem bērnu agresīvas un antisociālas uzvedības mazināšanai, gan jauniešu noziedzības novēršanai. Šoreiz plašāk – tieši par sarežģītajiem un dažkārt arī bīstamajiem tīņa gadiem.
"Klases audzinātājam ir un paliek sociālā funkcija neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne."
"Lielākā daļa vardarbības veicēju paši ir iepriekš cietuši no dažāda veida vardarbības."
"Tas, ka bērna rīcībā ir plašāki materiālie resursi, var radīt potenciāli augstu vardarbības risku, jo viņam ir lielāka iespēja dominēt pār pārējiem."
"Ja bērnam jau 11 gadu vecumā ir jāpiemēro piespiedu līdzekļi vai 14 gados jāsauc pie kriminālatbildības – tas liecina tikai par to, ka pieaugušie nav padarījuši savu preventīvo darbu."
Cik liela nozīme tīņa vecumā ir skolotājam, klases audzinātājam un vispār pedagogiem?
Klases audzinātāja loma šajā posmā, protams, ir nepārvērtējama. Šobrīd "Providus" jau īsteno ceturto projektu saistībā ar risku mazināšanu, kas izraisa bērnu antisociālu uzvedību, kas pēc tam var pārvērsties reālos likuma pārkāpumos, kad bērns jau saņem sodu. Bet jebkurš sods, jebkuras sankcijas viņa dzīvi ietekmē negatīvi. Un, lūk, šo projektu īstenošanas gaitā praksē redzam, ka klases audzinātāja loma ir milzīga. Es negribētu sākt debatēt par mūsu izglītības sistēmu kā tādu, bet domāju, ka klases audzinātājam ir un paliek sociālā funkcija neatkarīgi no tā, vai mēs to atzīstam vai ne.
Kādreiz bija prakse, ka klases audzinātāji mēdza apmeklēt bērnus mājās, iegūstot priekšstatu par bērna reālo dzīves vidi. Taču arī iepriekš minētā prakse, ka klases audzinātājs individuālās pārrunās iepazīstas ar savu nākamo audzēkni un viņa vecākiem (kaut arī klasē ir 30 bērnu), atrodot tam kaut vai 10-15 minūtes, pēc tam noteikti atmaksāsies, atvieglojot savu darbu un arī skolēna dzīvi.
Ja klases audzinātājs redz, ka ģimenē kaut kas nav kārtībā un tas atsaucas uz bērna psihi, tad acīmredzot jāsāk sadarbība ar sociālo pedagogu, protams, ja skolā tāds ir.
Tā vajadzētu būt. Bet bieži vien klases audzinātājs ir viens, un skolā nav pat psihologa, varbūt parādās pāris reižu nedēļā. Saprotams, tad priekšroka ir tiem, kuriem jau ir samilzušas problēmas, bet tiem, kuri ir uz agrīnā starta, visticamāk, nebūs ne laika, ne arī varbūt kāds pamanīs, ka jebkāda iejaukšanās vispār ir vajadzīga.
Domāju, ka pat tad, ja šo speciālistu nav vai tie ir ļoti noslogoti, pedagogi savā starpā var izveidot tādu kā pašpalīdzības tīklu - piemēram, ar pāris citiem kolēģiem sanākt kopā, apspriesties, ko un kā darīt ar bērniem, kuriem konstatētas problēmas. Protams, vēl ir direktors, pedagoģiskā padome un citas institūcijas, kas skolā var pieņemt lēmumus. Tagad ir pieejamas tik daudzas metodes, kā individuāli strādāt ar bērniem. Taču tad ir jāpieņem, ka skolai ir un paliek sociālā loma.
Tad iznāk tā – no vienas puses, neformālajā vidē (mājās) bērni nereti saņem negatīvu ietekmi, no otras – skolai tā ir jālabo. Dzeltenajā presē nupat lasīju par laulības dzīvi, kura nu ātri šķirta un kurā, kā jau daždien, dzimis mazulis. Tas tagad atrodas pie mātes, un tēvs šo vidi raksturo tā: "Tajā mājā dzīvo pieci mazi bērni. Savam puikam kaut ko pirkt ir bezjēdzīgi, jo viss tiek ņemts nost un salauzts. Un, kā vienmēr, es izrādos vainīgs, jo, ja pērku vienam, ir jāpērk arī pārējiem./../Tā māja ir pūznis un mēslu bedre, kur nebūtu jāaug bērnam, bet es tur neko nevaru līdzēt." Protams, tā ir atkāpe no šābrīža tēmas – tīņa vecuma, bet, lūk, neformālās vides ietekme uz bērnu. Šādi auguši bērni ne bērnudārzā, ne tālāk skolā, visticamāk, nebūs ne mīlīgi, ne rātni.
Kā liecina pētījumi un prakse - lielākā daļa vardarbības veicēju ir paši iepriekš cietuši no dažāda veida vardarbības. Ja palūkojamies apkārt, mēs – pieaugušie, esam tie, kas bērniem mācām visatļautību, nekrietnību un vardarbību. Par filmām televīzijā nerunāsim. Pat ziņu vai analītiskos raidījumos redzam, ka cienījamos amatos ir cilvēki, kuriem tur nevajadzētu atrasties, ka notiek blēdības, krāpšanās augstos līmeņos, un iznāk tā – mēs dzīvojam neliešu vidē. Nevajag domāt, ka bērns neko no tā nesaprot. Viņš saprot to, ka ar nekrietnību var daudz ko panākt...
Vardarbība ir primitīvākā nekrietnas rīcības izpausme. Lai bērnam būtu pret to imunitāte, jāveido izpratne un attieksme pret negatīvām lietām, kā arī rīcības modeļi dažādās dzīves situācijās. Ja mēs pat šodien pieņemtu lēmumu rīkoties tā, kā es te stāstu, ieviestu kaut kādu vienu, visām skolām ideālu metodi, tas nenovērsīs to, ka ar šo, teiksim, vardarbības gēnu ir izaugusi iepriekšējā paaudze. Ja mūsu sabiedrība ir tāda, kur norma ir citam uz citu sabļaut, iepļaukāt, bērnu "kārtīgi" nopērt, tad kur ir pamats gaidām, ka bērns izaugs citādāks?
Turklāt tas nav raksturīgi nelabvēlīgām ģimenēm vien, vai ne?
Ko nozīmē labvēlīga ģimene? Saistībā ar prevencijas lietām mēs par to ļoti daudz esam sprieduši ar policijas darbiniekiem dažādos Latvijas reģionos. Nav pamata balstīties uz stereotipu, ka tikai tā ģimene, kur tēvs un māte dzer, kaujas, ir nelabvēlīga.
Finansiāli labi situētās ģimenēs tieši plaukst šī emocionālā vardarbība, kura vēlāk sakāpinoties var izpausties vardarbībā pret emocionāli vai fiziski vājākajiem. Mēdz būt turīgas ģimenes, kur ir absolūti aukstas savstarpējās attiecības, kur, piemēram, māte faktiski dzīvo savām izklaidēm, bet bērns ir tikai sociālā statusa apliecinājums, tāpat kā retas sugas mājdzīvnieks. Tāds bērns ir emocionāli samocīts un cieš. Turklāt tas, ka bērna rīcībā ir lielāki materiālie resursi, var radīt potenciāli augstu vardarbības risku, jo viņam ir lielāka iespēja dominēt pār pārējiem.
Domāju, ka vienīgie, kas šo risku var atklāt, ir pedagogi: viņi bērnu sastop ikdienā un vislabāk redz notiekošo. Ja riska grupas pusaudzis vai jaunietis ir trūcīgs, tas varbūt nedaudz, bet ir aizsargājošs faktors, lai neiegādātos, piemēram, narkotikas; viņam nav uzdāvināta auto, ar ko, reibumā braucot, kļūt par savu draugu slepkavu. Turklāt šajā gadījumā vecākus būs ļoti grūti pieslēgt bērna problēmu risināšanai: viņi dzīvo savā komforta un pārliecības zonā, kur viss notiek tikai pēc viņu prāta.
Tad tomēr, ko skola var reāli darīt lietas labā, lai novērstu vardarbības izpausmes, kas kļūst arvien dziļākas?
Bērniem pusaudža vecumā ir ļoti daudz emociju, kas tieši saistās ar konkrēto attīstības posmu – nāk pirmā mīlestība, parādās ass izvērtējums – kam ir vairāk vai mazāk naudas un labklājības ģimenē, dažādu vērtību skalas. Blakus straujai fiziskai attīstībai notiek emocionālā izaugsme - dzīve izvirza regulārus pārbaudījumus bērnam un vecākiem.
Tas, ko skola var darīt šeit un tagad, ir strādāt ar skolas iekšējās kārtības noteikumiem. Tie ir viens no mūsu neattīstītajiem resursiem. Šiem noteikumiem ir jābūt uzvedības priekšrakstiem, kas patiešām strādā praksē, nevis skolā karājas pie sienas vai nodrukāti skolēna dienasgrāmatā. Katram – vecākiem, skolēniem un pedagogiem - šie noteikumi ir jāsaprot konkrētu ikdienas darbību līmenī.
Paradums ievērot iepriekš definētus, konkrētus kopdzīves noteikumus bērnam ir jāizstrādā gan ģimenē, gan pirmsskolas izglītības iestādē, tad skolā un dzīvē tā jau būs norma. Uzdevums nav bērnu pasargāt no dzīves, bet iemācīt viņam pastāvēt reālajā pasaulē, balstoties uz stingrām personiskajām vērtībām: jādod ir nevis pseidodrošības "zivs", bet "makšķere" kā dzīves prasme.
Ja nelīdz nekas – ne skolotāja un psihologa padomi, vecāku pūliņi, kādi ir nākamie soļi?
Īstenībā mēs nedarām visu, kas būtu iespējams, vai arī nedarām pareizi. Piemēram, likumā "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem" ir noteikts audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis - administratīvā komisija ar lēmumu var nodot bērnu galvojumā vecākiem. Interesanti, kur bērns ir bijis visu šo laiku? Vecāki nav bijuši atbildīgi par viņu līdz šim?
Tas vien jau parāda saprašanas līmeni, kurā esam. Mēs nododam bērnu galvojumā kaut kam, kas absolūti nespēj pildīt savus pienākumus. Bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus bērniem sāk piemērot no 11 gadu vecuma tad, ja bērns ir izdarījis jebkuru noziedzīgu nodarījumu, par ko 14 gadu vecumā būtu atbildīgs pēc Krimināllikuma normām. Taču šos piespiedu līdzekļus var piemērot arī personām, kurām ir 14 un vairāk gadu tad, ja pastāv vainu mīkstinoši apstākļi vai noziegums nav tik smags.
Tas neizraisa tik smagas tiesiskās sekas, kā piemērojot kriminālatbildību – piemēram, sodāmība utt. Šajā gadījumā ir divas iespējas – tiesa vai nu pieņem lēmumu par sabiedriskā darba veikšanu Valsts probācijas dienesta (VPD) uzraudzībā (tā ir viena no efektīvākajām sankcijām), vai ievietošanu sociālās korekcijas izglītības iestādē Naukšēnos.
Ja runājam par ārkārtīgi smagiem gadījumiem, tad, visticamāk, bērns nonāks brīvības atņemšanas iestādē – Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem vai Iļģuciema sieviešu cietuma speciālā nodaļā, tie ir ļoti smagi sodi.
Ja bērnam jau 11 gadu vecumā ir jāpiemēro piespiedu līdzekļi vai, pasarg` Dievs, 14 gados jāsauc pie kriminālatbildības – tas liecina tikai par to, ka pieaugušie nav padarījuši savu preventīvo darbu.
Pirmām kārtām tā acīmredzot tomēr ir vecāku līdzatbildība?
Tieši tā. Esmu runājusi ar VPD darbiniekiem, kas uzrauga nosacīti notiesātos nepilngadīgos. Ir ļoti daudz gadījumu, kad vecāki absolūti nesadarbojas ar soda izpildes institūciju. Iepriekš runājām par primāro (sākotnējo) prevenciju, kad bērns vēl neko nav izdarījis, bet viņam tikai vērojami uzvedības traucējumi; tad te jau ir bērns, par kuru ir tiesas nolēmums. Vecāki bieži nesaista savu audzināšanas veikumu ar faktu, ka bērnam ir piemērota krimināltiesiska sankcija.
Ja bērns tiek iesaistīts kādā probācijas programmā, viņam kaut ko māca un skaidro, bet mājās vecāki saka – viņi tev muļķības stāsta un skalo smadzenes, labāk, dēls, iedzersim! Ja ģimene ir vienaldzīga vai pretojas tam, kas tiek veikts, nekādas izmaiņas nepilngadīgā apziņā nav iespējams panākt.
Vai attieksmē un normatīvajā regulējumā citās valstīs ir kādas atšķirības?
Kad bērnam jau ir piemērots sods, vairākās valstīs, piemēram, Nīderlandē, Lielbritānijā, vecāks ir līdzatbildīgs kopā ar bērnu. Ja bērns, piemēram, izdarījis zādzību, vecākiem ir obligāts pienākums piedalīties tiesā un nodrošināt visus apstākļus, lai viņš pēc iespējas efektīvāk iesaistītos soda izpildes un socializācijas pasākumos.
Ja, piemēram, bērnam ir probācijas uzraudzība, tad vecāku uzdevums ir katru vakaru pārrunāt ar viņu probācijas programmā uzzināto, katru dienu rakstīt pierakstus un secinājumus, kā bērnam klājas, un tie jāuzrāda tiesā. Ja vecāki nepiedalās šajā procesā, kā noteikts, tad sankcijas tiek piemērotas jau pret viņiem, nevis bērnu. Jo tiek uzskatīts, ka bērns ir daļa no vecākiem. Nevar būt tā, ka vecāki, kuru pienākumos visus iepriekšējos gadus ir bijusi bērna audzināšana, sēž un žēlojas – tas mans dēls gan ir nelietis, es viņu vairs negribu redzēt!
Manā ieskatā, visādu smagu nodarījumu skaits (arī vardarbība skolās) pieaug tādēļ, ka mūsu valstī jau ilgi, ilgi tiek ignorēta nopietna individuālā prevencija. Tiesībsarga birojā Laila Grāvere divus gadus pēc kārtas veica izvērtējumu, kā valstī tiek īstenotas Bērnu tiesību aizsardzības likuma (BTAL) 58.panta (tas ir pirmais un vienīgais primārās prevencijas pants, kuru pašvaldības var pielietot darbā ar agrīniem bērnu riskiem) iespējas. Izrādījās, ka lielākajā daļā pašvaldību šis darbs vispār netiek veikts vai to dara nepietiekami. Mēs neesam izpildījuši savus mājasdarbus, tad kāpēc brīnāmies, ka situācija kļūst arvien smagāka.
Tad kā to labot?
Vienkārši ir jāizpilda tas, kas likumos rakstīts. Jābeidz bērniem meklēt sodus, bet jāstiprina vecāku spēja atbildīgi rīkoties, atbalsts pedagogiem, lai viņi patiešām strādātu sava darba mērķiem.
Stāsts nav vienmēr par naudu vien. BTAL 58.pants nosaka likumu pārkāpumu profilakses darbu pašvaldībās. Tajos novados, kur īstenojām savus projektus, tika nodibinātas starpinstitūciju darba grupas, kur ietilpa vietējās policijas, pašvaldības sociālais darbinieks, pedagogs, un šo grupu sākotnējais uzdevums bija saprast – kādi ir pieejamie resursi prevencijai.
Kad sastādīja sarakstu, izrādījās, ka ir bērniem ļoti dažādi pulciņi, noteiktās dienās ir pieejami pašvaldības apmaksāti psihologa un narkologa pakalpojumi, un ir arī ģimenes ārsts.
Raudzījāmies, vai uzņēmēji kaut ko nevar piedāvāt bērnu brīvā laika aizpildīšanai saistībā ar viegliem uzvedības riskiem, kad bērni sāk klaiņot un viņiem īsti nav nodarbes. Izrādījās, ka frizētavas jaunās meistares reizi nedēļā viņiem labprāt parādītu, kā veidot frizūras, meitenēm – kā lietot kosmētiku; parādījās autoserviss, kur zēni varēja kaut ko palīdzēt, uzzināt par mašīnām. Bija pensionēts kalējs, kas mācīja gatavot visādas lietas, viesu nams, kas rīkoja galda klāšanas nodarbības. Atklājās daudz interesantu lietu, par kurām iepriekš neviens neiedomājās. Ja ir kāda vecāku organizācija, katrs no viņiem lielākoties kaut kur strādā un, iespējams, arī var pāris reižu mēnesī bērniem kaut ko pamācīt un parādīt.
Jā, bet tā var notikt projekta laikā, bet pēc tam viss pazūd un izdziest...
Projekts beidzās pērn decembrī, un mēs interesējāmies, kā tur tagad ir. Bērni pieraduši, ka viņi var iet uz jauniešu centru, un pašvaldībā sacīja - mums bērni vairs neklīst bez jēgas apkārt. Taču, protams, ir tādi, kurus neinteresē nekas, tiem neko nespējam izdarīt. Bet tiem, kuriem varam (un viņu ir vairāki desmiti), ar tiem varam strādāt!
Šī starpinstitūciju sadarbība ir ļoti derīgs un nozīmīgs resurss, bet kādam ir jāuzņemas vadība. Šī sadarbība ir paredzēta BTAL, bet daudzviet tā notiek ļoti formāli vai nenotiek nemaz. Tajās pašvaldībās, kur mums bija projekts, tā notiek, balstoties uz normu, kur "pievilkām likumu zem prakses": Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā pašvaldībām ir dotas tiesības dibināt administratīvās komisijas, tostarp bērnu apakškomisiju. Protams, šādā gadījumā tai pienākas skatīt visus jautājumus, kur bērni tiek saukti pie administratīvās atbildības, taču tajā pašā laikā komisija strādā arī preventīvi. Tā strādā Madonā, jau daudzus gadus Cēsīs, arī Saldū.
Tad, kad bērnam ir jau 15 gadu, ja viss ir daudzmaz kārtībā, nekas būtiski nemainīsies arī līdz 18 gadu vecumam?
Tomēr teikšu, lūk, ko – kad cilvēkam ir 18 gadu, viņš skaitās pieaudzis tikai pēc Civillikuma normām; realitātē ir tāda kategorija kā jaunie pieaugušie. Patlaban bērni vidusskolu beidz tikai 19 gadu vecumā, un šim sociālajam efektam ir dažādas nianses. Starp citu, mums ir Jaunatnes likums, kur noteikts, ka persona skaitās jaunietis līdz 25 gadu vecumam. Ja raugāmies uz prevenciju, likumpārkāpumu novēršanu, šī grupa aizvien tiek ieskatīta kā speciāla grupa.
Daudzās valstīs, pat iestājoties kriminālatbildībai, šai grupai tiek piemērotas līdzīgas sankcijas un tiesiskais regulējums kā jauniešiem no 17 gadiem. Jo šī grupa ir jutīga: cilvēks īstenībā dzīvē vēl nav nostājies uz savām kājām, bet arī vairs nemācās skolā. Ja iestājas augstskolā, tas ir labi; arī profesionālās skolās notiek prevencijas darbs. Taču jauniešiem, kas mācības neturpina, darbu atrast ir ļoti grūti, sevišķi tiem, kuri dzīvo lauku apvidos, kam nav vecāku, kuri spētu viņus materiāli atbalstīt. Faktiski viņi ir tikpat bezpalīdzīgi kā pusaudži pēc pamatskolas beigšanas.
