Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kā pamanīt šīs pirmās bīstamās uzvedības pazīmes, izprast to cēloņus, ko pasākt mazā cilvēka glābšanā?
Bērnu vardarbība skolā un ārpus tās mūsu sabiedrībā diemžēl kļūst arvien izplatītāka. Protams, ne vienmēr šādi agresīvi, vardarbībā laikus nenobremzēti bērni kļūs par neliešiem savā turpmākajā pieaugušo dzīvē. Taču liels ir risks, ka agresija nekur nezudīs, un nav zināms, kā tā izpaudīsies nākamajos gados.
Taču bērni mēdz būt agresīvi ne tikai pret vienaudžiem, bet arī skolotājiem, vecākiem, svešiem cilvēkiem. Viņi arī klaiņo, izmēģina apreibinošas vielas, kam nereti seko arī zādzības un laupīšanas, un tas jau ir straujš ceļš noziedzības virzienā. Kā pamanīt šīs pirmās bīstamās uzvedības pazīmes, izprast to cēloņus, ko pasākt mazā cilvēka glābšanā? Te parādās dilemma – sodīt vai audzināt, pirms bērns kļūst par likumpārkāpēju.
Likumpārkāpumu profilakses darba organizācija
Kaut pirmajā mirklī tas nebūt tā nešķiet, tā ir visas sabiedrības problēma, jo bērna uzvedība skar un apdraud arī pārējos līdzcilvēkus. Tās risināšanai izstrādāti vairāki politiskās plānošanas dokumenti, īpašs tiesiskais regulējums Eiropas Savienības un atbilstoši arī mūsu valsts mērogā.
Pirmām kārtām šeit jāmin ANO Bērnu tiesību konvencija, kuras 6.pantā noteikts: "Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai nodrošinātu ikviena bērna izdzīvošanu un attīstību."
Savukārt Bērnu tiesību aizsardzības likuma (BTAL) 7.pantā kā pirmais starp bērna pamattiesībām minēts: "Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību."
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību aizsardzības nodaļas vadītāja Laila Grāvere saka: "Tie ir bērna tiesību pamatprincipi, un viņa pilnvērtīga attīstība nav iespējama, ja bērna uzvedība ir vardarbīga, kā arī, ja bērns cieš no citu bērnu antisociālas uzvedības. Jautājums ir nozīmīgs, skar ikvienu bērnu un arī sabiedrību kopumā."
"Bērnu vardarbība skolā un ārpus tās mūsu sabiedrībā diemžēl kļūst arvien izplatītāka."
Bērnu uzvedības korekcijas kontekstā visbiežāk tiek minēts BTAL 58.pants, un ļoti bieži ar piebildi, ka praksē tas nedarbojas, tādēļ arī gaidāmie (un ļoti nepieciešamie) rezultāti izpaliek.
Kā skaidro L.Grāvere, laika gaitā, mainoties izpratnei par bērnu tiesību aizsardzības jēgu un būtību, BTAL 58.panta regulējums ir mainīts. Līdz 2000.gadam kompetences bija nodalītas: ar bērniem likumpārkāpējiem bija jānodarbojas Valsts policijai, bet ar pārējiem, kam nepieciešama uzvedības korekcija, – pašvaldību sociālajiem dienestiem.
"Pēdējos 15 gados bērni vairs netiek šķiroti likumpārkāpējos un pārējos, tagad runājam par bērniem, kam vajadzīga palīdzība viņu uzvedības koriģēšanā."
Kad bērnam vajadzīga uzvedības sociālās korekcijas programma?
Pašlaik spēkā esošais 58.panta regulējums skaidri nosaka – likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, Valsts policiju, Valsts probācijas dienestu (VPD), ja bērns ir probācijas klients, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm. Tālāk 58.panta otrajā daļā pēc noteiktām pazīmēm ir precīzi noteikts bērnu loks, kuriem pašvaldībai ir jāiekārto profilakses lieta un jāizstrādā uzvedības sociālās korekcijas programma.
Tas ir bērns, kurš:
Savukārt Valsts policija var ņemt profilaktiskajā uzskaitē bērnus, kuri norādīti šā panta otrās daļas 1.–6.punktā, kā arī citus bērnus, kuriem pašvaldībā iekārtota profilakses lieta, ja izstrādātā uzvedības sociālās korekcijas programma paredz policijas līdzdalību konkrētajā lietā.
Kā bērnam nonākt tās iestādes redzeslokā, kas šīs programmas izstrādā? Kuram ir pienākums ziņot, ka bērnam jāpiemēro šāda programma?
"Ja izdarīts KL pārkāpums, tad to dara Valsts policija, kuras redzeslokā viņš ir nonācis; ja vairāk nekā divas reizes pārkāptas LAPK normas – tad pašvaldības policija vai pašvaldības administratīvā komisija, kura izskata šādas lietas un var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli – uzvedības ierobežojumus, no kuriem viens ir dalība šajā uzvedības korekcijas programmā," informē L.Grāvere.
Kas jādara izglītības iestādēm un ikvienam iedzīvotājam?
Tiesībsarga biroja pārstāve norāda, ka nepieciešamības gadījumā pienākums šo informāciju sniegt pašvaldībai ir arī izglītības (un pat pirmsskolas izglītības) iestādei un īstenībā ikvienam, kurš kāda bērna uzvedībā saskata bīstamas pazīmes. "Bērna antisociāla uzvedība neapšaubāmi ir viņa tiesību uz pilnvērtīgu attīstību pārkāpums, un no šīs normas izriet, ka ikvienam cilvēkam, kura redzeslokā nonāk tāds bērns, kas uzvedas sociāli nepieņemami un ar savu uzvedību rāda, ka viņam vajadzīga palīdzība, vajadzētu vērsties pašvaldībā ar lūgumu reaģēt un palīdzēt šim bērnam."
Šeit lieti citēt BTAL 73.pantu:
"(1) Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību un noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību."
Minētā panta otrajā daļā noteikta arī valsts iestāžu darbinieku atbildība bērna tiesību nodrošināšanā: "Veselības aprūpes, pedagoģiskie, sociālās sfēras vai policijas darbinieki, kā arī vēlētas valsts un pašvaldību amatpersonas, kurām kļuvis zināms par bērna tiesību pārkāpšanu un kuras par to nav ziņojušas minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie likumā noteiktās atbildības."
Īpašs regulējums ir attiecībā uz izglītības iestādēm, tostarp uz pirmsskolas izglītības iestādēm, uzsver L.Grāvere. Šeit jāmin MK noteikumi Nr.1338 "Kārtība, kādā ir nodrošināma izglītojamo drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos". "Šis normatīvais akts paredz detalizētu kārtību, tādu kā instrukciju, kas ir jādara skolai, bērnudārzam, ja tie sastopas ar bērnu, kuram ir uzvedības traucējumi vai vardarbīga uzvedība. Mācību iestādei, pirmkārt, ir jānodrošina šim bērnam mācības citā telpā sociālā pedagoga, izglītības psihologa vai cita pedagoga klātbūtnē. Mācības var ilgt no vienas stundas līdz mācību dienas beigām. Tas tādēļ, lai nodrošinātu šā bērna tiesības uz izglītību un citu bērnu tiesības uz drošu vidi mācību iestādē.
Nākamais solis ir rīkojumā noteikt atbalsta personāla pienākumus, lai veicinātu turpmāko sadarbību ar izglītojamo un vecākiem un izstrādātu atbalsta pasākumus atbilstoši izglītojamā vajadzībai un situācijai. Tie ir atbalsta pasākumi ar mācību iestādē pieejamiem resursiem.
Likumdevējs ir paredzējis arī rīcību situācijā, ja šis plāns nedod rezultātu. Ja uzlabojumu nav un vecāki nevēlas sadarboties ar izglītības iestādi, tad izglītības iestādes vadītājs šo informāciju nosūta attiecīgajai pašvaldībai. To dara nevis vienkārši informēšanas dēļ, bet tālab, ka pašvaldībai ir pienākums šo programmu izstrādāt sadarbībā ar izglītības iestādi."
Aptaujas spogulī aina diezgan bēdīga
Kāda Latvijā ir reālā aina šo prevencijas pasākumu kompleksa īstenošanā? Tieslietu ministrijas un Tiesībsarga biroja kopīgi rīkotajā ekspertu diskusijā "Bērns vai likumpārkāpējs: sodīt vai audzināt?" L.Grāvere iepazīstināja ar pašvaldību 2015.gada aptaujas (tās veiktas arī 2011. un 2013.gadā) rezultātiem. Atbildes saņemtas no visām 119 pašvaldībām, un tās liecina, ka 104 pašvaldībās sociālās korekcijas programmu izstrāde un profilakses lietu iekārtošana ir deleģēta sociālajiem dienestiem, sešās to veica starpinstitūciju komisijas, divās – jaunatnes lietu speciālisti, divās – neviens, bet divās, kā raksturoja L.Grāvere, "ir īpatnēja situācija – to dara sociālais dienests, bāriņtiesa un pašvaldības policija katrs atsevišķi: dažiem bērniem – pašvaldības policija, dažiem – sociālais dienests, dažiem – bāriņtiesa, atkarībā no tā, kuras iestādes redzeslokā bērns ir nonācis." Vienā pašvaldībā šo pienākumu veic pašvaldības policija un vienā – izglītības un sporta nodaļas vadītāja.
Vairākās pašvaldībās vērojama interesanta situācija - pašvaldībā nav noteikta konkrēta atbildīgā institūcija, kaut gan sociālās uzvedības korekcijas programmas tiek izstrādātas sociālajā dienestā. "Tādējādi var saprast, ka ir pašvaldības, kur šī funkcija ir oficiāli kādam deleģēta, un ir arī tādas, kur sociālais dienests to dara pēc savas iniciatīvas."
"Samazinājies to pašvaldību skaits, kurās uzvedības sociālās korekcijas programmas neizstrādā neviens."
Viņa uzsver - pozitīvi vērtējams, ka samazinājies to pašvaldību skaits, kurās šīs programmas neizstrādā neviens. Taču progress ir lēns – 2011.gadā tās bija septiņas pašvaldības, šogad – divās.
Taču kā ļoti negatīva pazīme ir tā, ka vairumā pašvaldību programmas izstrādā pēc Valsts policijas iniciatīvas. Vairākās pašvaldībās to dara arī pēc tiesas, Valsts probācijas dienesta, pašvaldības policijas ierosinājuma.
Programmas izstrādā arī pēc administratīvās komisijas, sociālā dienesta, bāriņtiesas iniciatīvas. Pēc izglītības iestāžu iniciatīvas tas noticis 69 pašvaldībās, pēc vecāku – astoņās, un dažās arī pēc ģimenes ārsta priekšlikuma.
Ir skaidri redzams, ka prevencijas pasākumi tiek veikti novēloti, ja bērnam jau bijusi darīšana ar policiju, VPD, tiesu, un arī administratīvā komisija soda vietā šo piespiedu audzināšanas līdzekli izvēlas maz. Bet 50 pašvaldības nav saņēmušas nekādu informāciju no izglītības iestādēm.
Varētu domāt par to, ka šī kārtība nav pareiza, būtu labojama, bet vēl satraucošāks ir fakts, ka pašvaldību redzeslokā nonāk ļoti maz bērnu. Piemēram, 32 pašvaldībās gada laikā programmas nav izstrādātas nevienam bērnam, 49 - no viena līdz pieciem bērniem, piecās – no 21 līdz 30, vienā – no 21 līdz 40, divās – no 41 līdz 50 bērniem. Turklāt salīdzinājumā ar iepriekšējiem pētījumiem progresa faktiski nav nekāda, pat pretēji.
Neko nedarot, iznākums vēl sliktāks
Minētajā ekspertu diskusijā VP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics situāciju raksturoja šādi: "Ko praksē nozīmē tas, ka pašvaldība korekcijas programmas izstrādā tikai pēc policijas pieprasījuma? To, ka šī nepilngadīgā persona, pirms nonākusi mūsu redzeslokā, jau ir izdarījusi ļoti daudzas nelāgas lietas, par ko mēs, iespējams, nezinām. Kad šāds bērns nonāk pie mums, patiešām jau ir par vēlu. Atceros kādu meiteni no Rīgas, kas mūsu redzeslokā nonāca 11 gadu vecumā - par klaiņošanu. Pēc gada jau par alkohola lietošanu, pēc tam atkal bija klaiņošana, jauno psihoaktīvo vielu lietošana, tālāk jau zādzība, un visa šī epopeja, citādi to nevaru nosaukt, ilga vismaz sešus gadus. Meitenei drīz būs 18 gadu, viņa izies no mūsu pārraudzības, un, protams, kļūs arvien sliktāk. Jautājums – kāpēc visus šos sešus gadus neviena kompetenta iestāde nav spējusi viņai palīdzēt? Esmu pārliecināts, ka pirms 11 gadiem bija iespējams novērst izmaiņas šā bērna uzvedībā un kaut kā palīdzēt.
Tā kā noziedzība vispār ir sociāli ekonomiska problēma, tiešām būtu dīvaini novelt vai uzdot šo funkciju pildīt policijai; mēs varam lieliski nodrošināt kontroles funkciju, bet sociālajā fērā, manuprāt, ir kompetenti speciālisti, kuriem šāds pienākums ir jāuzņemas. Šis lūzuma punkts 2000.gadā (grozījumi bērnu uzvedības prevencijas sistēmā – red.) bija gana pamatots, un virziens ir uzņemts pareizs. Jautājums ir par to, kādēļ pašvaldības netiek tam visam līdzi.
Savukārt Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītāja Ineta Juhņeviča cita starpā sacīja: "Jautājumi, kas saistīti ar bērnu uzvedību un vardarbību skolās, regulāri ir mūsu dienesta redzeslokā. Ar šiem jautājumiem pirmām kārtām saskaramies, izskatot iesniegumus un sūdzības, ko saņemam no bērniem un vecākiem. Jāteic, ka skolotāji, skolu direktori mums reti ziņo par to, ka nezina, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā. Jautājumu klāsts ir visdažādākais, bet trešā daļa no tiem, kurus izskatām, noteikti ir saistīti ar bērnu drošību. Gan ar bērnu savstarpējo vardarbību, tostarp emocionālo vardarbību, gan ar dažādiem trūkumiem skolas iekšējās kārtības noteikumos.
Izskatot šos gadījumus, mēs secinām – galvenā problēma ir tā, ka skolas slēpj šādus gadījumus un ne tikai neziņo vietējai pašvaldībai, policijai, bet ļoti bieži problēmu risināšanā neiesaista pat bērnu vecākus; klases audzinātājs bieži vien par šādiem sarežģījumiem nav informējis ne skolas direktoru, ne citu mācību priekšmetu skolotājus pat vietējā skolas vidē. Kāds tam ir iemesls? Katram būs sava versija, bet nenoliedzami ir tas, ka skolas negrib graut savu prestižu, nevēlas iegūt negatīvu slavu. Diemžēl rezultātā redzam, ka bieži vien, nerisinot šos jautājumus, var nonākt daudz lielākās nepatikšanās."
