Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mihails Papsujevičs: „Mūsu uzdevums ir divējāds: gan kontrolēt, gan atbalstīt šo cilvēku viņa pozitīvajās izpausmēs un centienos.”
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Valsts probācijas dienests (VPD) pastāv jau vienpadsmit gadu, un tā izveide bija solis uz priekšu jaunas kriminālsodu izpildes politikas ieviešanā, dodot plašāku iespēju ar notiesātām personām strādāt tieši sabiedrībā, ar dažādām audzināšanas un uzraudzības metodēm palīdzot tām nostāties uz likumpaklausīga dzīves ceļa. Tostarp – darbā ar dzimumnoziedzniekiem. Par VPD darba nozīmi un iespējām LV portāla saruna ar dienesta vadītāju Mihailu Papsujeviču un viņa vietnieci, VPD Uzraudzības un probācijas programmu departamenta direktori Ilonu Lindi.
Kā jūs paši raksturotu terminu – probācija?
M.P.: Vienkāršoti skaidrojot, tā ir soda izciešana, atrodoties sabiedrībā. Tātad notiesātajam nav cietuma sienu, izolācijas, bet vienlaikus viņam probācijas periodā ir noteikti uzdevumi un ierobežojumi. Mūsu uzdevums ir divējāds: gan kontrolēt, gan atbalstīt šo cilvēku viņa pozitīvajās izpausmēs un centienos.
Kas ir jūsu dienesta klienti?
M.P.: Probācijas uzraudzībai ir pakļautas četras notiesāto personu grupas: nosacīti notiesātie, nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas soda izciešanas atbrīvotie, nosacīti atbrīvotie no kriminālatbildības un personas, kurām kopā ar tādiem sodiem kā piespiedu darbs vai brīvības atņemšana ir piemērots papildsods – probācijas uzraudzība. Kopš šā gada 1.jūlija ieviešam arī likumpārkāpēju elektronisko uzraudzību nosacītas pirms termiņa no brīvības atņemšanas soda izciešanas atbrīvošanas ietvaros.
Kāda ir atšķirība starp probācijas un policijas uzraudzību?
M.P.: Atšķirību ir ļoti daudz. Bet galvenā – policijas uzraudzība ir noteiktu ierobežojumu ievērošanas kontrole. Savukārt probācijas darbā visās četrās iepriekš minētajās grupās ir sociāli psiholoģisko pasākumu kopums personas atbalstam. Ja cilvēks ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, skaidrs, ka viņam ir kādas problēmas, kas novedušas līdz nozieguma izdarīšanai, un tikai ar kontroli šī persona nevar kļūt labāka.
Mēs vērtējam dienesta klientu recidīva risku, atkarībā no tā sadalām viņus grupās, un tālāk katram jau tiek piemērotas atšķirīgas intervences.
Vērtējam, kuras ir kritiskās, uzlabojamās jomas, dodam padomus, kā to panākt – vai to varēs izdarīt cilvēks pats, vai jāvēršas pēc palīdzības kādā no saistītām institūcijām, vai arī nepieciešami dziļāki, koncentrētāki pasākumi, ko dēvējam par sociālās uzvedības korekciju.
Mūsu darba pamatā ir sociālās mācīšanās teorija, kas balstīta uzskatā – neviens nepiedzimst par noziedznieku, bet cilvēks nenoliedzami var mantot noteiktas ģenētiskas preferences. Piemēram, kāri pēc adrenalīna jeb piedzīvojumiem. Bet jautājums – kā un kur tā izpaužas? Vai cilvēks kļūst par izpletņlēcēju, lidotāju, sacīkšu braucēju vai sāks izdarīt noziedzīgus nodarījumus, kur arī ir pietiekami liela adrenalīna deva. Tā ir sociālo apstākļu, kuros cilvēks dzīvo, aug, attīstās, gūst noteiktas pieredzes, ietekme.
Ja ir probācijas darbs, tad recidīvs jeb tāda paša nozieguma atkārtošana notiek retāk?
M.P.: Probācijas laikā, kamēr veicam uzraudzību, recidīva līmenis ir zem četriem procentiem, un tas ir ļoti maz. Kad viņi aiziet patstāvīgi dzīvot sabiedrībā bez jebkādas uzraudzības, divu gadu un astoņu mēnešu laikā nosacīti notiesātajiem recidīva īpatsvars sasniedz aptuveni 10%, piespiedu darbiem – 15%, pirmstermiņa atbrīvotajiem – 25%, savukārt pilnu brīvības atņemšanas sodu izcietušajiem - 51%. To apliecina VPD 2012.gadā veiktais pētījums par recidīvu šādās grupās: nosacīta notiesāšana, piespiedu darbs, nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana un pilns termiņš cietumā, - kas notiek ar viņiem pēc soda izpildes.
Visaugstākais recidīva līmenis ir tiem, kuri izcietuši pilnu brīvības atņemšanas sodu un kuriem pēc tam nav bijis nekādas uzraudzības.
Savukārt pērn bija pētījums attiecībā uz dzimumnoziedzniekiem. Iegūtie dati liecina, ka no kopumā 406 analizētajiem gadījumiem, kuros personas dienesta uzraudzībā nonākušas par dzimumnoziegumiem, 4,2% jeb 17 gadījumos noziedznieki dzimumnoziegumus veikuši atkārtoti.
VPD ir lielas pilnvaras: jūs varat sniegt izvērtēšanas ziņojumu tiesai, kas uz tā pamata var pieņemt savu spriedumu; savukārt, ja notiesātajai personai ir probācijas uzraudzība, varat lemt par nepieciešamajiem pasākumiem.
I.L.: Izvērtēšanas ziņojums ir informācija, ko sniedzam tiesai vai prokuroram (ja viņi to pieprasa) un kas raksturo konkrēto cilvēku. Tas ir kā palīgs, pieņemot lēmumu par piemērotāko sodu.
Pienākumu noteikšana attiecībā uz nosacīti notiesātajiem un nosacīti pirms termiņa no brīvības atņemšanas soda izciešanas atbrīvotajiem VPD kompetencē ir iekļauta tikai šogad.
Cik plaši tiesas no VPD pieprasa izvērtējuma ziņojumus?
I.L.: Normatīvajos aktos tas nav reglamentēts kā obligāts pienākums, tātad – tikai pēc tiesas un prokurora ieskatiem. Taču esam ierosinājuši Tieslietu ministrijai veikt likuma izmaiņas, lai gadījumos, kad ir izdarīti dzimumnoziegumi, šis ziņojums būtu jāpieprasa obligāti. Tā pirmā vērtība ir informācija tiesnesim un prokuroram, bet otrā – tieši darbā ar konkrēto cilvēku, ja viņš nonāk soda izpildes iestādē. Otrkārt, šī ļoti apjomīgā informācija dod iespēju brīvības atņemšanas iestādei (ja notiesātais tur nonāk) vai probācijas dienestam operatīvi uzsākt darbu. Citādi jāpatērē zināms laiks, lai šīs ziņas iegūtu un nonāktu līdz pareiziem secinājumiem. Tas īpaši svarīgi ir darbā ar dzimumnoziedzniekiem.
M.P.: Attiecībā uz personām, kuras no brīvības atņemšanas soda izciešanas atbrīvo pirms termiņa, jau šobrīd ir noteikts, ka visos gadījumos izvērtēšanas ziņojums ir obligāts. Savukārt pirmstiesas procesā (vēl pirms notiesāšanas) tiesai patiešām ir atstāta izvēles iespēja - prasīt izvērtēšanas ziņojumu vai neprasīt. Pirmskrīzes laikā šis instruments bija populārs un daudz pieprasītāks. Krīzes laikā tas panīka, aprobežojoties tikai ar dzimumnoziedzniekiem un nepilngadīgām personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu. Tagad pieprasījums pakāpeniski uzņem apgriezienus, taču, ņemot vērā dzimumnoziegumu problēmas īpašo jutīgumu no sabiedrības puses, mēs uzskatām par pamatotu virzīt prasību par izvērtēšanas ziņojuma pieprasīšanas obligātumu visos gadījumos.
Tā ir mūsu iespēja sniegt tiesnesim vai prokuroram informāciju, kas varētu būt ārkārtīgi nozīmīga, vērtējot un izvēloties atbilstošo sodu vai piemērojamo sankciju. Ziņojumā ir iekļauta kriminoloģiska rakstura informācija, kas ļauj izvērtēt attiecīgā cilvēka risku un potenciālu atkārtot noziedzīgu nodarījumu, kā arī iezīmē risku veicinošās jomas, kurās attiecīgā soda ietvarā jāmeklē risinājumi.
Saeimas Juridiskās komisijas paplašinātajā sēdē 21.jūlijā tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs norādīja, ka soda sankcijai "piespiedu darbs" nav sociālās korekcijas slodzes. Piespiedu darba soda izpilde ir viena no VPD funkcijām. Ko teiksiet?
M.P.: Mūsu dienestam saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu notiesātajai personai ir jānodrošina piespiedu darba vieta un jākontrolē izpilde. Protams, jau vairākus gadus esam noteikuši uzstādījumu, lai attiecīgā darba vieta būtu sociāli labvēlīga un iespējami resocializējoša, taču tā jau ir papildu prasība, kura īsti no likuma neizriet. Pēc likuma mums persona ir jāiesaista darbos, ņemot vērā profesiju, izglītību, talantus un intereses, – ar domu, lai veicamais darbs nestu maksimālu labumu sabiedrībai.
Starpība starp šīm divām VPD funkcijām – piespiedu darbu un probācijas uzraudzību – ir liela. Otrajā variantā, kā redzams no iepriekš teiktā, iespēju spektrs ir ievērojami plašāks.
No šā gada ieviestā probācijas pienākumu noteikšana VPD dod iespēju noteikt gan aizliegumus, gan pienākumus. Piemēram, aizliegumu klientam tuvoties noteiktām personām un vietām, aizliegumu izbraukt ārpus noteiktas teritorijas, noteiktā laikā atstāt savu dzīvesvietu vai to mainīt bez VPD piekrišanas, savukārt uzlikt par pienākumu piedalīties probācijas programmās, saskaņot ar VPD pārvietošanās maršrutu, apmeklēt VPD norādīto speciālistu - psihologu vai psihoterapeitu, sociālo darbinieku un risināt savas problēmas. Par pienākumu nepildīšanu var iestāties sekas – līdz pat soda izciešanai brīvības atņemšanas vietā.
Starp citu, arī ieslodzījuma vietas (varbūt daudzi to nezina) pēdējos gados ir stipri progresējušas, un individuālā darba plānošana, risku vērtēšana un pārvērtēšana notiek arī tur. Mums ar ieslodzījuma vietu darbiniekiem ir kopīgas mācības, tostarp specializējoties īpaši darbam ar dzimumnoziedzniekiem.
Valstī ir tūkstošiem bērnu, kuri cieš no vardarbības (tostarp seksuālās), bet līdz tiesai nonāk tikai daži desmiti. Šogad pēc Krimināllikuma (KL) 162.panta notiesātas vien 37 personas, daļai no tām piemērojot sodu – piespiedu darbu.
M.P.: Nav noslēpums, ka vardarbībai pret bērniem (tostarp dzimumnoziegumiem) ir ļoti augsts latento gadījumu īpatsvars. Starptautiska mēroga pētījumi un pieredze rosinājusi ekspertu secinājumu, ka slēptā daļa ir lielāka par redzamo.
Par nožēlu jāteic, ka ne tikai mūsu sabiedrībā, bet arī citviet pasaulē ir tendence, ka plus mīnus 85% dzimumnoziegumu pret bērniem pastrādā viņiem tuvi cilvēki. Kāpēc? Ir četri svarīgi faktori, kā likumpārkāpējs nonāk līdz dzimumnoziegumam. Pirmkārt, viņam ir jāpārvar savas psiholoģiskās robežas – fantāzijas par iespējamo rīcību un aizspriedumi, ka tā darīt nedrīkst. Otrkārt, pastāv virkne citu ierobežojumu – piemēram, upura pretestība, un ir jāizdomā, kā tikt galā ar to. Tālāk seko upura pieejamības problēma. Ģimenē to atrisināt ir visvieglāk, jo pastāv dažādas manipulācijas iespējas. Un beidzamais – kad noziegums jau ir noticis, ja neviens to nepārtrauc, sākas nākamais noziedzīgās darbības aplis, kas var turpināties gadiem, palielinoties intensitātei. Lūk, šeit zināmā mērā arī rodama atbilde – kādēļ vairumā gadījumu šādi noziegumi notiek ģimenē un tuvu cilvēku lokā. Šajā vidē bērnam ir vieglāk piedraudēt, kaut ko sasolīt un panākt bērna klusēšanu.
Kādēļ ir priekšstats, ka šādu noziegumu kļūst vairāk? Policija, bāriņtiesas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, bērnudārzi, skolas, VPD – visi arvien dziļāk specializējas šajā laukā, arī sabiedrība kļūst izglītotāka, un biežāk māk atpazīt šādu noziegumu pazīmes, tādējādi tos vairāk atklājot.
Cik daudz jums pašlaik ir uzraugāmu šādu noziedznieku?
M.P.: Šobrīd ir 105 – gan uzraudzībā, gan piespiedu darbā (kas gan ir tikai sešiem). Bet šie, protams, ir mainīgi skaitļi. Bet gada ietvarā pat pārsteidzošā kārtā kopumā šis skaitlis ir noturīgs – mazliet pāri simtam. Jāņem arī vērā, ka visi klienti nav klāt nākuši no jauna – probācija var ilgt līdz pieciem gadiem.
Liepājas gadījums, iespējams, veicinās kādas izmaiņas normatīvajā regulējumā, tiesu un iesaistīto institūciju sadarbības praksē. Taču, ko dod likumi, ja noziedzīgās darbības pret bērnu, neviena nepamanītas, bija turpinājušās vairākus gadus...
M.P.: Šeit ir jautājums par sabiedrības locekļu, it sevišķi vecāku, atbildību visā šajā stāstā. Atkal jāatgriežas pie iepriekš minētajiem četriem faktoriem, kā notiek dzimumnoziegums. Mēs arī no mūsu rīcībā esošajām lietām zinām, ka vairākkārt tiek izmantots viens un tas pats upuris, kam ir māte, tēvs, vecvecāki, patēvs vai pamāte. Briesmīgākie stāsti no mūsu pieredzes ir pat tādi, ka no ģimenes puses tiek vainots pats upuris. Patēvs viņu ir izmantojis, bet māte savu nepilngadīgo vai pat mazgadīgo meitu vaino, ka viņa ir pavedinājusi šo vīrieti. No tā var spriest, kāda ir vide, kur šādi noziegumi notiek. Līdz ar to – viens nav karotājs. Tāpēc es arī Saeimas komisijā sacīju – šajā jomā lielāko smagumu iznes tieslietu resori; brīžiem sabiedrībai šķiet, ka šo problēmu vajadzētu atrisināt tikai ar sodiem. Bet līdz tiesai nonāk tie, kurus pieķer; bet cik gadījumu ir tādi, kad vardarbība notiek ilgstoši, un tur nav ne tiesas, ne prokuratūras, nevienas soda izpildes institūcijas. Šajā posmā tām nemaz nav jābūt.
Primāri tas ir stāsts (protams, saistībā ar seksuālo vardarbību pret bērniem) par vecākiem. Arī par apkārtējo cilvēku līdzatbildību. Piemēram, ja kaimiņos dzīvo kāda ģimene un tur notiek kaut kas aizdomīgs, dažreiz izdevīgāk šķiet izlikties, ka viss ir kārtībā un nevienam neko neziņot.
Bet aplami ir domāt – re, te ir policija, Probācijas dienests, cietumi, lai viņi ar to visu tiek galā! Pirmkārt, tiesībsargājošās iestādes cīnās ar sekām, otrkārt, bez sabiedrības līdzdalības un līdzatbildības šo smagumu nebūs iespējams pacelt.
Līdzīgi, kā redzot, ka zaglis apzog kaimiņa māju vai dzīvokli...
M.P.: Jā, tas ir līdzīgi. Tādējādi šī problēma ir multidisciplināra, un to nevar atrisināt tikai valsts vai pašvaldības iestādes. Protams, lai rīkotos efektīvāk, tām ir jāsadarbojas ciešāk. Viens no darba instrumentiem, ko esam aizsākuši gadījumos ar augstu riska faktoru, ir starpinstitūciju sanāksmju organizēšana, kurās piedalās policija, probācija (ja tas ir mūsu klients), iespējams, brīvības atņemšanas iestāde un tad atkarībā no situācijas – bāriņtiesa, sociālais dienests, izglītības iestādes un citi pārstāvji. Rezultāts, ko var panākt, šādi strādājot ar konkrētu gadījumu, ir daudz labāks.
Tad, ja saprotu pareizi, jūs jau darāt to, par ko Saeimas komisijā sprieda kā par nepieciešamu ieviest?
M.P.: Bet ir jautājums – vai tas notiek katru reizi, kad vajadzētu? VPD vispirms tas bija projekts ar pilotmodeļiem, un tur, kur tas tika izmēģināts un apliecināja savu efektivitāti, notiek joprojām. Zināmā mērā šo praksi patraucēja krīze, bet šogad atkal esam uzņēmušies iniciatīvu – divi mūsu darbinieki, kuriem ir gan praktiskā, gan teorētiskā pieredze, kas pārņemta no Lielbritānijas, apmeklēja piecus Latvijas reģionus (Rīga plus četri kultūrvēsturiskie novadi), sapulcinot mūsu galvenos sadarbības partnerus, mācot un stāstot par šo metodi, un tā šī iniciatīva iet plašumā.
Mūsu novērojums ir tāds - speciālisti bāriņtiesās, policijā un citās iestādēs ir ieinteresēti, grib savu darbu darīt labi un jūtas atbildīgi par to, kas notiek viņu pārraugāmajā teritorijā. Jautājums ir par to, kā iegūt nepieciešamās zināšanas. Katram no mums ir kādi stereotipi un praktisko zināšanu bagāža, bet dažreiz kokus mežā redzam, bet tās stigas, pa kurām veiksmīgi izbraukt – ne.
I.L.: Šajās starpinstitūciju sanāksmēs ļoti ātri izgaismojas arī vājie posmi – ļoti efektīvi var atklāt, ko kura institūcija nav laikus izdarījusi. Virzieni ir ļoti dažādi: vai bāriņtiesa laikus saņēmusi informāciju – ja nē, kāpēc un kur bijis pārrāvums. Ko probācijas dienests ir darījis, ko zina policija, un vai tā operatīvi ir informējusi citas institūcijas, vai cietušais ir saņēmis atbilstošu rehabilitāciju. Šādas sanāksmes ietvaros netiek meklēts vainīgais, bet mēģināts saprast, kāpēc tā bijis un ko darīt lietas labā. Starpinstitūciju sanāksmes dalībnieki savas kompetences ietvaros nepastarpināti apmainās ar informāciju, kopīgi analizē konkrēto gadījumu un meklē iespējamos risinājumus.
Šis darbs notiek tad, kad vainīgais atklāts un nonācis probācijas uzraudzībā vai vēl norisinās profilaktiskais darbs?
M.P.: Gan - gan. Ne vienmēr problēma ir normatīvajos aktos, bet gan to interpretācijā. Jāuzsver, ka ar grozījumiem Krimināllikumā ir ieviesta sodu kombinācija, kas iepriekš nebija tik izplatīta: tagad probācijas uzraudzība kā obligāts papildsods paredzēta 159., 160. un 162.pantā. Sabiedrības reakcija, ka, protams, vajag likt cietumā, – ir saprotama. Kad dzirdam tik šaušalīgas lietas, mums šķiet, ka vainīgais ir pelnījis nevis sabiedrībā izciešamu, bet cietumsodu. Bet vienmēr ir jāpadomā, ka terminētā soda – gads, divi, pieci gadi (kā 162.panta gadījumā) – laiks paies un kas notiks pēc tam. Šī persona atgriezīsies sabiedrībā, bet ar probācijas uzraudzību. Tātad pāreja būs pakāpeniska, un tas jau ir labāk.
Nākamais solis, pie kā TM strādā, ir jauns bīstamu likumpārkāpēju uzraudzības modelis – ja risks, ka notiesātā persona var izdarīt jaunu noziegumu, saglabājas augsts arī pēc soda izciešanas, tad atsevišķām ieslodzīto grupām, kuri izcieš terminēto sodu, būtu iespējams piemērot citu tiesisko līdzekli, kas tomēr saglabātu uzraudzību pār šo personu no valsts puses arī pēc soda izciešanas beigām.
Vai vardarbība pret bērniem, it īpaši dzimumnoziegumi, tomēr vairāk nav saistīti ar psiholoģiskām novirzēm kā citi, piemēram, mantiska rakstura noziedzīgi nodarījumi? Tad arī mazāk efektīvas būs probācijas ietvaros piemērojamās psiholoģiskās ietekmēšanas metodes.
I.L.: Nevar likt vienādības zīmi starp visiem dzimumnoziedzniekiem; katra ceļš, kā viņš līdz tam ir nonācis, ir ļoti atšķirīgs. Dienests savā darbā noskaidro, kādi ir konkrētā noziedzīgā nodarījuma iemesli. Tālāk tas ir jāliek saprast pašam dzimumnoziedzniekam. Nākamajā ķēdes posmā dienests personai iemāca, kā strādāt ar šiem faktoriem, iemāca izprast saikni starp domāšanu un uzvedību: vispirms ir doma, kam seko rīcība, un ir jāprot šo savu domu kontrolēt. Tas ir ļoti smalks un skrupulozs darbs.
M.P.: Protams, nav universālas burvju nūjiņas, kas derētu visiem. Sociālās korekcijas darbs sevī ietver veselu kompleksu, programma ir tikai viens no posmiem. Arī tieslietu ministrs minētajā Saeimas komisijas sēdē uzsvēra, ka jābūt ne tikai kontroles pasākumu kopumam, bet, ņemot vērā dzimumnoziedznieku domāšanas īpatnības, arī sociālās korekcijas terapeitiskam darbam ar šīm personām.
Dzimumnoziedznieki 95% gadījumu nav slimi cilvēki, bet viņiem ir garīga rakstura uzvedības traucējumi: tur ir domāšanas kļūdas, īpatnības lēmumu pieņemšanā, problēmu risināšanā.
Ja personām konstatētas kaut kādas garīga rakstura novirzes, protams, ar tām ir visgrūtāk, un šajos gadījumos ļoti liels uzsvars tiek likts tieši uz barjerām, kontroli, un būtiska ir arī veselības sektora līdzdalība. Ja konstatēta garīga atpalicība vai, piemēram, cilvēks ir kurlmēms (arī tādi mums ir), grupā strādāt viņi nevarēs, ir jāmeklē atšķirīga pieeja.
Šajā jomā garīgās veselības aprūpes sektors (valsts finansēti pakalpojumi) ir viens no svarīgiem resursiem arī citās valstīs.
Vai nav tā, ka rāpjaties kalnā, no kura slīdat atpakaļ? Bet cilvēki vēlas būt pasargāti no dzimumnoziegumiem. Internetā kāda jauniete jau tagad uztraucas, ka pēc dažiem gadiem no cietuma iznāks viņas izvarotājs, un baidās, ka atkal meklēs viņu, lai atriebtos.
M.P.: Tiem probācijas klientiem, kas mūsu programmas pabeidz, risku novēršanas potenciāls ir 75%. Kopš pērnā gada sākam izmantot psihometrisku testēšanu – analizējot situāciju pirms un pēc programmas. Pirmā testēšana uzrāda, ka izmaiņas ir vairākos domāšanas un paškontroles faktoros. Sākot un pabeidzot programmu, starpība ir milzīga, ko cilvēks ir spējīgs ar paškontroli panākt.
I.L.: Bet ir arī ļoti svarīgi, kas notiek pēc šīs programmas. Probācijas klients uzraudzības laikā pēc programmas beigām vēl kādu laiku var nostiprināt programmā iegūto. Ja pēc programmas viņš uzreiz nonāk sabiedrībā bez kādas no soda izpildes institūciju uzraudzības, tad pastāv risks, ka rezultātiem nebūs noturības.
M.P.: Programma ilgst no deviņiem mēnešiem līdz gadam, un tālāk turpinās uzraudzība, kas var ilgt vēl četrus gadus – atkarībā no tiesas nolēmumā noteiktā. Ar klienta lietas vadītāju notiek pārrunas, ik pa laikam klients tiek atkārtoti novērtēts, un notiek arī sadarbība ar partneriem – pēc vajadzības tā ir policija, sociālie dienesti.
I.L.: Jaunais bīstamu noziedznieku uzraudzības modelis, kuru pašlaik izstrādā TM, varētu nodrošināt, ka nepieciešamības gadījumā probācijas uzraudzība turpinās. Bet patlaban, ja tiesa un prokurors ir pieprasījis šo izvērtēšanas ziņojumu, tad mēs jau šā dokumenta ietvaros norādām – ja apsūdzētais ar tiesas nolēmumu tiks atstāts soda izciešanai sabiedrībā, VPD, ar viņu strādājot, var piemērot pienākumu piedalīties noteiktā probācijas programmā, izklāstot, ko ir iespējams iegūt ar šīs programmas palīdzību. Tādējādi tiesa arī saprot, cik ilgs probācijas laiks būtu nosakāms. Ja izvērtēšanas ziņojuma nav bijis, tiesai var nebūt šīs informācijas par nepieciešamo laiku, lai varētu nodrošināt programmas īstenošanu.
Vai Liepājas tiesa, sākot izskatīt attiecīgo lietu, prasīja VPD izvērtējuma ziņojumu?
M.P.: Mēs nekomentēsim ne Liepājas tiesas spriedumu, ne attiecīgo situāciju, tāpēc ka mums oficiāli par Liepājas izskanējušo gadījumu ir bijis pieejams tik vien informācijas, cik izskanējis publiskajā telpā.
Tomēr, kā jau teicu, ieslodzījumā, pirmkārt, ir grūti kļūt labākam (tas nenozīmē, ka ieslodzījums nav vajadzīgs), otrkārt, ir jābūt pārejas posmam, jo nebrīvē nav iespējams integrēties sabiedrībā, kaut vai tādēļ, ka tur daļa no kārdinājumiem un iespējām ir liegti. Tāpēc jau daudzus gadus zinātne pierāda to, ka efektīvāka resocializācija, novēršana no likumpārkāpumu ceļa, tai skaitā – dzimumnoziedzniekiem, lai cik neticami tas izklausītos, ir iedarbīgāka, ja darbs norisinās sabiedrībā. Protams, tā bēdīgā atziņa ir, ka nulles recidīvs panākams tikai ar nāves sodu izpildīšanu, taču arī tas nav absolūti drošs līdzeklis, kā atturēt citus no līdzīgu noziegumu izdarīšanas.
Izskatās, ka VPD jo īpaši sakarā ar pēdējā laika notikumiem nākotnē būs vairāk atbildības un vairāk darba? Piemēram, probācija būs ne tikai papildsods, bet pamatsods?
M.P.: Tā varētu būt, bet lielāko mūsu darba apjoma pieaugumu varētu audzēt izvērtēšanas ziņojumi, un tam būs vajadzīgi arī papildu resursi. Ja šī iniciatīva par obligātiem pirmstiesas izvērtēšanas ziņojumiem katrā dzimumnozieguma gadījumā, kas ir loģiska un likumsakarīga, tiks īstenota, tad VPD papildus vajadzēs amata vietas. Tas ir ļoti apjomīgs darbs: viena darbinieka pilna slodze mēnesī ir no astoņiem līdz desmit izvērtēšanas ziņojumiem. Bet mums var nākties sagatavot, piemēram, 200 tikai šāda tipa izvērtēšanas ziņojumu.
Cik daudz darbinieku VPD ir?
M.P.: Pašlaik 379; ja nākamgad atjaunos probācijas funkciju pilnā mērā ieslodzījuma vietās, tad vēl būs klāt astoņi darbinieki. Jo komplicētāku darbu ar klientu veicam, jo vairāk darbstundu uz vienu cilvēku nākas patērēt. Dzimumnoziedznieku programma, piemēram, ir visgarākā no visām un vissarežģītākā. Turklāt šajā jomā strādā arī visaugstāk kvalificētie VPD speciālisti. Lai to darītu, ir jāapgūst virkne specializētu apmācību aptuveni pusotra gada garumā.
Mūsu darbiniekiem ir jānodrošina arī psihoterapeitisks atbalsts: speciālisti nedrīkst vadīt programmu, ja viņi vismaz četras reizes gadā neapmeklē neatkarīgu psihoterapeitu. Šiem darbiniekiem ir jāsastopas ar šaušalīgiem gadījumiem, viņiem nedrīkst ļaut izdegt un pamest šo darbu. Tā ir bijis, un no VPD ir aizgājuši augsti izglītoti un vērtīgi speciālisti darbā ar dzimumnoziedzniekiem. Par dažiem "zaudētajiem" mēs gan priecājamies tajā ziņā, ka viņi aizgājuši uz mūsu partnerorganizācijām – policiju, sociālajiem dienestiem, prokuratūru, un tas viss kopumā mūsu centienus veicina.
