Vēstures literatūrā pausti dažādi uzskati par Latvijas valstiskuma veidošanās apstākļiem. Ir viedoklis, ka neatkarības idejai nebija plaša atbalsta latviešu vidū un valsts proklamēšana esot uztverta visai vienaldzīgi. Cik lielā mērā, jūsuprāt, beidzoties Pirmajam pasaules karam, latvieši bija gatavi savai neatkarīgai valstij?
Valsts proklamēšanā ļoti liela nozīme bija tādām personībām kā Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, arī sociāldemokrātiem Fricim Menderam un Paulam Kalniņam pienākas vislielākā atzinība. Pat ja tautas vairākums vēl 1918.gada beigās nebija gatavs atbalstīt neatkarību, tad dažreiz neaprakstāmu un neparedzamu faktoru iespaidā šī nostāja mainījās. Pētera Stučkas vadīto komunistu, kam sākotnēji izrādīja daudz lielāku atbalstu nekā Ulmanim, kā arī vācu un krievu baltgvardu, īpaši Bermonta, politika izrādījās tik ļoti naidīga latviešu interesēm, ka jau 1919.gada rudenī Latvijas neatkarību atbalstīja latviešu tautas vairākums. Divdesmit gadu laikā tika uzcelta kopumā sekmīga valsts, kas taču nebūtu bijis iespējams, ja tauta tam nebūtu gatava.
Ir vēsturnieki, kas norāda, ka Latviju proklamēja Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) 1917.gada decembrī Valkā. Cik lielā mērā ir pamats tā uzskatīt?
Jā, šie notikumi dažkārt tiek vienādoti, tomēr 1918.gada 18.novembrim ir lielāka nozīme, jo tobrīd neatkarību pasludināja visas Latvijā darbojošās politiskās partijas, izņemot galēji labējos - Andrieva Niedras piekritējus, kuri vēlējās redzēt Latviju "baltas Krievijas" sastāvā, un LSD1 (Latvijas Sociāldemokrātiju), nākamo Latvijas Komunistisko partiju, kura gribēja redzēt Latviju "sarkanas Krievijas" sastāvā.
18.novembra politiskā un ideoloģiskā platforma bija daudz plašāka par to, ko piedāvāja LPNP, kurā nebija pārstāvēts lojāls kreisais spārns – LSDSP - un dominēja nelielas grupas, pat ne partijas. Turklāt 18.novembrī bija īsts, liels līderis – Kārlis Umanis. Neviens no LPNP līderiem - ne Voldemārs Zāmuels, ne Arveds Bergs, pat ne Zigfrīds Meierovics - tobrīd nebija Ulmaņa mēroga politiķi ne drosmes, ne izveicības, ne izturības ziņā.
Satversmes sapulces laikā raisījās karstas diskusijas par turpmāko valsts varas atzaru līdzsvaru. Viedokļi svārstījās visai plašā amplitūdā – no idejas par prezidentālu republiku līdz pilnīgi parlamentārai valstij vispār bez prezidenta institūcijas. Galarezultātā tika pieņemts mums jau zināmais, kompromisa variants, kurš uzskatāms par diezgan demokrātisku un liberālu. Vai tas, raugoties no šodienas pozīcijām, bija labākais risinājums?
Tas bija tobrīd politiski iespējamais variants, jo skaitliski lielā LSDSP noteica toni Satversmes izveides laikā.2 Nav domājams, ka stipra prezidenta vara, ja tāda tiktu ieviesta, atrisinātu visas problēmas. Prezidents, Saeima, ministri – tie ir tādi, kāda ir tauta. Stiprs prezidents neatrisinātu sociālās, ekonomiskās, psiholoģiskās problēmas, kuras var atrisināt tikai ļoti ilga, pakāpeniska attīstība un pati tauta, nevis kāds no augšas.
Starpkaru Latvijas parlamentārā perioda iekšpolitiskās problēmas mēdz saistīt ar politisko sadrumstalotību, ko veicināja pastāvošā proporcionālā vēlēšanu sistēma un liberālais, sīkpartijām labvēlīgais vēlēšanu likums. Pat Jānis Čakste bija vīlies demokrātijā, tiesa, norādot, ka vienīgā izeja ir tautas izglītošana demokrātijā. Kādi risinājumi, jūsuprāt, šajā situācijā bija iespējami, lai stabilizētu politiskos procesus un panāktu efektīvāku likumdevēja darbu?
Varēja ieviest procentu barjeru vēlēšanās, bet to nevēlējās lielās partijas, īpaši – Latviešu zemnieku savienība, kam bija izdevīgas sīkas grupas, kuru balsis vajadzības gadījumā varēja "piepirkt". Taču tas, ka mums bija tik daudz partiju, arī liecināja par uzskatos ļoti sadalītu tautu - problēmu, ko var pārvarēt tikai ilgstošā attīstībā, kas var prasīt daudzus gadu desmitus. Nekādu vienkāršu risinājumu, piemēram, ievest tautas vēlētu prezidentu, pacelt procentu barjeru, nav. Pat tautas vēlēts prezidents var atspoguļot pašu tautu un izrādīties par tukšu demagogu un populistu.
1934.gada maijā Saeima otrajā lasījumā jau bija pieņēmusi likumprojektu, kas paredzēja pāreju no parlamentāras valsts uz prezidentālu valsti, protams, neparedzot parlamenta patriekšanu. Kā šāds variants, jūsuprāt, ja vien nenotiktu valsts apvērsums, būtu ietekmējis Latvijas sabiedriski politisko attīstību?
Neko daudz tas nebūtu ietekmējis. Latvijas galvenās problēmas tobrīd nebija saistītas ar Valsts prezidenta institūciju. Tās bija ekonomikā – neatrisināmā darbaspēka problēma (lauksaimniecība nodarbināja pāri par 40 000 ārzemju laukstrādnieku), rūpniecības ekstensīvā attīstība protekcionisma aizvēnī, arī etniskas neiecietības pieaugums vienā sabiedrības daļā.
Vai Ulmaņa apvērsumam, jūsuprāt, bija kādi objektīvi, to attaisnojoši iemesli?
Ne ar ko 15.maiju attaisnot nevar. Tas bija smags valsts noziegums.
Kā izskaidrot paradoksu, ka Baltijas valstīs demokrātiju iznīcināja politiķi, kam bija izšķiroša nozīme šo demokrātiju izveidošanā Pirmā pasaules kara izskaņā?
Viņi bija tā dēvētie sezonas demokrāti, kuri nevarēja iedomāties dzīvi bez politiskas varas. Ja demokrātija varu nedeva, tā bija jāupurē. Taču bija arī cits piemērs – Somijas lielie valstsvīri, kas radīja un nosargāja neatkarīgo Somiju, – somu valsts un sabiedriskie darbinieki Pērs Evinds Svinhuvuds un maršals Karls Gustavs Mannerheims. Viņu lielumu noteica gatavība cīnīties gan pret ārējiem ienaidniekiem, gan par demokrātiju savā zemē.
Kāpēc Latvijas sabiedrība, kurā Ulmanis neatlaidīgi bija kultivējis nacionālo pašapziņu un patriotismu, tik pasīvi pieņēma valsts iznīcināšanu 1940.gadā?
Tas ir tik liels un liktenīgs jautājums, ka man uz to nav gatavas un īsas atbildes. Ne jau visi pieņēma – jaunieši jau 1940.gada rudenī sāka veidot pretošanās grupas. Pirmais to ir pētījis ievērojamais vēsturnieks Tālivaldis Vilciņš.
Runājot par mūsdienām, kā zināms, Latvijas iedzīvotāju iesaistīšanās politiskajās partijās ir viszemākā ES. Patlaban tā vietā, lai censtos ietekmēt stāvokli valstī, iedzīvotāji to pamet. Kāpēc Latvijas sabiedrība, kas tik aktīvi iesaistījās Atmodas procesos, jau tik drīz pēc neatkarības atjaunošanas ieņēma tik pasīvu lomu valsts dzīves noteikšanā?
Varbūt tā nav pasivitāte, bet neizbēgamība. Lielie emigrācijas viļņi ir raksturojuši daudzas nācijas – 19.gadsimtā vācieši, īri, itāļi milzīgā skaitā devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm; tad sekoja ebreju lielā izceļošana no Krievijas un citām Eiropas zemēm. Mums šāds posms ir pienācis tagad, un brīvas sabiedrības apstākļos tas bija nenovēršami.
Kopš neatkarības atjaunošanas kā risinājums jau no starpkaru parlamentārā posma zināmajām politiskajām un saimnieciskajām problēmām ik pa brīdim tiek piedāvāta gan mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešana, gan tautas vēlēta, ar plašākām pilnvarām apveltīta prezidenta institūcijas radīšana. Kā šie ieteikumi, jūsuprāt, būtu vērtējami mūsdienu kontekstā?
Atkal atgriežos pie jau teiktā – tas, kādas ir varas institūcijas, un kādas to pilnvaras – manuprāt, ir otršķirīgs jautājums. Piemēram, vai tas tautas vēlēts demokrātisks prezidents, nevis diktators spētu apturēt izceļošanu, ja to rada šobrīd nepārvarami ekonomiski apsvērumi? Ja, ekonomikai uzlabojoties, tie sāks mazināties, varbūt mazināsies arī izceļošana, taču tam nebūs nekāda sakara ar politiskās sistēmas veidu.
Jūs norādāt uz valsts attīstības ciešo saistību ar sabiedrības attīstību. Lūkojoties vēsturē, nereti kā sabiedrības pārtapšanas laiks tiek minēti 40 bībeliskie gadi. Kad, jūsuprāt, latviešiem tie būs pagājuši?
To nezina neviens. Bībelē minētie 40 gadi pagāja tuksnesī, izolētībā. Mēs
patlaban dzīvojam ļoti dinamiskā, mainīgā pasaulē, kura mūs ietekmē un ietekmēs
arvien vairāk. Cerēsim, ka uz labo!
1 1904.gadā izveidotā Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) 1906.gadā iekļāvās Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sastāvā kā Latvijas Sociāldemokrātija (LSD). Iekšējo nesaskaņu rezultātā 1918. gadā partija sašķēlās un izveidojās divas partijas - Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas pārstāvēja sociāldemokrātiskos biedrus, un Latvijas Sociāldemokrātija, kas apvienoja komunistiski noskaņoto biedru daļu.
2 Lielākā Satversmes sapulces frakcija – sociāldemokrāti – iestājās par izteikti parlamentāru valsti bez Valsts prezidenta institūcijas vispār, tās funkcijas deleģējot parlamenta priekšsēdētājam.
