VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
14. maijā, 2014
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
5
10
5
10

Tā laika politiķi Kārli Ulmani nebija atšifrējuši

LV portālam: ILGA KREITUSE, Rīgas Stradiņa universitātes profesore

Ilga Kreituse: „Uz Ulmaņa personības fenomena bāzes, izvērtējot valsts radīšanas, demokrātijas, autoritārisma un valsts zaudēšanas posmus, būtu iespējams pētīt, kādi faktori nosaka politiķa degradāciju.”

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

Viņa patieso dabu reti kurš bija novērtējis, par Kārli Ulmani saka Rīgas Stradiņa universitātes profesore ILGA KREITUSE. Šogad 15.maijā aprit 80 gadi, kopš toreizējais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu.

Vai Ulmaņa apvērsumam bija kādi objektīvi iemesli, kas tāds, ko tolaik valsts attīstībā noteikti nespētu risināt parlaments?

Tādus būtu diezgan grūti izdalīt, bet viens no lielākajiem objektīvajiem iemesliem bija tas, kas tolaik notika Eiropā kopumā. Pēc lielās ekonomiskās krīzes Eiropā sāka veidoties autoritārie režīmi. Pirmajā brīdī tie tika uztverti pozitīvi, jo sāka risināt samilzušās ekonomiskās problēmas, parādījās darbavietas. Saprast un īstenot to, ko cilvēkiem visvairāk vajag - tā ir ļoti gudra un pārdomāta politika. Kā tolaik teica Vācijā: kad ir ugunsgrēks, to var dzēst arī ar vircu, tas nekas, ka tā arī smird. Galvenais bija nākt ar pozitīvu risinājumu.

Kāds ugunsgrēks bija parlamentārajā Latvijā?

Ugunsgrēks bija divām partijām - sociāldemokrātiem un Zemnieku savienībai, kuras sāka zaudēt savu popularitāti. Zemnieku savienībai zvans noskanēja ar to, ka Ulmanis faktiski netika ievēlēts pēdējā Saeimā - 1931.gada Saeimas vēlēšanās visos apgabalos kandidēja kā pirmais kandidāts, bet nevienā no tiem netika ievēlēts atbilstoši šai pozīcijai.

Teikt, ka Latvijas parlamenta nespēja darboties noveda līdz apvērsumam, nav līdz galam korekti. Drīzāk tā bija divu minēto politisko spēku savstarpējā cīņa, kur stiprāki izrādījās zemsavieši  viena iemesla dēļ: visās Saeimas vēlēšanās līdz apvērsumam uzvarēja sociāldemokrāti, bet visas valdības, izņemot vienu, vadīja zemsavieši.

Kāpēc Ulmanis izšķīrās par tik radikālu un riskantu soli kā apvērsums? Starp citu, tobrīd Saeimā jau otrajā lasījumā bija likumprojekts, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu ar paplašinātām pilnvarām.

Tāpēc, ka Ulmanim, ņemot vērā 1931.gada Saeimas vēlēšanu rezultātus, vairs nebija nekādu garantiju, ka viņu ievēlēs par prezidentu. Atcerēsimies, ka Ulmanis, vēl būdams ļoti populārs, Saeimā jau vienreiz bija piedzīvojis fiasko, kad atkārtoti par prezidentu ievēlēja Čaksti. Otrkārt, Ulmanis apzinājās to, ko arī šodien apzinās Latvijas politiķi, Zemessardzi apvienojot ar Bruņotajiem spēkiem. Proti, Ulmanis redzēja, ka laukos aizsargos viņš vēl ir diezgan populārs un armijas komandieris viņam bija labs draugs. Ulmanis saprata, ka tā ir viņam dota iespēja, lai savam apvērsumam nodrošinātu arī militāru atbalstu.

Treškārt, Ulmanis ļoti labi bija novērtējis to, ka Latvijā neviens viņu nebija pietiekami atšifrējis. To ilustrē stāsts par sarunu starp Ulmani un sociāldemokrātu Bruno Kalniņu, kurš viņam smejoties teicis: "Nu, nu, Kārli, tu man tādu labāku kameru sagādā Centrālcietumā, kad to varu ņemsi", jo neviens neticēja, ka Ulmanis ko tādu izdarīs. Uzrunātais uz to atbildējis: "Labi, labi nebēdājies..." Visi to uztvēra kā joku*.

Tas, ka daudzi Ulmaņa patieso dabu nebija iepazinuši, izrādījās trumpis, kas viņam atviegloja nospiest daudzus savus pretiniekus. Un visbeidzot jāmin prezidenta Alberta Kvieša vājums, viņa nespēja iesaistīties šajās norisēs atbilstoši savam statusam. Jā, Ulmanis riskēja, un tas viņam atmaksājās.

Vai ir iespējams izsvērt, ko Latvija ir zaudējusi vai ieguvusi 15.maija apvērsuma rezultātā?

Tas nav jautājums, uz ko būtu iespējams atbildēt ar jā vai nē. Tur nav tikai melns un balts. Jautājums gan paliek par to, kāds pienāktu 1939. un 1940.gads, ja Latvijā būtu bijis parlaments? Vai līgums par kara bāzēm Latvijā tiktu parakstīts? Vai, piemēram, ja parlamentāra Latvija būtu atradusi kopēju valodu ar Somiju, Padomju Savienība sāktu karu vienlaikus ar divām valstīm, un ko par to teiktu Vācija? Vai arī iekšpolitiski  nacionālais jautājums: kas būtu, ja Ulmaņa režīma attieksme būtu pielaidīgāka pret mazākumtautībām un viņš nebūtu tik noraidošs pret vācu minoritāti?

Es domāju, ka Ulmaņa lielākā kļūda tajā brīdī bija tā, ka viņš nespēja apturēt savas ambīcijas un atgriezties pie saviem solījumiem: pirmkārt, jaunas Satversmes pieņemšanas. Ja Ulmanis to būtu izdarījis, viņš par prezidentu tiktu ievēlēts simtprocentīgi.

Kārli Ulmani mēdz dēvēt par tautas prezidentu. Taču patiesībā, apliecinādams tieši vienpersonisku varu,  viņš likvidēja visas nozīmīgākās tautas vēlētās vai tautas pārstāvētās struktūras - parlamentu, vēlētas pašvaldības, politiskās partijas, daudzas nevalstiskās organizācijas, apturēja Satversmi, saskaņā ar kuru vara valstī pieder tautai... Kā izskaidrot šo paradoksu?

Ziniet, es teiktu pavisam vienkārši: šis Ulmaņa fenomens pierāda to, kāda vara ir presei. Ulmaņa pilnībā kontrolētā prese nemitīgi atkārtoja: kāda laime, ka mums tagad ir Ulmanis! Plus propaganda, pompozi pasākumi. Mana vīramāte Velta ir stāstījusi: lielākais laimes mirklis viņas dzīvē bijis, kad viņa septiņu gadu vecumā kaisījusi puķītes prezidenta ceļā. Ne velti saka: dodiet maizi un izpriecas un tauta pieņems savu vadoni.  Iedomājieties 30.gadu Latvijas laukus, kur vadoņa sagaidīšana nozīmē gaidas, izpušķotus goda vārtus, ziedu kaisīšanu un visbeidzot pats prezidents uzrunā tieši tevi. Tas bija milzīgs pretstats tam, kā cilvēki bija paraduši redzēt un uztvert tā laika parlamenta deputātus.

Nepārtraukti tika uzturēts pozitīvais prezidenta tēls. Ne velti radīja veselu Sabiedrisko lietu ministriju, kura ar to vien nodarbojās, kā reklamēja Vadoņa tēlu un apslāpēja jebkādu kritiku, kaut gan - tai jau nebija īpaši kur izpausties, jo prese tika turēta kontrolē.  Režīma propaganda lika akcentu uz pompozitāti, gan monumentālos arhitektūras objektos, gan arī vērienīgos svētkos, pastāvīgi uzturēja sabiedrībā svētku sajūtu, ko sasaistīja ar vadonismu. Visu, ko režīms darīja, pasniedza tā, ka tas dos labu valstij, labumu cilvēkam.

Taču līdz apvērsumam Ulmaņa popularitāte nebija ne tuvu tik liela. Kāpēc sabiedrība 15.maiju uztvēra tik samiernieciski?

Pirmkārt, tāpēc, ka tas notika mierīgi. Armija nepretojās. Apvērsumam pirmajā brīdī pievienojās sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Cilvēkiem tika pateikts: tagad uz īsu brīdi piegriezīs skrūves, bet pēc tam te būs kārtība. Daudziem patiešām bija apnikušas partiju ķildas. Daudzi arī tagad tam piekristu. Turklāt cilvēkiem vienmēr ir paticis, ja nāk kāds, kurš sola: es tavā vietā izdarīšu visu, ko tev vajag!

Ulmanis bija vienīgais diktators tā laika Eiropā, kurš nesaglabāja kaut simbolisku parlamentu. 

Domāju, viņš sekoja Musolīni piemēram. Viņa partija vēlēšanās Romā ieguva vairāk nekā pusi balsu, un Musolīni pateica: tagad tauta ir pateikusi, kam tā uzticas, un līdz ar to vēlēšanas vairāk nav vajadzīgas.

Kāpēc Ulmanis gāja tik tālu?

Viņš nedomāja, ka spēs noturēties, ja būs kāds parlaments un partijas. Otrkārt, Ulmanis baidījās no iespējas, ka varētu atdzimt sociāldemokrāti un nostāties pret viņu, jo pilsētās Ulmaņa režīmu neizjuta tik pozitīvi, cik laukos. Treškārt, arī personīga vēlme būt vienīgajam un noteicošajam. Man šķiet, viņš centās ne tikai sevi pasniegt, bet arī pats uztvert, ka viņš sevi upurē uz Latvijas altāra, ka viņš ir tautas tēvs. Tādēļ Ulmanim varēja būt ļoti lielas bailes, ka, sanākot kopā kaut kādai vēlētāju struktūrai,  varētu parādīties kāds cits līderis.

Vai tieši šī pozīcija Ulmanim visvairāk liedza atjaunot Satversmi?

Jā, risks, ka agrāk vai vēlāk parādīsies konkurenti. Paziņot, ka ir radusies jauna republika, diezin vai būtu iespējams. Ja jaunā Saeima pārņemtu iepriekšējā parlamenta līdz galam nepieņemtos likumprojektus, ieskaitot likumprojektu par prezidenta pilnvaru paplašināšanu, Ulmanim taču atkal draudētu konkurence.

Intriģējošs ir jautājums: kas būtu noticis, ja nebūtu pienācis 1940.gads? Ir pazīmes, ka Ulmaņa režīms bija uzņēmis kursu arvien lielākas radikalizācijas virzienā gan savā etnopolitikā, gan tautsaimniecībā. Lauksaimniecībā pat bija iecerēta piespiedu kooperācija.  Arhīvu materiāli liecina, ka Ulmaņa Sabiedrisko lietu ministrija vākusi propagandas materiālus Vācijā, Itālijā un PSRS, vēstniecības darbiniekiem Berlīnē pasūtījusi nacionālsociālisma ideoloģijas un propagandas literatūru.

Domāju, ja nebūtu pienācis 40.gads, Ulmaņa režīms kristu pats. Tas bija sasniedzis zināmu apogeju arī ekonomikas jomā. Kooperācija, uz kuru gāja, ekonomiski, iespējams, attaisnotos, bet tā būtu pretrunā ar latviešu zemniecības pašizjūtu. Stučkas varas gads bija radījis tik lielu nepatiku pret šādām idejām, ka pat 1940. un 1941.gadā, kad Latvijā nodibināja padomju varu, netika izveidots neviens kolhozs, lai lieki netracinātu tautu.  Gan ekonomiskā, gan etniskā politika, domājams, novestu pie tā, ka Ulmani gāztu viņa paša sabiedrotie un samērā drīz nonāktu pie Satversmes un demokrātijas atjaunošanas.

Jā, Ulmaņa režīms skatījās, meklēja mehānismus, kā noturēt varu. Pati esmu redzējusi un pētījusi šādus arhīvu materiālus. Taču nonāca pie secinājuma, ka šie mērķi sasniedzami ar nacionālā elementa pacelšanu. Man šķiet, viņi saprata: Latvijas situācijā īstenot Hitlera vai Musolīni diktatūru nebūtu iespējams.

Vai mēģinājumi stiprināt režīmu ar latviešu nacionālisma uztiepšanu galu galā, vienalga, nenovestu pie nopietnas etniskas konfrontācijas?

Jā, piekrītu. Manuprāt, mēģinājums pacelt latvietību pāri visam bija liela Ulmaņa kļūda. Diezin vai latvietību var padarīt par kaut ko unikālu. Latvija kā tagad, tā toreiz bija daudznacionāla valsts, arī pašos latviešos ir daudz kas kopā jaukts. 

Ulmanim sevišķi pārmet, ka viņš  nevajadzīgi  noraidījis vācu minoritāti.

Jautājums par vāciešiem lielā mērā saistīts ar agrāro reformu, zemes atsavināšanu vācu muižniekiem un attieksmi pret viņiem.  Kā savulaik teica Zigfrīds Anna Meierovics: "Vai šoreiz it kā iegūstot un paņemot, mēs pēc tikpat daudz nesamaksāsim pretī vai vēl smagāk?" Taču ar laiku, man šķiet, vāciešos veidojās tas, ko šodien runājam par Latvijas krieviem:  kurš ir teicis, ka Latvijas krievs grib dzīvot Krievijā? Viņš grib šo valsti, grib būt Latvijas krievs, taču ar zināmām tiesībām un garantijām.

Joprojām tiek lauzti šķēpi par Kārļa Ulmaņa rīcību 1940.gadā - kāpēc viņš izvēlējās tik pasīvu pozīciju, uz ko cerēja, parakstot okupācijas varas rīkojumus, ar kuriem faktiski demontēja gan savu režīmu, gan valsti?

Domāju, ka tā bija Latvijas valsts un Ulmaņa personīgā traģēdija, ka 17.jūnijā viņš palika savā vietā. Te ir svarīgi saprast to politisko atbildību, ko prezidents uzņemas, pieņemot šo amatu. Krīzes brīdī šī atbildība var būt arī jautājums par tavu dzīvību. Otra lieta, cik lielā mērā viens cilvēks ir spējīgs uztvert visus politiskos procesus - kā iekšpolitiskos, tā ārpolitiskos.

Man šķiet, ka Ulmanis līdz galam nebija pareizi izpratis vai arī viņam nebija pareizas informācijas par realitātēm starp 17.jūniju un 14.jūliju. Iespējams, viņš cerēja uz tā dēvēto Mongolijas variantu - ka okupācijas spēki gan ienāk, taču veidojas arī vietējā vara, kas ir it kā neatkarīga - kā Mongolijā, kura bija sociālistiska valsts, bet ne PSRS sastāvā. Par to ir vairākkārt spriests. Cita versija runā par to, ka Ulmanis naivi cerējis, ka šeit nekas tik ļoti slikts nevar notikt, jo tik daudz latviešu taču bijuši saistīti ar boļševikiem un PSRS tapšanu. Par to zināmā mērā liecina Ulmaņa lūgums Kirhenšteinam, ko pati esmu turējusi savās rokās, par personālās pensijas piešķiršanu. Viņa pozīcija, acīmredzot, bija: es taču neko sliktu neesmu darījis, esmu piedalījies 1905.gada revolūcijā, esmu par to represēts, esmu vadījis šo valsti, iedibinājis tajā zināmu kārtību. Tā ir šī cilvēciskā vājība, kas Latvijai tagad zināmā mērā sasaista rokas, kad, runājot par okupācijas faktu, Krievija saka: jūsu prezidents, taču pats visu parakstīja. Var jau teikt: mani piespieda, pats labprāt nebūtu to darījis.  Bet tieši šeit parādās tā politiskā atbildība!

Runājot par atbildību, Ulmaņa režīma kontrolētie mediji 30.gadu beigās, nevēloties "aizkaitināt" Maskavu, ziņas no PSRS publicēja diplomātiski nogludinātas, netika atspoguļoti fakti, kas ļautu pietiekami labi izprast 1939.gada Padomju-Vācijas pakta būtību.

Runājot par šo informāciju, domāju, ka tā, pirmkārt, vislielākajā mērā varēja būt bīstama pašam Ulmanim. Molotova-Ribentropa 23.augusta pakta saturs Latvijā bija zināms jau 25.augustā. Ja tas būtu Latvijā publicēts, ja cilvēkiem būtu zināms par plašajām represijām pret latviešiem Padomju Savienībā, par tās attieksmi un mērķiem, Ulmanim personīgi nāktos atbildēt, kāpēc viņš neko nedara lietas labā. Otrkārt, Ulmanis ne tikai to slēpa, bet Latvijas iedzīvotājiem tika arī atņemtas ārzemju pases, lai viņi nevarētu aizbēgt no valsts.

Uz Ulmaņa sirdsapziņas faktiski ir diezgan daudz latviešu, sevišķi rūpnieku un inteliģences dzīvību. Cilvēki ticēja, ka Latvijā nekas nenotiks un arī fiziski viņi šeit tika pieturēti. Jāpiebilst: lielākā daļa tā laika Latvijas inteliģences bija augusi un izglītojusies Krievijas impērijas inteliģences vidē un, neko daudz nezinot par boļševiku represijām un lēģeriem, līdz pat 1940.gada augustam dzīvoja maldīgās ilūzijās par šī režīma patieso dabu. Jūlijs Lācis, Austra Skujiņa veltīja dzejoļus Staļinam, ticot, ka no Krievijas nāks tas labais, nevis zemiskais - tieši informācijas trūkuma dēļ.

Vai ir pamats Kārli Ulmani uzskatīt par kolaboracionistu?

Es Ulmani par kolaboracionistu tomēr nesauktu. Viņš ir pats savas politikas, savu ideju un arī daļēji intrigu upuris. Ja viņu jādēvē par kolaboracionistu, tad par neapzinātu kolaboracionistu. Taču to, ka ļoti liela atbildība par 1940.gada notikumiem un 1941.gada deportācijām gulstas tieši uz Umaņa pleciem, noliegt nevar. Vili Lāci, kurš parakstīja izvešanas, saulītē iecēla Ulmanis un Benjamiņa kundze.

Tobrīd vēl nebija pienācis 1940.gads?

Jā, bet, ja tu esi valsts vadītājs, tev ir jāzina par cilvēkiem, kas ir ap tevi. Tā ir tava atbildība. Protams, Lācis ļoti labi mācēja lišķēt, un Ulmanis to pieņēma.

Kārlis Ulmanis apliecināja ārkārtīgi veikla politiķa spējas gan valsts dibināšanas un neatkarības kara laikā, gan arī izdarot apvērsumu. Taču 30.gadu beigas un 1940.gads par Ulmani jau liek domāt kā par cilvēku, kas visai vāji orientējas notiekošajā.  Kas ar viņu notika? Varbūt ir izvērtējams arī viņa garīgās veselības stāvoklis šajā periodā?

Es jums pilnīgi piekrītu (smejas).  Runājot par 1939.-1940.gadu, jāsecina arī vienkārša lieta: ja cilvēks pārāk ilgi sēž vienā postenī, norobežots no jebkādas kritikas un tiek nemitīgi tikai slavināts, ar laiku viņš sevi sāk uzskatīt teju par Dieva vietnieku zemes virsū, visu redzošu un nekļūdīgu. Ulmanis, ja tā var teikt, bija politiski aptaukojies. Te gan nav vainojams tikai viņš pats, bet arī tie, kas, sludinot viņu par Vadoni un sauli un paši komfortabli dzīvodami šajā saulītē,  nesaskatīja riskus, ka šis cilvēks, būdams galvenais lēmumu pieņēmējs, var nonākt pie tik nepareiziem lēmumiem. Uz Ulmaņa personības fenomena bāzes, izvērtējot valsts radīšanas, demokrātijas, autoritārisma un valsts zaudēšanas posmus, būtu iespējams pētīt, kādi faktori nosaka politiķa degradāciju.

Ja Ulmanim par kaut ko pienākas piemineklis, tad par viņa attapību un enerģiju valsts veidošanas laikā. Bez tā Latvijas Republikas varēja vispār nebūt. Starp citu, vai esat ievērojis, ka mums nav piemiņas vietas Latvijas valsts dibināšanai? Tikai pavisam nesen atjaunoja piemiņas plāksni pie Nacionālā teātra. Parasti ejam uz kapiem pie Čakstes vai Meierovica. Brīvības piemineklis ir simbols kopumā.

Interesanti, ka visu triju Baltijas valstu autoritārie prezidenti bija neatkarības kara cīnītāji ar lielu parlamentāro pieredzi demokrātijas periodā. Kā izskaidrot šo fenomenu?

Es neteiktu, ka tas ir fenomens. Šie cilvēki ļoti labi pārzināja parlamentāro sistēmu, lieliski orientējās politikas virtuvē, zināja visas sviras, kuras vajag vai nevajag spiest. Viņi zināja parlamentārisma vājās vietas un saprata, ko darīt, lai tās efektīvi parādītu un uz to fona izceltu sevi. Viņi visi bija ar tendenci uz vienpersonisku varu.

Runājot par Ulmani, viņam visu laiku bijusi ļoti liela greizsirdība uz Meierovicu. Piemin pat tādu faktu, ka Kuldīgā priekšvēlēšanu kampaņas laikā Ulmanis pametis skatuvi, lai nevajadzētu būt ar viņu kopā. Laikabiedru atmiņās fiksēts, ka Meierovics, kļūstot par premjerministru, vēlējies Ulmani  aizsūtīt par vēstnieku ASV, jo uzskatījis, ka viņa personība ar savām diktatoriskajām un varas centralizācijas tendencēm Latvijas politikā ir bīstama.

Ir viedoklis, ka tieši Kārļa Ulmaņa autoritārā perioda nopelns bija ļoti patriotiskas paaudzes izaudzināšana, kas ļāva saglabāt Latvijas neatkarības ideju un vēlāk arī atjaunot valsti.

Par to man gribas teikt: jaunībā zālīte ir zaļāka, debesis zilākas, saulīte spožāka. Tas lielā mērā attiecas uz tiem, kam bērnība un jaunība pagāja tā dēvētajos ulmaņlaikos. Nedomāju, ka Latvijas kā valsts mīlestība ir nākusi tikai caur Ulmaņa autoritāro režīmu. Tas zināmā mērā bijis veicinošs faktors, taču nevar teikt, ka vienīgais, kas uzturējis Latvijas valsts ideju kā tādu. Bez Ulmaņa bija arī tādi simboli kā sarkanbaltsarkanais karogs, Latvijas himna, valsts kā tāda. Turklāt atcerēsimies, ka ne visiem Ulmanis bija ideāls, sevišķi tiem, kas runāja skaļāk.

Mūsu mājās tas bija dalīti - mana māte Ulmani neuzskatīja par ideālu, tēvs - ar dalītām jūtām, jo atbilstoši ulmaņlaika kārtībai mājā bija jāsaimnieko vecākajam dēlam. No vienas puses - labi, taču viņš negribēja būt saimnieks, bet studēt.

Man šķiet, Latvijas valsts ideju vairāk noturēja sociālistiskā ideoloģija. Kā zināms, visvairāk garīgu vērtību rodas represiju apstākļos - kad vajag runāt pretī, uzturēt savu identitāti, savas domas, savus brīvības simbolus. Pretestības gars ir tas, kas liek vilkt ārā vēsturisko un meklēt pamatus, uz kura tu esi veidots.

Kā vērtējat, lielā mērā tieši pateicoties ulmaņlaikiem, kopš valsts atjaunošanas populāro ideju par tautas vēlēta prezidenta institūciju Latvijā?   

Šī diskusija pastāv kopš pirmās diskusijas Latvijas Republikas Satversmes sapulcē. Šodienas Latvijas prezidenta ievēlēšanas sistēma ir kompromiss starp zemsaviešiem un sociāldemokrātiem. Pirmie teica: tauta vēlēs! Otrie: mums nevajag prezidentu, ja jau patlaban Satversmes sapulces vadītājs Čakste lieliski tiek galā ar šiem pienākumiem.

Taču domāju, ka mums ir jāpārvērtē, vai tāda parlamentāra republika kā Latvija, kāda, ja nemaldos, palikusi vienīgā Eiropā, sevi attaisno tagad, 21.gadsimtā. No līdzīgas kārtības, kad parlaments ievēlē prezidentu ar šādām pilnvarām, nesen atteicās Čehijā. Var teikt, ka līdzīgi vēl ir Vācijā. Bet tur kopumā ir cita sistēma, kancleram citas tiesības. Domāju, ka Latvijai būtu jāskatās uz tādu modeli kā Lietuvā - pusprezidentālu republiku.

Varat teikt par tautu, ko gribat, bet sliktāk par to, kā ir tagad, būt nevar. Kāda gan šobrīd nozīme ir prezidenta amata kandidāta reklāmas kampaņai, ja beigās sanāk kopā partijas un par visu vienojas - tas ir vistiešākais tirgus. Otrkārt, ja cilvēki vēlētu prezidentu, viņiem būtu līdzatbildība – kam esmu uzticējis savu valsti. Varbūt tad cilvēki vairāk paanalizētu politiskos procesus, kļūtu kaut nedaudz atbildīgāki. Nākamā lieta: prezidentam ar reālu teikšanu par ministru amatiem būtu lielāka ietekme uz valdību.

Domāju, laiks, kad prezidents ir tikai pietiekami komunikabla pārstāvnieciska persona, ir beidzies. Esmu par tautas vēlētu prezidentu, bet ar loģiskām izmaiņām pilnvarās, kur viņš uzņemas arī atbildību par valdības darbu, piedaloties kā premjerministru izvēlē, tā atsaukšanā. Ja valdība slikti strādā un prezidents neko nedara, tauta nākamajās vēlēšanās viņam vienkārši pasaka: paldies, bet tu šim amatam neatbilsti! Tam der arī impīčmenta procedūra, kuru leiši sekmīgi izmantoja prezidenta Paksa gadījumā.

Runājot par tautas vēlētu prezidentu ar paplašinātām pilnvarām, vienmēr, zinot Latvijas sabiedrības tieksmi pēc spēcīga populistiska līdera, tiek norādīts, ka pastāv autoritārisma risks.

Šodienas Eiropā, īpaši Eiropas Savienības valstī, izveidot autoritārismu praktiski vairs nav iespējams. Turklāt jebkuram režīmam ir vajadzīgs militārais atbalsts. Tas nozīmē, ka arī Latvijas armijai, kas ir integrēta NATO, būtu jāpāriet autoritārisma pusē. Es nesaskatu, ka lielākas prezidenta pilnvaras Latvijai draudētu ar autoritārismu, taču tās uzliktu viņam arī lielāku atbildību, caur ko, iespējams, Latvijā beidzot izvirzītos reāli politiskie līderi.


*Vienu no pirmskara Latvijas sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņu apcietināja jau naktī no 15. uz 16.maiju, un sodu viņš izcieta Rīgas centrālcietumā. Aresta brīdī B.Kalniņš protestējot izšāva griestos. To mēdz dēvēt par vienīgo 15.maija apvērsuma laikā izdarīto šāvienu.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU