Meierovica 130. jubileja tika pieminēta ar svinīgiem pasākumiem Durbē, kuros piedalījās arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Savukārt Tukumā atklāja piemiņas plāksni pie nama, kur valstsvīrs dzīvojis. Jāatzīst, ka neko vairāk saistībā ar Meierovica piemiņas godināšanu publiskajā telpā jubilejas reizē nemanīja. Vai ir pamats teikt, ka šis valstsvīrs nav pienācīgi novērtēts? Varbūt palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā?
Mums populāras ir apaļākas jubilejas. 130 gadu – tā ir tāda pusapaļa. Tomēr nevar gluži teikt, ka Meierovics ir pavisam aizmirsts – viņa vārdā nosaukts bulvāris Rīgā. Uz valsts simtgadi viņam būs piemineklis.
Jā, Meierovics zināmā mērā varbūt ir palicis Ulmaņa un Čakstes ēnā. Tam ir arī objektīvi iemesli – pirmkārt, viņa pāragrā nāve. Otrkārt, Ulmaņa autoritārā režīma laikā sabiedrības uzmanība tika fokusēta uz vadoņa pārmērīgo slavināšanu. Domāju, ka turpmākajās desmitgadēs svaru kausi nosvērsies vairāk par labu Meierovicam, kura idejas par Baltijas valstu ciešāku sadarbību šajā nedrošajā starptautiskajā situācijā diemžēl vai par laimi kļūst arvien aktuālākas.
Bez Ulmaņa, ļoti iespējams, Latvija nebūtu nonākusi līdz situācijai, kurā tā varētu pretendēt un starptautisku atzīšanu. Taču ir jautājums, vai šī atzīšana būtu panākta bez Meierovica? Cik izšķiroša bija viņa loma Latvijas neatkarības starptautiskās atzīšanas panākšanā?
Es teiktu pat vēl vairāk – Meierovics panāca Latvijas de facto atzīšanu no Lielbritānijas pirms Latvijas valsts izveidošanas – nedēļu pirms 1918. gada 18. novembra. Meierovica devums kopumā Latvijas Neatkarības kara laikā, 1918.–1920. gadā, darbojoties Latvijas ārpolitikas laukā, bija ārkārtīgi liels, un pat šobrīd mēs droši vien nespējam īsti aptvert, cik tas bija svarīgs. Lai arī Ulmaņa nopelni šajā periodā ir ievērojami, domāju, viņam nepiemita tāda tālredzība kā Meierovicam, viņš daudzas iespējas neizmantoja.
Meierovicam ļoti nozīmīga loma mūsu valsts vēsturē, ko parasti nepiemin, bija aprīļa puča laikā, kad 1919. gada 16. aprīlī provāciskie spēki veica apvērsumu pret Ulmaņa valdību un patvaļīgi nozīmēja Meierovicu par savu ārlietu ministru. Tas, ka viņš šo piedāvājumu kategoriski noraidīja, lielā mērā noteica mūsu valsts turpmākās attīstības gaitu, kas pretējā gadījumā būtu ievirzījusies citādi, ne tik labvēlīgi, jo Meierovicam tolaik jau bija milzīga autoritāte ārzemēs.
1918. gada vasarā, kad Rīga atradās vācu okupantu varā, Meierovics ar 500 angļu mārciņām kabatā un pusduci latviešu mākslas albumu koferī devās panākt Latvijas atzīšanu Rietumos. Cik lielā mērā Latvijas atzīšana bija Meierovica diplomātisko spēju panākums, cik – labvēlīgu ģeopolitisko apstākļu sakritība?
Protams, labvēlīgai ģeopolitiskajai situācijai bija sava loma, taču tas bija lielā mērā arī Meierovica personīgs panākums, jo tolaik nebija nekāda mūsu valsts diplomātiskā dienesta, kas varētu viņu atbalstīt. Tas, ko Meierovics panāca, bija iespējams, pateicoties viņa milzīgajām darbaspējām, personīgajam šarmam, valodas zināšanām, pārliecinot Pirmajā pasaules karā uzvarējušās valstis, ka latvieši ir civilizēta nācija ar tiesībām uz savu valsti. Tas, šķiet, ir unikāls gadījums pasaules vēsturē, kad izdodas panākt valsts neatkarības faktisku atzīšanu vēl pirms tās proklamēšanas.
Komponists Jānis Lūsēns, kurš sarakstījis mūziku mūziklam ar Māras Zālītes vārdiem par Meierovica dzīvi, tolaik kādā intervijā teica: "Neviens latvietis nebūtu dabūjis gatavu to, ko Meierovics, pateicoties asiņu sajaukumam viņa dzīslās," ar to acīmredzot norādot uz faktu, ka valstsvīra tēvs bija ebrejs, bet māte – latviete. Cik lielā mērā tam varētu piekrist? Kas bija Meierovica spožās sabiedriski politiskās darbības pamatā?
Tās tiešām, manuprāt, bija iedzimtas dāvanas un talanti. Viņš bija ļoti dzīvespriecīgs, šarmants, ar izcilām komunikācijas spējām, prata panākt saprašanos, nolīdzināt konfliktus. Arī milzīgās darbaspējas. Otrkārt, viņam bija ļoti traģiska un grūta bērnība un jaunība – viņam piedzimstot, nomira māte, bet tēvs, nespēdams to pārdzīvot, pēc dažiem gadiem sajuka prātā, un zēnu uzaudzināja mātes brālis. Meierovics bieži vien bija spiests dzīvot trūkumā un paralēli mācībām arī strādāt. Neraugoties uz to, viņš izcēlās ar izcilām sekmēm. Pastāvīgā fiziskā un intelektuālā slodze acīmredzot viņu norūdīja un izveidoja tās personības īpašības, kuru dēļ viņš ir iegājis vēsturē. Pirmais pasaules karš un pēc tam sekojošie notikumi bija ļoti dramatisks laiks, kurā spēja izcelties tikai ārkārtīgi spējīgi cilvēki, jo ne katrs šādus apstākļus varēja izturēt.
Vai ir iespējams kaut kādā mērā aplēst Latvijas vēstures iespējamo gaitu, ja Meierovics būtu dzīvojis ilgāk? Šādu jautājumu liek uzdot valstij liktenīgie pavērsieni 1934. un 1940. gadā. Vēsturniece Ilga Kreituse, piemēram, raksta, ka Meierovics plānojis Kārli Ulmani iecelt par sūtni ASV.
Vēsturniekiem tā ir ļoti iemīļota tēma – spriest, kā būtu, ja būtu, sevišķi attiecībā uz tādām personībām kā Meierovics, kurš ļoti agri gāja bojā, tādējādi atstādams vielu dažādām spekulācijām un varbūtībām.
Ir ļoti grūti pateikt, kā būtu attīstījusies Meierovica politiskā karjera pēc Ulmaņa apvērsuma, jo Meierovics bija pārliecināts demokrāts, kam nebūtu pieņemams diktatorisks vadības stils. No otras puses – spriežot pēc Ulmaņa personāla politikas, viņam nepatika par pašu spējīgāki, talantīgāki cilvēki līdzās. Es nedomāju, ka šādos apstākļos Meierovics būtu ārlietu ministrs, ja nu vienīgi pašā pēdējā brīdī, kad Latvijas neatkarība jau bija ļoti apdraudēta un Muntera politika – lielā mērā izgāzusies. Iespējams, Ulmanis šādā situācijā, lai glābtu, kas glābjams, būtu mēģinājis atgriezties pie Meierovica, liekot visas kārtis uz viņa prasmēm diplomātijā.
Attiecībā uz Ulmani kā vēstnieku ASV – ļoti šaubos, vai viņš tam piekristu, jo Latvijā viņam bija daudz lielākas politiskās ambīcijas un intereses. Šādu priekšlikumu, visdrīzāk, uzlūkotu kā apvainojumu.
Kārļa Ulmaņa un viņa ārlietu ministra Muntera ārpolitika, tuvojoties Otrajam pasaules karam, tiek vērtēta kā tuvredzīga. Tas liek uzdot jautājumu, vai būtu bijis iespējams kaut ko vairāk darīt Latvijas neatkarības nosargāšanas labā, ja šajā kritiskajā laikā Latvijas ārpolitika būtu Meierovica rokās?
Tas, protams, atkal ir jautājums – kā būtu, ja būtu? Meierovics šajā laikā atrastos savu spēku pilnbriedā. Nav šaubu, ka viņš bija daudz spējīgāks par Munteru, kurš, starp citu, bija Meierovica skolnieks. Meierovics savulaik bija viņu pieņēmis diplomātiskajā dienestā. Iespējams, Meierovica pieredze ļautu viņam izvairīties no daudzām pieļautajām kļūdām, tomēr, manuprāt, Latvijas situācija 30. gadu otrajā pusē bija pārāk bezcerīga, lai ar diplomātiskiem līdzekļiem to varētu novērst. Šajā brīdī Latviju varēja glābt tikai brīnums. Taču, no otras puses, Ulmanis bija diezgan daudz izdarījis, lai valsti novestu līdz šādai strupceļa situācijai. Ulmani ārpolitika nekad nebija ļoti interesējusi, viņam arī nebija ārpolitiķa, diplomāta dotību.
Var jau būt, ka 1939. un 1940. gada izmisīgajā situācijā Meierovica centieni panākt ciešāku Baltijas valstu sadarbību būtu devuši kādus rezultātus. Iespējams, tie kaut kādā mērā pat spētu mainīt notikumu gaitu, taču, visticamāk, ka ne rezultātu – valsts neatkarības zaudēšanu.
1922. gadā, kad neizdevās izveidot Baltijas antanti, Meierovics pravietiski teicis: "Ja mums vieniem pašiem būs doti 20 gadi neatkarības, tad uzskatiet, ka mēs esam ilgi dzīvojuši." Meierovics arī brīdinājis, ka Krievijas un Vācijas savienības izveidošanās nozīmēs jaunu pasaules karu. Kas tolaik, kad Vācija ar Krieviju tikko bija beigušas karu, kurā stāvēja pretējās pusēs, lika Meierovicam tā domāt? Cik paredzami šie draudi bija?
Starptautiskās situācijas draudīgums sāka jau 1922. gadā iezīmēties, kad Vācija un PSRS noslēdza Rapallo līgumu, kurā vienojās par savstarpēju sadarbību, tostarp slepenībā – arī par militāru sadarbību. Vācu lidotāji, tankisti, virsnieki slepeni tika apmācīti Krievijas karaskolās. Vācijas un Krievijas tuvināšanās tolaik biedēja arī Franciju, Lielbritāniju un citas valstis, kurām bija bažas par pēckara starptautiskās sistēmas pārskatīšanu. Plašāk domājoši politiķi, kāds bija arī Meierovics, šajā situācijā saskatīja acīmredzamu apdraudējumu.
No bijušā Lietuvas Ārlietu ministrijas pārvaldnieka P. Klima atmiņām par 1921. gada Baltijas valstu konferenci Tallinā: "Meierovics nekautrējās spēlēt tādu kā Balfūra vai Briāna lomu. Pats viņa izskats imponēja. Mēs pārējie blakus viņam izskatījāmies kā ministranti pie lielā altāra." Kā Meierovics vērtējams starptautiskās politikas kontekstā?
Meierovics, neapšaubāmi, bija Eiropas līmeņa diplomāts ar labiem sakariem. Noteikti spējīgākais ārlietu ministrs Baltijas valstu un varbūt par Austrumeiropas mērogā. Diemžēl Meierovica potenciāls līdz galam neatraisījās viņa pāragrās nāves dēļ.
Viens no Meierovica ārpolitikas mērķiem bija Baltijas vienotība – cik aktuāla šī ideja ir šodien?
Bieži vien sakām, ka vēsture ir skolotāja, no kuras mums jāmācās. Diemžēl tā dažkārt mēdz būt ļoti skarba skolotāja. Viena no mūsu vēstures mācībām ir novērtēt, cik ārkārtīgi svarīga ir Baltijas valstu vienotība. Baltijas valstu neatkarību izdevās izcīnīt tieši tāpēc, ka tās ļoti cieši sadarbojās. Piemēram, pirmais ārējais kredīts, ko Latvija saņēma, bija no Lietuvas, bet Igaunijas militārā palīdzība izšķīra mums par labu Cēsu kauju iznākumu. Neatkarību zaudējām lielā mērā Baltijas valstu vienotības trūkuma dēļ, bet to atkal atguvām, pateicoties savstarpējai sadarbībai Atmodas laikā, ko vissimboliskāk ilustrē baltiešu sadošanās rokās Baltijas ceļā, kas bija unikāls pasaules mēroga notikums. Pateicoties savstarpējai sadarbībai, mums izdevās tik sekmīgi iestāties ES un NATO. Tagad, redzot, kā starptautiskā situācija kļūst arvien neprognozējamāka un nedrošāka, izskatās, ka no Baltijas valstu spējas sadarboties lielā mērā būs atkarīga arī mūsu nākotne. Tātad tas, kādu atzīmi mums turpmāk ieliks skolotāja vēsture, atkal būs atkarīgs no mūsu spējas sev vienmēr atgādināt Meierovica ideju pamatotību.
