AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. novembrī, 2013
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Eiropas Savienība
6
8
6
8

Valters Ščerbinskis: valsti rada vēsturiskas izdevības, nevis tiesību akti

LV portālam: VALTERS ŠČERBINSKIS, vēsturnieks

Valters Ščerbinskis: „Protams, Latvijas Republikas proklamēšana bija revolucionārs solis. Te nonākam pie lielā jautājuma: kas virza vēstures gaitu – tiesību akti vai vēsturiski notikumi? Un jāatzīst - valstis lielākoties rodas nevis likumdošanas aktu pieņemšanas, bet vēsturisku apstākļu sakritības rezultātā.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs

Latvijas pirmie divi gadi – no tās pasludināšanas līdz Brīvības cīņu beigām – lai gan ir izšķiroši nozīmīgi, taču maz izzināti un saprasti posmi mūsu valsts vēsturē. Turpmāk šo robu palīdzēs aizpildīt apjomīga grāmata, kurā apkopoti Latvijas rītausmas laika dokumentētās liecības. Lai gan jaundibinātās Latvijas sabiedrībai šajos trauksmainajos gados, iespējams, bija daudz mazāk iemeslu ticēt savai valstij nekā mums šodien, cilvēki apbrīnojami drīz pieņēma to un apliecināja īstu patriotismu, skaidro vēsturnieks Dr. hist VALTERS ŠČERBINSKIS un šodien, 29.novembrī, klajā nākušās grāmatas „1918.–1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās” ievadesejas autors.

Grāmatas "1918.-1920.gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās" kā veltījums Latvijas Republikas pasludināšanas gadadienai iznākšanas laiks gandrīz sakrīt ar dienu, kad pirms 95 gadiem ( 26.novembrī) notika pirmā Pagaidu valdības protokolētā sēde.

Kas bija tie cilvēki, kuri pirmie stājās jaunās valsts dienestā? Kāpēc Liepāju var dēvēt par Latvijas pagaidu galvaspilsētu? Kas bija "republika uz ūdens"? Cik daudzu valstu, valdību un pilsētu izlaistās naudas zīmēs bija jāorientējas Latvijas iedzīvotājam ikdienas maksājumos? Kā sabiedrībā atbalsojās Latvijas Augstskolas atklāšana? Kuri Pagaidu valdības locekļi kļuva par Studentu bataljona kareivjiem? Jaunā grāmata sniedz atbildes uz šiem un citiem ar Latvijas 1918.-1920.gada vēsturi saistītiem jautājumiem. Izdevums ir īpašs ar to, ka tajā pirmo reizi publicēti visi Pagaidu valdības sēžu protokoli, papildināti ar komentāriem, vēstures notikumu aprakstiem, notikumu dalībnieku atmiņām, laikmetu raksturojošu informāciju no preses publikācijām, attēliem un dokumentiem.

Ap 800 lappušu biezais darbs tapis Valsts kancelejas un oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" sadarbībā kopīgi ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Latvijas Kara muzeju, Latvijas Valsts vēstures arhīvu un Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Lai proklamētu Latvijas Republiku, bija nepieciešama nacionāla politiskā elite, kas šo ideju realizē. Latvijas teritorija, karam noslēdzoties, bija viena no visvairāk izpostītajām Eiropā, liela daļa tautas bija devusies bēgļu gaitās, daudzi krituši. No kurienes šajos haotiskajos apstākļos rodas politiskā elite, kas salīdzinoši īsā laikā spēja vienoties un 1918.gada 18.novembrī pasludināt neatkarīgu valsti?

Latviešu politiskā, saimnieciskā un kultūras elite pastāvēja arī līdz Pirmajam pasaules karam. Fiziski tā nekur nebija pazudusi. Daļa šo cilvēku bija palikusi Rīgā vai vācu okupētajā Latvijas daļā, vēl daļa – Petrogradā vai Maskavā.

Jā, jautājums, kas saista vēsturniekus un citus interesentus, ir – kā un kāpēc šīs elites uzskati evolucionēja līdz tam, ka 18.novembris kļuva par realitāti? Vēl līdz 1917.gada vidum par neatkarīgu Latviju tikpat kā nerunāja. Pētnieki ir mēģinājuši sameklēt dokumentus un citas liecības, kas parādītu, kā attīstījās ideja par neatkarīgu valsti, taču tādu nav. Šī ideja tik tiešām attīstījās ārkārtīgi strauji 1918.gada laikā.

Kā tik īsā laikā daudzas tik dažādās latviešu sabiedriski politiskās organizācijas, kurām vēl 1918.gada otrajā pusē bija atšķirīgi viedokļi par neatkarības pasludināšanas politiskajiem un tiesiskajiem aspektiem, tomēr spēja vienoties izveidot Tautas padomi un proklamēt valsti?

Domāju, ka te ir vairāki apstākļi. 18.novembra aktu praktiski izveidoja Demokrātiskā bloka politiķi, kas atradās Rīgā. Lai gan pirms tam aktīvāka bija Latviešu Pagaidu nacionālā padome, kura īsi pirms republikas pasludināšanas it kā tika pastumta malā. Tas apliecina, ka tik tiešām šī sadrumstalotība pastāvēja un turpināja pastāvēt, neraugoties uz to, ka poliskajiem spēkiem izdevās vienoties 18.novembra aktam.

Kāpēc tas evolucionēja tieši tā? Ir vairāki apstākļi. Pirmkārt, 1917.gada notikumi – februāra revolūcija Krievijā un lielinieku apvērsums oktobrī. Izglītotākā, intelektuālākā latviešu sabiedrības daļa, ņemot vērā šos notikumus, uzskatīja, ka turpmākais racionālais Krievijas attīstības ceļš ir liberāla demokrātija, kas vairāk vai mazāk atbilstu Rietumeiropas normām.

Ar šīm idejām latviešu politiskie aktīvisti, kas lielākoties bija sociāldemokrāti un liberāļi, bija pazīstami jau pirms Pirmā pasaules kara. Tādējādi ir likumsakarīgi, ka jaunās Latvijas valsts pamati balstījās demokrātijas vērtībās. Apsveikumos, ko pēc 18.novembra no apriņķiem un pagastiem saņēma Latvijas Pagaidu valdība, bieži figurēja frāze: "Apsveicam Latvijas Demokrātiskās republikas vadību!", vārdu "demokrātija" rakstot ar lielo burtu un tādējādi apliecinot domu, ka jaundibinātās valsts nosaukums varētu būt Latvijas Demokrātiskā Republika.

Historiogrāfijā figurē viedoklis, ka ideja par neatkarīgu Latviju sabiedrībā 1918.gadā nav bijusi īpaši populāra. Cik lielā mērā pati tauta bija gatava savai neatkarīgai valstij?

Nekādas sabiedrības aptaujas tajā laikā netika veiktas, mēs nezinām, ko domāja tās vairākums. Taču katrā ziņā neatkarīga Latvija kā skaidrs un nepārprotams mērķis, uz ko tiektos tauta, nekādos avotos 1918.gadā neparādās. Taču par to, ka šī ideja lielas daļas latviešu prātos jau bija nobriedusi, apliecina fakts, cik ātri un pozitīvi sabiedrība jaundibināto Latvijas Republiku pieņēma. Kad dienu pēc valsts proklamēšanas Gustavs Celmiņš ar Selonijas krustdēliem (Selonija - vecākā no Rīgā dibinātajām latviešu studentu korporācijām. Krustdēli – korporācijas jaunie biedri – aut.) pie Baltijas Tehniskās augstskolas ēkas tagadējā Raiņa Bulvārī pirmo reizi izkar Latvijas karogus, daudzi garāmgājēji brīnījušies: kas tie par karogiem, kas tā par valsti? Viņi par to nav neko zinājuši.

Taču jau 1919.gada vasarā vairums Latvijas iedzīvotāju ir īsti Latvijas pilsoņi un patrioti. Tātad cilvēki redzēja, ka Latvijas valsts, latviešu valsts viņiem ir nepieciešama. Lai gan, kā jau minēju, trūkst dokumentu, kas apliecinātu sabiedrības attieksmi pret neatkarīgu valsti, par lojalitāti tai liecina tā laika preses publikācijas, arī cilvēku atsaucība Pagaidu valdības rīkojumiem.

Atsevišķi vēsturnieki joprojām uzskata, ka neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšana notikusi jau 1917.gada augustā latviešu politisko un sabiedrisko organizāciju konferencē Rīgā vai Latviešu Pagaidu nacionālās padomes sanāksmē Valkā minētā gada novembrī. Cik pamatoti, jūsuprāt, ir šie viedokļi?

Domāju, tie nav pamatoti, jo tikai 1918.gada 18.novembra aktā pirmo reizi skaidri tika pateikts, ka tiek proklamēta neatkarīga Latvijas Republika. Līdz tam dažādu latviešu politisko aktīvistu pieņemtajās rezolūcijās un lēmumos, nezinot, kā turpmāk attīstīsies notikumi, šī ideja netiek pietiekami skaidri formulēta.

Ir viedoklis, ko pārstāvējuši arī atsevišķi vēsturnieki, ka 18.novembra akts bijis nedemokrātisks, neleģitīms, pat uzskatāms par apvērsumu. Cik lielā mērā šis uzskats iztur kritiku?

No starptautisko tiesību juridiskajiem aspektiem, iespējams, var kritizēt šādu valsts dibināšanas veidu. Domājams, juristi varētu sniegt pilnīgāku atbildi par mani. Taču pieredze liecina, ka valstis tiek dibinātas apstākļos, kad šāda iespēja rodas. Turklāt Latvijas Republika neradās pilnīgā tiesiskā vakuumā. Tolaik ASV prezidents Vudro Vilons jau bija nācis klajā ar saviem tautu pašnoteikšanās principiem, kas nostiprināmi starptautiskajos tiesību aktos. Ne tikai latvieši, bet arī citas nācijas, kas savas valstis veidoja uz karā sabrukušo impēriju drupām, uz šiem principiem balstījās.

Protams, Latvijas Republikas proklamēšana bija revolucionārs solis. Te nonākam pie lielā jautājuma: kas virza vēstures gaitu – tiesību akti vai vēsturiski notikumi? Un jāatzīst - valstis lielākoties rodas nevis likumdošanas aktu pieņemšanas, bet vēsturisku apstākļu sakritības rezultātā.

Jau 1918.gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca lielinieku karaspēks, sākās Brīvības cīņas. Ja 18.novembrī Latvijas Republika nebūtu proklamēta, vai šāda iespēja otrreiz būtu pienākusi?

Spriest, kā būtu, ja būtu, ir pārāk spekulatīvi. Vai būtu bijusi otra iespēja, es nezinu. Vai būtu bijusi vēlme? Domāju, ka jā.

Visu izšķīra 1917.gada notikumi. Ir skaidrs, ka turpmāk Krievijas impērija, kuras integrēta sastāvdaļa bija Latvija, vairs nevarēja palikt tāda, kāda tā bija līdz tam. Kaut kādām izmaiņām vajadzēja notikt. Kādā virzienā? Kādas būtu alternatīvas, ja Krievijā pie varas nebūtu nākuši lielinieki? Visticamāk, ka latviešu politiskie aktīvisti censtos panākt neatkarīgas valsts izveidošanu, taču tas būtu ļoti grūti – nebūtu starptautiskā atbalsta, arī liela daļa latviešu būtu daudz piesardzīgāki attiecībā pret šo ideju. Tomēr latviešu nacionālie centieni, kuri jau līdz Pirmajam pasaules karam bija arvien vairāk nostiprinājušies, visticamāk pieaugtu. Latvieši mēģinātu panākt savas valodas lietojuma palielināšanos, šādas prasības neizbēgami attīstītos arī cariskās Krievijas sastāvā. Tas nozīmē kultūras autonomiju. Ja ir kultūras autonomija, ar laiku tā tiecas paplašināties un beigu beigās nonāk pie prasības par nacionālo neatkarību. Taču jau 1919.gadā, kad Latvijas teritorijā valda lielinieku un vācu okupācijas režīms, neatkarības proklamēšana noteikti būtu daudz grūtāk sasniedzama.

Latvijas Pagaidu valdība 1919.gadā karājas mata galā. Tomēr tā allaž noturas, Ulmanim vairākkārt izdodas atkārtoti sastādīt Ministru kabinetu. Vai ir izdalāmi kādi noteicoši vienoti faktori, pateicoties kuriem latviešu nacionālā valdība noturas?

Pirmais faktors noteikti ir labvēlīgais starptautiskais stāvoklis. No vienas puses, Eiropā ir nevienam nepieņemami lielinieki, no kuriem visi baidās; no otras puses, ir vācu okupācijas režīms, kas arī Rietumos nevienam nepatīk. Tie, kas nosaka pasaules politiku, tobrīd atrodas Parīzē un Londonā. Gan viena, gan otra ir ieinteresēta pēc iespējas ierobežot kā lieliniekus, tā Vācijas okupācijas spēkus. Šie vienreizēji labvēlīgie starptautiskie apstākļi neapšaubāmi palīdzēja Ulmanim noturēties.

Otrs faktors, lai gan grūtāk pierādāms, bet diezgan nepārprotams, manuprāt, ir fakts, ka Latvijas Pagaidu valdība sāka darbību ar ļoti laikmetīgiem un sabiedrību uzrunājošiem lozungiem, ar pamatiem – demokrātismu, liberālismu, sociālo atbildīgumu.

Trešais faktors ir saistīts ar personālijām. Ulmanis nenoliedzami ir 20.gadsimta ievērojamākais Latvijas politiķis, kurš gan vērtējams dažādos periodos dažādi. 1918.–1920.gadā viņš varbūt izdarīja kādas kļūdas, brīžiem rīkojās autoritāri, taču noveda valsti līdz neatkarībai. Viņa valdība izveidoja Latvijas valsti no nulles. Kad 1990.gadā neatkarību atjaunoja, valsts - padomju Latvija - tika reformēta uz kaut kādiem jau esošiem pamatiem, taču 1919.gadā visu nācās veidot no nekā, kas bija ievērojami grūtāk. 

Vai 1918.–1920.gadā bija kāda vērā ņemama alternatīva Ulmanim?

Grūti pateikt. Neviens nevar pilnīgi droši atbildēt uz šo jautājumu. Ir iespējami tikai pieņēmumi, kas savukārt var būt par iemeslu, lai kāds nokritizētu šeit teikto. Stingri ņemot, neviens nav neaizvietojams. Domāju, ka arī Ministru prezidenta amatam noteikti atrastu kādu citu kandidātu. Vai rezultāts būtu sliktāks vai labāks, neņemos spriest, bet katrā ziņā vidē, no kuras nāca Ulmanis, bija cilvēki, kuri gan gribēja, gan varēja pildīt šādus pienākumus.

Kā izskaidrot faktu, ka sarežģītajos apstākļos, kādi bija valsts proklamēšanas un izveidošanas posmā, Kārlis Ulmanis apliecināja pietiekami labu spēju orientēties Eiropas ģeopolitiskajā situācijā, taču, kā sliecas apgalvot daudzi vēsturnieki, īstenoja apbrīnojami tuvredzīgu ārpolitiku 30.gados?

Jā, taču ārpolitiskie apstākļi neatkarības kara laikā krietni atšķīrās no apstākļiem 30.gadu nogalē, kad tie vairs nebija tik labvēlīgi.

Kopumā ir diezgan grūti runāt par Ulmaņa ārpolitiku. Lai gan viņš bija Ministru prezidents, ārpolitika nebija joma, par kuru viņš ļoti interesējās. 1919.–1920.gadā tā dēvēto Ulmaņa jeb Pagaidu valdības ārpolitiku veidoja galvenokārt Zigfrīds Meierovics, savukārt 30.gadu beigās – Munters. Tādēļ parasti runā par Meierovica ārpolitiku un Muntera ārpolitiku. Šie ir ļoti dažādi cilvēki, un ļoti dažādi politiskie apstākļi.

Jā, var teikt, ka ārpolitika bija tuvredzīga, ko apliecina, piemēram, ne visai sekmīgais Baltijas valstu sadarbības jautājums. Taču arī jāatzīst: gan 20.gadu sākumā, gan 30.gados Latvijas ārpolitikas resora iespējas bija ļoti ierobežotas. Te nonākam pie tā, par ko runā arī mūsdienās – nelielas valsts rīcībspēja ir ļoti ierobežota. Un māksla ir realizēt pašu labāko no tā mazumiņa, kas mums ir – atrast labākos sabiedrotos, kādi konkrētajā brīdī ir iespējami. 30.gadu nogale šajā ziņā bija ļoti nepateicīga. Es nepavisam nevēlos slavēt Muntera ārpolitiku, kurā patiešām bija pietiekami daudz kļūdu, taču no šodienas skatupunkta, kad zinām visu kas un kā notika, kritizēt ir ļoti viegli.

Tas, protams, atkal ir jautājums par to, kā būtu, ja būtu… Tomēr vai Latvijas liktenis 30. un 40.gadu mijā neizvērstos daudz labvēlīgāks, ja būtu izdevies radīt Baltijas valstu, Polijas un Somijas savienību, no kurām pēdējā, kā zināms, spēja nosargāt savu neatkarību, atvairot PSRS iebrukumu?

Patiesību sakot, tā Baltijas valstu savienība, ko izdevās izveidot līdz 1925.gadam un kas īsti nebeidzās ne ar ko, ir uzskatāma par veiksmes stāstu. Kolēģis soms Marko Lehti pirms dažiem gadiem izdotajā monogrāfijā, kas veltīta šim jautājumam, tā arī rakstīja: "Tik cieša sadarbība, kāda šajos piecos gados tika izveidota starp trim Baltijas valstīm, Eiropā nekur citur starpkaru periodā nav redzēta."

Notika regulāras konsultācijas un tikšanās. Tajā bija daudz pozitīva. Taču, ka Baltijas valstu, Somijas un Polijas savienība neīstenosies, tapa skaidrs jau divdesmito gadu sākumā. Varšavas konference, mēģinājums šādu ūniju radīt neizdevās, Somija atteicās, bet Baltijas valstīm vienām vairs nebija tik liela svara. Vai savienība atturētu agresorus? Domāju, ka nē. Tā būtu agresiju apgrūtinājusi. Šis ir tas pats jautājums, ko attiecina uz Ulmani 1940.gadā – vai viņš būtu varējis rīkoties citādi nekā rīkojās? Jā, varēja. Viņš nebūtu okupāciju apturējis, taču varēja to apgrūtināt.

Vai piekrītat viedoklim, ka, parakstot galvenos tiesību aktus, ar kuriem 1940.gadā tika nostiprināta padomju okupācijas vara, Ulmanis ir klasificējams kā galvenais kolaborants?

Es tā tomēr nedomāju. Ir daudzas lietas, ko nevar tik vienkāršoti ielikt juridiskos, politiskos vai vēsturiskos terminos, kas attiecas uz 1940.gadu. Ulmanis un kolaboracionists? No vienas puses, protams, jā. Viņš piekrita, akceptēja. No otras puses, ir skaidrs, ka, šādi rīkojoties, viņš mēģināja samazināt padomju okupācijas agresivitāti, tās postošo ietekmi uz valsti. Es nezinu, vai mēs Ulmani varam tā viennozīmīgi nosaukt par kolaboracionistu, es neesmu domājis par šo jēdzienu.

Par kolaborāciju, vienkāršoti vērtējot, uzskata sadarbību ar okupācijas varu.

Sadarbība - jā. Ulmanis, cenzdamies izpatikt, protams, pat pārsniedza to, ko krievi no viņa prasīja. Tas bija pilnīgi nevajadzīgi. Krievi savu te panāktu neatkarīgi no tā, vai Ulmanis pretotos vai nāktu pretim ar sālsmaizi. Ulmanis nekā nevarēja apturēt okupāciju.

Runājot par starpkaru parlamentāro periodu, kāpēc partija, kurai stabili bija vislielākais sabiedrības atbalsts un visievērojamākā pārstāvniecība Saeimā – sociāldemokrāti, pastāvīgi vairījās no nonākšanas pie varas, tā vietā izvēlēdamies sēdēšanu opozīcijā?

Sociāldemokrātu līderi vēlāk šo savu taktiku skaidroja ar to, ka viņiem nebija iespējams iegūt vairākumu. Ja viņi ietu valdībā, tas nozīmētu iešanu kopā ar kādu no tā dēvētajām buržuāziskajām partijām – visticamāk, ar Zemnieku savienību, kas savukārt nozīmētu ielaišanos kompromisos. Tas savukārt nozīmētu kreisi orientēto elektorāta zaudēšanu. Tā sociāldemokrāti oficiāli izskaidro savu ļoti dogmatisko atteikšanos sadarboties ar "buržuāziskajām" partijām. Taču šo sociāldemokrātu atturēšanos no iesaistīšanās valsts pārvaldē min arī kā vienu no iemesliem, kāpēc neizdevās nodibināt stabilu un spēcīgu valdību, kas, iespējams, nebūtu pieļāvusi 1934.gada 15.maija notikumus.

LSDSP, protams, bija ļoti liela partija, kas nebija vienota savos uzskatos. 30.gadu sākumā dominēt sāka partijas kreisais spārns ar Frici Menderu priekšgalā, kurš bija daudz atturīgāks pret sadarbību ar labējiem politiskajiem spēkiem, pret kompromisu ar tiem.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas vēlētāji ir novērsušies no sociāldemokrātiem, lielā mērā un ne visai pamatoti tos saistot ar padomju sociālismu. Kāpēc sociāldemokrātijai bija tik liela piekrišana tolaik, kad kopš bēdīgi slavenās Pētera Stučkas vadītās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas perioda bija pagājuši pavisam nedaudz gadu?

Tas izskaidrojams ar vairākiem faktoriem. 20.gados pēc visām lielajām jukām sociāldemokrāti no tām iznāca kā viena no vislabāk organizētajām latviešu partijām. Tā bija arī visvecākā latviešu politiskā partija, tās līderi bija labi zināmi, pārbaudīti, ar skaidru ideoloģiju. Otrkārt, atšķirībā no mūsdienām 20.–30.gadu sabiedrība bija sociāli daudzveidīgāka, pastāvēja skaidri izteikta plaša strādniecība ar savām vienotām interesēm. Mūsdienās šāda sociālā slāņa, kas ir vēsturisks sociāldemokrātu elektorāts, vairs tikpat kā nav. Lielajās rūpnīcās attīstītajās valstīs strādājošie saņem pietiekami lielu atalgojumu, lai viņiem būtu pavisam citas intereses.

Mūsdienu Latvijā ir arī pavisam citi faktori, kas ietekmē politiku. Neapšaubāmi, tāds ir nacionālais jautājums. Tas latviešus ir nodarbinājis visu 20.gadsimtu un nekur nav pazudis arī tagad.

Nupat iznākusi grāmata par Latvijas valdības pirmajiem gadiem. Kāds, jūsuprāt, ir tās galvenais devums?

Šīs grāmatas mērķis ir parādīt Latvijas valsts tapšanas praktiskos aspektus, valsts aparāta, valsts pārvaldes veidošanās gaitu, ko atspoguļo dokumenti, Pagaidu valdības protokoli, kas šajā izdevumā ir plaši komentēti un ilustrēti.

Ne viena grāmata par vēsturi nepasaka galīgo vārdu par tajā aplūkoto laikposmu. Arī šī grāmata nē. Taču katrā ziņā tā, cerams, sniegs pietiekami skaidru priekšstatu par to, kādos apstākļos Pagaidu valdība strādāja, kādas bija tās veiksmes un neveiksmes. Otrkārt, lasītājam būs unikāla iespēja – viņam nevajadzēs vairs iet uz arhīvu, lai izlasītu Latvijas Pagaidu valdības protokolus. Lasītājs varēs novērtēt, kas tajā laikā bijis svarīgs vai nesvarīgs, un galu galā izdarīt pats savus secinājumus. s
Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU