Ja Borisa Ņemcova slepkavību uzlūko kā politiski motivētu vardarbības aktu, tad kā tas iekļaujas Krievijas politiskās vēstures ainā?
Es nekādā ziņā nepretendēju uz Krievijas politikas speciālista lomu, taču, ņemot vērā Ņemcova lielo nozīmi, top skaidrs, ka šī slepkavība, lai kāda būtu tās motivācija, ir politiska. Šīs slepkavības konsekvences ir politiskas.
Politiskas slepkavības būtībā neatrisina lielākus jautājumus. Šādu slepkavību īstenotāji lielākoties velti cer, ka ar to izdosies apturēt kādu kustību, mainīt valsts politisko attīstību. Vienas personības loma tās virzībā var būt svarīga, taču visbiežāk tā tomēr nav izšķiroša.
Runājot par Ņemcova un arī citām politiskām slepkavībām, nav tik svarīga slepkavības motivācija, bet rezultāts, kas tai seko. Piemēram varam paraudzīties uz politiskajām slepkavībām, kuras, izraisot ļoti skaļu rezonansi, 19.gadsimta beigās pastrādāja anarhisti, nogalinot Itālijas karali Umberto I un citas ievērojamas tā laika politiskās figūras. Vai šie cilvēki panāca savu mērķu piepildīšanos? Tieši pretēji – vēstures gaita gāja kā gājusi, bet plašākas sabiedrības masas novērsās no anarhistiem kā nepieņemamas vardarbības īstenotājiem. Kopš šiem notikumiem anarhisti ir iemantojuši tikai teroristu tēlu.
Saistībā ar Borisa Ņemcova slepkavību izskanējušas bažas par iespējamu vēstures atkārtošanos, ko līdzīgu politiskajām vajāšanām Padomju Savienībā 20.gadsimta 30.gadu otrajā pusē. Vai ir pamats vilkt šādas paralēles?
Katram zināms, ka divreiz iekāpt vienā upē nav iespējams. Mūsdienu Krievija ar 30.gadu Staļina Padomju Savienību nav īsti salīdzināma. Lai gan zināmas līdzības ir saskatāmas un šodienas Krievija cenšas atjaunot kādreizējās impērijas tēlu, masveida politiskās represijas tur tomēr vairs nav iedomājamas.
Staļina politikas pakāpeniska reabilitēšana Krievijā daudziem likusi uzdot jautājumu: uz kurieni tas ved?
Krievijas politiskā elite vēlas saglabāt savu varu, un viens no līdzekļiem, kā to nodrošināt, ir izmantot retoriku par Staļinu un Padomju Savienības ziedu laikiem, zinot, ka sabiedrība izjūt spēcīgu nostalģiju pēc tiem. Taču PSRS atjaunošana vairs nav reāla, un to, domājams, saprot arī Krievijas politiķi. Ir izaugušas jaunas paaudzes, pasaule ir mainījusies.
Šodienas Krievijas identitāte, protams, ir ļoti divdomīga. Cilvēkam no malas, kurš, pastaigājoties pa Maskavu, virs Krievijas mākslas akadēmijas ieejas ierauga uzrakstu "Imperatora akadēmija", pie kura saglabāts cilnis ar sirpi un āmuru, rodas iespaids, ka šīs valsts identitāte ir dalīta, varētu pat teikt – šizofrēniska. Šajā piemērā ilustratīvi redzam vēlmi savienot nesavienojamo: cildināt divus režīmus, no kuriem viens iznīcināja otru. Carisko Krieviju padomju režīms, varētu teikt, savulaik izravēja ar visām saknēm, taču nu notiek mēģinājumi slavināt it kā labāko no abiem, atmetot vēstures melnās lappuses, kādu Krievijā ir ļoti daudz.
Par valstīm saka: bez vēstures izvērtēšanas nav iespējama attīstība. Cik kategoriski tas ir, ja runājam par Krieviju?
Pastāv universāls princips: ja vēlies dzīvot ar tīru sirdsapziņu, izvērtē, kā esi dzīvojis. Par labo vari sev uzsist uz pleca, bet par slikto – jāpasaka: piedodiet, vairāk tā nedarīšu. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, indivīdiem, gan valstīm. Vācija tā izdarīja, bet Padomju Savienības pēcnācēja Krievija, kā zināms, no tā kategoriski atsakās. Šāda nostāja Krievijai nenoliedzami traucē attiecībās ar citām valstīm. Taču pagātnes patiess izvērtējums vispirms ir nepieciešamas pašai Krievijai.
Vai vēsture ļauj izdalīt kādus vairāk vai mazāk konkrētus sabiedriski politiskus priekšnosacījumus, apstākļus, kuros kā politikas veidošanas līdzeklis valstī parādās politiskās slepkavības?
Protams, ir vesela virkne likumsakarību, kas izskaidro, vai kāda valsts un tajā pastāvošais režīms ir stabilāks vai nestabilāks vai politiskās pārmaiņas kādā valstī ar vardarbīgiem līdzekļiem ir vieglāk vai grūtāk panākamas. Tomēr individuālas politiskās slepkavības ir nedaudz atšķirīga lieta. Tās ir konstatējamas dažādos politiskos režīmos un pastāvot visdažādākajiem apstākļiem.
Vēsturē plaši zināmie atentāti pret Kenediju ASV, arī Palmi Zviedrijā nespēja īpaši ietekmēt šo valstu politisko kursu. Taču ko šajā ziņā var teikt par diktatūrām?
Autoritārs režīms ir tāds režīms, kuru vada un personificē viens cilvēks. Ja viņš tiek nogalināts, pastāv divas iespējas – vai nu vietā nāk nākamais pēc ranga šajā režīmā, vai nu režīms sabrūk, paverot iespējas izmaiņām. Taču, ja atskatāmies uz 20.gadsimtu, man grūti atrast piemēru, kad autoritārās valstīs tā arī notiktu. Pirmkārt, jau tā vienkāršā iemesla dēļ, ka diktatūrās vadonis tiek ārkārtīgi stingri apsargāts.
Uzskata, ka pret Hitleru savulaik tika veikti apmēram 60 atentāta mēģinājumu, kas kopumā fīreram vienubrīd radīja iespaidu, ka viņu atbalsta providence. Vai vēsturniekiem ir kāda atbilde, kāpēc neviens no šiem mēģinājumiem neizdevās?
Atentāti pret augstākajām valsts amatpersonām 20.gadsimtā vispār lielākoties neizdodas. Drošības pasākumi tiek veikti visaugstākajā līmenī. Domāju, ka citas atbildes te nevarētu būt. Protams, vienmēr pastāv arī kāds nejaušības faktors – kādam notrīc roka vai paslīd kāja, taču diezin vai no tā var izdarīt kādus tālejošus secinājumus.
Kāda vispār ir personības loma vēsturē? Kas to virza: personība vai masās valdošie strāvojumi?
Es teiktu, ka apstākļi, kas izveidojas valstī, rada cēloņus izmaiņām. Savukārt par impulsu tām kalpo indivīdi. Uzskatāms piemērs ir Pirmais pasaules karš, kas Eiropā bija nobriedis daudzu iemeslu dēļ. Vajadzēja tikai vienu dzirksteli, lai tas uzliesmotu. Un šī loma krita Gavrilo Principam – teroristam, kurš Sarajevā veica atentātu pret Austroungārijas troņmantnieku Ferdinandu, izraisot notikumu virkni, kas noveda pie milzīga kara. Ja tas nebūtu Princips, ļoti iespējams, izšķirošo grūdienu izdarītu kāds cits indivīds, jo lielie kara cēloņi bija jau radušies. Tas attiecas arī uz citiem nozīmīgiem procesiem, kur, sabiedrībā nobriestot tiem labvēlīgiem apstākļiem, kāds indivīds dod izšķirošo dzirksteli plašām pārmaiņām.
Pastāv viedoklis, ka gadījumā, ja Hitlers būtu kritis Pirmajā pasaules karā vai uzņemts Vīnes Mākslas akadēmijā, kurā viņš nesekmīgi centās iekļūt, visticamāk, Otrā pasaules kara nebūtu. Ekonomiskās grūtības un pazemojums pēc Pirmā pasaules kara vācu sabiedrībā bija izraisījis pieprasījumu pēc pārmaiņām, taču nav pamata domāt, ka tām noteikti bija jābeidzas ar plašu karu.
Vai 1917.gadā pie varas nonāktu lielinieki, ja šo partiju nebūtu vadījis Ļeņins? Uz šādiem jautājumiem nav iespējams nekļūdīgi atbildēt. Vienīgais izņēmums, uz kuru varu norādīt, ir Kārlis Ulmanis un 15.maija apvērsums Latvijā. Vai tas būtu noticis bez Ulmaņa? Šajā gadījumā es teiktu – nē, nebūtu. Nesaskatu nevienu citu cilvēku, kurš tobrīd uz ko tādu būtu spējīgs.
Arī Kārlis Ulmanis piedzīvoja atentāta mēģinājumu, kad 1920.gadā uz autoceļa Lubāna–Dzelzava tika šauts uz viņa automobili. Tas rada jautājumu: kā un vai vispār Latvija kā neatkarīga valsts būtu izveidojusies bez Kārļa Ulmaņa?
Es domāju, ka arī bez Ulmaņa Latvija būtu izveidojusies kā neatkarīga valsts. Valsti viens cilvēks izveidot nevar; tur ir vajadzīga vismaz grupa līdzīgi domājošu cilvēku, kādi šeit bija Latvijas proklamēšanas brīdī. Cita lieta, ka Kārlis Ulmanis izcēlās ar lielu aktivitāti, enerģiju un ļoti racionālu pieeju politikai, tādējādi dodams ievērojamu pienesumu šajā procesā.
Taču atkal jāsaka – šeit bija izveidojušies valsts radīšanai labvēlīgi apstākļi, un viena vai vairāku cilvēku iziešana no ierindas kādas politiskas slepkavības rezultātā šo procesu neapturētu. Ja Ulmanis būtu nogalināts atentātā, kaut kas, protams, mainītos, taču, visticamāk, - ne principiāli.
Daudzi gan Rietumos, gan Krievijā patlaban jautā: kas notiktu, ja atentāta vai citā ceļā no politiskās skatuves pēkšņi noietu prezidents Putins?
Ņemot vērā, ka ļoti lielai šīs valsts iedzīvotāju daļai viņš ir gandrīz Dieva vietā, var paredzēt, ka sabiedrībā rastos diezgan pamatīgs apjukums. Taču citas prognozes izteikt es atturētos. Krievija vienmēr ir bijusi grūti paredzama.
Cik dzīvotspējīga, jūsuprāt, ir krievu pasaules ideja, ideja par Krievijas atjaunošanu kādreizējās impērijas robežās?
Es ceru, ka tā nav dzīvotspējīga. Tās īstenošana noteikti izraisītu konfliktu ar citām valstīm, un nevar uzturēt ilgtermiņa attiecības, ietekmi, balstot to uz konfliktu. Pareizāk sakot, šīs idejas izmantošana, spēlēšanās ar Krievijas impērijas un tās turpinājuma PSRS atjaunošanu konfliktu jau ir izraisījusi.
