Salus populi - suprema lex (Tautas labklājība - galvenais likums)
Iesnieguma likuma 1.pants apgalvo: "Likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē." Mērķis labs, taču ierēdņi (lielākajā vairumā) pārsteidzošā vienprātībā sacenšas atrakstīšanās mākslā, bet, kad tiek prasīta reāla rīcība, izskan visdažādākās atrunas, kāpēc viņi nevarot neko darīt. Iestāde, kurai faktiski būtu jākontrolē šis jautājums, - Ekonomikas ministrija (EM) to nedara, neskatoties uz konkrētiem ar šo problēmu saistītiem iesniegumiem. Patiesībā ierēdņu nosauktās "barjeras" nav nekas cits kā nevēlēšanās kaut ko reālu darīt, aplami tulkojot savas kompetences robežas.
Ir konkrēti piemēri: apmēram divu gadu (!) sarakste ar EM par to, ka beidzot jāsāk risināt jautājumu par negodīgiem māju apsaimniekotājiem uzņēmumiem. Uzņēmumos, par kuru darbību iedzīvotājiem ir radušās pamatotas šaubas, ir jāveic audits! Tas, ka rēķinu pareizības jautājums ir ļoti aktuāls, regulāri izskan arī plašsaziņas līdzekļos. Patlaban māju apsaimniekotāji bauda pilnīgu patvaļu - gribu sniedzu informāciju, gribu - nesniedzu, un par to nekas nedraud.
"Ja valsts reģistrē māju apsaimniekošanas uzņēmumu darbību, tad ir jābūt arī to kontroles mehānismam, kā arī soda sankcijām par savu pienākumu nepildīšanu."
Neskatoties uz to, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6.panta 5.daļa prasa "informācijas sniegšanu valsts un pašvaldību institūcijām" (nemaz nerunājot par obligātu informācijas sniegšanu iedzīvotājiem), apsaimniekotāji likuma prasības parasti ignorē. Bet Ekonomikas ministrija un tās pārraudzībā esošās iestādes, nesaņemot prasīto informāciju, tikai noplāta rokas, ko patiesībā var tulkot kā iestādes bezdarbību.
Situācija, kad EM mājokļu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja, jautāta par apšaubāmiem rēķiniem, stāsta par vienoto mājas apkures skaitītāju, ka nevarot būt nepareizu rēķinu, liecina par pilnīgu problēmas nezināšanu (vai nevēlēšanos zināt)!
Skaidrs ir viens: ja valsts reģistrē māju apsaimniekošanas uzņēmumu darbību, tad ir jābūt arī to kontroles mehānismam, kā arī soda sankcijām par savu pienākumu nepildīšanu.
Kas būtu darāms
Vispirms, ievērojot Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 18. un 19.pantā uzskaitīto, padarīt Pārvaldnieku reģistru par obligātu. Taču likuma 20.pantā ierakstīt nosacījumu par pārvaldnieka izslēgšanu no reģistra par nepienācīgu un negodprātīgu pienākumu pildīšanu, reģistrā norādot izslēgšanas iemeslu. Reģistram ir jābūt publiski pieejamam EM mājaslapā, ko var izdarīt, pārveidojot tajā jau esošo pārvaldnieku reģistru.
"Vērtīgāk būtu daudzo ministrijas atrakstīšanās „meistaru” vietā pieņemt darbā vairākus auditorus, kas nekavējoties reaģētu uz iedzīvotāju sūdzībām un pārbaudītu rēķinu pareizību."
Tāpat vērtīgāk būtu daudzo ministrijas atrakstīšanās un atrunāšanās "meistaru" vietā pieņemt darbā vairākus auditorus, kas nekavējoties reaģētu uz iedzīvotāju sūdzībām un pārbaudītu rēķinu pareizību. Katrā ziņā šis jautājums ir jāsakārto EM, izmantojot esošo normatīvā regulējuma bāzi vai steidzamības kārtā papildinot jau pieņemtos normatīvos aktus. Piemēram, uzņēmumi, kuru ļaunticīga rīcība ir atkārtojusies, pat ir saucami pie kriminālatbildības, jo tā ir visīstākā krāpšana.
Kā tulkojama ministrijas (bez)darbība
Pilnīgi nepieņemams ir valsts iestāžu mēģinājums uzkraut apsaimniekotāju kontroli tikai iedzīvotājiem, aizbildinoties, ka uzņēmumi taču veic uzņēmējdarbību. Jāatzīmē, ka apsaimniekošana ir ļoti specifiska uzņēmējdarbība, jo iedzīvotāji ir spiesti pirkt šos pakalpojumus, neskatoties uz neuzticību apsaimniekotāju vairākumam. Nevar cilvēkus pakļaut nepārtrauktai eksperimentēšanai ar apsaimniekotāju izvēli un par katru gadiem ilgi sēdēt tiesu zālēs, tostarp nevajadzīgi noslogojot tiesas.
Tiesiskā valstī katram ir noteiktas tiesības, pienākumi un atbildība. Cik reižu valsts iestādes ir uzstājušās ar jautājumu par komunālo pakalpojumu parādniekiem, cilvēkiem pieprasot pildīt pienākumu maksāt par rēķiniem, arī par "uzskrūvētajiem". Toties nav dzirdēts, ka no apsaimniekotājiem tiktu prasīta kāda atbildība.
"Iedzīvotāji tiek padarīti par mākslīgiem parādniekiem vai, nepatiesos rēķinus tomēr nomaksājot, ir spiesti dzīvot pusbadā."
Galu galā iedzīvotāji tiek padarīti par mākslīgiem parādniekiem vai, nepatiesos rēķinus tomēr nomaksājot, ir spiesti dzīvot pusbadā. Loģiski, ka tas cilvēkos vieš neuzticību valsts pārvaldei, radot aizdomas par amatpersonu nekompetenci un negodīgumu.
Taču Valsts pārvaldes likuma 10.pantā "Valsts pārvaldes principi" ir rakstīts:
"(2) Valsts pārvalde savā darbībā ievēro cilvēktiesības.
(3) Valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Pie sabiedrības interesēm pieder arī samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana."
Jautājums: kā, piemēram, apsaimniekotāju jautājumā Ekonomikas ministrija darbojas sabiedrības un privātpersonu interesēs? Vai nekā nedarot vai sūtot atrakstīšanās vēstules?
