Referenduma ierosināšanai ir politiska izcelsme, un parakstu vākšanu pavadīja jūtama atbalsta kampaņa. Taču vai bija objektīvs pamats? Proti, cik liels atbalsts idejai par valsts valodas statusu krievu valodai līdz šim bija krievvalodīgajā sabiedrības daļā?
Lai izdarītu pamatotus secinājumus, trūkst visaptverošas informācijas. Spriežot pēc viena no nesenākajiem pētījumiem, kas tika veikts pērn pavasarī, lai noskaidrotu skolēnu attieksmi pret valodām, atklājās, ka mazākumtautību skolu audzēkņiem tā kopumā ir pozitīva gan pret latviešu valodu, gan tās mācīšanos. Taču vienlaikus tika pausta vēlme, lai publiskajā telpā tiktu lietota arī krievu valoda.
Runājot par referendumu, vairums krievvalodīgo saprot, ka šī akcija nesasniegs savu mērķi, taču tie, kas aizgāja uz parakstu vākšanu, lielākoties vēlējās parādīt savu attieksmi pret to, ka politiski viņu klātbūtne šajā valstī nav pietiekami atzīta.
Ja referenduma īstenošanai izdosies iedegt zaļo gaismu, sekas var būt traģiskas - starpetniskie konflikti sitīs augstu vilni, iestāsies neatgriezeniskas sekas - divkopienu valsts Latvijā vairs nebūs novēršama, šovasar pauda rakstniece Marina Kosteņecka. Kāds ir jūsu viedoklis par referenduma radīto iespaidu uz starpetniskajām attiecībām Latvijā?
Es droši vien nelietotu tik spēcīgus apzīmējumus, taču piekrītu, ka situācija tiešām ir pasliktinājusies. Līdz šim starpetniskajās attiecībās Latvijā bija zināms līdzsvars. Latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu neviens nemēģināja apstrīdēt. Tai pašā laikā privātajā un arī biznesa sfērā praktiski bija iespējams izpausties gan krieviski, gan latviski.
Atšķirības starp valodas lietojumu de iure un de facto bija stabilas. Tagad šis līdzsvars ir sašķobījies: vispirms tika izteikts pieprasījums pēc izglītības tikai latviešu valodā visās skolās, bet – tagad jau izskan prasības par otro valsts valodu.
"Atšķirības starp valodas lietojumu de iure un de facto bija stabilas. Tagad šis līdzsvars ir sašķobījies."
Viena daļa latviešu politiskās elites ir pieturējusies pie izpratnes par, viņuprāt, tādu Rietumu pasaules normu – ka, ja ir viena valsts valoda, tad tikai tā tiek lietota publiskajā sfērā. Taču Latvijā šajā ziņā vienmēr ir bijusi atšķirīga situācija. Palasot, piemēram, Valentīnas Freimanes memuārus, redzam, ka pirmskara Latvijā, arī tā dēvētajos Ulmaņlaikos, valsts valoda bija latviešu valoda, ko lietoja valsts iestādēs, taču saziņa publiskajā telpā notika gan vāciski, gan krieviski, gan ebreju valodā. Latvijā latviešu valodas lietojums nekad nav bijis pilnīgi visaptverošs.
Arī patlaban situācija valodas lietojuma jomā Latvijā nav tāda, kas atbilst, piemēram, Vācijas vai Francijas situācijai. Nerēķinoties ar to un vēloties ar spiedienu visu dabūt gatavu jau rīt uz brokastlaiku, valodas politikas veidotāji diemžēl ieguvuši ne visai prognozējamu pretreakciju. Turklāt tas notiek diezgan nelabvēlīgā ģeopolitiskā situācijā, kad saasinās Krievijas un Rietumvalstu attiecības, Krievijas ārpolitikā parādās naidīga retorika, kas neapšaubāmi atstās savu iespaidu arī uz referendumu, kam būtu jānotiek uz pragmatisku apsvērumu, nevis sakāpinātu emociju fona.
Dokumentos, kas atspoguļo pašreizējo konjunktūru integrācijas jomā, - Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs (2012– 2018), kas tapa iepriekšējās kultūras ministres, tagad premjera padomnieces Sarmītes Ēlertes laikā, kā arī Valda Dombrovska valdības deklarācijā latviešu valoda pozicionēta kā nacionālās valsts identitātes pamats. Tas ir galvenais uzstādījums.
Diemžēl galvenais uzstādījums neaprobežojas ar to vien, ka integrācija notiek uz latviešu valodas pamata. Pamatnostādnes ir dokuments, kam ir daudz lielākas ideoloģiskas pretenzijas. Manuprāt, ne visās jomās pietiekami pārdomātas. Diemžēl tas ir mēģinājums pārcelt principus no ļoti konservatīvas vācu konstitucionālās teorijas par to, kā veidojas valsts, uz 21.gadsimta situāciju valstī, kurā okupācijas un citu procesu rezultātā ir ļoti mainījies iedzīvotāju sastāvs un kurā 19.gadsimta teorētiķu priekšstati par valsts uzbūvi nav gluži savienojami ar praksi.
Atbilstoši šai teorijai valstsnācija veido kultūrtelpu, kurai nepiederošie – minoritātes ar citu kultūru un valodu – ieņem savu noteiktu nišu, bet nav valstsnācija, kas veido šo valsti. Tas ir krasā pretrunā Rietumos plaši izplatītajai koncepcijai par to, ka valsti veido pilsoņi uz sabiedriskā līguma pamata, vienojoties par līdzvērtīgām tiesībām. Katrs pilsonis zināmā mērā ir valsts dibinātājs, un neatkarīgi no tautības un tā, cik paaudzēs viņa senči tajā dzīvojuši, viņš pieder pie pamatnācijas.
Taču ir skaidrs, ka realitāti Latvijā patlaban veido arī fakts, ka ne latvieši, ne Latvijas valdība neatkāpsies no principa, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda...
Bet tas arī nav nepieciešams. Pamatā pietiktu ar politisko atzīšanu - lai pilsoņi, arī tie, kas par tādiem kļuvuši naturalizējoties, netiktu dalīti tajos, kuriem pieder valsts, un tajos, kuri pielāgojas valstij. Lai nebūtu tā, ka naturalizēties nozīmē vienīgi mainīt cilvēka legālo statusu, bet iespējas iesaistīties politiskajā dzīvē tiek apšaubītas no vairāku viedokļu līderu un politiķu puses, kas, kā Ēlertes kundze un citi integrācijas pamatnostādņu līdzautori, uzstāj, ka sākumā vajag iekļauties vairākuma kultūrā un pieņemt vairākuma sociālo atmiņu un tikai pēc tam līdzvērtīgi piedalīties valsts nākotnes veidošanā.
"Ir pienācis brīdis visiem, kam nav vienaldzīga Latvijas nākotne, beidzot vienoties par to, kā turpmāk veidot šo valsti bez antagonisma un pastāvīgas spriedzes."
Latvijā vajadzētu nostiprināties principam, kurš jau darbojas Igaunijā, – valsts valoda nav tikai igauņu valoda, bet Igaunijas, visu Igaunijas pilsoņu valoda. Igaunijas integrācijas dokumentos figurē jēdziens Igaunijas tauta. Lielā mērā varu piekrist savai kolēģei no PROVIDUS Dacei Auklei, ka ir pienācis brīdis visiem, kam nav vienaldzīga Latvijas nākotne, beidzot vienoties par to, kā turpmāk veidot šo valsti bez antagonisma un pastāvīgas spriedzes.
Valoda nav vienīgais jautājums, runājot par integrāciju. Tā nav iespējama arī bez daudzmaz vienotas vēstures izpratnes. Kā zināms, patlaban, sevišķi attiecībā uz 1940.gada notikumiem, viedokļi Latvijā ir kardināli atšķirīgi.
Jā, protams. Taču atkal jāuzsver – vienotu redzējumu nevar panākt tikai ar valsts dokumentiem, nosakot: tagad jums ir jādomā šādi. Tā bija Sarmītes Ēlertes galvenā kļūda. Vienkārši kontrolējot, ko nodarbībās dara vēstures skolotāji, nevar panākt neko. Vēsturiskās atmiņas ģimenēs ir ļoti atšķirīgas, katram ir bijis savs stāsts un izpratne atkarībā no personīgās pieredzes, un to nav iespējams mainīt ar direktīvām no augšas.
Pozitīvus rezultātus te var gūt, tikai ieguldot lielu darbu, veidojot kopīgus vēstures projektus latviešu un krievu skolu jauniešiem, ļoti daudz ieguldot darbā ar sabiedriskajām organizācijām un krievu valodā iznākošajiem medijiem, kuros joprojām figurē integrācijas mērķiem nelabvēlīga propaganda.
Pārdomāta integrācijas politika, iespējams, var dot labus rezultātus jauniešu auditorijā, bet ko darīt ar vecāko paaudzi?
Nav nekur teikts, ka mērķis ir par katru cenu panākt, lai visi atzītu vienu vēsturisko patiesību. Ir svarīgi, lai cilvēki ir toleranti, gatavi sadarboties un respektēt galvenās šīs valsts vērtības, kuras noteiktas Satversmē. Ir svarīgi, lai cilvēki strādātu un turpinātu attīstīt šo valsti.
Pilnīgi noteikti ir jāturpina ļoti daudz ieguldīt latviešu valodas mācīšanā. 90.gadu beigās un 2000.gadu sākumā tika paveikts milzīgs darbs latviešu valodas mācīšanā gan skolās, gan valsts iestādēs. Rezultātā mēs ieguvām vienu no labākajām bilingvālās izglītības sistēmām pasaulē, ko gan neprotam novērtēt. Tās efektivitāti apliecina latviešu valodas prasmes līmeņa pieaugums jaunajā paaudzē.
"Katrs pilsonis zināmā mērā ir valsts dibinātājs, un neatkarīgi no tautības un tā, cik paaudzēs viņa senči tajā dzīvojuši, viņš pieder pie pamatnācijas."
Diemžēl valodas apguves jomā strādājošie pēdējos gados ļoti izjūt, ka interese par to no valsts puses ir jūtami samazinājusies. Gluži pretēji – politiķi atrod dažādus iemeslus kritikai. Taču psiholoģiski ļoti svarīgi ir justies droši jaunapgūtās valodas vidē, lai tās prasmi nostiprinātu un padziļinātu. Piemēram, Igaunijā ir pieejami dažādi valsts finansēti valodas prasmju atjaunošanas kursi. Ir jāstimulē, nevis jāsoda. Manuprāt, atbalsts valsts valodas apguvei ir daudz nozīmīgāks par kontroli un represīviem līdzekļiem.
Aplūkojot valsts dezintegrācijas riskus, kā vērtējat ideju par naturalizācijas nosacījumu atvieglošanu? Naturalizācija bez integrācijas diemžēl ir bīstama realitāte.
Redziet, nekas nav ideāls, vienmēr nākas meklēt konsensu. Ir jāraugās, kas ir labāk – vai mums ir naturalizēti pilsoņi, no kuriem ne visi ir integrēti latviešu kultūrā un nelieto latviešu valodu veikalā, vai kā Igaunijā – milzīgs procents Krievijas pilsoņu? Ir jāizvēlas to, kas ir reāli. Un mūsu visu interesēs ir, lai te būtu mazāk nepilsoņu.
"Kritizējot šos cilvēkus kā kaut kādā ziņā mazvērtīgus un demokrātijas vērtības neizprotošus, viņi tieši tiek stumti Krievijas apkampienos."
Šajā ziņā ir atbalstāma ideja, ko piedāvāja Zatlera reformu partija – ka visiem bērniem, kas Latvijā dzimuši pēc neatkarības atjaunošanas, neatkarīgi no tā, vai vecāki ir pilsoņi vai nepilsoņi, pilsonība ir piešķirama automātiski, nevis pieteikšanās kārtībā. No otras puses, es nedomāju, ka vajadzētu un ka būtu reāli atvieglot naturalizāciju citām iedzīvotāju kategorijām.
Un vajadzētu padomāt par līdzdalības iespējām, kurām nav nepieciešama naturalizācija. Piemēram, patlaban no 27 Eiropas Savienības valstīm 18 valstīs pastāvīgie iedzīvotāji var balsot vietējās vēlēšanās. Ņemot vērā, ka šajās valstīs šo iedzīvotāju īpatsvars ir daudz mazāks nekā Latvijā, es gan nesaku, ka minētās tiesības viņiem ir piešķiramas jau rīt, bet būtu veselīgi vismaz diskutēt par šo jautājumu.
Ir valstis, kur kādas minoritātes biezi apdzīvotos apgabalos tām ir noteiktas tiesības lietot dzimto valodu saziņā ar pašvaldību institūcijām. Šāda pieeja ir vērtēta arī Latvijas gadījumā attiecībā uz atsevišķām pašvaldībām Latgalē.
Es nedomāju, ka to vajadzētu noteikt kā obligātu normu. Tas nebūtu iespējams, piemēram, pašvaldības darbiniekam, kurš neprot attiecīgās minoritātes valodu. Latvijas gadījumā tas nebūtu samērīgi. Taču apsverama būtu pretimnākšana krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, sevišķi gados vecākiem, piemēram, materiālus par pašvaldības darbu un pakalpojumiem nodrošināt arī krievu valodā. Un neaizliegt darbiniekiem, kas spēj komunicēt šajā valodā, to darīt.
Līdzšinējās integrācijas politikas neveiksmes lielā mērā izskaidro fakts, ka krievvalodīgā sabiedrība atrodas dominējošā Krievijas mediju ietekmē. Te ir kāda dilemma: no vienas puses, valstij ir jāuzstāj, lai visi, kas tajā dzīvo, zina un lieto latviešu valodu. Taču realitātē daudzi to neprot. Kā valstij, ieturot konsekvenci, informatīvi sasniegt šos cilvēkus?
Baidos, ka risinājumi, ko varētu ieteikt, nebūs īpaši oriģināli. Ja nevēlamies, lai krievvalodīgā auditorija neskatās pirmo Baltijas kanālu, Latvijas sabiedriskajiem medijiem ir jādāvā vairāk interesantu un saturīgu raidījumu krievu valodā, kas izglīto par situāciju valstī, politikā un tamlīdzīgi. No komerciālajām raidorganizācijām un preses, kuru saturu nosaka īpašnieki, tuvākajā laikā šādu piedāvājumu, visticamāk, gan nesagaidīsim.
Latvijā plašas diskusijas izraisījusi Krievijas cilvēktiesību aktīvistu Valērijas Novodvorskas un Konstantīna Borovoja viedoklis par valodas referendumu Latvijā un krievvalodīgajiem kā Krievijas ārpolitisko manipulāciju upuriem ar mērķi destabilizēt situāciju Latvijā. Cik lielā mērā ir pamats teikt, ka Latvijas krievvalodīgie ir ievilkti spēlē, kuras rezultāts ir pret viņiem pašiem?
Tas nav nekas jauns. Latvijas krievvalodīgi ir bijuši daļa no šīs spēles jau ļoti ilgi. Taču nebūtu korekti viņus saukt par piekto kolonu. Tā tomēr nav kāda viendabīga, pret Latvijas valsti noskaņota masa. Tieši pretēji – es domāju, ka liela daļa šo iedzīvotāju nevēlas, lai Latvija pievienotos Krievijai. Un jāatzīmē, ka, kritizējot šos cilvēkus kā kaut kādā ziņā mazvērtīgus un demokrātijas vērtības neizprotošus, viņi tieši tiek stumti Krievijas apkampienos. Iznāk, ka Krievija ir vienīgā, kas par šiem iedzīvotājiem pasaka kaut ko pozitīvu, ar savu televīzijas kanālu starpniecību norādot, ka viņi ir Latvijas valsts upuri.
Krievijas Valsts domes vēlēšanās Latvijā piedalījās ap 15 000 cilvēku, no kuriem, šķiet, lielākā daļa balsoja par "Vienoto Krieviju". Taču, cik liela daļa no visiem Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jūsuprāt, atbalsta šo partiju un tās politiku Latvijā?
Nav objektīvu datu, lai to noteiktu. Tomēr nedomāju, ka tā ir lielākā daļa šo iedzīvotāju. Un man šķiet, ka šajā jautājumā par atbalstu Krievijas politikai nav nozīmīgas atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem.
Vai, jūsuprāt, Latvijā draud starpetniskas vardarbības uzliesmojumi?
Ļoti ceru, ka nē. Taču vardarbīgi nemieri nav vienīgais, no kā mums jābaidās. Pieaugošais sadarbības un savstarpējās uzticēšanās trūkums sabiedrībā ļoti slikti iespaido gan ekonomiku, gan valsts attīstību kopumā.
Koalīcijas partijas aicina sabiedrību piedalīties referendumā un balsot pret. Aktīva latviešu līdzdalība referendumā droši vien izraisīs krievvalodīgo iedzīvotāju pretreakciju, un otrādi...
Pati līdzdalība, balsojot pret, – nē, bet naidīga aģitācija ap šo jautājumu medijos un sabiedriskajā telpā gan.
