Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Vai un kas rosinājis uzņēmēju sūdzības un neapmierinātību?
Līdz 2006. gada aprīlim spēkā bija likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”, kura 23. pants par iepirkuma komisiju noteica: „(2) Izveidojot iepirkuma komisiju, jāievēro, lai komisija būtu kompetenta tā iepirkuma jomā, par kuru slēdz līgumu. Iepirkuma komisiju vada komisijas priekšsēdētājs. Ja tiks slēgts būvdarbu līgums un cenu aptaujas gadījumā paredzamā līgumcena ir lielāka par 10 000 latu, komisijā iekļauj ne mazāk kā trīs locekļus un komisija par ekspertu bez balsstiesībām pieaicina vismaz vienu sertificētu būvinženieri, kas izsaka komisijai neatkarīgu profesionālu viedokli. Būvdarbu konkursa vai sarunu procedūras gadījumā komisijā iekļauj vismaz piecus locekļus un komisija par ekspertu bez balsstiesībām pieaicina vismaz vienu sertificētu būvinženieri, kas izsaka komisijai neatkarīgu profesionālu viedokli.
Ja tiks slēgts būvdarbu līgums un paredzamā līgumcena ir lielāka par 500 000 latu, komisija par ekspertiem bez balsstiesībām pieaicina vismaz divus sertificētus dažādu specialitāšu būvinženierus no Ekonomikas ministrijas apstiprinātā saraksta un tie izsaka komisijai neatkarīgu profesionālu viedokli. Ja nepieciešams, iepirkuma komisija piedāvājumu vērtēšanā var pieaicināt arī citus ekspertus.”
Kopš 2006. gada 6. aprīļa spēkā ir cits likums, kas regulē valsts un pašvaldību iepirkumu, – „Publisko iepirkumu likums”, kurā prasības iepirkuma komisijai vairs nav tik stingri reglamentētas – gan komisijas skaitliskā sastāva ziņā, gan arī prasībā pieaicināt komisijā pārstāvi no atbildīgās valsts iestādes, piemēram, nozares ministrijas.
„Publisko iepirkumu likuma” 22. pants par iepirkuma komisijas izveidi nosaka: „(2) Izveidojot iepirkuma komisiju, nodrošina, lai šī komisija būtu kompetenta tā iepirkuma jomā, par kuru slēdz līgumu. Iepirkuma komisija, pildot savus pienākumus, ir tiesīga pieaicināt ekspertus. (3) Pasūtītājs izveido iepirkuma komisiju, kuras sastāvā ir vismaz trīs locekļi. Ja iepirkuma paredzamā līgumcena ir lielāka par 500 000 latu, pasūtītājs izveido iepirkuma komisiju, kuras sastāvā ir vismaz pieci locekļi.”
"Eksperti nav ar mieru darboties iepirkumu komisijas locekļa statusā, tādējādi kļūstot par amatpersonām ar visām no tā izrietošajām sekām."
Tātad ekspertu un atbildīgo valsts iestāžu pārstāvju pieaicināšana atstāta pašas komisijas ziņā. Jāpiebilst gan, ka ar šo likumu nacionālajā tiesību aktu bāzē tikušas pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK norādes par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru normas.
Likums stājās spēkā treknajā 2006. gadā, kad tāds 500 000 latu pasūtījums nieks vien bija. Taču pašlaik situācija visā tautsaimniecībā ir krasi mainījusies (nieks ikkatram uzņēmējam tagad ir kārota zemeņoga) un, iespējams, vajadzētu atgriezties pie stingrākas valsts un pašvaldību iepirkumu gradāciju un piemērojamo procedūru reglamentēšanas, lai panāktu lielāku procesa caurskatāmību un novērstu korupcijas risku – lēš atsevišķi uzņēmēji. Kaut vai atkal nosakot obligātu eksperta un nozares ministrijas ārējā pārstāvja pieaicināšanu iepirkuma komisijas darbā. Ko par to saka paši uzņēmēji, ko – atbildīgās amatpersonas?
Finanšu ministrs Einars Repše un Finanšu ministrijas eksperti:
Likums „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” tiešām paredzēja, ka būvdarbu iepirkumos, ja paredzamā līgumcena pārsniedz 10 000 latu (bez PVN), iepirkumu komisija par ekspertu bez balsstiesībām pieaicina vismaz vienu sertificētu būvinženieri, kas izsaka komisijai neatkarīgu profesionālu viedokli. Ja būvdarbu līguma paredzamā līgumcena ir lielāka par 500 000 latu, komisija par ekspertiem bez balsstiesībām pieaicina vismaz divus sertificētus dažādu specialitāšu būvinženierus no Ekonomikas ministrijas apstiprinātā saraksta.
Jāatzīmē, ka šis regulējums tika grozīts trīs reizes, sākotnēji paredzot pienākumu iekļaut komisijas sastāvā vismaz vienu būvekspertu – ja iepirkumu līgumcena pārsniedz 5000 latu. Nākamais grozījums noteica, ka komisijā būveksperts jāiekļauj, ja līgumcena pārsniedz 10 000 latu, bet, ja līgumcena lielāka par 500 000 latu, komisijā papildus bija jāiekļauj viens būvinženieris toreiz no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas apstiprinātā saraksta. 2003. gada jūnija grozījumi paredzēja papildus vienam iekļautajam sertificētajam speciālistam iepirkumos virs 500 000 latu komisijā iekļaut vismaz divus dažādu specialitāšu būvinženierus no Ekonomikas ministrijas apstiprinātā saraksta.
"Ārējā eksperta piesaistīšana nenozīmē, ka mainīsies komisijas darba kvalitāte, jo eksperta viedoklis parasti komisijai nav saistošs."
Ar 2004. gada marta grozījumiem iepirkuma komisijas sastāvā vairs neietilpa eksperti – būvinženieri no Ekonomikas ministrijas apstiprinātā saraksta – lielā mērā tādēļ, ka viņi nebija ar mieru darboties iepirkumu komisijas locekļa statusā, tādējādi kļūstot par amatpersonām ar visām no tā izrietošajām sekām (tai skaitā amatpersonas deklarācijas iesniegšanas pienākums).
Kā finanšu ministrs konceptuāli atbalstu priekšlikumus, kas nodrošinātu un palielinātu iepirkumu sistēmas caurskatāmību un efektivitāti, lai tādējādi netiku nepamatoti izsaimniekoti valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi, kā arī netiktu noslēgti valstij neizdevīgi līgumi. Katru konkrēto priekšlikumu ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt un izdiskutēt, lai tādējādi varētu uzlabot un pilnveidot iepirkumu procesu kopumā.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns:
Nepieciešams izveidot skaidru un caurskatāmu centralizēto iepirkumu sistēmu, tai skaitā elektronisko iepirkumu sistēmu. Pie šīs elektroniskās iepirkumu sistēmas attīstības Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija jau strādā. Tādus iepirkumus kā, piemēram, par būvdarbu veikšanu, kurus nav iespējams veikt centralizēti, varētu sakārtot, izstrādājot skaidru un saprotamu paraugnolikumu.
Satiksmes ministrijas Investīciju departamenta direktores vietniece Olga Sergejeva:
Uzskatām, ka Publisko iepirkumu likumā konkrēti noteikta iepirkumu gradācija un pietiekami detalizēti atrunātas iepirkumu procedūras.
Uzskatām arī, ka likumā nav jānosaka obligāta eksperta un nozares ministrijas ārējā pārstāvja pieaicināšana, jo likuma 8.1 panta 2. daļa nosaka, ka iepirkuma komisijai jābūt kompetentai tā iepirkuma jomā, par kuru slēdz līgumu. Likuma 8.1 panta 2. daļa nosaka, ka iepirkuma komisija ir tiesīga pieaicināt ekspertus. Atsevišķu ārējo ekspertu piesaistīšana ir maksas pakalpojums, kam būtu jāmeklē līdzekļi ierobežoto finanšu resursu apstākļos. Turklāt ārējā eksperta piesaistīšana nenozīmē, ka mainīsies komisijas darba kvalitāte, jo eksperta viedoklis parasti komisijai nav saistošs.
"Nav noteikts atbildības mehānisms, ja eksperta darbības rezultātā kādai no pusēm radušies zaudējumi."
Satiksmes ministrijas organizētajos konkursos ES fondu projektu ietvaros iepirkumu komisijās piedalās eksperti no VAS „Latvijas Valsts ceļi”, VAS „Latvijas dzelzceļš”, ostām, lidostām utt. Tāpat komisijās piedalās novērotāji no Eiropas Savienības finansēto projektu kontroles nodaļas. Uzskatām, ka pasūtītājam / iepirkuma komisijai jāizvērtē, vai šajā komisijā ir nepieciešams pieaicināt ekspertus.
Vides ministrijas Projektu ieviešanas departamenta direktors Aivars Jurjāns:
Ir saprotama uzņēmēju kāre uz zemeņogu un ap to radītās vai iespējamās aktivitātes (pretendentu iesniegumi Iepirkumu uzraudzības birojam (IUB) un citām institūcijām, arī Eiropas Komisijā, savstarpējo attiecību vai ietekmju kārtošana uzņēmēju /pretendentu līmenī, kas skar gan galveno būvuzņēmēju, gan nominēto apakšuzņēmēju līmeni u.tml.). Bet – vai minētās darbības iespējams novērst vai vismaz samazināt, iepirkuma komisijās pieaicinot ekspertu – uz šo vaicājumu nepārprotamas atbildes nav.
Analizējot, piemēram, pretendentu iesniegumu IUB saturu, saskatām gadījumus, kad sūdzas galvenokārt par iepirkuma procedūras dokumentu un vērtēšanas kvalitāti (par iepirkuma priekšmeta aprakstu, par kvalifikācijas prasībām, vērtēšanas kritērijiem), par nekvalitatīvu iepirkuma procedūras posmu dokumentēšanu u.tml., bet man nav zināmi gadījumi, kad iesniegumi skartu būvniecības inženiertehniskos risinājumus. Par tiem pretendentu vēstules iepirkuma komisijai ir piedāvājuma sagatavošanas stadijā. Savukārt komisija atbildes sagatavo saziņā ar speciālistu vai inženieri, kas ir komisijas sastāvā vai tiek pieaicināts uz līguma pamata.
Ekspertam iepirkuma komisijā ir tikai padomdevēja vai konsultanta loma, ja eksperts rīkojumā par komisijas izveidi nav iekļauts kā komisijas loceklis.
Likumā „Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” noteiktā prasība par eksperta pieaicināšanu iepirkuma komisijas darbā, kā tas bija spēkā no 01.01.2002. līdz 01.05.2006., gaidīto rezultātu nedeva, jo:
"Ūdenssaimniecības objekti ir tehniski sarežģīti, un neapdomīgi ir uzticēt šādu projektu nolikumu izstrādi cilvēkiem, kas šo nozari nepārzina."
Uzņēmēju neapmierinātības gadījumu esamība nav pietiekams pamats, lai tāpēc grozītu normatīvos aktus attiecībā uz ekspertu iepirkumu komisijā, jo ar stingāku prasību par eksperta obligātu piesaisti var panākt arī pretējo – „lietu sakārtošanu” ar eksperta starpniecību. Te vienmēr aktuāls ir jautājums par neatkarīgu viedokli un atzinumu, kā arī par atbildību, ar to saprotot profesionālo atbildību. Nav noteikts atbildības mehānisms, ja eksperta darbības rezultātā kādai no pusēm radušies zaudējumi.
Pieaicināta sertificēta būvinženiera nozīme konkursa komisijā ir izvērtēt tehnisko piedāvājumu atbilstoši viņa profesionālās darbības kompetences sertifikātam. Bet, ja runājam par neatkarīgu viedokli, tad – cik Latvijā ir neatkarīgu būvinženieru, ja ikviens praktizē kādā būvuzņēmumā kā projektētājs vai būvdarbu vadītājs, kā būvuzraugs vai struktūras vadītājs uzņēmumā? Pat, ja atrodas pensijā, arī tad pastāv interešu risks.
Ūdensvadu un kanalizācijas tīklu būvniecības un infrastruktūras būvprojektu vadības uzņēmuma SIA „Water Ser” valdes priekšsēdētājs Jānis Zviedris:
Par iespējamiem risinājumiem korupcijas riska un sūdzību mazināšanai pašvaldības iepirkumos kā pirmo gribētu minēt nepieciešamību nozīmīgi uzlabot pašvaldību gatavoto nolikumu kvalitāti. Tieši nepilnības nolikumos lielā mērā arī pieļauj iespēju apstrīdēt iepirkuma rezultātus. Ūdenssaimniecības objekti ir tehniski sarežģīti, un neapdomīgi ir uzticēt šādu projektu nolikumu izstrādi cilvēkiem, kas šo nozari nepārzina.
Papildus profesionāļu piesaistīšanai nolikumu izstrādē arī pie rezultātu izvērtēšanas būtu ieteicams piesaistīt kvalificētus speciālistus – ekspertīzes veikšanai par projekta izmaksu un aprīkojuma atbilstību reālajai situācijai.
Vēl vēlos piebilst, ka pirms šādu vai līdzīgu nosacījumu ieviešanas ir jāņem vērā ne tikai korupcijas un sūdzību apkarošana kā mērķis, bet primāri jāizvairās no papildu sloga radīšanas uzņēmējiem iepirkuma procedūru prasību izpildē.
Būvfirmas SIA „Velve” valdes loceklis Ilmārs Upenieks:
Jebkura procesa pārlieka birokratizēšana nedod tā caurskatāmību, bet gan tikai iepirkuma procesu pagarina un palielina administratīvās izmaksas, kas šā brīža apstākļos ir nepieļaujama greznība.
Vēlme pieaicināt speciālistus un ārējos pārstāvjus ne vienmēr dod gaidīto rezultātu un atdevi. Augsti kvalificētu ekspertu trūkums, esošo speciālistu kvalifikācija un papildu izmaksas ir galvenie faktori, kas vieš bažas un jāvērtē kritiski.
Manuprāt, ir jāpievērš uzmanība tieši projektu kvalitātei un plānošanai. Lai nodrošinātu līdzekļu efektīvu un lietderīgu izmantošanu, ir jābūt kopējam redzējumam, kā diemžēl pietrūkst.
_________________________________
Piebilde. LV.LV līdz materiāla publicēšanas brīdim diemžēl neizdevās iegūt vēl viena uzrunātā un Latvijas tirgū nozīmīga spēlētāja – energobūvmontāžas SIA „Remus” – viedokli.
