Lai uzņēmums varētu piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumos, darbiniekiem būs jāmaksā vismaz 70% no vidējās darba algas attiecīgajā nozarē. Iepirkumos varēs piedalīties arī uzņēmumi ar nodokļu parādu līdz 100 latiem. Savukārt tas būs liegts uzņēmumiem, kuri pēdējo triju gadu laikā tiesāti par koruptīvām darbībām, krāpniecību finanšu jomā un citām nelegālām darbībām. Iepirkumos nedrīkstēs piedalīties arī uzņēmumi, kuros konstatēta nelegālā nodarbinātība vai konkurences tiesību pārkāpumi.
Mazināti arī birokrātiskie šķēršļi: Saeimas atbalstītās likuma izmaiņas paredz, ka mazajos iepirkumos tikai uzvarētājam vajadzēs iesniegt visu dokumentāciju un izziņas no citām valsts iestādēm. Iesniedzot iepirkuma piedāvājumu, pietiks ar apliecinājumu, ka nav uzsākta uzņēmuma maksātnespēja un tā nodokļu parādi nepārsniedz 100 latus. Šāda vienkāršota prasība attieksies uz iepirkumiem, kuru paredzamā līgumcena ir robežās no 3000 līdz 20 tūkst. latu. Publisku būvdarbu gadījumā līgumcena būtu robežās no 10 tūkst. līdz 120 tūkst. latu.
Turpmāk valsts iestādēm, iepērkot noteiktu veidu preces, obligāti būs jāizmanto elektronisko iepirkumu sistēma. Preču kategorijas, kuras jāiepērk, izmantojot centralizēto iepirkumu sistēmu, noteiks Ministru kabinets.
Vēl viens jaunums – iepērkot autotransportu, viens no kritērijiem būs tā ekspluatācijas ietekme uz enerģētiku un vidi.
Likums paredz, ka Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) izveidotās komisijas lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, kura lietu izskatīs trīs tiesnešu sastāvā. Savukārt kasācijas sūdzību varēs iesniegt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā.
No likuma svītrotas normas par iesniegumu nodrošinājuma maksāšanu, ja tiek apstrīdēts Iepirkumu uzraudzības IUB lēmums. Lietās, kurās nav pieņemts lēmums, nodrošinājuma summa uzņēmējiem tiks atmaksāta līdz 1.jūlijam vai 30 dienu laikā pēc tiesas nolēmuma stāšanās spēkā. Nodrošinājuma summa par iesniegumiem, kurus IUB un tiesa atzinusi par nepamatotiem, tiks ieskaitīta valsts budžetā.
LV.LV jautā: Ko, jūsuprāt, dos minētie grozījumi Publisko iepirkumu likumā?
Artis Kampars, ekonomikas ministrs:
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
„Saeimā 20.maijā pieņemtie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas paredz, ka valsts un pašvaldību iepirkumos varēs piedalīties tikai tie uzņēmumi, kas saviem darbiniekiem maksā vismaz 70% no vidējās algas attiecīgajā nozarē, ir viena no efektīvākajām metodēm, kā valsts var cīnīties pret algu maksātājiem aploksnēs.
Uzskatu, ka valsts un pašvaldību finansētus pasūtījumus ir tiesīgi saņemt tikai tie uzņēmumi, par kuriem esam droši, ka šie komersanti darbojas atbilstoši likumam un maksā valstij nodokļus. Līdz šim cīņa pret algu maksāšanu aploksnēs notika galvenokārt ar represīvām metodēm, bet šie grozījumi likumā būs stimuls maksāt nodokļus par darba ņēmēju pilnā apmērā.
Šāds risinājums ir taisnīgs pret tiem uzņēmumiem, kas apzinīgi veic nodokļu nomaksu par saviem darbiniekiem. Vienlaikus tas uzlabos šo uzņēmumu konkurētspēju valsts un pašvaldību iepirkumu konkursos, jo nav pieņemami, ka daļa uzņēmumu, nemaksājot nodokļus, var tikt pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem ar zemāku cenu.
Algas aploksnēs ir bijusi Latvijas ekonomikai nozīmīga problēma jau kopš neatkarības atjaunošanas. Šī iemesla dēļ valsts budžetā ik gadus netiek nomaksāti daudzi simti miljoni latu.
Ļoti svarīgi ir turpināt veidot uzņēmējus motivējošu sistēmu maksāt nodokļus par darbaspēku – nākotnē, iespējams, izstrādājot līdzīgas izmaiņas arī citās jomās. Piemēram, uzņēmumu peļņas nodokļu atvieglojumos, veselības aprūpes sistēmā utt.”
Andrejs Tiknuss, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītājs:
Foto: Māris Kaparkalējs, LV
„Manuprāt, būtiskākās izmaiņas Publisko iepirkumu likumā (PIL) ir saistītas ar regulējumu attiecībā uz Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) iesniegumu izskatīšanas komisijas lēmumu pārsūdzības kārtību un līgumu atcelšanu, ja to noslēgšanā pieļauti rupji pārkāpumi. Galvenokārt šī iemesla dēļ arī tika izstrādāti grozījumi PIL, ieviešot Eiropas Padomes un Parlamenta direktīvu 2007/66/EK.
Regulējums par līgumu atcelšanu vai grozīšanu patiešām attiecas tikai uz sevišķi rupjiem iepirkuma procedūras pārkāpumiem, piemēram, iepirkuma procedūru nepiemērošanu, ja pasūtītājam ir bijis pienākums iepirkuma procedūru piemērot. Regulējumam būs preventīva nozīme, un nav prognozējams liels tādu tiesas spriedumu skaits, ar kuriem pasūtītāju noslēgtie līgumi tiek atzīti par spēkā neesošiem no to noslēgšanas brīža vai arī atcelti no tiesas sprieduma pieņemšanas brīža. Turklāt pasūtītājiem ir dotas vairākas iespējas, ar kurām arī strīdīgos gadījumos var izvairīties no minētajām sekām. Ieinteresētajiem piegādātājiem tiks dota iespēja apstrīdēt pasūtītāja pieņemto lēmumu par iepirkuma līguma noslēgšanu pirms šā iepirkuma līguma noslēgšanas. Ja tas ir izdarīts, pasūtītājs varēs būt drošs, ka iepirkuma līgums vēlāk nevarēs tikt atcelts. Tādējādi paredzēts samazināt to gadījumu skaitu, kad pasūtītāji nepamatoti izvairās no iepirkuma procedūru piemērošanas.
Protams, par būtisku ir uzskatāms arī regulējums, kas maina kārtību, kādā IUB Iesniegumu izskatīšanas komisijas pieņemtie lēmumi tiek pārsūdzēti tiesā. Samazinot tiesas instanču skaitu, kurās var pārsūdzēt minētos lēmumus, tiks paātrināts lietu izskatīšanas tiesā process, tādējādi ātrāk tiks pabeigti tiesas procesi un panākts noregulējums strīdos par IUB iesniegumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu tiesiskumu. Tiesas lēmumu kvalitātes līmenis tiks saglabāts, jo turpmāk jautājumus par IUB iesniegumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu tiesiskumu pirmajā instancē izskatīs Administratīvā rajona tiesa triju tiesnešu sastāvā, nevis viens tiesnesis, kā tas bija līdz šim.
Kā nākamo svarīgāko jautājumu vēlētos minēt tā dēvēto mazo iepirkumu vienkāršošanu. Patiesībā saistībā ar mazajiem iepirkumiem ir notikusi nevis to vienkāršošana, bet gan paātrināšana un to normatīvā regulējuma sakārtošana. Pirmkārt, ir mazināta t.s. pirmssvētku efekta ietekme, kad šie iepirkumi tika izsludināti pirms garākām brīvdienām, iespējams, lai mazinātu nevēlamu piegādātāju iespējas pieteikties. Otrkārt, ir paredzēts, ka visai informācijai par iepirkumu obligāti jābūt pieejamai pasūtītāja mājaslapā. Tas paātrinās iepirkuma dokumentācijas iegūšanu un veicinās atklātību. Šāds regulējums paredzēts arī attiecībā uz iepirkuma procedūrām. Treškārt, ir precizēti noteikumi par prasībām, kādas pasūtītāji ir tiesīgi noteikt mazajos iepirkumos, mazinot atšķirīgas interpretācijas iespējas.
"Turpmāk valsts iestādēm, iepērkot noteiktu veidu preces, obligāti būs jāizmanto elektronisko iepirkumu sistēma."
Pieminēšanas vērts ir PIL ietvertais nosacījums par 70% no vidējās darba algas nozarē maksāšanas nepieciešamību. Šis noteikums ir vairāku nozares sabiedrisko organizāciju ierosināts, un tā mērķis ir pakāpeniski cīnīties ar tiem komersantiem, kas visvairāk izvairās no nodokļu maksāšanas, faktiski saviem darbiniekiem legāli maksājot algas, kas ir ievērojami zemākas par nozarē vidējo algu. Saistībā ar šo vēlētos uzsvērt divus svarīgus jautājumus, kas dažādi interpretēti presē.
Pirmkārt, nav iespējams 70% aizstāt ar 100%, jo tad visiem piegādātājiem, kuri vēlas piedalīties iepirkumos, jūtu jāmaksā nozares vidējā alga, kas ir konkrēts skaitlis, proti, faktiski mēs nonāktu pie savdabīgi administratīvi regulētām algām. Otrkārt, šis regulējums pats par sevi neizskaudīs tā dēvētās aplokšņu algas: ja nozarē kopumā legāli maksātās algas īpatsvars būs zems un vairums nozarē strādājošo nodokļus nemaksās, minētais nosacījums nenodrošinās nodokļu iekasēšanu pilnā apmērā. Joprojām ir svarīgi, lai nodokļu maksāšanu kontrolējošās institūcijas veiktu savus pienākumus un atklātu nodokļu nemaksātājus. Normas piemērošanas rezultāti būs redzami pēc kāda laika, tad arī varēs spriest par tās efektivitāti.
Savukārt jautājums par iesnieguma nodrošinājuma iemaksu, apstrīdot pasūtītāju pieņemtos lēmumus IUB, ir tehnisks, jo jau Satversmes tiesa ar 2010.gada 19.aprīļa spriedumu lietā Nr.2009-77-01 „Par Publisko iepirkumu likuma 83.2 panta un pārejas noteikumu 12.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 92.pantam” bija atzinusi par Satversmei neatbilstošu regulējumu, ar kuru bija paredzēta iesnieguma nodrošinājuma iemaksa. Līdz ar to šie grozījumi ir tehniski, lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu."
Viktors Puriņš, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents:
Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
"Publisko iepirkumu likumā ir dažas izmaiņas, kas varētu dot zināmu labumu. Es neaizstāvu nevienu, kurš nemaksā nodokļus. Bet, ja palūkojamies dziļāk, tad rodas jautājums – kāpēc viņi nemaksā?
Cita lieta ir par mazajiem uzņēmējiem, kuri strādā atsevišķos nelielos objektos un visus darbus veic paši. Par nodokļu nemaksāšanu tiesībsargājošām iestādēm viņi vienkārši ir jāsoda. Ja komersants par nodokļu daļēju nemaksātāju ir kļuvis, tā teikt, piespiedu kārtā, tad tomēr jādomā – kādēļ tā?
Mums nav gandrīz neviena būvuzņēmēja tādā izpratnē kā, piemēram, Japānā, kas simtprocentīgi veiktu nolīgtos darbus. Latvijā šodien ir ļoti profesionāli uzņēmumi, kas strādā kā projektu vadības firmas, piemēram, tas pats „Re&Re” un citi. Palūkosimies – cik lielā apjomā ir šo firmu pašu spēkiem veiktie darbi? Ja vēl paskatāmies tiešajās izmaksās, tad tur faktiski ir nulles. Tāpēc būtu jāiet tas ceļš, kā daudzās Eiropas valstīs, kur galvenie būvuzņēmēji faktiski ir projektu vadības firmas. Vienalga, vai tā būtu valsts iestāde, vai privātais pasūtītājs, tas noslēdz līgumu ar šādu vadības firmu, kas visu noorganizē no idejas līdz gatavas ēkas atslēgai, arī atbild par garantiju un par to saņem noteiktu procentu no izpildīto darbu vērtības, tad nekāda cita nauda viņiem pāri nepaliek. Tagad joprojām tomēr paliek jautājums – vai tad, ja galvenais būvuzņēmējs noliktu savu tāmi un apakšuzņēmēju tāmes – vai kopsumma būtu vienāda?
Pēc likuma galvenajam būvuzņēmējam ir jāuzrāda visi apakšuzņēmēji, viss darba apjoms naudas izteiksmē, bet nevajag teikt, ka visi maksā nodokļus. Piemēram, Liepājā kādā objektā bija septiņi apakšuzņēmēji cits citam galā. Mēs iesniedzām valdībā priekšlikumu, ka būvniecības procesā nevar būt vairāk par vienu pakāpi – kam tad ir galvenais būvuzņēmējs? Tad rodas iebildumi, ka ir darbi, kurus veic speciālas firmas – piemēram, iebūvē informācijas un komunikāciju sistēmas, ugunsdzēsības sistēmas un tamlīdzīgi, un ar to viss beidzas. Bet kāpēc tad šis galvenais būvuzņēmējs nevar tieši noslēgt līgumu ar katru apakšuzņēmēju, kaut arī to būtu, piemēram, divdesmit viens. Pirms slēdz līgumu, vajadzētu pārbaudīt, vai apakšuzņēmējiem ir šie algas procenti. Tad izbeigtos prakse, ka piektais, septītais apakšuzņēmējs šajā virtenē naudu nemaz nesaņem, kaut arī pasūtītājs to ir samaksājis, bet tā iestrēgusi kādā citā, augstākā posmā, turklāt apakšējie uzņēmumi pat nespēj norēķināties ar būvmateriālu piegādātājiem.
Vai tā notiks? Domāju, ka ne. Esošajā sistēmā var gadīties, ka apakšuzņēmēju pēdējais posms neatbilst likuma prasībām."
