Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Autotransporta līdzekļu kategorijas, kurām ES direktīvas prasības ir piemērojamas, tiks noteiktas īpašos Ministru kabineta noteikumos.
Likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu atklātību, brīvu konkurenci piegādātājiem, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, kā arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un publisko personu līdzekļu efektīvu izmantošanu.
Jaunais likums attiecas uz iepirkuma procedūrām, ja būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumu līgumcena ir vienāda ar vai lielāka par Ministru kabineta (MK) noteiktajām līgumcenu robežām. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs piemērot šā likuma normas arī tad, ja līgumcena ir zemāka par MK noteiktajām līgumcenu robežām.
Likumu piemēro sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji, kas veic likumā noteiktās darbības šādās likumā noteiktajās jomās: siltumapgāde, gāzes apgāde, elektroenerģijas apgāde, ūdensapgāde, transporta pakalpojumi, pasta pakalpojumi vai teritorijas izmantošana.
Vispirms grozījumi Publisko iepirkumu likumā, pēc tam – likumā sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem
Saeima likumu steidzamības kārtā (tikai divos lasījumos) pieņēma 25. augustā, Valsts prezidents to izsludināja 3. septembrī, un jau nākamajā dienā likums stājās spēkā.
Kādēļ šāda steiga? Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) Metodoloģijas departamenta vecākā referente Arita Ūdre, kura piedalījusies arī minētā likumprojekta izstrādē, saka: iepriekšējais likums netika grozīts ne reizi, jo gana labi kalpojis ikdienas praksē, tomēr bijis nepieciešams pārņemt jaunas ES direktīvas, no kurām vienai pārņemšanas termiņš jau bija pagājis.
„Likumā, kas bija spēkā no 2004. gada 24. novembra, diezgan precīzi bija pārņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/17/EK, varbūt izņemot dažas nianses, kuras tagad ieviestas jaunajā likumā, bet no ES tika saņemti arvien jauni normatīvie akti. Piemēram, Direktīva 2007/66/EK, kuras pārņemšanas termiņš bija 2009. gada 20. decembris. Diemžēl, ņemot vērā, ka šī direktīva ir diezgan sarežģīta un mūsu tiesību sistēmā grūti pārņemama, norisinājās garas diskusijas. Tas gan nebija saistībā ar šo Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumu, bet ar Publisko iepirkumu likumu (grozījumi tajā tika sagatavoti vēl pirms Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma projekta sagatavošanas), jo Direktīva 2007/66/EK attiecas uz abiem šiem likumiem. Publiskie iepirkumi skar pasūtītājus, kas galvenokārt ir valsts un pašvaldību iestādes, bet sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumi – galvenokārt privāto tiesību juridiskās personas (komersantus).
Galvenais revolucionārais, ko šī direktīva paredz, ir tas, ka prettiesiski noslēgtus līgumus, kur, piemēram, nav piemērota iepirkuma procedūra, var atzīt par spēkā neesošiem, grozīt vai atcelt to noteikumus vai saīsināt to termiņu. Līdz šim šādas prakses nebija, būtībā vajadzēja paļauties uz pasūtītāja vai sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja labo gribu ievērot normatīvos aktus un slēgt līgumus likumos noteikto termiņu ietvaros. Ja kaut kas iepirkuma procedūras ietvaros bija izdarīts nepareizi, tad varēja nākt uz IUB un sūdzēties. Situācijā, kad nebija notikusi iepirkuma procedūra tāpēc, ka kāds pasūtītājs kaut ko bija izdarījis pa kluso vai kļūdījies iepirkuma procedūras nosacījumu neizpratnes dēļ, šādus līgumus atzīt par spēkā neesošiem varēja tad, ja tie bija publisko tiesību līgumi, taču tas bija diezgan sarežģīti,” skaidro A. Ūdre.
Lai arī minētajā direktīvā paredzētā jaunā kārtība nav daudz vienkāršāka, tomēr tā paredz iespēju ieinteresētajiem piegādātājiem prettiesiski noslēgtu līgumu gadījumā neatkarīgi no līguma veida (publisko tiesību vai privāto tiesību līgums) vērsties tiesā un panākt taisnību, prasot atzīt šādus līgumus par spēkā neesošiem.
"Likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu atklātību, brīvu konkurenci piegādātājiem, vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem, kā arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un publisko personu līdzekļu efektīvu izmantošanu."
Tā kā pienākums piemērot iepirkuma procedūras attiecas gan uz publiskajām personām (lielākoties valsts vai pašvaldību iestādēm), gan privāto tiesību juridiskajām personām, Latvijā sākās ilgas diskusijas, kādās tiesās to darīt – administratīvajās vai vispārējās jurisdikcijas tiesās, kā arī par to, kā to darīt. „Apspriedes notika gan ar Tieslietu ministrijas atbildīgajām amatpersonām, gan Saeimas Juridisko biroju. Arī Briselē savas problēmas saistībā ar Direktīvas 2007/66/EK pārņemšanu ir stāstījusi gandrīz katra dalībvalsts, jo daudzas saskatīja grūtības. Arī citas valstis ar minētās direktīvas pārņemšanu ir vilcinājušās, mēs neesam vienīgie. Direktīvas prasību pārņemšanā primārie bija grozījumi Publisko iepirkumu likumā. Kad tas jau tuvojās gala redakcijai, arī Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likumprojekts jau bija sagatavots. Vispirms tā novitātes saistījās ar paša likuma sakārtošanu, savukārt tās normas, kas attiecās uz direktīvas pārņemšanu, šajā likumprojektā iekļautas tikai pēc tam, kad tās jau bija iestrādātas Publisko iepirkumu likumā. Šā gada vidū Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likuma projekts nonāca Saeimā.
Praktiski ar vienu likumu publisko iepirkumu jomā nepietiek, jo Publisko iepirkumu likuma subjekts, kā jau minēju, galvenokārt ir valsts un pašvaldību iestādes, kam ir atšķirīgi nosacījumi, bet Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums attiecas uz darbībām konkrētās jomās un lielākoties uz komersantiem. Var būt gadījumi, ka tie ir tādi komersanti, kuros pat nav valsts kapitāla daļu (piemēram, a/s „Latvijas Gāze”). Lai tiem neuzliktu smagnēju iepirkuma veikšanas kārtību, speciāli tika izstrādātas divas direktīvas un attiecīgi mums ir divi likumi,” likumdošanas ceļu skaidro ierēdne.
Videi draudzīga un taupīga transporta iegādes veicināšana un iepirkumi aizsardzības un drošības jomā
Nākamā direktīva, kuras normas tika iekļautas Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā, ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/33/EK par „zaļo” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu.
Tā nosaka prasības, kas jāievēro gan pasūtītājiem, gan sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, veicot autotransporta iepirkumu. Direktīva ir vērsta uz vides aizsardzību. „Tas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus visvairāk skars tad, ja tie iegādātos, piemēram, autobusus pasažieru pārvadājumiem,” informē A. Ūdre. „Ir divi veidi, kā noteikt šīs vides prasības. Viens ir tāds, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji izvirza minimālās prasības, kādām jāatbilst pilnīgi visiem autobusiem, kurus jebkurš no pretendentiem piedāvā (maksimāli pieļaujamais izmešu daudzums, enerģijas patēriņš utt.). Šo veidu izmantos, ja par piedāvājumu izvēles kritēriju noteiks viszemāko cenu, bet tas varētu tikt izmantots arī saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēles gadījumā. Pastāv arī otrs variants: šādas minimālās prasības netiek noteiktas, pieļaujot, ka iepirkuma procedūrā tiek piedāvāti dažādi autobusi; tad par priekšrocību tiek uzskatīta un attiecīgi vairāk punktu piešķirts tādiem transporta līdzekļiem, kuri ir „zaļāki”.
Šajā likumā ir iekļauts tikai viens pants saistībā ar šo direktīvu. Autotransporta līdzekļu kategorijas, kurām direktīvas prasības ir piemērojamas, tiks noteiktas īpašos Ministru kabineta noteikumos. Tie varētu būt ne tikai autobusi, bet arī mašīnas, kuras sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji pērk, piemēram, kādu savu administratīvo vajadzību nodrošināšanai. Direktīvas 2009/33/EK pārņemšanas termiņš ir 2010. gada 4. decembris, un vēlākais līdz novembra sākumam ir jāizstrādā minētie noteikumi un līdz novembra beigām jāiesniedz valdībā apstiprināšanai.
"Galvenais revolucionārais, ko šī direktīva paredz – prettiesiski noslēgtus līgumus, piemēram, kad nav piemērota iepirkuma procedūra, var atzīt par spēkā neesošiem, grozīt vai atcelt to noteikumus vai saīsināt to termiņu."
Otrs, ko šie noteikumi reglamentēs, būs metodika autotransporta līdzekļu ekspluatācijas izmaksu aprēķināšanai, kas būs piemērojama, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs enerģētiku un vidi ietekmējošos faktorus izvērtēs, pārvēršot tos naudas izteiksmē. Faktiski tas ir noteikts direktīvā, mēs tikai to pārņemsim saprotamā valodā un piemērojot Latvijas apstākļiem.”
Trešā direktīva, kuras prasības daļēji iekļautas jaunajā Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju likumā (9. panta ceturtā daļa), ir Direktīva 2009/81/EK, un tā attiecas uz iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā. Pašlaik minētā likuma norma nav spēkā, jo direktīva ir jāpārņem tikai līdz nākamā gada 21. augustam, attiecīgi līdz 2011. gada 1. augustam ir jāizstrādā un jāpieņem jauns likums, kas attieksies uz iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā. Taču normas jēga ir noteikt, ka tad, ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs slēdz iepirkuma līgumu, ievērojot likumu par iepirkumiem aizsardzības un drošības jomā, Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums nav jāpiemēro.
Viena papildu diena, lai IUB paspēj brīdināt
Viss pārējais, kas likumā nav saistīts ar iepriekš minētajām direktīvām, ir galvenokārt iepriekšējā regulējuma sakārtošana, norāda A. Ūdre. Piemēram, daudz pilnīgāk pārņemtas Direktīvas 2004/17/EK normas, kas koordinē līguma piešķiršanas procedūras subjektiem, kuri darbojas siltumapgādes, gāzes apgādes, elektroenerģijas apgādes, ūdensapgādes, transporta pakalpojumu, pasta pakalpojumu vai teritorijas izmantošanas jomā. „Atsevišķi institūti patiešām līdz šim nebija ieviesti, bet laika gaitā situācija mainījās, un radās tāda nepieciešamība,” viņa skaidro. „Jāsaprot arī tas, ka direktīva ir adresēta daudzām dalībvalstīm, un ir dažas lietas, kas, piemēram, Latvijas apstākļos nav visā pilnībā pārņemamas.
IUB tomēr lielākoties darbojas saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu. Iepriekšējais likums „Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām” tika piemērots retāk, bet jāteic, ka tas bija diezgan grūti uztverams, jo bija veidots kā direktīvas tiešs tulkojums. Tagad šis likums sakārtots līdzīgāk Publisko iepirkumu likumam, iepirkuma procedūras gaita ir sakārtota loģiskā secībā, un attiecīgi arī likums ir saprotamāks un vieglāk piemērojams.”
Atgriežoties pie galvenajiem jaunumiem likumā, A. Ūdre aplūko pārsūdzību jomu. „Pirmā aktualitāte ir tieši saistībā ar Direktīvu 2007/66/EK – kādā veidā kandidāti un pretendenti ir informējami par procedūras rezultātiem. Kandidāti – attiecībā par kandidātu atlases rezultātiem, pretendenti – par procedūras rezultātiem (par rezultātiem informējami arī metu konkursa dalībnieki, kvalifikācijas sistēmas dalībnieki). Šī kārtība atšķiras no iepriekšējās kārtības: tagad ir stingrāk noteikts, kas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, paziņojot par rezultātiem, ir jāiekļauj paziņojumā (izsūtītajā vēstulē). Lai brīdī, kad šīs personas saņem vēstuli ar informāciju, tām jau būtu skaidrs, kurš ir uzvarējis vai ticis nākamajā kārtā (izskaidrojot, kāpēc); ja adresāts ir starp zaudētājiem, tad – kāpēc. Turklāt visos gadījumos obligāta ir informācija par termiņu, kurā šādu lēmumu var pārsūdzēt IUB.
"Ļoti svarīgi, ka iesniegumu jeb sūdzību iesniegšanas laiks tagad ir noteikts arī saistībā ar iepirkuma procedūras posmiem."
Iepriekš kārtība bija tāda, ka sūdzību par iepirkuma procedūras pārkāpumiem varēja iesniegt līdz iepirkuma līguma noslēgšanai, bet līgumu nedrīkstēja noslēgt agrāk par 15 darbdienām no paziņošanas brīža. Tomēr arī situācijās, kad līgums bija noslēgts, vēl varēja vērsties IUB. Tagad likumā iespēja par vēršanos birojā pēc līguma noslēgšanas ir novērsta. Kolīdz iepirkuma procedūras dalībnieki ir informēti par rezultātiem, viņiem ir jāierodas pie mums noteiktā termiņā. Termiņš ir atkarīgs no tā, kādā veidā viņiem ir paziņota informācija. Ja tā ir paziņota ar maksimāli ātriem līdzekļiem – pa faksu, elektronisko pastu (obligāti izmantojot drošu elektronisko parakstu) vai personiski nododot šo informāciju konkrētajai personai, tad termiņš ir 10 dienas pēc informācijas nosūtīšanas dienas. Savukārt tad, kad šādus līdzekļus pasūtītājs neizmanto un konkrētajai personai informāciju nosūta pa pastu, ir atvēlētas 15 dienas. Šīm 10 un 15 dienām pievienota vēl viena darbdiena, kas tiek dota IUB, lai tas varētu sagatavot vēstuli sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam un darīt zināmu, ka ir saņemta sūdzība un līgumu nedrīkst slēgt.
Ja sūdzības nav, ja ir nogaidīts termiņš 10 vai 15 dienas plus viena darbdiena, tad nākamajā dienā pēc šī nogaidīšanas laika beigām sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs drīkst noslēgt līgumu. Iepriekš, kad mums nebija nodrošināta šī viena darbdiena rīcībai, varēja gadīties, ka pēdējās dienas beigās tiek iesniegta sūdzība un mums jāpaspēj reaģēt – aizsūtīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ziņu, ka viņš līgumu nedrīkst slēgt. Jo likums paredzēja tiesības jau nākamajā dienā pēc šīs pārsūdzības termiņa beigām slēgt līgumu.”
Likumā noteikts, ka iesniegumu izskatīšanas komisijas pieņemto lēmumu var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā, un paredzēts, ka spriedumu iespējams pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, tādējādi mazinot tiesu noslodzi un paātrinot procesu.
Sūdzības nevarēs iesniegt visu laiku
Ļoti svarīgi, ka iesniegumu jeb sūdzību iesniegšanas laiks tagad ir noteikts arī saistībā ar iepirkuma procedūras posmiem.
Sūdzības par iepirkuma procedūras dokumentos iekļautajām prasībām drīkst iesniegt ne vēlāk kā četras darbdienas līdz piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām. Tāpat noteikts zināms darbdienu skaits līdz pieteikumu iesniegšanas stadijas termiņa beigām attiecībā uz kandidātu atlases prasībām.
„Šīs izmaiņas ieviestas, lai novērstu to, ka sūdzības par nolikumu tiek iesniegtas vēl pēc tam, kad visi piedāvājumi iesniegti, jau atvērti un kāds, kurš konstatē, ka konkursā nevinnēs, pēkšņi sāk sūdzēties par nolikumu. Lai šādu situāciju nerastos, par nolikumu sūdzas līdz piedāvājumu iesniegšanai. Iepriekš ar sūdzībām varēja nākt gandrīz neierobežotā laikā, bet tagad viss sadalīts pa posmiem, un arī pašam sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam šī noteiktība ir izdevīga: ja pagājis likumā noteiktais termiņš, viņš var būt drošs, ka sūdzības par šo konkursu vairs nebūs. Protams, tas nenozīmē, ka sūdzības vairs netiks iesniegtas pēdējā dienā un pēdējā brīdī, ” jauno likuma normu jēgu skaidro A. Ūdre.
Viņa gan piebilst, ka ir atsevišķi izņēmumi attiecībā uz sūdzību iesniegšanu par nolikumu, piemēram, likuma 2. pielikuma B daļas pakalpojumu gadījumā, kad var būt noteikts ļoti ierobežots piedāvājumu iesniegšanas termiņš (likums neparedz konkrētu termiņu piedāvājumu iesniegšanai), līdz ar to sūdzības par nolikumu iesniegšanas termiņu nevar ierobežot līdz noteiktam dienu skaitam līdz piedāvājumu iesniegšanas termiņa beigām un pretendents par prasībām nolikumā var sūdzēties arī brīdī, kad viņam jau tiek paziņots par iepirkuma rezultātiem.
Šis likums attiecas tikai uz diezgan šauru pakalpojumu sniedzēju loku – mazliet vairāk nekā 200 uzņēmumiem, kuri toties darbojas ļoti svarīgās tautsaimniecības jomās, tajā skaitā siltuma apgādē, gāzes apgādē, elektroenerģijas ražošanā un sadalē, dzeramā ūdens apgādē, sabiedriskajā transportā (publiskās lietošanas dzelzceļa, automatizētu sistēmu, tramvaju, trolejbusu, autobusu un trošu ceļu transporta tīklu nodrošināšanai vai apsaimniekošanai vai to pakalpojumu nodrošināšanai, skaidrots likumā). Sīki par subjektiem, uz kuriem likums attiecas, ir izklāstīts tā otrajā nodaļā „Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības jomas”.
Likums nav jāpiemēro visiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumiem, bet tikai tiem, kuru paredzamā līguma vērtība sasniedz noteiktas līgumcenu robežas (to regulē MK 07.09.2010. noteikumi Nr. 840 „Noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu līgumcenu robežām”). Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likums attiecas uz piegādēm un pakalpojumiem, kuru iepirkuma vērtība pārsniedz 272 tūkstošus latu, un būvdarbiem, ja to vērtība pārsniedz 3,4 miljonus latu. „Ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ir vēlēšanās, likumā paredzēto iepirkuma procedūru tagad brīvprātīgi var piemērot, ja līgumcena ir zemāka, bet tad gan ir jāievēro visas likuma normas, nevis dažas pēc savas izvēles,” informē A. Ūdre.
Bez jau minētajiem MK noteikumiem saistībā ar jauno likumu ir stājušies spēkā MK 07.09.2010. noteikumi Nr. 842 „Noteikumi par sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu paziņojumu saturu un sagatavošanas kārtību”. A. Ūdre: „Ir jāizstrādā vēl vieni MK noteikumi, kuriem jāstājas spēkā nākamā gada 1. februārī. Jo tagad likumā ir iekļauta kārtība, kādā noteiktu darbību var atzīt par veiktu brīvas konkurences apstākļos. To dara Eiropas Komisija (EK), ja tā atzīst, ka dalībvalstīs šī darbība tiek veikta brīvas konkurences apstākļos. Tad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, kas veic šādu darbību, nav jāpiemēro likums iepirkuma veikšanai. MK noteikumi regulēs to, pēc kādiem kritērijiem ir izvērtējams, vai darbība tiek veikta brīvas konkurences apstākļos, noteiks prasību saturu, kā arī kārtību, kādā tās iesniedzamas EK.”
Likumā sīki reglamentēta arī jaunā kārtība par pieteikumu iesniegšanu līgumu atzīšanai par spēkā neesošiem, to noteikumu grozīšanu vai atcelšanu vai termiņa saīsināšanu.
Izsmeļošāks skaidrojums par jauno likumu izlasāms Iepirkumu uzraudzības biroja interneta vietnē http://www.iub.gov.lv/node/196.
