Šobrīd jau esam sagatavojuši vadlīniju projektu mazliet vairāk nekā uz 20 lapām par iepirkumu centralizācijas iespējām pašvaldībās. Pašlaik šis projekts, kurā vispusīgi aprakstīta gan procedūra, gan arī iespējamie tās modeļi, atrodas saskaņošanā Finanšu ministrijā, un tuvāko divu nedēļu laikā tas varētu parādīties IUB mājaslapā.
Ieguvumi – cena, kvalitātes standarti, administratīvo tēriņu samazinājums
Iepirkumu centralizācija neietver tikai elektronisko iepirkumu sistēmu, šajās vadlīnijās esam aplūkojuši visus modeļus, un te iezīmējas vairākas galvenās lietas. Pirmkārt, tiek veidotas centralizētās iepirkuma komisijas, kuras veic iepirkumus citiem pasūtītājiem. Sevišķi svarīgi tas ir pašlaik, kad ir notikusi administratīvi teritoriālā reforma un pašvaldību skaits ir ievērojami samazinājies. Mūsu nostāja, un to Saeimā jau esam uzsvēruši, vairākkārtīgi strādājot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, ka saistībā ar publiskajiem iepirkumiem būs obligāti jācentralizē novadi. Lai nav tā, ka katra vietējā pārvalde reģionos turpina veikt iepirkumus tāpat kā agrāk, veido iepirkuma komisijas, tērē resursus ar visai vāju administratīvo kapacitāti, ar nosacīti vājām zināšanām (par to mēs deviņu darba gadu laikā esam pārliecinājušies).
Publisko iepirkumu likums ir sarežģīts, bet iepirkumu pasūtītāju zināšanu līmenis – nepietiekams. IUB valsts reģionos par šo jomu rīko seminārus, ko vada mūsu metodologi, bet tomēr visu aptvert nevaram. Tādēļ šeit centralizācija noteikti varētu palīdzēt.
Otrkārt, visu veidu centralizācijas (gan centralizētās elektronisko iepirkumu sistēmas, gan veidojot centralizētās iepirkuma komisijas) galvenais ieguvums, protams, ir izdevīgāka cena. Arī pērkot mazumtirdzniecībā jebkuru preci, ir tā - jo lielāks iepakojums, jo viena vienība izmaksā lētāka. Centralizācija vienmēr palielina iepērkamo preču apjomu, un līdz ar to vienas vienības cena, protams, krīt. Kā pozitīvu aspektu var atzīmēt arī izdevīgākus līguma nosacījumus: centralizējot iepirkumu un piedaloties vairākiem pretendentiem, ar tiem var runāt par labākiem līguma nosacījumiem, labāku pakalpojumu nodrošināšanu, apkopes servisu un tamlīdzīgi. Arī pasūtījuma izpildes termiņi salīdzinājumā ar decentralizēto iepirkumu ir izdevīgāki.
Treškārt, ir iespējams nodrošināt vienotus kvalitātes standartus. Tas ir ļoti svarīgi tieši elektroniskajā iepirkumu sistēmā, jo tur pastāv šie vienotie kvalitātes standarti, un tādējādi tiek nodrošināta iespējami augsta iepērkamās preces kvalitāte. Kaut vai, piemēram, saistībā ar vides standartiem. Ir jāņem vērā, ka tā dēvētais zaļais publiskais iepirkums pamazām kļuvis par vienu no ES vides, klimata un enerģijas politikas prioritārajiem instrumentiem, un vides nosacījumu iekļaušana iepirkumu specifikācijās kļūst prioritārs uzdevums arī Latvijā. Nav aiz kalniem tas laiks, kad, piemēram, iepērkot autotransportu, būs jādomā arī par vides aizsardzības standartiem, ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/33/EK par „zaļo" un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu.
"Šobrīd jau esam sagatavojuši vadlīniju projektu mazliet vairāk nekā uz 20 lapām par iepirkumu centralizācijas iespējām pašvaldībās."
Ceturtkārt, šajā centralizētajā iepirkumā noteikti samazināsies administratīvie izdevumi. Daudzo iepirkuma komisiju veidošana tomēr kopumā izmaksā diezgan dārgi: tās ir daudzas patērētas darba stundas. Nākamais, kas mūsu skatījumā ir svarīgi, – kompetences uzlabošana. Ja izveidotas pastāvīgi darbojošās iepirkuma komisijas (un tādi piemēri jau ir, kā Cēsu novadā, Ventspilī, kur tiek pieaicināti speciālisti atkarībā no tā, kas ir vajadzīgs), to locekļi ir iepirkumu lietās zinoši un pieļauj mazāk kļūdu; tādējādi mazāk ir arī sūdzību rašanās iespēju. Ja strādā šādas ekspertu speciālistu grupas, tas noteikti dod līdzekļu ietaupījumu valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī valstij un pašvaldībām piederošās uzņēmējsabiedrībās.
Saistībā ar minēto centralizācijas ietekmi uz valsts un pašvaldību iestādēm darba gaitā aktualizējās termins „iepirkuma spēks”. Jā, centralizācijas rezultātā pieaug iepirkuma spēks. Ko tas nozīmē? Ja notiek centralizācija, tad pats pasūtītājs jau lielā apjomā nosaka, kas tam ir vajadzīgs. Savukārt uzņēmēji piegādātāji var pielāgoties šim pieprasījumam un orientēties uz to. Sīkos iepirkumos tas nekad nebūs iespējams. Tā ir iespēja ietekmēt tirgu pasūtītājam vēlamā virzienā.
Problēmas ir, un grūti risināmas
Bet, kā jebkurai medaļai, arī publisko iepirkumu centralizācijai, lai kāds modelis tas būtu, ir arī savas ēnas puses. Lūk, dažas galvenās problēmas, kas jārisina un ir diezgan sarežģītas. Katram centralizēto iepirkumu izmantojošam pasūtītājam ir ļoti svarīgi detalizēti noteikt savu vajadzību. Jo centralizētā elektroniskā iepirkumu sistēma apkalpo daudzus un ne visiem ir vienādas prasības. Tāpēc ļoti būtiski ir prast savas vajadzības definēt. Lai centralizētā iepirkumu institūcija tās varētu ieļaut attiecīgajos nolikumos. Šis jautājums īpaši nozīmīgs ir tāpēc, ka mums tomēr pašlaik trūkst plānošanas un komunikācijas prasmes.
Teorētiski varētu pieļaut, ka centralizētie publiskie iepirkumi (protams, izņemot elektronisko iepirkumu sistēmu) varētu palielināt korupcijas riskus. Bet tikai teorētiski. Jo iepirkuma apjomi tomēr palielinās un arī piegādātāja interese iegūt šos lielos pasūtījumus aug uzreiz ģeometriskā progresijā. Kā labi zinām, izplatīts ir viedoklis, ka iepirkumos ir viens no augstākajiem korupcijas riskiem. Mūsu sabiedrībā daži ir pieķerti un sodīti, bet... Atliek paklausīties „Delnas” atzinumus, tad viss kļūst skaidrs. Šeit svarīgi ir organizēt iepirkumu institūciju ļoti nopietnu kontroli.
Trešā iepirkumu centralizācijas negatīvā iezīme (arī nevis elektroniskajā iepirkumu sistēmā, bet vispār centralizācijas modelī) varētu būt tā, ka var samazināties mazo un vidējo uzņēmēju iespējas piedalīties piegādēs. Jo mazo uzņēmumu jauda vienkārši var nepietikt, lai nodrošinātu centralizētā publiskā iepirkuma lielo apjomu. Tāpēc, organizējot centralizēto iepirkumu, būtu ļoti svarīgi iespēju robežās to sadalīt daļās jeb tā dēvētajās lotēs. Lai mazie komersanti varētu piedalīties kādā no iepirkuma daļām. Sevišķi nozīmīgi tas ir reģionālajā aspektā. Piemēram, norisinās pārtikas iepirkums novada bērnudārziem. Bērnudārzu var būt daudz, un tādēļ iepirkumu var sadalīt lotēs. Tie bija negatīvie aspekti, bet kopumā uzskatām, ka publisko iepirkumu centralizācija ir apsveicama, un mēs pie tās strādājam jau gadus piecus.
(No uzstāšanās preses konferencē Valsts reģionālās attīstības aģentūrā 26.10.2010.)
