Konflikts 2004. gadā radās saistībā ar norīkoto darba ņēmēju jeb no Latvijas komandēto būvnieku algas likmju noteikšanu un par Latvijas uzņēmuma pievienošanos minēto arodbiedrību koplīgumam. Taču vienošanās netika panākta. Uzņēmums parakstīja tikai koplīgumus ar Latvijas celtnieku arodbiedrību, kuras biedri ir norīkotā darba ņēmēji.
Savukārt Byggnads šāds risinājums neapmierināja, un zviedru arodbiedrība pieprasīja, lai “Laval un partneri Ltd.” noslēdz koplīgumu un garantē saviem darbiniekiem algu aptuveni 16 eiro stundā, kas kopumā atbilda Stokholmas reģiona profesionālo būvnieku un galdnieku tā brīža vidējai algai nozarē. Zviedru arodbiedrība bija satraukta, ka Latvijas būvuzņēmums saviem celtniekiem maksā pārāk zemu algu, kas var veicināt lētā darbaspēka ieplūšanu Zviedrijā no Austrumeiropas un sekmēt dempingu.
Labvēlīgs tiesas lēmums – vien morāls gandarījums
Tā kā Latvijas puse nepakļāvās Byggnads un Elektrikerna prasībām, tika uzsākta Zviedrijā esošo “Laval un partneri Ltd.” meitasuzņēmuma būvobjekta (skolas ēkas rekonstrukcija un paplašināšana Vaksholmā) blokāde. Pēc darbu pārtraukšanas Latvijas uzņēmums tika pasludināts par maksātnespējīgu, un norīkotie darba ņēmēji atgriezās Latvijā.
Taču kašķis starp Latvijas un Zviedrijas būvniekiem vērsās plašumā, līdz lieta nonāca Eiropas Savienības tiesā prejudiciālā nolēmuma saņemšanai. ES tiesas spriedums 2007. gadā pamatos atbilda Latvijas valdības pozīcijai un bija labvēlīgs Latvijas uzņēmumam, un cita starpā tajā bija norādīts: „Kolektīvā rīcība, kas tiek īstenota būvobjekta blokādes veidā, ar kuru arodbiedrība mēģina piespiest ārvalsts pakalpojumu sniedzēju sākt sarunas par algām un pievienoties koplīgumam, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas (konkrētajā lietā) nav attaisnojams ar darba ņēmēju aizsardzības vispārējo interešu mērķi.” Lai arī spriedums Latvijas pusei bija labvēlīgs, tas vairāk izpaudās vien kā morāls gandarījums.
Balstoties uz ES tiesas lēmumu, 2009. gada 2. decembrī Zviedrijas darba tiesa pasludināja spriedumu „Laval un partneri” lietā pret Zviedrijas Celtnieku arodbiedrību, kā arī Elektriķu arodbiedrību. Saskaņā ar tiesas spriedumu Zviedrijas arodbiedrībām bija jāsamaksā Latvijas uzņēmumam 2,7 milj. zviedru kronu (180 900 latu), kompensējot zaudējumus, kas radušies arodbiedrību nelikumīgo darbību rezultātā, kā arī jāsedz tiesu izdevumi. Tomēr, kā jau minēts, būvfirma bija atzīta par maksātnespējīgu un jau aptuveni pirms gada cedējusi trešajām personām tiesības atprasīt labvēlīga Zviedrijas tiesu instanču sprieduma gadījumā pietiesātos zaudējumus.
Darba attiecību veidošanas stūrakmens - arodbiedrības
Tātad, lai nenāktos iesaistīties gadiem ilgās tiesu lietās vai apdraudēt savu biznesu, tomēr ir jāņem vērā, ka Zviedrijā visas darba attiecības regulē nozaru arodbiedrības. Daudzas no tām apvienojušās tā dēvētajās jumta organizācijās, no kurām lielākā ir LO (15 nozaru arodbiedrības), kas dibināta 1898. gadā. Tātad pieredze krāta vairāk nekā simts gadu garumā.
Šajā sistēmā svarīga loma ir Zviedrijas Būvniecības un publisko būvdarbu nozares darba ņēmēju arodbiedrībai (Byggnads), kas apvieno pat līdz 90 procentiem būvnieku. No viņiem apmēram astoņi tūkstoši pilda darba vadītāju un darba drošības inspektoru pienākumus. Byggnads valstī kopumā ir izveidojusi 24 nodaļas, taču nākotnē, ņemot vērā ekonomisko situāciju, to skaitu varētu samazināt līdz vienpadsmit. Arodorganizāciju finansiālais avots ir biedru maksas.
"Lai nenāktos iesaistīties gadiem ilgās tiesu lietās vai apdraudēt savu biznesu, ir jāņem vērā, ka Zviedrijā visas darba attiecības regulē nozaru arodbiedrības."
Zviedrijas valsts ir akceptējusi arodbiedrību izstrādāto kolektīvo līgumu, kura veidošanā tā neiejaucas. Piemēram, šajā zemē nav Darba likuma. Līdz ar to visas attiecības starp darba ņēmējiem un devējiem regulē tikai un vienīgi arodbiedrības, saka Svenska Byggnadsarbetareförbundet tiesībsargs jeb ombuds Gints Kaplers. Tieši situācija, kad kaut kādas darbības netiek regulētas ar īpašu likumu, ārvalstniekiem dažkārt rada problēmas. Piemēram, Zviedrijā ar likumu nav noteikta zemākā alga. Visus jautājumus, kas saistīti ar darba apmaksu, regulē jau minētās arodbiedrības.
Arī otra sarunu puse – darba devēji – ir izveidojuši savu jumta organizāciju – darba devēju konfederāciju (Bygindustry), kas apvieno atsevišķu nozaru organizācijas. Piemēram, būvniecības nozarē tajā darbojas tādas pazīstamas firmas kā PEAB, NCC, SKANSKA un citas. Turklāt arodbiedrības var ieteikt uzņēmējam (arī ārvalstu) kā biedram iestāties attiecīgajā darba devējus vienojošā organizācijā, jo visus jautājumus tās risina nevis ar katru firmu atsevišķi, bet gan ar vienojošo organizāciju, kas uzstājas kā starpnieks.
Īpatnības, kuras ir jāzina
Zviedrijas modeļa pamats, kas regulē darba attiecības, ir kolektīvais līgums, par kura punktiem iespējams diskutēt, kā arī tos mainīt. Tā veidošanas galvenie principi ir pušu vienošanās, neiesaistot citas instances, līguma pārskatāmība, vienlīdzība, paredzamība un pašregulācija. Ja rodas problēmas, domstarpības tiek risinātas starp arodbiedrību un darba devēju. Tas nepieļauj arī darba samaksas konkurenci.
Turklāt Zviedrijas normatīvie akti piešķir arodbiedrībām tiesības, ievērojot zināmus nosacījumus, īstenot kolektīvo rīcību nolūkā piespiest jebkuru darba devēju gan sākt sarunas par algām, gan pievienoties koplīgumam.
Šāds modelis nodrošina valsts ekonomisko izaugsmi, zemu inflāciju, minimālu konfliktu iespējamību, algu stabilitāti. Tieši šo iemeslu dēļ Zviedrijā ir viens no pasaules konkurētspējīgākiem tirgiem.
Līdzīga kolektīvā līguma sistēma darbojas arī citās Skandināvijas valstīs – Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Islandē. Ja gadījumā zviedru būvnieks sāk strādāt kādā no šīm valstīm, viņš automātiski pāriet šīs zemes arodbiedrībā.
Darba pamats – kolektīvais līgums
Katru gadu Zviedrijas arodbiedrības noslēdz līdz 1500 kolektīvo līgumu, ko paraksta nozaru arodbiedrība un darba devējus pārstāvoša organizācija. Gan pašmāju, gan šīs valsts tirgū ienākušam uzņēmumam ar savu parakstu šim koplīgumam ir jāpievienojas. Tas nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums akceptē šos noteikumus un apņemas tos pildīt.
"Zviedrijas valsts ir akceptējusi arodbiedrību izstrādāto kolektīvo līgumu, kura veidošanā tā neiejaucas."
Koplīgums Zviedrijā ir drošs pamats ikvienam darba ņēmējam, lai saņemtu garantētu algu un sociālo aizsardzību. Šeit jāpiebilst, ka kolektīvie līgumi ir obligāta prasība ne tikai pašmāju darba ņēmējiem un darba devējiem, bet arī ārzemniekiem, uzsver G. Kaplers. Ja šāds līgums nav noslēgts, attiecīgā firma tiek uzskatīta par nedrošu un tai darboties Zviedrijas tirgū praktiski nav iespējams. Tas nozīmē, ka ārvalstu uzņēmumiem, ja tie vēlas strādāt Zviedrijā, ir jāpakļaujas vietējai likumdošanai.
Ar ārvalstu firmām kolektīvo līgumu zviedru arodbiedrības slēdz pirms darbu uzsākšanas.
Sistēma iekšējā darba tirgus aizsardzībai
Šī sistēma ļauj aizsargāt Zviedrijas iekšējo tirgu, uzskata Latvijas būvniecības un būvmateriālu ražošanas kompānijas a/s UPB eksporta departamenta direktors Uģis Grīnbergs. Piemēram, ja šajā tirgū ienāks Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas uzņēmumi, kuri strādniekiem maksā salīdzinoši zemas algas, šī sistēma, kas zviedriem nodrošina augstu dzīves līmeni, gluži vienkārši sabruks. Tāpēc mūsu uzņēmējiem vajadzētu adaptēties šajā tirgū un izmantot tā priekšrocības.
"Līdzīga kolektīvā līguma sistēma darbojas arī citās Skandināvijas valstīs – Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Islandē."
Kolektīvais līgums ir rakstīts visai senā zviedru valodā, un tā izklāsts aizņem 290 standarta lapas, kuras tulkot citā valodā praktiski nav iespējams. Šī līguma galveno sastāvdaļu veido sadaļa, kas nosaka:
- darba algas apmēru;
- darba stundu skaitu;
- darba un dzīves apstākļus un dažas citas atrunas.
Visi šie parametri ir fiksēti ar konkrētiem skaitļiem, kuru izpildi regulāri kontrolē arodbiedrības. Ja šie līguma punkti tiek pārkāpti, tām ir tiesības apturēt būvniecību attiecīgajā objektā. Vēl jāpiebilst, ka noslēgtais līgums darbojas visā Zviedrijas teritorijā. Pie tam būvniekiem vajadzēs pievienoties būvniecības kolektīvajam līgumam, kā arī parakstīt atsevišķus koplīgumus ar stiklinieku, saldēšanas iekārtu uzstādītāju, apkures, ventilācijas un santehnikas darbu arodbiedrībām, vienošanos par darba algas pārbaudēm un vēl dažus dokumentus. Vēl jāatceras, ka ģenerāluzņēmējs nedrīkst piesaistīt apakšuzņēmēju, ja tas nav parakstījis kolektīvo līgumu.
Kā tiek noteikta darba alga
Neapšaubāmi viens no svarīgākajiem šo dokumentu punktiem skar darba algas lielumu. Arodbiedrības ar ģenerāluzņēmēju parasti vienojas par algas lielumu attiecīgajā uzņēmumā. Šajā gadījumā tiek ņemti vērā Byggnads noteiktie vidējie atlīdzības lielumi 24 valsts reģionos. Tie var būt nedaudz atšķirīgi – citur lielāki, bet citviet mazāki. Algu lielums atbilstoši koplīgumam tiek mainīts katru ceturksni, un tas atbildīs vidējai attiecīgās nozares un reģiona darba samaksai.
Zviedrijā darba algas aprēķināšanas pamats ir stundu likme. Piemēram, ja būvobjekts tiek pabeigts ātrāk, strādnieki saņems papildu samaksu. Zviedru arodbiedrības seko, lai darba ņēmēji nestrādātu ilgāk par līgumos paredzētajām 40 stundām nedēļā.
Sīkāka informācija par šiem un citiem jautājumiem ir pieejama Byggnads interneta vietnē www.sverigebygger.se.
Tātad būvniekiem, lai sekmīgi varētu darbotos kaimiņvalsts būvniecības tirgū, gribot negribot vajadzēs ievērot šīs valsts spēles noteikumus, lai vēlreiz neuzkāptu uz „Laval” grābekļa.
Likumā nekas nav teikts par darba samaksu, kuras noteikšana Zviedrijā tradicionāli ir uzticēta sociālajiem partneriem kolektīvo sarunu ceļā.
