Ko nozīmē pilsētas statuss?

Pilsētu skaits Latvijā sociālu, dažādu ekonomisku un politisku iemeslu dēļ laika gaitā ir mainījies. 1939.gadā Latvijā bija 60 pilsētas, 1986.gadā – 56, bet patlaban – 76. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu "Par LR administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu", kurā nebija normas par tā dēvētajā padomju laikā izplatītu apdzīvotu vietu - pilsētciematu. Tādējādi to statuss atbilstoši pašvaldību lēmumiem un katras konkrētās apdzīvotās vietas lielumam tika pārveidots par pilsētas vai ciema statusu, informē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāve Kristīne Kļaveniece. 90.gadu sākumā LR Augstākās padomes Prezidijs, piešķirot pilsētas statusu 21 pilsētciematam, ievērojami palielināja pilsētu skaitu Latvijā.

Patlaban Latvijā deviņu lielāko pilsētu – Daugavpils, Jēkabpils, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas, Valmieras un Ventspils - teritorijām ir noteikts administratīvās teritorijas - republikas pilsētas - statuss un tām ir pašvaldības tiesības, bet 67 pilsētu teritorijām ir novada teritoriālā iedalījuma vienības statuss - novada pilsēta. Tās ietilpst novadu pašvaldību teritorijās kā novada teritoriālā iedalījuma vienības.

Pērn saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem pusotrs miljons cilvēku jeb teju 70% no visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvoja pilsētās. Tiesa, aptuveni trešdaļa no tām jau vēsturiski bijušas ļoti nelielas, bet iedzīvotāju emigrācija, kuru kopš neatkarības atjaunošanas lēš ap 200–300 tūkstošiem aizbraukušo, daudzas apdzīvotās vietas iztukšojusi tiktāl, ka pat brīvdienas vidū to ielas ir gandrīz tukšas.

Iedzīvotāju skaits nav vienīgais kritērijs

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 9.pants nosaka, ka Latvijā ir apdzīvotas vietas - pilsētas, ciemi un viensētas –, taču universālas un strikti noteiktas pilsētas definīcijas nav. Likums paredz: pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotām vietām, kuras ir kultūras un komercdarbības centri ar attīstītu inženierinfrastruktūru un ielu tīklu un kurās ir ne mazāk kā 2000 pastāvīgo iedzīvotāju. Taču pilsētas statusu var piešķirt arī apdzīvotām vietām, kurās ir mazāk iedzīvotāju, ja tās atbilst pārējiem iepriekš minētajiem kritērijiem. Tādējādi Latvijā ir 14 apdzīvotas vietas, kuras, pateicoties vēsturiski izveidojušos apstākļu kopumam – noteiktai apbūves specifikai, tradīcijām un iedzīvotājiem pieejamo pakalpojumu klāstam –, saglabā pilsētas statusu, neraugoties uz pastāvīgo iedzīvotāju skaitu, kurš, pēc pērnā gada datiem, bija mazāks par 2000. Četrās no tām - Ainažos, Subatē, Durbē un Piltenē - šis skaits nepārsniedz pat tūkstoti. Durbē, kura patlaban ir iedzīvotāju skaita ziņā vismazākā pilsēta Latvijā, to ir vien pieci simti. Tai pašā laikā Latvijā, sevišķi Pierīgas aglomerācijā, ir virkne ciemu, kuros iedzīvotāju skaits ir ievērojami lielāks nekā dažā pilsētā. Tādi, piemēram, ir Iecava, Ķekava, Jaunmārupe, Carnikava un citi, kuru apdzīvotība, valsts perifērijas iedzīvotājiem pārceļoties tuvāk galvaspilsētai, pat pastāvīgi pieaug un kuri varētu pretendēt uz pilsētas statusu. 

"LR Augstākās padomes Prezidijs, piešķirot pilsētas statusu 21 pilsētciematam, ievērojami palielināja pilsētu skaitu Latvijā."

Lai gan iedzīvotāju skaits daudzās Latvijas pilsētās kopš 90.gadiem krietni samazinājies, pilsētas statusu šajā laikposmā zaudējusi tikai viena no tām. Kad Saeima 2010.gada 28.janvārī veica grozījumus Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, pārveidojot novada teritoriālā iedalījuma vienības - novada pilsētas ar lauku teritoriju par novada pilsētām un novada pagastiem, Jelgavas novada Kalnciema pilsēta ar lauku teritoriju ieguva Jelgavas novada Kalnciema pagasta statusu, bet apdzīvota vieta - Kalnciema pilsēta – kļuva par Kalnciema ciemu, skaidro VARAM. 1996.gadā par pilsētu kļuva Skrunda, kura tādējādi ir jaunākā pilsēta Latvijā..

No publiskās apspriešanas līdz Saeimas balsojumam

Pilsētas statusu var iegūt apdzīvota vieta, kura atbilst iepriekšminētajām Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma prasībām. Apdzīvotās vietas administratīvā statusa maiņa notiek atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 17.novembra noteikumiem Nr.1330 "Kārtība, kādā sagatavojami un iesniedzami dokumenti administratīvi teritoriālā iedalījuma un apdzīvoto vietu statusa noteikšanas jautājumu izlemšanai".

"Durbē, kura patlaban ir iedzīvotāju skaita ziņā vismazākā pilsēta Latvijā, iedzīvotāju ir vien pieci simti."

Lai ciems iegūtu novada pilsētas statusu vai novada pilsēta iegūtu republikas pilsētas statusu, vispirms pašvaldībai ir jārīko priekšlikuma publiskā apspriešana iedzīvotāju viedokļa noskaidrošanai. Pašvaldība, kura ierosinājusi izdarīt grozījumus administratīvi terito­riālajā iedalījumā vai apdzīvoto vietu statusa maiņu, pēc ieceres saskaņošanas ar ieinteresētajām pašvaldībām un pievienojot publiskās apspriešanas rezultātus, sagatavo attiecīgus dokumentus un iesniedz tos VARAM. Ministrija sagatavo likum­projektu par apdzīvotās vietas statusa maiņu. Pēc tam, pamatojoties uz Ministru kabineta atzinumu, Saeima veic attiecīgus grozījumus Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā, kurā uzskaitītas visas republikas pilsētas, novadi un to administratīvā iedalījuma vienības.

Pēc pilsētas statusa iegūšanas vai zaudēšanas radušās izmaiņas reģistrē Valsts zemes dienests un nostiprina Valsts adrešu reģistra informācijas sistēmā. Ciema statusu piešķir un atceļ novada dome, pamatojoties uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, kurā ir noteikta ciema robeža un pamatota ciema izveides nepieciešamība. Lēmumu par ciema statusa piešķiršanu vai atcelšanu novada pašvaldība piecu darbdienu laikā pēc tā parakstīšanas nosūta Valsts zemes dienestam.

Ko dod un atņem pilsētas statuss?

Ko iegūst vai zaudē apdzīvotas vietas iedzīvotāji, mainoties tās statusam? Visaptverošas atbildes uz šo jautājumu nav, jo katrs gadījums jāvērtē individuāli. Pilsētu teritoriju un ciemu teritoriju apbūves prasības ir līdzīgas. Minētajām teritorijām raksturīga koncentrēta apbūve un ielu tīkls, inženierkomunikācijas. Arī adresācijas sistēma pilsētās un ciemos ir līdzīga.

Normatīvajos aktos attiecībā uz tiesību normām parasti ciemu teritoriju pielīdzina pilsētu teritorijai, skaidro VARAM. Pilsētas teritorijā esošajiem īpašumiem var būt lielāka kadastrālā vērtība un nekustamā īpašuma nodoklis, nekā tas būtu līdzīgā apdzīvotā vietā ar ciema statusu. Piemēram, pērn sagatavotā pētījumā par pilsētas statusa ietekmi uz piecarpus tūkstoš cilvēku apdzīvoto Iecavas ciema attīstību teikts, ka tas pozitīvi iespaidos iecavnieku pašapziņu, veicinās reģionālo un starptautisko atpazīstamību. Taču būs nepieciešams detalizēt apbūves noteikumus, izdalīt vēsturiskās apbūves zonu ar specifiskiem būvniecības nosacījumiem, nāksies mainīt adresāciju. Līdz ar paredzamo kadastrālās vērtības pieaugumu netiek izslēgta nekustamā īpašuma nodokļa likmes palielināšanās, tomēr to visdrīzāk noteiks pilsētas gaidāmā attīstība, nevis tās formālais statuss.

"Pilsētas statuss ugunsdzēsējiem un neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai uzliek pienākumu ierasties 15 minūšu laikā."

Piekļuvi ES fondu finansējumam pilsētas statuss būtiski nemainīs, bet jārēķinās, ka pilsētas teritorijā reģistrētiem uzņēmumiem nebūs pieejams atbalsta programmu finansējums lauku teritoriju attīstības veicināšanai. Savukārt kā priekšrocības minēts fakts, ka pilsētas statuss Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, kā arī neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai uzliek pienākumu ierasties izsaukuma vietā 15 minūšu laikā, nevis 25 minūšu laikā, kā tas ir citās teritorijās. Pilsētas statuss var stimulēt uzņēmējdarbību un jaunu darbavietu rašanos, teikts pētījumā, kura kopējais secinājums ir – statusa maiņa Iecavai dos ilgtermiņa ieguvumus.

Pašlaik VARAM nav informācijas no pašvaldībām, ka kāda no pilsētām vēlētos pāriet ciema statusā vai otrādi, informē ministrijā. Šādu ziņu šobrīd nav arī Latvijas Pašvaldību savienībai, kuras kompetencē gan nav jautājumi par apdzīvoto vietu statusa maiņu, skaidro savienības padomniece reģionālās attīstības jautājumos Ivita Peipiņa.

Pilsētas – attīstības virzītājspēks

Plānošanas dokumentos apdzīvotās vietas iedala grupās pēc to pašreizējās vai plānotās sociālās un ekonomiskās nozīmes. Pamatojoties uz šo iedalījumu, var tikt noteikts, kādu pakalpojumu un infrastruktūras attīstība ir nepieciešama vai vēlama katrā no apdzīvotām vietām. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija (LIAS) līdz 2030.gadam nosaka, ka Latvijā ir viena starptautiska līmeņa pilsēta Rīga, astoņi nacionālas nozīmes attīstības centri – jau iepriekšminētās republikas līmeņa pilsētas, izņemot galvaspilsētu, kā arī 21 reģionālas nozīmes attīstības centrs jeb kādreizējie rajonu centri, kā arī mazākas pilsētas un ciemi.

"Novadu nozīmes attīstības centros ir jākoncentrē pakalpojumi, kas nodrošina pievilcīgu dzīves vidi."

Pilsētām jākļūst par katra reģiona un visas valsts attīstības virzītājspēku. Pilsētvides kvalitātes paaugstināšana nodrošinās estētiski un funkcionāli piemērotu un drošu dzīves telpu iedzīvotājiem, radīs priekšnosacījumus investīciju piesaistei, uzņēmējdarbības attīstībai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, teikts LIAS. Mazajām pilsētām un atsevišķos gadījumos lielākajām lauku apdzīvotām vietām ir jāpilda novadu nozīmes attīstības centru loma, sniedzot apkārtējo teritoriju iedzīvotājiem pakalpojumus un nodrošinot darbavietas. Novadu nozīmes attīstības centriem jāiekļaujas kopējā nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centru funkcionālajā tīklā. Tāpēc novadu nozīmes attīstības centros ir jākoncentrē pakalpojumi, kas nodrošina pievilcīgu dzīves vidi un priekšnoteikumus ekonomikas attīstībai, teikts minētajā plānošanas dokumentā.