Pašvaldībām jāļauj pašām izvēlēties, kur investēt

Sistēmā nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, kurām jābūt rezultatīvu strukturālo reformu pamatā. Šajā rakstā pieskaršos vienai no vairākām nepieciešamajām pārmaiņām, kas novērstu galveno kavējošo faktoru Latvijas teritorijas līdzsvarotai attīstībai. Tas ir priekšlikums atļaut pašvaldībām patstāvīgi, uz savu atbildību izvēlēties prioritātes, kā labāk sasniegt ES vai Latvijas nacionālos mērķus savā teritorijā.

Esošā investīciju vadības sistēma ir nepareiza

Pašvaldībām nav aizliegts savus patstāvīgos ieņēmumus izmantot attīstībai. Tomēr pašos pamatos sistēma kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma tika veidota citādi. Kaut arī sākotnēji valstij nozīmīgu ekonomisko vai sociālo plānu nebija (ja neskaita Ekonomikas ministrijas, kas tika izveidota Valsts plāna komitejas vietā, centienus saglabāt vismaz kaut kādus plānošanas elementus), tika pieņemts principiāls lēmums saglabāt centrā lēmuma tiesības, kur un kā investēt.

Psiholoģiski šāda izvēle bija saprotama. Vairākas paaudzes bija dzīvojušas ar domu, ka Maskavā sēž gudrāki cilvēki nekā Rīgā, Rīgā – gudrāki nekā rajonā. Priekšstats par vienotas rīcības, kuru centralizēti kontrolē, priekšrocībām turpina ietekmēt pat tos, kuri jau dzimuši pēc 1990. gada. Saskaņā ar šo viedokli no diviem ekonomistiem, kuri beiguši vienu un to pašu augstskolu, gudrākais sēž Rīgā, nevis Ludzā. No centra uz perifēriju jādod uzdevumi un iespējami sīkāk jākontrolē centralizēti izgudroto uzdevumu izpilde.

Rezultātā pašvaldības veido savus attīstības plānus kā ēdienkarti, kurā var atrast visu, kas varētu būt pašvaldības teritorijā derīgs. Ja pašvaldība varētu patstāvīgi izvēlēties, ko no savas "ēdienkartes" lietot, tad izvēles pamatā būtu reālas iedzīvotāju intereses. Ierobežota finansējuma apstākļos no daudziem investīciju virzieniem izvēlētos tādu, kas vairāk veicina teritorijas attīstību.

"Sistēmā nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, kurām jābūt rezultatīvu strukturālo reformu pamatā."

Diemžēl esošajā sistēmā tas nav iespējams. Nozares ministrijas plāno savas aktivitātes neatkarīgi no pašvaldībām. Kāda projekta īstenošana konkrētās pašvaldības teritorijā ir drīzāk laimīgs gadījums nekā no teritorijas vajadzībām izrietoša rīcība.

Sekas ir neracionāla līdzekļu izlietošana. Katrai nozarei ir savs darbu grafiks. Ja arī vienā pašvaldībā izdodas apvienot asfaltēšanu, ūdensvada un kanalizācijas sakārtošanu ar elektrības tīklu rekonstrukciju, citviet šos darbus nereti nākas darīt dažādos gados. Tas nozīmē, ka jaunais ceļš tiek sabojāts nākamo darbu veikšanas laikā.

Nepareiza investīciju politika noved pie tā, ka nodokļu maksātāju līdzekļi dod daudz mazāku atdevi, nekā būtu iespējams.

Investīciju projektus jāizvēlas pašvaldībām pašām

Nevajag izgudrot velosipēdu, bet pielietot Eiropas Savienībā (ES) gadu desmitiem aprobētu metodi. ES "ēdienkarti" sastāda Eiropas Komisija (EK), bet apstiprina Eiropas Parlaments līdz ar budžeta un regulas par ES fondu izlietošanas kārtību pieņemšanu. Latvija no šīs "ēdienkartes" izvēlas pati, decentralizēti nosakot savu attīstības programmu septiņiem gadiem. EK loma aprobežojas ar kontroli, vai Latvija izvēlējusies projektus atbilstoši atļautajiem pielietojuma virzieniem un vai projekti tiek pienācīgi īstenoti.

Tieši tādu pieeju Latvijas Pašvaldību savienība rosina attiecināt uz valsts investīciju un ES fondu programmām jau vismaz 15 gadus. Diemžēl politisko partiju un tās atbalstošo grupu intereses katru reizi izrādījās spēcīgāks arguments nekā aicinājums mācīties no ES pastāvošās kārtības.

Tomēr bezgalīgi tā turpināt nevar. Reģionu attīstība 2004.-2006. gadu programmās tika deklarēta kā viena no Latvijas prioritātēm, kas tiek realizētas ar nozaru programmām. Sekas bija pilnīga izgāšanās – ES fondu izlietošana noveda pie tālākas reģionālo disproporciju palielināšanās.

Nākamajam 2007.-2013. gada ES fondu programmu periodam tika ieviests jaunievedums – reģiona attīstība tika pasludināta par "horizontālo prioritāti". Par katru nozaru programmu tika aizpildīts skaidrojums, kā tā ietekmēs reģionu attīstību. Papīrs pacieš visu, bet nekāds uzlabojums nesekoja, jo attiecīgie ieraksti tika aizpildīti formāli un bez jebkādas nozaru intereses par reģioniem.

Tomēr pašreizējā periodā tika izmēģināta arī citāda pieeja. Latvijā 16 pilsētām tika atļauts pilsētvides uzlabošanas ietvaros pašām izvēlēties savas prioritātes (5% apmērā no ES fondiem). Pozitīvs piemērs ir arī Lauku attīstības programma, kur pašvaldības pašas varēja noteikt finansējuma izmantošanas virzienus. Abos gadījumos ES līdzekļu apguve norisinās ievērojami sekmīgāk nekā nozaru programmās.

Tādējādi ES fondu apguves prakse pierāda, ka decentralizēta vadība ir efektīva un lietderīga. "Ēdienkarti" varētu sastādīt valsts, taču pašvaldībām patstāvīgi jāļauj no šīs "ēdienkartes" izvēlēties projektu īstenošanas virzienus.

Jāievieš princips "nauda seko iedzīvotājam"

Pastāv dažādas teorijas par to, kā labāk attīstīt valsti. Ja atbalstu sniedz tikai vājajiem, tad atdeve ir vismazākā, jo resursi nedod maksimālo atdevi. Ja atbalstu sniedz tikai stiprākajiem, tad efekts mēdz būt lielāks, taču palielinās disproporcijas un pieaug sociālā spriedze.

Pašlaik ir pabeigta administratīvi teritoriālās reformas pirmā daļa – vietējā reforma. Jaunizveidotajiem novadiem un arī republikas pilsētām jāļauj praktiski pierādīt, vai tās ir ilgtspējīgas. Nav pareizi izdarīt pāragrus secinājumus, ka lielākas pašvaldības ir efektīvākas vai otrādi. Līdzšinējie fakti neko tādu neliecina: efektīva var būt gan liela, gan maza pašvaldība. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, viņu drosmes, iniciatīvas un radošuma.

Tāpēc pašlaik nebūtu pareizi izslēgt attīstības iespējas nevienai no pašvaldībām. Vienīgais princips, kas nodrošina vienlīdzību, ir princips "nauda seko iedzīvotājam". Tas neizslēdz, ka ievērojama daļa līdzekļu tiktu virzīti kā agrāk – atbilstoši nozaru prioritātēm. Tas arī neizslēdz, ka valdība var rosināt atsevišķu teritoriju papildu atbalstu. Taču patstāvīgai lemšanai pieejamajai naudai vismaz sākumposmā vajadzētu būt vienādai.

"Vairākas paaudzes bija dzīvojušas ar domu, ka Maskavā sēž gudrāki cilvēki nekā Rīgā, Rīgā – gudrāki nekā rajonā."

Piemērs. Reģionālajai vadībai nākamajā periodā "nošķeļam" 1 miljardu 150 miljonus latu, atstājot vairāk nekā 2 miljardus latu ES fondu apgūšanu nozarēm. Iegūstam:

• uz vienu iedzīvotāju 500 latu;
• apriņķu iedzīvotājiem (ja apriņķi tiktu izveidoti līdz 2014. gadam) – 100 latu;
• uz vienu iedzīvotāju vietējā pašvaldībā 400 latu.

Tādā gadījumā izlietojumam septiņos gados dažāda izmēra pašvaldībās iegūsim:

• novadā ar 2000 iedzīvotājiem (Ls 2000x400) – 800 000 latu;
• novadā ar 5000 iedzīvotājiem (Ls 5000x400) – 2 milj. latu;
• novadā ar 20 000 iedzīvotājiem (Ls 20 000x400) – 8 milj. latu;
• Rīgā ar 700 000 iedzīvotājiem (mēs nezinām, cik cilvēku būs reģistrējušies Rīgā 2013. gadā) (Ls 700 000x400) – 280 milj. latu.

Projektu izvēles kārtība

Lēmumu, kur izlietot šādu naudu, pašvaldība pieņemtu pati, taču valsts drīkstētu pārbaudīt šo lēmumu atbilstību valsts apstiprinātai iespējamo attīstības virzienu programmai. Šāda pieeja nodrošinātu dažādības iespēju, lai katrs novads varētu izvēlēties savu īpatnēju attīstības virzienu, meklēt un īstenot savas īpatnējas salīdzinošās priekšrocības.

Lai nevienu pašvaldību nevarētu izslēgt, vēlams noteikt virzienus, kādos projektus var iesniegt dažādas pašvaldību grupas. Tās varētu būt šādas.

1. Mazie novadi. Likums paredz vairākas īpatnības pašvaldībām, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000. Tādu 2013. gadā varētu būt aptuveni 40. Šiem novadiem nākamais periods ir īpaši kritisks – tiem jāapliecina sava spēja pastāvēt un attīstīties par spīti nelabvēļiem, kuri šādu iespēju apšauba.
2. Lauku novadi. Tie ir novadi, kuri sastāv no novada pagastiem un kuros nav teritorijas ar novada pilsētas statusu. Šāda situācija nosaka dažas īpatnības, kuras maksimāli jāizmanto teritorijas attīstībai.
3. Pilsētu novadi. Papildus pārējo novadu problēmām šajos novados var sagaidīt lielākas problēmas attiecībās starp nomalēm un centru. Šiem novadiem ir svarīgi izmantot tās priekšrocības, ko dod pilsētas kā attīstības centra esamība.
4. Piejūras pašvaldības. Pēdējos gados ir daudz darīts, lai apzinātu kopējas problēmas tām pašvaldībām, kas atrodas pie Baltijas jūras. Šīm pašvaldībām nepieciešamas vairākas papildu iespējas atļautajai ES līdzekļu izmantošanai.
5. Lielo pilsētu pašvaldības. Šīs pašvaldības apzinās sevi kā interešu grupu ar noteiktām interesēm. Tām ir arī plašākas iespējas iesaistīties ES kopējās pilsētvides prioritātēs. Tās var savā teritorijā īstenot lielāka mēroga uzdevumus, nekā pārējās pašvaldības.
6. Apriņķi. Apriņķu izveidošana joprojām ir valdības parāds. Tik ilgi, kamēr netiks politiski nostiprināts reģionālais līmenis, Latvijas līdzsvarota attīstība nav iespējama. Politiskās partijas būs reāli ieinteresētas reģionu attīstībā tikai tad, kad tām būs par šo attīstību jāatskaitās pašu reģionu vēlētājiem. Ja šīs problēmas izdosies atrisināt, tad līdz 2014. gadam ir iespējams izveidot arī apriņķu pašvaldības. Šīm pašvaldībām iespējams nodot būtisku daļu funkciju, ko pašlaik veic nozaru ministrijas. Tām jāpiešķir tādas pašas patstāvīgu lēmumu tiesības kā pārējām pašvaldībām.

Pašvaldību grupu attīstības programma

LPS 22. kongresā tiks apspriests piedāvājums katrai pašvaldību grupai paredzēt savus iespējamos projektu virzienus, kas atbilst stratēģijas "ES 2020" trīs mērķiem. Saskaņā ar šādu koncepciju katru no mērķiem ir iespējams īstenot ne vien nacionālajā mērogā, bet arī pašā mazākajā pašvaldībā. Mērķa īstenošanas paņēmieni ir jāsaskaņo ar vietējām īpatnībām un kvotas ietvaros pieejamajiem resursiem.

Šāds priekšlikums atrodams tabulā. Katrai grupai parādīta vīzija attīstīt savas īpatnējās priekšrocības un īstenot savu īpatnēju veidu, kā labāk kalpot teritorijas iedzīvotājiem. Katram no trīs mērķiem formulēti daži iespējamie mērķa sasniegšanas virzieni.

"Nozares ministrijas plāno savas aktivitātes neatkarīgi no pašvaldībām."

Piemēram, īstenojot gudru attīstību katrā grupā, iespējams ieviest inovatīvus uzlabojumus pārvaldes organizācijā, taču ne visur tā būs prioritāte. To darītu tikai tās pašvaldības, kurām administratīvās kapacitātes celšana atbildīs augstākajām prioritātēm. Katra pašvaldība varēs strādāt infrastruktūras sakārtošanā un bezdarba jautājumu risināšanā. Taču tas nenozīmē, ka visas pašvaldības to iekļaus savu darbu lokā.

Vēlamie projektu iesniegšanas mērķi un to īstenošanas virzieni sešām pašvaldību grupām 2014.-2020. gada ES programmēšanas periodam (atverama)

Izvēles brīvība saskaņā ar iepriekš redzamo tabulu nenozīmē absolūtu brīvību. Ministrijai būtu iespēja pārbaudīt, vai pašvaldības piedāvātais projekts atbilst atļautajiem pielietojuma veidiem un pašvaldības pašas prioritātēm tās attīstības programmā.

Šādas programmas izveide atbilst jaunākajām tendencēm ES diskusijā par nākamo programmēšanas periodu. Pašlaik arvien lielāku piekritēju loku iegūst "uz vietu balstīta pieeja" (place based approach), kas paredz Eiropas kopējos mērķus īstenot citādi nekā līdz šim.

Jaunā koncepcija paredz:

1. lielo mērķu vārdā pēc iespējas pilnīgāk ievērot konkrētās teritorijas īpatnības (novietojumu, resursus u.tml.);
2. plānot un vadīt saskaņā ar subsidiaritātes principu, sadalot atbildību starp nacionālo valdību, reģionālo pašvaldību un vietējo pašvaldību.

LPS piedāvātā pieeja precīzi atbilst šai jaunajai tendencei.

Jaunās pieejas iespējas

Sekmju nepieciešamie nosacījumi ir panākt vienotu visu pašvaldību pozīciju un politisko partiju atbalstu. Pašlaik ir noslēgušās konsultācijas ar visām pašvaldību grupām un visām Saeimas frakcijām. Līdz šim visos gadījumos ir panākts principiāls atbalsts, taču jau iepriekš var paredzēt nozaru ministriju pretestību.

Lai panāktu rezultātu, LPS 22. kongresā tiks rosināts atbalstu jaunajai sistēmai izteikt katras pašvaldības sēdē, iesaistot katru pašvaldības deputātu no visām 119 pašvaldībām. Ja šāds atbalsts tiks iegūts, tad jauno pieeju vajadzētu iekļaut nacionālajā ES fondu apgūšanas programmā nākamajam periodam.