Par naudu jārunā arī saistībā ar Nacionālo attīstības plānu 2014.–2020.gadam (NAP 2020). Jo jau sākotnējais uzstādījums (mācoties no iepriekšējā NAP un citu līdzīgu sacerējumu plauktā iegulšanas pieredzes) ir tāds – ja nebūs finanšu seguma paredzētajiem pasākumiem, tad plāns atkal paliks vien bieza papīru kaudze, kam laika tērējuši daudzi cilvēki.
Tagad NAP 2020 izstrāde tuvojas pārredzamam iznākumam: drīzumā to varētu nodot izskatīšanai valdībā. Šā dokumenta sākotnējās redakcijas apspriešanas laikā līdz 21.septembrim tā izstrādātājs Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) saņēmis vairāk nekā 1500 komentāru. Nozaru ministrijas iesniegušas 601 uzdevumu un aktivitāti, bet ar tiešsaistes anketu palīdzību saņemts 831 priekšlikums no citām iestādēm, organizācijām un privātpersonām. Papildus tam ienākušas 60 vēstules un elektroniskā pasta vēstules brīvā formā ar vairākiem simtiem priekšlikumu. PKC ir solījis, ka visi priekšlikumi patiešām tiek izskatīti un derīgie ņemti vērā.
Plānu arvien vēl vētī sabiedriskajās organizācijās un iestādēs, cerot vēl "ielēkt pēdējā vagonā" un savas idejas izskatīšanas procedūru gaitā tomēr vēl iedabūt plānā. Palūkojoties uz iepriekš minētajiem skaitļiem, ir skaidrs - ņemot vērā visu vēlmes un pilnīgi neatliekamās vajadzības, plānu no kompaktas, mērķtiecīgas "ekonomiskā izrāviena" raķetes ir iespējams uzpūst par grūti vadāmu un praktiski neizmantojamu cepelīnu.
Naudas aprisēs šīs pazīmes jau ir saskatāmas: PKC vadītājs Mārtiņš Krieviņš izteicis prognozi, ka jaunā NAP ieceru īstenošanai līdz 2020.gadam no tā dēvētā attīstības budžeta - valsts budžeta pārpalikuma un Eiropas Savienības fondiem - varētu tikt atvēlēti līdzekļi trīs līdz četru miljardu latu apmērā. Savukārt, kā Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas nacionālā plāna izstrādes un ieviešanas uzraudzības apakškomisijas sēdē 9.oktobrī apstiprināja PKC Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas vadītājs Vladislavs Vesperis, nozaru ministriju aprēķinātā summa, lai īstenotu plāna aktivitātes, ir aptuveni 16 miljardi latu. Šajā kontekstā iespējamie trīs miljardi tad izskatās kā nieks. Bet ārpus ministrijām savas prasības neapšaubāmi ir vēl citiem valsts attīstības dalībniekiem un noteicējiem, piemēram, pašvaldībām.
"Ņemot vērā visu vēlmes un pilnīgi neatliekamas vajadzības, plānu no kompaktas, mērķtiecīgas „ekonomiskā izrāviena” raķetes ir iespējams uzpūst par grūti vadāmu cepelīnu."
Māris Pūķis, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) vecākais padomnieks, minētajā apakškomisijas sēdē, kur savu viedokli par NAP 2020 izteica plānošanas reģionu pārstāvji, sacīja: "Pašlaik plānā ir viena vadlīnija, trīs prioritātes, 12 rīcības virzieni un 101 aktivitāte. Kā dzirdēts no ministrijām, tam visam ir vajadzīgi vismaz padsmiti miljardi latu. Ir skaidrs, ka tādas naudas no Eiropas Savienības mums nebūs. Ko darīt? Svītrot daļu aktivitāšu, atstājot kādas trīsdesmit, vai arī atzīt, ka plāna īstenošana tiek sadalīta, iezīmējot, kāda nauda nāk no ES fondiem, kāda - no citu finanšu instrumentu līdzekļiem, cik daudz no valsts budžeta attīstības daļas un no pašvaldību pašu atlicinātiem līdzekļiem (ieskaitot privātā sektora ieguldījumu)."
Šādu kopēju ieguldījumu un naudas sadales principu savukārt varētu īstenot, ja tiktu ieviesta tā dēvētā kvotu sistēma, kur nozaru ministrijas dala naudu nacionāla mēroga projektiem, bet pārējo finansējumu infrastruktūras attīstīšanai piešķir pašvaldībām un plānošanas reģioniem, kas savas vajadzības redz tuvāk un labāk (protams, projektus īstenojot saskaņā ar savu teritoriju attīstības programmām un atbilstoši NAP 2020 noteiktajiem mērķiem). Pagaidām nekas neliecina, ka NAP 2020 kaut kas tāds būtu paredzēts.
Bet, kamēr dokumentā iepretim īstenojamām aktivitātēm paredzētā finansējuma ailēs ir tukšums, neko precīzāk arī nav iespējams nedz spriest, nedz dalīt (aprēķini no ministrijām ir saņemti, un ailes drīz tiks aizpildītas, sola PKC).
Tomēr saistībā ar naudas dalījumu ir kāds vēl lielāks klupšanas akmens – plānošanas reģioni, un lielākā daļa pašvaldību neatbalsta NAP 2020 iestrādāto principu, ka ierobežoto finanšu resursu dēļ nav iespējams ar investīcijām proporcionāli atbalstīt visas pašvaldības, un tādēļ ir īstenojams attīstības centru modelis (9+ 21 – lielās pilsētas + lielākie novadu centri).
"Kādēļ neatbalstām? Tādēļ, ka tas diskriminē lielu daļu iedzīvotāju. Šāds atbalsta modelis neattiecas uz 89 pašvaldībām jeb 60% teritorijas un aptuveni vienu trešdaļu iedzīvotāju. Nav pieļaujams, ka šos līdzekļus varētu koncentrēt tikai 30 pašvaldībās, neparedzot atbalstu pārējām. Šo uzskatu kopā ar pārējiem plānošanas reģioniem un nevalstisko sektoru mēģinājām pamatot NAP izstrādes vadības grupā, bet tas nav izdevies," sanāksmē cita starpā norādīja Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede.
"Nevajadzētu manipulēt ar frāzēm, ka pašvaldības vēlas, lai finansējums vienādā apmērā tiktu izkliedēts pa visu valsti. Esam dzirdējuši – mēs taču nevaram pie katras viensētas izveidot industriālo parku!"
Viņa sacīja: iepriekšējos gados centralizācija neko labu nav devusi, piemēram, ceļu remonti koncentrēti tikai noteiktās apdzīvotās vietās, un lielā daļā Latvijas teritorijas tie vispār nav pieredzēti.
"Ja paputējušas ražotnes vadītājs brauc ar leksusu, tad tā jau ir diagnoze, un varam būt droši, ka labākie speciālisti jau strādā Īrijā vai kur citur plašā Eiropā."
Tā nu NAP 2020 virzās uz priekšu, bet pretrunas paliek. Kas piedalīsies projektu īstenošanā, kam tiks nauda un kam – nē?
Pret 16 miljardiem trīs miljardi šķiet sīkums. Salīdzinājumā ar rocību, kad Eiropas nauda Latvijā rādījās tikai sapņos, tā ir milzīga summa. Īstenībā tā arī ir milzīga bagātība. Tāpat kā pašreizējā plānošanas periodā Latvijai iedalītā. Nu jau drīz būs iztērēta, bet nekādu dziļāku aplēšu, kādu atdevi katrs iedotais eiro (no ES) un klāt pieliktais lats (no valsts budžeta) ir nesis, būtībā nav. Nav arī dzirdēts, ka kāds būtu saņēmis sodu par nelietderīgiem tēriņiem, nederīgiem projektiem. Ir zināms par asfaltētām un pēc tam pārraktām ielām, jo atbalsta programmām piešķirtā nauda laika grafikā nesakrīt. Ir zināms par bezjēdzīgi saceltām sporta hallēm, kas stāv tukšas, un nav zināms, kā tās uzturēt un apsaimniekot. Ir zināms par skaisti izremontētām skolām pagastos, kam tagad atslēga priekšā, jo vairs nav bērnu, kam tur mācīties, un par uzbūvētiem ceļiem, pa kuriem ir visai kusla kustība. Šo saraktu varētu turpināt...
Saistībā ar jauno NAP M.Krieviņš domā, ka valsts pārvalde esot augusi un sapratusi, ka ar publisko finansējumu nedrīkst rīkoties bezatbildīgi.
Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja, Saeimas deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica šā gada sākumā, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā notika apspriede par Latgales atbalsta plānu, izklāstīja Eiropas valstu pieredzi, ka attīstības centru (pilsētu) kā visa reģiona attīstības virzītāju nostiprināšana ir devusi zināmu efektu, taču ne kompleksu problēmu risinājumu visai teritorijai. To it kā pierāda līdzšinējā pieredze ar Latgali - no 2007.gada līdz pērnā gada sākumam ES fondu ieguldījums reģionāla līmeņa ietekmes aktivitātēm bija 119,6 milj. latu – nākamais lielākais investīciju apjoms aiz Rīgas reģiona, bet iegūtais efekts ir salīdzinoši niecīgs.
Jaunākās paaudzes politika esot raudzīties uz reģionu kā vienotu ekonomisku telpu un, balstoties uz vietējām vērtībām, spējām un esošo ekonomisko potenciālu, radīt apstākļus attīstībai īpaši šajā teritorijā, pauda Saeimas deputāte, norādot, ka tāda ir arī OECD pašreizējā nostādne.
Tad kā pusē ir taisnība, ja reģionālās attīstības politika NAP 2020 ir balstīta tieši uz attīstības centru stiprināšanu?
Tomēr, lai nu kā, šoreiz gribas ticēt, ka Latvijai beidzot būs labs plāns un precīzi nosprausts maršruts, kā tikt ārā nospiedošās nabadzības, kad nekam nav naudas – ne veselības aizsardzībai, ne policijai, ne ceļiem, ne pasažieru pārvadājumiem.
Bet, kā paurķē kādā no šiem sektoriem, pacel deķa maliņu – tā apakšā kāds nesmukums, aiz kura sabiris nu ne mazāk kā pa miljonam latu. Tad nu jādomā, ka varbūt pat ir vienalga, pēc kādas sistēmas nauda tiek dalīta, ka tikai to darītu godīgi un gudri cilvēki bez jebkādām shēmām. Ka beidzot realitāte vairs nebūs paradokss: jo lielāks un naudīgāks kāds valsts iestādes vai pašvaldības projekts, jo kvēlāk atbildīgās personas apgalvo, ka tas ir vienīgais izdevīgākais un labākais variants, un jo lielāku krahu un zaudējumus tas beigu galā piedzīvo.
NAP 2020 ir izteikta cerība, ka ekonomikas atlabšana būs pamats tam, lai šajā laikā Latvija atgūtu 20% līdz 25% jeb 50 000 līdz 70 000 emigrējušo cilvēku. Lai tas notiktu, protams, ir jābūt darbavietām un pienācīgam atalgojumam. Tādēļ visā valstī un it īpaši pašvaldībās (VARAM uzstādījums) ir jāveicina komercdarbība. Bet rezultāti arī būs tikai tad, ja uzņēmumu vadītāji pienācīgi novērtēs profesionāla un apzinīga darbinieka nozīmi un maksās ieguldījumam atbilstošu atlīdzību.
Joprojām it bieži redzams, ka uzņēmumu īpašnieki būvē villas, dodas dārgos ceļojumos, pērk ekskluzīvus auto, bet darbiniekiem saka – pašlaik naudas nav, paprasiet jaunnedēļ, varbūt būs... Ja paputējušas ražotnes vadītājs brauc ar leksusu, tad tā jau ir diagnoze, un varam būt droši, ka labākie speciālisti jau strādā Īrijā vai kur citur Eiropā. Tāpat velti cerēt, ka mājās pārbraucējs būs ar mieru par niecīgu un neregulāru algu aploksnē strādāt mazā būvniecības uzņēmumā, kas atrodas ģenerāluzņēmēja piramīdas pašā apakšā un faktiski pārtiek no pabirām, kamēr "augša" skaita miljonu peļņu.
"Tā nu NAP 2020 virzās uz priekšu, bet pretrunas paliek."
Bet ar tiem mājās pārbraucējiem arī reizumis ir pavisam nesaprotami. Piemēram, strādā namdaris vairākus gadus Norvēģijā, sakrāj samērā lielu naudu, bet, kā atgriežas mājās tā – pagalam. Viss nodzerts, neko vairāk kā par palīgdarbiem no lata līdz latam vairs nejaudā, bet turpat blakus galdniecības īpašnieks žēlojas, ka nevar tikt pie normāla un apzinīga strādātāja. Kas par vainu – vai pietrūkst kolhoza laiku, kad priekšsēdētājs vai partijas sekretārs apbraukāja mājas, salasīja paģirainos un ar skaļām lamām iestutēja vagā?
Bijušais namdaris, tāpat kā cits lauku kaimiņš, vīrs spēka gados, tagad ir pašvaldības sociālā dienesta klienti. Prasu vīram spēka gados: "Gurķus jau nolasīji?" Viņš brīnās – kādi gurķi? "Vai tad kartupeļus arī neiestādīji?" – "Vai tu traka – kad tad es dzeršu, ja audzēšu kartupeļus?"
Skaidrs, ka godīgi cilvēki un krietni darbarūķi par iepriekš teikto var apvainoties. Taču šīs un citas nelāgās grimases mūsu tautsaimniecības sejā nevaram ignorēt, skaitot NAP 2020 miljardus, miljonus, latus un santīmus. Ja pa vienu maisa galu ber iekšā, bet pa otru krīt laukā, kaut kas ir jāpasāk, citādi nekas nemainīsies.
Šovasar, braucot cauri Čehijai un Austrijai, ievēroju – lai cik mazs zemes gabaliņš pie mājas, tur arvien audzē ko pārdošanai – ķirbjus, kukurūzu, ābolus. Tātad ar domu - kaut nedaudz, bet pārdot un nopelnīt. Arī no maza pleķīša kaut kas iegūstams. Latvijā nedaudz nevajag. Ja nav "pa lielam", tad lai aug nezāles, jo ceļš pēc pabalstiem ir vieglāk staigājams.
