Taču tieši Latgale, sevišķi tās austrumu pierobežas apvidi, pēdējos desmit gados zaudējusi visvairāk cilvēku. Tur ir vislielākais bezdarbs un ienākumi uz vienu iedzīvotāju visniecīgākie. Kritisko situāciju vēl uzkarsēja grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli", kas no šā gada krasi samazināja bez nodokļa ievedamo akcīzes preču apjomu, tādējādi daudziem pierobežas iedzīvotājiem atņemot gadiem ilgi ierasto ienākumu avotu.
Ne katrs atsevišķi, bet – kopā
Janvārī Latgale sev uzmanību pievērsa ar "akcīzes dumpi" Rēzeknē, kura dalībnieki valsts augstākajām amatpersonām nosūtīja aptuveni 1000 iedzīvotāju parakstītu vēstuli, kurā brīdināts par turpmākām akcijām, ja reģionā netiks uzlabota ekonomiskā un sociālā situācija, kā arī atcelti minētie likuma grozījumi.
Nākamajā akcijā 9.februārī pie Saeimas nama bija pulcējušies pussimts piketētāju, kuru pārstāvji tika aicināti uz tikšanos ar Valsts prezidentu. Protestētāji bija sagatavojuši arī vēstuli, kurā norādīts: "Līdz šim īstenotā reģionālā politika nav devusi vajadzīgos rezultātus. Tādēļ nepieciešama kardināli jauna pieeja, lai ne tikai patlaban glābtu katastrofālo situāciju Latgalē, bet arī attīstītu reģionu ilgtermiņā."
Dienu iepriekš krasi jaunu pieeju reģionu ekonomiskās atpalicības novēršanā diskusijā "Iespēju Latgale 2012" Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) izklāstīja Saeimas deputāte, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja Zanda Kalniņa-Lukaševica, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.
Jaunums pats par sevi ir tas, ka Latgales glābšanas plāns top, sadarbojoties ne tikai minētajiem trim ministriem. Ar konkrētām idejām šajā procesā iesaistījušās arī labklājības un zemkopības ministres. Uz līdzšinējā ministriju savrupās darbošanās fona tā tiešām ir novitāte.
Iecerētās darbības nav domātas tikai Latgalei. Taču, tā kā tur pašlaik situācija ir vissmagākā, attīstības pasākumu kopumu varētu īstenot kā reģionu augšāmcelšanas izmēģinājumprojektu.
Reģions kā vienota ekonomiska telpa
Z.Kalniņa-Lukaševica norādīja, ka šajā grūtajā situācijā ir radies arī kaut kas pozitīvs – Ministru kabinetā pieņemts uzstādījums, ka reģionālās attīstības politikas pasākumi Latgalē veicami bez kavēšanās un lēmumi jāpieņem ātri.
Viņa uzsvēra, ka reģionālā politika pasaulē nav nekas jauns: tā pastāv jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, un laika gaitā ir izmēģinātas dažādas metodes, kuras tomēr nav nesušas gaidītos rezultātus. Tradicionālā pieeja bijusi "smagajos" reģionos ieguldīt papildu finansējumu, lai attīstītu uzņēmējdarbību; tas īsti nav attaisnojies, "un Eiropā to beidza darīt jau astoņdesmitajos gados". Tad sekojusi ideja par attīstības centru (pilsētu) nostiprināšanu kā visas reģiona attīstības virzītāju. Tā devusi lielāku efektu, taču ne kompleksu problēmu risinājumu visai teritorijai.
"Kādu labumu Latgalei devusi ieguldītie 119,6 milj. latu ES fondu naudas?"
Jaunākās paaudzes politika ir raudzīties uz reģionu kā vienotu ekonomisku telpu un, balstoties uz vietējām vērtībām, spējām un esošo ekonomisko potenciālu, radīt apstākļus attīstībai īpaši šajā teritorijā, pauda Saeimas deputāte, norādot, ka tāda ir arī OECD pašreizējā nostādne.
OECD pētījumā, kurā aptverti vairāk nekā 1200 reģioni, izgaismojies, ka ekonomisko attīstību reģionā nosaka seši indikatori: iekšzemes kopprodukts (IKP) , produktivitāte, iedzīvotāju skaits, nodarbinātība, līdzdalība un aktivitāte. Pretēji ierastajam, noteicošā loma šeit nav ierādīta nedz investīcijām infrastruktūrā, iedzīvotāju skaitam, nedz nodarbinātības līmenim, bet gan produktivitātei, ko savukārt lielā mērā nosaka cilvēkkapitāls (darbaspēka izglītība).
Saskaņā ar šo uzstādījumu iedzīvotāju skaita samazināšanās nenozīmē neizbēgamu reģiona ekonomikas sašaurināšanos un stagnāciju, bet vēl svarīgāku nozīmi iegūst tieši iepriekš minētie faktori. Tātad – izglītoti, profesionāli speciālisti uzņēmumos, kuri, izmantojot modernas tehnoloģijas un iekārtas, var nodrošināt augstas kvalitātes produkcijas ražošanu vai pakalpojumus.
Investīcijas izaugsmi nav nesušas
Latgale no tā visa pašlaik ir ļoti tālu. Kaut arī Latvija pārējo Eiropas Savienības valstu starpā produktivitātes jeb darba ražīguma ziņā (produkcijas izlaide uz vienu strādājošo stundā vai citā laika sprīdī) nepavisam nav izcilniece, Latgale mūsu vietējā mērogā, piemēram, salīdzinājumā ar Pierīgu, ir ļoti lielos mīnusos.
Piemēram, ES valstīs IKP uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 25,1 tūkst. eiro, Latvijā - 10,2 tūkst., turpretī Latgalē tas ir divas reizes mazāks. Ja 10 gados iedzīvotāju skaits reģionā ir sarucis par 13%, šis process neapšaubāmi ir ietekmējis arī cilvēkkapitālu. Jauni uzņēmumi netiek dibināti, bezdarba līmenis arvien palielinās, un tagad Latgalē tas sasniedzis 19,8% (Latvijā vidēji – 11,5%, Rīgas reģionā – 8,3%, Vidzemē – 13%). Uz tūkstoš iedzīvotājiem Latgalē pērn ir reģistrēti tikai 0,04 jauni uzņēmumi, un Z.Kalniņa-Lukaševica to raksturo kā katastrofāli zemu rādītāju.
Turklāt kaite ir iesīkstējusi: ļoti maz jaunu uzņēmumu Latgalē radīts arī nosacītās labklājības gados. Plaisa starp Latgali un citiem reģioniem, kur minētie rādītāji ir labāki, pēdējos gados nekad nav mazinājusies, tikai pieaugusi, un šo tendenci uzrāda arī nākotnes prognozes.
Pretēji vispārpieņemtajam Latgale nav saņēmusi mazāk finansējuma attīstībai kā citi reģioni. Kaut vai ieskatoties pēdējā izdevumā "Reģionu attīstība Latvijā" redzams – no 2007.gada līdz pērnā gada sākumam ES fondu ieguldījums reģionāla līmeņa ietekmes aktivitātēm bija 119,6 milj. latu – nākamais lielākais aiz Rīgas reģiona. Savukārt teritorijas attīstības līmeņa indekss ir absolūti zemākais starp visiem reģioniem (+1 Rīgas reģionā un -1,25 Latgales reģionā). Turklāt ieguldītais finansējums uz vienu iedzīvotāju bija 352 lati. Tad var jautāt – un kādu labumu devusi nauda?
"Reģionālā politika pasaulē nav nekas jauns: tā pastāv jau kopš pagājušā gadsimta 30.gadiem."
Diskusijā ekonomikas ministrs norādīja, ka lielo summu uz vienu iedzīvotāju var veidot gan mazais iedzīvotāju skaits reģionā, gan tas, ka pēdējos gados Eiropas naudā ieskaitīti arī prāvie atbalsta maksājumi trūcīgajiem iedzīvotājiem. "Un tomēr ir jautājums – kā mēs šo naudu esam investējuši? Vai tā ir devusi nepieciešamo atdevi? Acīmredzot – nē."
Par Eiropas naudu lielākoties ir būvēti objekti, kuri ekonomikai peļņu nenes, drīzāk ir pretēji – to uzturēšanā vēl papildus ir jāiegulda nauda. Paši par sevi skolas, bērnudārzi, sporta halles, atpūtas centri ir noderīgi, bet tie nedod tiešu pienesumu reģiona saimnieciskajai attīstībai. Turklāt miljoni šādā veidā ir iztērēti objektiem, kurus pēc dažiem gadiem iedzīvotāju aizplūšanas dēļ vienkārši nebūs, kas izmanto.
Pašvaldību vadītāji Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods un Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs iebilda, ka citas iespējas faktiski nebija – kādiem mērķiem nozaru ministrijas naudu ieplānojušas, tādi projekti bija jāiesniedz, un tas ne vienmēr atbilda reģiona pašvaldību vajadzībām. A.Bartaševičs norādīja, ka vietējām pašvaldībām ir jādod daudz lielāka patstāvība ES atbalsta izmantošanā.
Izsekojot līdzšinējos Eiropas naudas ceļus Latgalē, ir konstatēts, ka tieši cilvēkkapitālā un uzņēmējdarbības attīstīšanā investēts vismazāk.
Kā organizēt mācības
Taču īstenībā izmēģinājumprojekta veidotāji pirmajā vietā galīgi neliek naudu, kaut gan tā, protams, būs vajadzīga. Atbilstoši iepriekš minētajai koncepcijai, pirmām kārtām uzmanība pievēršama cilvēkkapitālam. Ļaudis ir jāiedrošina un jāizglīto uzņēmējdarbības sākšanai. Jauna uzņēmējdarbības pamatu programma jāievieš profesionālās un augstākās izglītības iestādēs, kuru atdeves novērtējumā jāiekļauj arī absolventu aktivitāte biznesā; aktīvāk skolu darbā jāiesaista arī karjeras konsultanti. Bet uzņēmējdarbības prasmes jāsāk mācīt pamatskolā, pārliecība par savām spējām un neatlaidība mērķu īstenošanā mazuļos jāaudzina bērnudārzā.
Tas gan nav nekas jauns. Jau pirms vairākiem gadiem Zemgales plānošanas reģiona direktors Raitis Vītoliņš, balstoties uz ārvalstīs gūto pieredzi un apkopoto informāciju, bija sagatavojis ieteikumus, kā šīs idejas īstenojamas Latvijas izglītības sistēmā. Viņš arī stāstīja, ka atšķirībā no Latvijas, kur pirmsskolas iestādēs vairāk nodarbojas ar mazuļu izklaidēšanu un teorētisku zinību mācīšanu, piemēram, Norvēģijā jau no mazotnes viņus radina pie darba, patstāvīgu uzdevumu veikšanas, grūtību pārvarēšanas, nebēdājot par notraipītu apģērbu un nobrāztiem elkoņiem, bet vienlaikus ieaudzinot līderības iemaņas. Ja arī kādas līdzīgas pārmaiņas vēlētos ieviest mūsu valstī, tas, protams, nav izdarāms īsā laikā.
"Cilvēkkapitālā un uzņēmējdarbības attīstīšanā Latgalē investēts vismazāk."
Kā ātrāk ieviešamus pasākumus R.Ķīlis minēja nepieciešamību sadarbībā ar Labklājības ministriju pārskatīt valsts finansētos profesionālās kvalifikācijas uzlabošanas un pārkvalifikācijas kursus un mācību programmas. Par to panākta vienošanās ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli. Kā liecina prakse, un tam piekrita arī pašvaldību pārstāvji, bezdarbniekiem nebūt netiek mācītas tās prasmes, kuras palīdzētu iekļūt darba tirgū. Nereti konkursos par mācību kursu rīkošanu uzvarot tikko dibināti komersanti, kuriem pašiem vēl būtu jāmācās; apmācītāji uz reģionu dodas no galvaspilsētas, un viņiem nav pat priekšstata par vietējiem apstākļiem. Tā rodas situācija, ka pašmāju uzņēmēji nevar atrast pietiekami kvalificētu darbaspēku brīvajām darbavietām, nereti strādniekus profesijā apmācot par saviem līdzekļiem, bet savukārt apmācītie (vai arī neapmācītie) bezdarbnieki algotu darbu atrast nevar. Tādēļ nepieciešama jau esošo apmācību kvalitātes pastiprināta kontrole; otrkārt, aktīvi šādā mācību procesā, izmantojot jau esošo infrastruktūru, ir jāiesaista vietējās profesionālās izglītības iestādes un augstskolas. Būtu nepieciešamas arī subsidētas studiju stipendijas pagaidu darbavietā.
Kā izraisīt uzņēmumu dibināšanas vilni
Reģionu attīstības plāna veidotāji ir optimisma pilni, ka jaunu uzņēmumu dibināšanas vilni lielā mērā varētu panākt, izglītojot un motivējot iedzīvotājus sākt pašiem savu mazo biznesu. To varētu palīdzēt darīt biznesa konsultanti katrā pagastā – pēc līdzības ar Lauku konsultāciju un izglītības centra konsultantu pakalpojumu parauga.
Diskusijā klātesošo pašvaldību pārstāvji gan nepiekrita, ka biznesa zinības līdz šim tautai nebūtu pieejamas. Taču ne katrs var un grib pievērsties šai gana grūtajai un risku pilnajai nodarbei. Arī pasākuma laikā demonstrētie Latgales iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka lielākā daļa savu dzīvi turpmāk plāno kā darba ņēmēji; biznesu nesāk baiļu, nezināšanas un neuzņēmības dēļ un labklājības celšanas iespējas vairāk saskata, mainot dzīvesvietu, nevis paaugstinot kvalifikāciju un iegūstot labāku darbu pašreizējā dzīvesvietā.
Tas liecina, ka ceļš uz daudzu mazu uzņēmumu dibināšanu nebūs nedz ātrs, nedz viegls. Turklāt, ielūkojoties, piemēram, Hipotēku bankas "Altum" biznesu sācēju programmas projektos, ir skaidri redzams, ka tie skar pakalpojumu jomu vai kādu tā dēvēto nišas produktu ražošanu. Kāds atvēris kūku veikalu, kāds gatavo un pārdod rotaslietas vai amatniecības izstrādājumus, vēl kāds izgatavo mēbeles. Šo uzņēmēju radīto produktu, kas nav pirmās nepieciešamības prece, cilvēki var pirkt tad, ja viņiem ir kaut nedaudz brīvas naudas. Latgalē cilvēkiem tās nav. Un nav arī līdzekļu jebkāda biznesa sākšanai.
A.Bartaševičs un Līvānu novada domes priekšsēdētājs Andris Vaivods pauda viedokli, ka ātrāku un lielāku atdevi nestu lielāks uzsvars jau veiksmīgi strādājošu uzņēmumu atbalstīšanai. Ja cerības tiek liktas uz produktivitātes audzēšanu, konkurētspējīgas un iespējami augstas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu, tad rādās, ka viņiem ir taisnība.
Taču šī ir tikai daļa no lielā plāna. Tā galvenā pamatideja ir pārnozaru uzstādījums, spēku koncentrēšana komercdarbības attīstīšanai. E.Sprūdžs domā par vienas pieturas aģentūras principa īstenošanu uz esošās Valsts reģionālās attīstības aģentūras bāzes sadarbībā ar plānošanas reģioniem, izveidojot reģiona attīstības aģentūru. Šīs iestādes kompetencē būtu nodrošināt plašu atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai reģionā, piesaistot kapitālu, attīstot industriālās teritorijas un biznesa inkubatorus, kā arī sniedzot konsultācijas un citus uzņēmējiem nepieciešamos pakalpojumus.
Ekonomikas ministrs D.Pavļuts savukārt norādīja uz Latgales nozīmīgākajiem resursiem: zemi, transporta infrastruktūru, industriālās attīstības centriem Latgales pilsētās. Viņš arī stāstīja, ka no EM pārraudzībā esošajiem līdzekļiem komercdarbības attīstībā reģionā varētu pārdalīt 12 milj. latu līdz šim neizmantotas Eiropas naudas. Ministrs norādīja, ka šajā reģionā iedzīvotāji ļoti negribīgi iesaistās ēku siltināšanas programmā, kas arī ir viens no ekonomikas veicinātājiem.
Patlaban tuvākais darbs ir pārnozaru rīcības komitejas izveide, kuras dalībnieki būs gan tiešā ministru pakļautībā esoši ministriju speciālisti, gan vietējo pašvaldību un citu iestāžu darbinieki. Viņi visi kopā apzinās esošos resursus konkrētos novados un uz šo atzinumu pamata operatīvi tiks veidota attīstības politika, kas vismaz pašreizējos metos ļoti sakrīt ar pašvaldību un LAA jau izstrādātajām koncepcijām, kuras resoriskās pieejas dēļ līdz šim nebija iespējams īstenot.
