TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
13. oktobrī, 2022
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tiesāšanās
TĒMA: Tieslietas
10
10

Kur ir līdzsvars starp žurnālista vārda brīvību un tiesneša goda un cieņas aizskaršanu

FOTO: Freepik.

Vārda brīvība ir priekšnoteikums, lai varētu pastāvēt kvalitatīva pētnieciskā žurnālistika, bet vienlaikus tikpat nozīmīga ir tiesnešu aizsardzība no nepamatotiem uzbrukumiem, kas faktiski aizskar tiesneša godu un cieņu, ko aizsargā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. LV portāls apskata Augstākās tiesas atziņas par divu pamattiesību – vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības – līdzsvarošanu.

īsumā
  • Masu informācijas līdzekļiem jāievēro likumā noteiktais aizliegums publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu.
  • Valsts amatpersonai vai, piemēram, tiesnesim, nav tiesību izvēlēties būt vai nebūt pieminētam rakstos, ja rakstu saturā ir norādīts uz faktiem, kādēļ viņš/-a ir pieminēts/-a.
  • Pieņemamās kritikas robežas pret tiesnesi, kurš pārstāv vienu no valsts varas atzariem, tas ir, tiesu varu, ir plašākas nekā vidusmēra iedzīvotājiem.
  • Vienlaikus tiesnešiem ir jābauda sabiedrības uzticība, un tiesneši ir jāaizsargā pret destruktīviem uzbrukumiem.
  • Senāts uzsvēris, ka, pietiekami neaizsargājot masu informācijas līdzekļu tiesības uz vārda brīvību, tie nevarētu pildīt savu tā saukto “sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiskā un tiesiskā valstī.
  • Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka sankcijas nedrīkstētu būt tādas, lai masu informācijas līdzekļus atturētu no iesaistes sabiedrības debatēs par jautājumiem, kuri izraisa pamatotas bažas sabiedrībā.
  • Senāts atzinis, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības pielietot arī iespējamu pārspīlēšanas vai pat provokācijas pakāpi, izteikt nedaudz pārmērīgus apgalvojumus un izmantot dzēlīgas, sarkastiskas izteiksmes.
  • Ne vienmēr tiesnesim būs iespēja publiskā diskusijā izskaidrot visus viņa pieņemto nolēmumu aspektus. Līdz ar to Senāta ieskatā nav pamatoti sagaidīt, ka tiesnesis piedalīsies raidījumā vai citā publiskā pasākumā, kur viņam pieprasīs izskaidrot pieņemtos nolēmumus vai rīcību.

Latvijas Republikas Satversmes 100. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, taču šīs tiesības var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (Satversmes 116. pants).

Personu reputāciju jeb godu un cieņu, kas ir daļa no privātās dzīves neaizskaramības, aizsargā Satversmes 96. pants. Goda un cieņas aizsardzības tiesiskais regulējums, kas var būt par pamatu vārda brīvības ierobežošanai, ietverts Civillikuma 2352.1 pantā, kura pirmā daļa paredz, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.

Uzzini vairāk >>

Masu informācijas līdzekļiem jāievēro likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta piektajā daļā noteiktais aizliegums publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu. Saskaņā ar šī likuma 21. panta pirmo daļu goda un cieņas aizskaršanas gadījumos fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības prasīt atvainošanos, savukārt atbilstoši 28. pantam masu informācijas līdzeklim ir jāatlīdzina kaitējums, arī morālais kaitējums, kuru masu informācijas līdzeklis nodarījis, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot neslavu un aizskarot personas godu un cieņu.

Lietas būtība

Žurnālā tika publicēta vairāku rakstu sērija, kas tika veltīta maksātnespējas jomas problemātikai. Publikācijās tika aplūkota problēma, kas saistīta ar uzņēmumu juridiskās adreses maiņu, lai, iespējams, nokļūtu kādā konkrētā tiesā. Rakstu autors, pētot maksātnespējas lietas, secinājis, ka uzņēmumi maina juridiskās adreses pirms maksātnespējas procesa vai tiesiskas aizsardzības procesa uzsākšanas, kā arī rakstos pieminējis konkrētu tiesnešu vārdus, kuru lietvedībā esošās lietas tika pētītas.

Persona, kura strādā par tiesnesi un kuras vārds tika pieminēts žurnālā publicētajos rakstos (Prasītāja), vērsās Zemgales rajona tiesā (pirmās instances tiesa), norādot, ka žurnālā publicētie raksti smagi apvaino Prasītāju, jo atspoguļo viņu kā nekompetentu, paviršu vai korumpētu amatpersonu.

Prasītāja atsaucās uz žurnālā publicētajiem rakstiem ar tādiem nosaukumiem kā “Tiesneši pret likumu”, “Shēmotāju glābeņģeļi” un “Nav vārdu”, kuros izteiktas tādas frāzes kā “aizdomīgo lietu rekordisti – tiesneši, pie kuriem visbiežāk nonāca “ceļojošo firmu” maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesa lietas” u. c.

Prasītāja lūdza pirmās instances tiesu atzīt, ka rakstos ietvertas Prasītājas godu un cieņu aizskarošas ziņas, uzlikt par pienākumu rakstu autoram un preses izdevējam publiski atvainoties Prasītājai par goda un cieņas aizskārumu, atvainošanos publicējot žurnālā, kā arī nodrošināt, ka rakstu elektroniskās versijas pieejamas tikai kopā ar rakstu par atvainošanos, un papildus piedzīt no preses izdevēja kompensāciju par labu Prasītājai kā atlīdzību par viņas goda un cieņas aizskārumu pēc tiesas ieskata, bet ne mazāku par 5 000 eiro, un atzīt Prasītājas tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt 6% gadā no piedzenamajām summām.

Tiesnesim nav tiesību izvēlēties būt vai nebūt pieminētam rakstā

Pirmās instances tiesa ar spriedumu1 prasību noraidīja, norādot, ka par maksātnespējas procesa problēmām bija paaugstināta sabiedrības interese, turklāt Prasītāja tiesā ir atzinusi, ka rakstos aplūkotā “ceļojošo” uzņēmumu problēma pastāv, līdz ar to šādām publikācijām ir leģitīms mērķis, un tas dod pamatu pētīt šo apstākļu cēloņus un veido faktisko bāzi Prasītājas pieminēšanai šajos rakstos.

Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka Prasītājai nav tiesību izvēlēties būt vai nebūt pieminētai rakstos, jo rakstu saturā ir norādīts uz faktiem, kādēļ viņa ir pieminēta, tāpēc tiesai nav pamata ierobežot raksta autora tiesības uz vārda brīvību.

Tiesa arī vērsa uzmanību, ka vienā no rakstiem minētā frāze “kompetence, paviršība vai varbūt korupcija?” jau no formas un gramatikas aspekta norāda, ka tiek uzdots retorisks jautājums, uz kuru lasītājam jāatbild, izlasot rakstu kopumā.

Lasītāji paši izdara secinājumus

Par pirmās instances tiesas spriedumu Prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību Zemgales apgabaltiesā (apelācijas instances tiesa), tomēr arī apelācijas sūdzība tika noraidīta2, tiesai atzīstot, ka pirmās instances tiesas spriedums ir pareizs.

Apelācijas instances tiesa uzsvēra, ka rakstos Prasītāja nav nodēvēta par likumpārkāpēju, kā arī kopējais publikāciju konteksts nedot pamatu tā uzskatīt, akcentējot arī to, ka viedoklis attiecībā uz Prasītāju nav pausts rupjā vai aizskarošā veidā.

Tiesas ieskatā neitrālam lasītājam, izlasot visus rakstus kopumā, nebūtu pamats attiecināt strīdus izteicienus uz Prasītāju, bet no rakstu satura lasītājs var vien izdarīt secinājumus, ka tiesneses tiesvedībā nonākušas maksātnespējas lietas, kurās pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas uzņēmumi mainījuši juridisko adresi. Līdz ar to tālākie lasītāju secinājumi ir atkarīgi no viņu zināšanām un izpratnes par šiem procesiem kopumā, par ko rakstu autors nenes atbildību.

Apelācijas instances tiesa pauda, ka Prasītājai, kura pārstāv vienu no valsts varas atzariem, tas ir, tiesu varu, pieņemamās kritikas robežas pret tiesnesi ir plašākas nekā vidusmēra iedzīvotājiem. Vienlaikus tiesnešiem ir jābauda sabiedrības uzticība, un tiesneši ir jāaizsargā pret destruktīviem uzbrukumiem.

Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka konkrētajā situācijā Prasītājai nebija liegtas tiesības atbildēt uz, viņasprāt, nepamatotiem izteikumiem, jo viņa bija aicināta piedalīties arī raidījumā televīzijā par maksātnespējas procesa problemātiku, uz kuru neieradās. Tādējādi apelācijas instances tiesa secināja, ka Prasītājai bija dota iespēja izskaidrot, vai tiesnesis var vai nevar ietekmēt uzņēmumu juridisko adrešu maiņu vai, pieņemot šādas lietas tiesvedībā, tiesnesis ir vai nav pārkāpis likumu.

Par vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības līdzsvarošanu

Prasītāja pārsūdzēja arī apelācijas instances tiesas spriedumu, iesniedzot kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā, kurā uzsvēra, ka nepastāvēja nekādi pamatoti notikumi, kā arī nebija nekādas Prasītājas darbības, kas dotu pamatu viņu iekļaut rakstu sērijā, kuras galvenais mērķis bija kritizēt tiesnešus par viņu pieļautajām kļūdām un izteikt aizdomas par viņu iespējamo nekompetenci, paviršību vai korupciju.

Tikai daudzu maksātnespējas procesa lietu izskatīšana neattaisno prasītājai nodarīto – sabiedrības vērtējuma par Prasītāju pasliktināšanos.

Augstākās tiesas Senāts3, izskatot Prasītājas kasācijas sūdzību, konstatēja, ka izskatāmās lietas tiesību jautājums saistīts ar divu pamattiesību – vārda brīvības un privātās dzīves neaizskaramības – līdzsvarošanu.

Senāts uzsvēris, ka preses brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības būtiskiem pamatiem un pamatnosacījumiem ikvienas personas attīstībai un izaugsmei. Ja pietiekami neaizsargātu masu informācijas līdzekļu tiesības uz vārda brīvību, tie nevarētu pildīt savu tā saukto “sabiedrības sargsuņa” pienākumu demokrātiskā un tiesiskā valstī. Tāpēc vārda brīvības ierobežojumiem ir jābūt izņēmuma rakstura, un jebkuru ierobežojumu nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato.4

Senāts vērsis uzmanību tam, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka, vērtējot vārda brīvības ierobežojuma samērīgumu, jāņem vērā arī piemērotās sankcijas raksturs un bardzība. Sankcijas nedrīkstētu būt tādas, kas masu informācijas līdzekļus atturētu no iesaistes sabiedrības debatēs par jautājumiem, kuri izraisa pamatotas bažas sabiedrībā.5 Turklāt tieslietu sistēmas darbība neapšaubāmi ir jautājums, kas ir sabiedrības interešu lokā, jo šī sistēma kalpo sabiedrības kopuma interesēm un pieprasa izglītotas sabiedrības iesaisti. Caur presi politiķi un sabiedriskā doma var pārliecināties, ka tiesneši veic savus pienākumus atbilstoši mērķim, kas ir viņiem uzticētā uzdevuma pamatā.6

Personas negatīvajam vērtējumam jābūt ar zināmu pamatu

Dažādām amatpersonām ir atzītas atšķirīgas pieļaujamās kritikas robežas, bet, lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, jāpastāv zināmam pamatam, piemēram, kādiem notikumiem, vai arī cietušais pats veicis kādas darbības, kas radījušas pamatu konkrētam viņa personības vai darbības vērtējumam.7

Senāts atzinis, ka masu informācijas līdzekļiem ir tiesības pielietot arī iespējamu pārspīlēšanas vai pat provokācijas pakāpi vai, citiem vārdiem sakot, izteikt nedaudz pārmērīgus apgalvojumus8 un izmantot dzēlīgas un sarkastiskas izteiksmes.9 Tomēr zināma naidīguma pakāpe un noteiktu izteikumu iespējamā nopietnība nenovērš augsto vārda brīvības aizsardzības līmeni, ja raksts attiecas uz sabiedrības interešu jautājumu. Turklāt nevar vērtēt tikai konkrētās frāzes, uz kurām norāda Prasītāja, bet raksts ir jāvērtē kopumā, kā arī jāvērtē situācija, kādā raksts tapa.10

Senāts konstatēja, ka Prasītāja nav apstrīdējusi, ka rakstu sērijā atspoguļotā informācija būtu kļūdaina vai rakstos būtu norādītas nepatiesas ziņas (piemēram, par izskatīto lietu skaitu). Tāpēc, lemjot, vai konkrētā publikācija ir Prasītājas godu un cieņu aizskaroša, tiesai ir jāapsver, kā to uztvertu neitrāla persona, neitrāls lasītājs, vidusmēra lasītājs vai vidusmēra mūsdienu lasītājs, – vai šāds lasītājs publikācijā minētos izteikumus uztvertu tā, kā norādīts prasības pieteikumā, vai citādi.

No tiesneša vienmēr nevar gaidīt publiskus paskaidrojumus

Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesa pamatoti norādījusi uz tiesnešu pieļaujamās kritikas robežām un to, ka tiesneši ir jāaizsargā pret destruktīviem uzbrukumiem. Tomēr Senāts nepiekrita secinājumam, ka konkrētajā situācijā aizsardzību pret destruktīviem uzbrukumiem Prasītājai nodrošināja iespēja piedalīties televīzijas raidījumā.

Senāts skaidrojis, ka tiesneša tiesības publiski apspriest izskatīto lietu apstākļus ir ierobežotas.

Ne vienmēr tiesnesim būs iespēja publiskā diskusijā izskaidrot visus viņa pieņemto nolēmumu aspektus. Līdz ar to Senāta ieskatā nav pamatoti sagaidīt, ka tiesnesis piedalīsies televīzijas raidījumā vai citā publiskā pasākumā, kur viņam pieprasīs izskaidrot pieņemtos nolēmumus vai rīcību. Tāpēc pat neatkarīgi no tā, vai Prasītāja bija vai nebija aicināta piedalīties televīzijas raidījumā, kurā viņai tiktu dota iespēja izskaidrot pieņemtos nolēmumus, ir jāņem vērā judikatūrā atzītā, no tiesnešu darba specifikas izrietošā prasība, ka tiesnešiem ir jāievēro diskrētums un viņiem var būt liegta iespēja atbildēt.

Tiesnešiem ir jāievēro diskrētums, un viņiem var būt liegta iespēja atbildēt.

Turklāt ir būtiski nošķirt situāciju, kad personai, par kuru žurnālisti gatavo, iespējams, aizskarošu publikāciju vai raidījumu, tiek dota iespēja izskaidrot savu rīcību vai izteikt viedokli, lai to varētu atspoguļot konkrētajā publikācijā vai raidījumā, no situācijas, kad personai iespēja izskaidrot savu rīcību vai viedokli tiek dota jau pēc publikācijas vai raidījuma publiskošanas, turklāt šo iespēju dod cits masu informācijas līdzeklis, nekā tas bija izskatāmajā lietā.

Pirmajā gadījumā žurnālists vēl pirms publikācijas vai raidījuma publiskošanas var pārbaudīt publiskojamo informāciju, un personas izteikumi var tikt atspoguļoti līdzās negatīvajai informācijai par personu, turpretim otrajā gadījumā personas paskaidrojumi nedod iespēju novērst neprecizitātes, un aizskarošās publikācijas lasītāji vai raidījuma skatītāji var nemaz neuzzināt, ka persona vēlāk ir izskaidrojusi savu rīcību vai izteikusi viedokli.

Konkrētajā gadījumā Senāts atzina, ka nav pārkāptas pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz Prasītāju, jo ne raksti kopumā, ne atsevišķas to daļas nesatur konkrēti Prasītājas godu un cieņu aizskarošas ziņas un nesniedz pārmērīgi aizskarošu viedokli par Prasītāju, tādēļ Prasītājas kasācijas sūdzība tika noraidīta.

1 Zemgales rajona tiesas 25.03.2019. spriedums lietā Nr. C73521818.

2 Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 04.02.2020. spriedums lietā Nr. C73521818.

3 Senāta 2022. gada 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC-13/2022.

4 Sk. Senāta 2019. gada 10. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC-40/2019.

5 Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 9. decembra spriedumu lietā “Wojczuk v. Poland”.

6 Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 8. novembra spriedumu lietā “Narodni List d.d.v. Croatia”.

7 Sk. Senāta 2015. gada 24. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-204/2015.

8 Sk. Senāta 2019. gada 10. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC-40/2019.

9 Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielā palāta) 2015. gada 23. aprīļa spriedumu lietā “Morice v. France”.

10 Sk. Senāta 2009. gada 25. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-276/2009.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU