Kāda ir lietas būtība?
Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Administratīvās rajona tiesas tiesvedībā bija administratīvā lieta, kuras ietvaros Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi lūdz atlīdzināt tai materiālos zaudējumus un likumiskos procentus par veikto virsstundu darbu laikā, kad tai nebija iespējams piešķirt pārtraukumu.
Administratīvā rajona tiesa vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā, jo uzskatīja, ka šajā administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam tādēļ, ka tā nepamatoti nosaka atšķirīgu (mazāku) atlīdzību par virsstundu darbu.
Saskaņā ar apstrīdēto normu Ieslodzījuma vietu pārvalde amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi par pārtraukuma laikā veikto virsstundu darbu bija noteikusi samaksu atbilstoši stundas algas likmei bez papildu piemaksām. Savukārt saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktu jebkurā citā laikā veikts virsstundu darbs šādai amatpersonai būtu atlīdzināms ar dubultu darba samaksu, proti, darba samaksu atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei un piemaksu 100 procentu apmērā no tās.
Ko lietā vērtēja Satversmes tiesa?
Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.
Satversmes tiesai diezgan bieži nākas izskatīt lietas par atbilstību Satversmes 91. pantam. ST ir izstrādājusi un jau ilgstoši, skatot lietas par atbilstību Satversmes 91. pantam, izmanto noteiktu metodoloģiju. Metodoloģija tika izmantota arī šajā lietā. Proti, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, tā noskaidroja:
- vai un kuras personas vai personu grupas konkrētajā gadījumā atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;
- vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām vai personu grupām;
- vai šī atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;
- vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips.
Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?
Kā zināms, Latvija ir ES dalībvalsts. Turklāt Latvija ir uzņēmusies arī daudzas starptautiskās saistības. Līdz ar to šajā lietā, tāpat kā daudzās citās, ST aplūkoja ne tikai nacionālo regulējumu, bet arī ES regulējumu, EST atziņas un citus tiesību avotus.
Satversmes tiesa uzsvēra, ka Latvija ir apņēmusies ievērot Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, no kuras izriet likumdevēja pienākums nodrošināt tādu atlīdzību par virsstundu darbu, kas ir lielāka par attiecīgajam nodarbinātajam noteikto darba samaksu. Vienlaikus, likumdevējam nosakot paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu, ir jāievēro vienlīdzības princips.
Šajā lietā ST bija vairāki secinājumi:
- Satversmes tiesa secināja, ka dienesta pienākumu raksturs un no tā izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar amatu saistītie ierobežojumi nošķir amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm no citām amatpersonām un darbiniekiem publiskajā un privātajā sektorā.
- Atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par viņu veikto virsstundu darbu saņemtu vienādu atlīdzību.
- Satversmes tiesa norādīja, ka no vienlīdzības principa izriet prasība, ka vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām personām, kas atrodas vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmās situācijās, jābūt pakļautai vienādai attieksmei.
Atbilstoši Satversmes tiesas metodoloģijai šajā lietā tika vērtēts, vai amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar amatpersonām, kas veic virsstundu darbu citā laikā.
Analizējot amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm darba laika organizācijas tiesisko regulējumu, Satversmes tiesa secināja, ka “darba laiks” un “atpūtas laiks” ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un starpkategorijas starp šiem jēdzieniem nav iespējamas. No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka noteicošais faktors darba laika klasificēšanai ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā nekavējoties veiktu savus profesionālos pienākumus. Tā kā nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku.
Eiropas Savienības Tiesa vairākkārt atzinusi, ka “aktīvais dežūrlaiks”, kad nodarbinātais uzturas darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības tiesību izpratnē. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka “aktīvā dežūra” nepiešķirta pārtraukuma laikā ir uzskatāma par virsstundu darbu.
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas pazīmes, kas vieno divas personu grupas:
- amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā,
- un amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā laikā.
Proti, abās grupās ietilpst amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas atrodas no tiesiskā viedokļa vienādās faktiskajās situācijās – (1) nodrošina būtiskas valsts funkcijas; (2) ir pakļautas līdzīgiem darba laika organizācijas noteikumiem; (3) tiek nodarbinātas virs tām noteiktā normālā dienesta pienākumu izpildes laika.
Līdz ar to šīs divas personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, taču apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta.
Vērtējot to, vai šai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, Satversmes tiesa norādīja, ka no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Pārvaldes funkciju izpildi, līdz tiks izvērtēta iespēja pilnveidot dienesta pienākumu izpildes organizāciju un piesaistīt papildu cilvēkresursus.
Taču, amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm nosakot tādu samaksu par pārtraukuma laikā veiktu virsstundu darbu, kas ir vienāda ar tām noteikto stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, ar apstrīdēto normu tiek nodrošināts vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījums.
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu. Nepieciešamība ietaupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos no līdzekļu piešķiršanas mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Tomēr tiesa atzina, ka valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
Tā kā konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis tam, kādēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par citā laikā veiktu virsstundu darbu, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
Ko nosprieda Satversmes tiesa?
Satversmes tiesa nosprieda atzīt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 1. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
Papildus, ņemot vērā, ka administratīvo tiesu lietvedībā ir vairākas administratīvās lietas, kuru izspriešanai var būt nepieciešams piemērot apstrīdēto normu, Satversmes tiesa atzina to par spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma brīža attiecībā uz visām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav noslēdzies, kā arī tām personām, kuras savu tiesību aizsardzības nolūkā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā un attiecībā uz kurām administratīvais process jau ir noslēdzies.
