NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. novembrī, 2022
Lasīšanai: 23 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts pārvalde
2
14
2
14

Valsts prezidenti gadsimta gaitā

LV portāla infografika.

Pirms simts gadiem, 1922. gada 14. novembrī, Latvijas Republikas 1. Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti, liekot pamatu Valsts prezidenta institūcijai Latvijā. Kopš tā laika valsts galvas posteni ieņēmuši un tās pienākumus pildījuši 10 cilvēki – katrs ar savu pienesumu un arī trūkumiem.

Saskaņā ar Satversmi Valsts prezidentu Latvijas Republikā ievēlē Saeima ar ne mazāk kā 51 balss vairākumu. Sākotnēji, pieņemot valsts konstitūciju 1922. gadā, prezidenta pilnvaru termiņš bija noteikts uz trim gadiem, taču 1997. gadā stājās spēkā grozījumi, to pagarinot līdz četriem gadiem. Savukārt 2019. gadā iepriekš noteiktais aizklātais balsojums Saeimā tika nomainīts uz atklātu.

Satversme nosaka, ka Valsts prezidents, uzņemoties amata pienākumus, dod svinīgu solījumu: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”

No valsts dibināšanas līdz okupācijai

Jautājums par valsts prezidentu, tā ievēlēšanas kārtību un pilnvarām jau Satversmes izstrādē kļuva par vienu no strīdīgākajiem. Labējie politiskie spēki iestājās par tautas uz pieciem gadiem vēlētu prezidentu ar pietiekami plašām pilnvarām, savukārt kreisi noskaņotie aizstāvēja ideju par Saeimas priekšsēdētāju, kas pildītu arī valsts galvas funkcijas. Galu galā tika panākts kompromiss – Saeimas uz trim gadiem vēlēts Valsts prezidents –, paredzot tam pamatā ceremoniālas un valsts reprezentācijas pilnvaras, reālo politisko varu nododot Saeimas vairākuma un tās izveidotā Ministru kabineta rokās.

Jānis Čakste kā vienīgais kandidāts pārliecinoši tika ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu 1922. gada 14. novembrī, 92 Saeimas deputātiem balsojot “par” un sešiem atturoties.

1925. gada 6. novembrī prezidenta amatā Čakste tika ievēlēts atkārtoti. Šajās vēlēšanās piedalījās jau trīs kandidāti: Rainis, Kārlis Ulmanis un Jānis Čakste. Pirmajā balsošanas kārtā Rainis saņēma 33 sociāldemokrātu balsis, Ulmanis – 32 Zemnieku savienības, labējā spārna un minoritāšu balsis, bet Čakste – 29 Demokrātiskā centra balsis, taču neviens neieguva Satversmē noteikto vismaz 51 balsi. Otrajā kārtā sociāldemokrāti Raiņa kandidatūru vairs neizvirzīja, Ulmanis saņēma 31 balsi, savukārt Čaksti ar 60 balsīm “par” un trim atturoties ievēlēja prezidenta amatā.

Čakste, iemantojis milzīgu cieņu arī Latvijas priekšparlamenta – Tautas padomes – un Satversmes sapulces vadītāja amatā, vēsturē iegājis ne tikai kā pirmais Latvijas prezidents, bet arī kā pārliecināts demokrāts, cienīts valstsvīrs, kurš spējis stāvēt pāri partiju nesaskaņām un apliecināt prezidenta amata nozīmīgumu Latvijas politiskajā sistēmā.

Būdams jurists un starptautisko tiesību speciālists, daudz darījis tiesiskuma nostiprināšanas un Latvijas starptautiskās atzīšanas labā, lielu uzmanību pievērsa ārlietām. Čakstes kapavieta Meža kapos okupāciju periodā un arī patlaban daudziem ir kā Latvijas valstiskuma simbols.

Gustavs Zemgals par Valsts prezidentu kļuva pēc Jāņa Čakstes nāves 1927. gadā. Zemgals, kurš par stāšanos augstajā amatā izšķīrās tikai pēc vairāku dienu pārdomām, tika ievēlēts kā kompromisa figūra pēc tam, kad neviens no dominējošo politisko spēku kandidātiem deviņās vēlēšanu kārtās nebija ieguvis nepieciešamo balsu skaitu. Saeima Demokrātisko centru pārstāvošo advokātu Zemgalu par Valsts prezidentu ar 73 balsīm “par” ievēlēja 1927. gada 8. aprīlī. 

Politikā, ievērojot demokrātijas principus, Zemgals turpināja priekšgājēja iesākto un, nepārstāvēdams lielākos politiskos spēkus, spēja līdzsvarot dažādu politisko un sabiedrisko grupu intereses. Par vienu no svarīgākajiem prezidenta pienākumiem uzskatīja sabiedrības iekļaušanu demokrātiskā pārvaldē, tādējādi sekmēja principu “Latvija – tautas valsts”.

Būdams pēc dabas kautrīgs, uz kompromisiem orientēts cilvēks, Zemgals vērtējams kā ne sevišķi aktīvs politiķis. Viņš vairījās publiskuma, maz iesaistījās likumdošanas darbā – nebija ierosinājis nevienu likumprojektu, savā vadībā nenoturēja nevienu Ministru kabineta sēdi un tikai vienu reizi bija nosūtījis kādu likumprojektu Saeimai atpakaļ otrreizējai caurskatīšanai, turklāt nevis satura, bet juridiska iemesla dēļ.

Zemgala prezidentūras laikā 1929. gadā notika Latvijai nozīmīgā valsts vizīte Zviedrijā un Zviedrijas karaļa atbildes vizīte Latvijā.

Zemgals vēsturē iegājis ar to, ka 1918. gada 18. novembrī kā Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs vadīja Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi.

Alberts Kviesis prezidenta amatā tika ievēlēts 1930. gada 9. aprīlī tikai vienpadsmitajā balsošanas kārtā, iegūstot 55 balsis. Jurists Kviesis pārstāvēja Zemnieku savienību un turpināja īstenot savu priekšgājēju demokrātiski ievirzīto politiku, taču, līdzīgi Gustavam Zemgalam, maz iesaistījās likumdošanas darbā.

Prezidentūras laikā Kviesis neiesniedza Saeimai nevienu paša izstrādātu likumprojektu un nevienu likumprojektu nenosūtīja otrreizējai caurlūkošanai. 1933. gada 4. aprīlī, jau pirmajā balsošanas kārtā iegūstot 52 balsis, tika ievēlēts uz otro termiņu.

Kviesis vēsturē iegājis ar to, ka pretēji prezidenta zvērestā dotajam solījumam “turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus” faktiski nepretojās Kārļa Ulmaņa sarīkotajam apvērsumam un turpināja formāli pildīt prezidenta lomu līdz pat savu pilnvaru beigām 1936. gadā.

Asu kritiku Kviesis izpelnījies par darbību tā dēvētajā pašpārvaldē nacistu okupācijas laikā, kas jebkuras valsts eksprezidentam būtu apkaunojoša un nepieļaujama rīcība.

Kārlis Ulmanis, būdams ministru prezidents, 1934. gada 15. maijā organizēja valsts apvērsumu un, beidzoties Alberta Kvieša prezidentūras termiņam, 1936. gada 11. aprīlī pārņēma arī valsts galvas lomu, kļūstot par Valsts prezidenta amata izpildītāju.

Viņš apturēja Satversmi, atlaida parlamentu un aizliedza partiju darbību, iedibināja kontroli pār valsts un sabiedrisko institūciju darbību. Ulmanis kļuva par varas un likumdošanas absolūtu. Viņa diktatūru iezīmē lozungi: Vadonība, Vienība, Latviskums. Līdz ar pasaules ekonomiskās krīzes beigām tā dēvētos Ulmaņlaikus Latvijā raksturo tautsaimniecības izaugsme. Lai gan Ulmaņa politika sekmēja nacionālo pacēlumu, vienlaikus tā sabiedrībai noņēma pašiniciatīvas iespējas, kas vēlāk izrādījās liktenīgi. Pievērsdamies valsts iekšējās dzīves norisēm, lauksaimniecības specialitātē izglītotais Ulmanis mazāk vērības veltīja ārpolitikai.

Vēsturē Kārlis Ulmanis iegājis kā ievērojamākais starpkaru Latvijas politiķis un prezidents, kura veikums vērtēts ļoti pretrunīgi. Ulmanim ir izcili nopelni Latvijas valstiskuma izveidošanā un nosargāšanā pēc Pirmā pasaules kara, tomēr viņa vēlākā politiskā darbība izpelnījusies kritiku gan saistībā ar apvērsuma veikšanu un antidemokrātisku valsts vadīšanu turpmākos sešus varas gadus, gan pasivitāti valstij liktenīgajā 1940. gada vasarā.

Kaut arī par saprotamu tiek uzskatīta Ulmaņa valdības izvairīšanās no militārās konfrontācijas ar padomju iebrucēja pārspēku, kā neattaisnojama tiek uzlūkota tās turpmākā rīcība, neizrādot pat simbolisku pretošanos un diplomātisku protestu. Paliekot “savā vietā”, Ulmanis Latvijas sabiedrībai deva signālu nepretoties un atviegloja iebrucējiem pamatot savas darbības leģitimitāti okupētajā Latvijā. Tomēr daudziem Kārlis Ulmanis joprojām ir Latvijas valstiskuma simbols.

Okupāciju gadi. Kalniņš, Rancāns un Gorbunovs

1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju un sāka tās aneksiju PSRS sastāvā. Latvijas Republikas valstiskā neatkarība de facto beidza pastāvēt. 1941. gadā, sākoties PSRS–Vācijas karam, padomju okupācijas vara no Latvijas tika padzīta, vietā stājoties vācu okupācijas režīmam.

1943. gada 13. augustā vairāki IV Saeimas partiju politiķi izveidoja nacionālās pretošanās organizāciju – Latvijas Centrālo padomi (LCP) –, kura 1944. gada 8. septembrī pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu. Organizācijas mērķis bija Latvijas neatkarības atjaunošana uz valstiskuma nepārtrauktības un Satversmes pamata. LCP darbojās trīs augstākās IV Saeimas amatpersonas, Prezidija locekļi, – parlamenta priekšsēdis Pauls Kalniņš, kā arī viņa biedri Kārlis Pauļuks un katoļu bīskaps Jāzeps Rancāns, visu četru pirmskara Saeimu deputāts.

Satversmes 49. pants noteic: “[..], ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai [..].” Tādējādi LCP uzskatīja, ka likumīgi ievēlētās IV Saeimas pilnvaras ir spēkā līdz jaunievēlētās Saeimas sasaukšanai. 1945. gadā mūžībā devās gan P. Kalniņš, gan K. Pauļuks, un J. Rancāns atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 23. pantam kļuva par augstāko Saeimas amatpersonu – Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1947. gada 26. aprīlī Eslingenē Latvijas Centrālajā padomē iekļauto partiju līderi parakstīja aktu par Valsts prezidenta pienākumu izpildītāju, kurā konstatēja, ka “saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēdētāja otro biedru, bīskapu Jāzepu Rancānu”.

Savukārt 19. un 20. augustā Bāddicenbahā sanākusī Latviešu parlamentāriešu konference, kurā piedalījās aptuveni 20 bijušie Latvijas Satversmes sapulces un četri Saeimu deputāti, apstiprināja J. Rancāna pilnvaras minētajos amatos, kas viņu ļauj uzskatīt par faktiski neatkarību zaudējušās, taču de iure joprojām pastāvošās Latvijas Republikas galvu trimdā, secina konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps.

1948. gadā J. Rancāna pilnvaras atzina arī trimdā mītošie Latvijas Republikas augstākā tiesu orgāna – Latvijas Senāta – senatori. Diemžēl latviešu trimdas sabiedrība, daļai neatzīstot IV Saeimas deputātu pozīcijas un J. Rancānu kā Valsts prezidenta vietas izpildītāju, nespēja vienoties par trimdas valdības izveidošanu. Kaut arī tika piedzīvota neveiksme, J. Rancāns uzskatāms par simbolisku Latvijas un Saeimas nepārtrauktības apliecinājumu.

P. Kalniņa un J. Rancāna vārdi mazāk saistāmi ar Valsts prezidenta ceremoniālo un reprezentatīvo funkciju pildīšanu, drīzāk – ar trimdas latviešu nenogurstošo cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, “Latvijas Republikas Satversmes komentāros” raksta izdevuma zinātniskais vadītājs Ringolds Balodis.1

Pēc neatkarības atjaunošanas

Latvijas pirmo neatkarības periodu ar pašreizējo savieno valstiskuma nepārtrauktības doktrīna. 1991. gada 21. augustā pēc valsts apvērsuma mēģinājuma Maskavā pilnā apjomā stājās spēkā 1922. gada Satversme, ieskaitot regulējumu par Valsts prezidenta institūcijas darbību, kuru varēja atjaunot pēc tam, kad 1993. gada 6. jūnijā darbu sāka 5. Saeima.

Uz 1992. gada 15. septembrī pieņemtā likuma par valsts galvu pamata Latvijas valsti reprezentēja Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, līdz 1993. gada 8. jūlijā Saeima par pirmo atjaunotās Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Gunti Ulmani

Guntis Ulmanis par atjaunotās Latvijas Republikas pirmo prezidentu kā Latvijas Zemnieku savienības kandidāts tika ievēlēts 1993. gada 7. jūlijā. Par Ulmani Saeima ar 53 balsīm nobalsoja trešajā balsošanas kārtā, kad no vēlēšanu cīņas izstājās citi kandidāti – Aivars Jerumanis un Gunārs Meierovics, kuri iepriekš bija guvuši lielāku parlamentāriešu atbalstu nekā Ulmanis, taču nespēja pārvarēt izšķirošo 51 balss slieksni. 1996. gadā Saeima Ulmani uz otro termiņu ievēlēja pirmajā kārtā, kurā par viņu atkal nobalsoja 53 deputāti.

Latvijas sabiedrībā pēc neatkarības atgūšanas valdīja nostalģiskas atmiņas par tā dēvētās pirmās brīvvalsts laiku. Tādēļ ekonomista izglītību ieguvušais un sadzīves pakalpojumu sistēmā iepriekš strādājušais Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis daudziem šķita piemērota un loģiska izvēle atjaunotās valsts pirmās personas amatam.

Ulmaņa prezidentūras laika galvenās aktualitātes, kuras prezidents sekmīgi atrisināja, saistītas ar Krievijas armijas izvešanu, Pilsonības likuma pieņemšanu un politisko krīzi 1998. gadā saistībā ar pilsonības nosacījumu liberalizāciju, kas bija priekšnosacījums Latvijas virzībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Kā viens no Ulmaņa nozīmīgākajiem veikumiem iekšpolitikā tiek uzsvērta līdzdalība kreisi centriskas populistu koalīcijas nepielaišanā pie varas pēc 6. Saeimas vēlēšanām 1995. gadā. Ulmaņa prezidentūras laikā Latvija sekmīgi integrējās starptautiskajās organizācijās, kļuva par Eiropas Padomes locekli un pieteicās uzņemšanai Eiropas Savienībā.

Vaira Vīķe-Freiberga, latviešu izcelsmes psiholoģijas profesore no Kanādas, par Valsts prezidenti ar 53 parlamentāriešu balsīm tika ievēlēta 1999. gada 17. jūnijā, politiskajiem spēkiem sešās balsošanas reizēs nespējot vienoties par partijām piederīgu kandidātu. Atkārtoti V. Vīķe-Freiberga ievēlēta 2003. gadā ar 88 balsīm.

Vīķes-Freibergas prezidentūras panākumi galvenokārt saistīti ar ārpolitisko darbību, sekmējot Latvijas interešu īstenošanos pasaules līderu forumos. Šajā laikā Latvija sasniedza savus galvenos ārpolitiskos mērķus – iestājās ES un NATO. Vīķes-Freibergas prasme prezentēt valsti ārzemēs Latvijai ļāva izvirzīties ne tikai uz Baltijas, bet arī Austrumeiropas valstu fona. Latvijas prezidenti 2006. gadā nominēja kā Baltijas valstu kandidāti ANO ģenerālsekretāra amatam, savukārt 2007. gadā viņa kļuva par ES nākotnes “pārdomu grupas” viceprezidenti.

Vīķes-Freibergas veikums iekšpolitikā, īpaši pirmajā termiņā, vērtējams kā mērenāks. 2007. gadā Vīķe-Freiberga kā Latvijas drošību apdraudošus un neatbilstošus Latvijas saistībām NATO apturēja Aigara Kalvīša valdības virzītos grozījumus valsts drošības likumos. Grozījumi, kurus saistīja ar atsevišķu partiju un aiz tām stāvošo tā dēvēto oligarhu interesēm, paredzēja samazināt parlamenta un Valsts prezidenta lomu lēmumu pieņemšanā valsts drošības jomā, kā arī paplašināt to cilvēku loku, kuri varētu piekļūt drošības iestāžu informācijai. Par apturētajiem grozījumiem notika tautas nobalsošana, taču Saeima, ņemot vērā sabiedrības spiedienu, tos atcēla jau pirms referenduma.   

Starptautiskie panākumi un popularitāte sabiedrībā Vīķei-Freibergai nodrošināja autoritāti arī Latvijas politiskajā vidē un sabiedrībā, apliecinot Valsts prezidenta institūcijas potenciālu un iespējas.    

Valdis Zatlers par Valsts prezidentu ar 58 balsīm tika ievēlēts 2003. gada 31. maijā, politiskajām partijām nespējot vienoties par kandidātu no biedriem. Zatleram vēlēšanās izdevās pārspēt Saeimas opozīcijas izvirzīto kandidātu juristu Aivaru Endziņu. 

Savdabīgās izvirzīšanas dēļ Zatlers, lai gan solījās būt “tautas prezidents”, sākotnēji izpelnījās sabiedrības bažas, ka būs politiski ietekmējams prezidents. Papildu neērtības bijušajam ārstam ortopēdam traumatologam sagādāja atzīšanās, ka ārsta praksē ņēmis naudu “aploksnēs”.

Ar laiku Zatlers sevi apliecināja kā patstāvīgs un atbildīgs valstsvīrs. Viņa nozīmīgākajiem veikumiem pieder politiskās stabilitātes nodrošināšana un atbalsts valdībai kritiskā situācijā, kad valsti satricināja ekonomiskā krīze. Pēc 2009. gada 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, piedraudot ar Saeimas atlaišanu, Zatlers izvirzīja ultimātu parlamentam un valdībai reorganizēt valsts pārvaldi, izstrādāt ekonomikas attīstības plānu un veikt likumdošanas izmaiņas, kas ļautu tautai atlaist Saeimu. Liela daļa no šiem uzdevumiem tika izpildīta.

Valdis Zatlers vēsturē iegājis ar to, ka 2011. gada 28. maijā, dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, uzrunā tautai paziņoja, ka 10. Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par tās atlaišanu, pamatojot lēmumu ar demokrātijas apdraudējumu, kuru rada tā dēvēto oligarhu pārmērīga ietekme uz parlamentu. 2011. gada 23. jūlijā notikušajā referendumā 10. Saeima, kas Zatleru uz otru termiņu vairs nepārvēlēja, tika atlaista.

Andris Bērziņš, kurš 10. Saeimā tika ievēlēts no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) saraksta, savu kandidatūru Valsts prezidenta postenim izvirzīja pats. 2011. gada 2. jūlijā, pārspējot Valdi Zatleru, augstajā amatā ievēlēts otrajā balsojuma reizē ar 53 deputātu balsīm. Kaut arī pie partijām nepiederošais, ekonomista izglītību ieguvušais eksbaņķieris Bērziņš sākotnēji raisīja pretrunīgus viedokļus saistībā ar iespējamu lojalitāti ZZS un tās līderim Aivaram Lembergam, jau tūlīt pēc ievēlēšanas, stājoties veidot Saeimas darba kārtību līdz jauna parlamenta ievēlēšanai, viņam ātri izdevās sevi apliecināt kā patstāvīgu politiķi.

Prezidents savā līdzšinējā darbībā spēja būt neitrāla figūra gan politiskajā vidē, gan ārpus tās, mēģinot sekmēt sabiedrības integrāciju. Viena no redzamākajām aktivitātēm šajā jomā – centieni samierināt abu pušu Otrā pasaules kara veterānus. Bērziņš mēģināja tuvoties tautai ar atteikšanos no prezidenta algas, Jūrmalas rezidences un šim amatam pienākošos pompozo priekšrocību izmantošanas. Andra Bērziņa reitings stabili turas virs 50 procentiem.  

Par prezidenta Bērziņa mīnusu tiek uzskatīts oratora spēju trūkums un nenoteiktība, kas izpaudusies kā viedokļa mainīšana par nostāju saistībā ar tā dēvēto valodu referendumu un ierosinājums par jaunas Satversmes rakstīšanu un valsts pārvaldes radikālu pārkārtošanu, kas palicis bez plašāka skaidrojuma.

Raimondu Vējoni – vienu no redzamākajiem ZZS politiķiem un Latvijas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētāju, aizsardzības ministru – Saeima Valsts prezidenta amatā ievēlēja 2015. gada 3. jūnijā piektajā balsojumā, kurā viņa kandidatūru atbalstīja 55 deputāti.

Stājoties amatā, Vējonis akcentēja, ka viena no viņa galvenajām darbības prioritātēm būs valsts drošība. Tas ietver arī drošību starptautiskajā jomā, uzsverot, ka Latvijai ir jāspēj kopā ar NATO sabiedrotajiem sevi aizsargāt. Vējonis iesniedza izskatīšanai Saeimā vairākus likumprojektus ar mērķi pilnveidot Ministru kabineta un Nacionālo bruņoto spēku darbību valsts apdraudējuma gadījumā. Vējonis iestājās par Latvijas transatlantisko saikņu uzturēšanu.

Tāpat Vējonis apņēmās veicināt visu Latvijā dzīvojošo tautu mierīgu sadzīvošanu, lai nepieļautu sociāla rakstura nemierus. Vējonis iesniedza Saeimā likumprojektu “Par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem”, kas paredzēja izbeigt piešķirt nepilsoņa statusu pēc 2020. gada 1. janvāra dzimušajiem nepilsoņu bērniem un atzīt viņus par Latvijas pilsoņiem, ja vien bērna vecāki nav vienojušies par citas valsts pilsonības piešķiršanu bērnam un ja bērns nav citas valsts pilsonis. Vējonis arī rosināja skolu tīkla sakārtošanu, reorganizējot vai likvidējot vispārējās izglītības iestādi, ņemot vērā izglītības kvalitātes rādītājus.

Vējonis bija pirmais “zaļais” prezidents Eiropā, tādēļ jautājums par vides un klimata pārmaiņām bija viena no viņa dienaskārtības prioritātēm. 

Vējonis sākotnēji iemantoja popularitāti ar “vienkāršā cilvēka” tēlu, pēc stāšanās Valsts prezidenta amatā izvēloties mitināties savā dzīvoklī Ogrē, iesaistoties tautas sporta aktivitātēs u. tml. Tomēr ar laiku, iespējams, tieši minētā tēla dēļ, Vējoņa popularitāte samazinājās. Arī par Vējoņa trūkumu valsts galvas amatā tiek uzskatīts oratora spēju trūkums, kā arī svešvalodu zināšanu nepietiekamība, tai atstājot negatīvu iespaidu par prezidenta ārpolitiskās darbības novērtējumu. 2019. gada 7. maijā Vējonis paziņoja, ka nekandidēs uz otro termiņu Valsts prezidenta amatā.

Egils Levits, pašreizējais Valsts prezidents, ievēlēts amatā jau pirmajā balsojuma kārtā 2019. gada 29. maijā – pirmo reizi parlamenta atklātā balsojumā. Levita kandidatūru atbalstīja 61 deputāts.

Levits ir 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas autors un vairāku svarīgu likumprojektu (tostarp Satversmes tiesas likuma, Administratīvā procesa likuma, Ministru kabineta iekārtas likuma u. c.) līdzautors, kā arī 2014. gadā pieņemtās Satversmes preambulas jeb ievada autors. No 2004. gada līdz 2019. gadam Levits bija Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis.

Valsts prezidenta amatā Levits aktīvi iestājies par latviskuma un latviešu valodas pozīciju stiprināšanu. 2021. gadā Saeima pieņēma Levita iesniegto “Latviešu vēsturisko zemju likumu”. Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas Saeima 2021. gadā pieņēma grozījumus likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un 15. oktobri kā Valsts valodas dienu. Tāpat Levits iestājies par lielāku sabiedrības iesaisti pārvaldes institūciju darbībā un lēmumu pieņemšanā. Jaunajā Pašvaldību likumā pēc Levita iniciatīvas nostiprināta vietējo kopienu demokrātiski ievēlēto iedzīvotāju padomju darbība. 

Valsts pārvaldībā Levits rosinājis attīstīt starpnozaru sadarbību. Tās veicināšanai Valsts prezidents 2021. gadā Saeimā iesniedza likumprojektu par grozījumiem Ministru kabineta iekārtas likumā, paredzot iespēju pēc Ministru prezidenta priekšlikuma iecelt vienu vai vairākus valsts ministrus, kas varētu darboties tādās starpnozaru jomās, kā, piemēram, bērnu un ģimenes politika un digitālā politika.

Nosaucot jomas, kuras uzskata par prioritārām valdības deklarācijas veidošanā, Levits aktīvi iesaistījies valdības veidošanas procesā pēc 14. Saeimas vēlēšanām. Savukārt kritiku par nepietiekamu aktivitāti Valsts prezidents izpelnījies sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā Covid-19 pandēmijas radītās krīzes apstākļos. Ārpolitikā Levits uzturējis pastāvīgu atbalstu Ukrainai cīņā ar agresoru un centieniem tā saukšanai pie atbildības.  

Amats top darot

Kaut arī Valsts prezidenta amats Latvijā tiek uzskatīts vairāk par simbolisku posteni, prezidenti ar savu piemēru apliecinājuši, ka to iespējams piepildīt ar reālpolitisku saturu. “Valsts prezidentu darbības pieredze,” kā Satversmes komentāros vērtē R. Balodis, “tapa, prezidenta amatu pildot. Pateicoties mūsu prezidentu darbam, laika gaitā funkciju (iespēju) robežas tika “noskaidrotas”, bet amata pilnvaras tika piepildītas ar saturu. Katrs no mūsu Valsts prezidentiem, viņu kanceleju vadītājiem un padomniekiem praksē ir saskāries ar līdz tam nepieredzētām situācijām un jautājumiem, kurus risinot ir atstājis paliekošu praksi dažādu funkciju pildīšanā vai valsts galvas lomas izpratnē.”

LV portāla infografika.

1 Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents. IV nodaļa. Ministru kabinets. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2017, 12. lpp.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU