NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
14. novembrī, 2022
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts pārvalde
5
5

Lielais kompromiss. Valsts prezidenta institūcijai – 100

FOTO: Zane Bitere, LETA.

“Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts tautas labumam.” Aprit simts gadu, kopš Latvijā, paredzot šādu solījumu, tika izveidota un varēja sākt darboties Valsts prezidenta institūcija. Taču, lai līdz tai nonāktu, bija nepieciešama sīva iekšpolitiska cīņa, kurai varēja būt arī citāds iznākums.   

īsumā
  • Satversmes sapulces darba kārtībā bija trīs varianti, kam būt par valsts galvu – parlamenta priekšsēdētājam, parlamenta vēlētam valsts prezidentam vai valsts prezidentam, kuru ievēl tauta.
  • Labējie politiķi vēlējās redzēt spēcīgu valsti, kuru pārvalda tautas vēlēts prezidents, turpretī kreisi noskaņotie nevēlējās radīt ar parlamentu konkurējošu konstitucionālu orgānu un aizstāvēja ideju par Saeimas priekšsēdētāju, kas pildītu arī valsts prezidenta funkcijas.
  • Latvijas Satversmes sapulces vairākums atbalstīja kompromisa risinājumu par Saeimas uz trim gadiem vēlētu Valsts prezidentu, paredzot tam pamatā ceremoniālas un valsts reprezentācijas pilnvaras.
  • Jāni Čaksti par Valsts prezidentu ievēlēja 1922. gada 14. novembrī, par viņu kā vienīgo kandidātu balsojot 92 un atturoties sešiem Saeimas deputātiem.
  • 1933. gadā Latviešu zemnieku savienības deputāti, pasludinot parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza Satversmes grozījumu projektu, kas paredzēja pāreju uz prezidentālismu. Grozījumi netika pieņemti, jo 1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu.

1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi –, kas stājās spēkā tā paša gada 7. novembrī. Jau 14. novembrī Latvijas Republikas 1. Saeima par Valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti, liekot pamatu Valsts prezidenta institūcijai Latvijā. Čakste prezidenta zvērestu nodeva 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas ceturtajā gadadienā. 

Trīs iespējas

Prezidenta kā valsts galvas jēdziens darināts no latīņu vārda “praesidens”, kas nozīmē “priekšā sēdošs”. “Pirmo reizi pasaules vēsturē valsts prezidenta amats parādās Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā, par pamatu ņemot Senās Romas diktatorus, kuriem bija ierobežots amatu pilnvaru termiņš un absolūta vienpersoniska vara, kā arī Lielbritānijas monarha pilnvaras,” skaidrots “Latvijas Republikas Satversmes komentāros”1 par Valsts prezidenta institūcijas būtību un izveidi.

Latvijas Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, dienu iepriekš, 17. novembrī, pieņēma politisko platformu, Latvijas konstitūcijas uzmetumu, nosakot jaunās valsts galvenos pamatprincipus, – tā būs demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai. Platformā Valsts prezidenta institūcija netika pieminēta. Jautājums par to bija jāizlemj 1920. gada aprīlī ievēlētajai Satversmes sapulcei, kuras uzdevums bija izstrādāt Satversmi, juridiski nostiprinot Latvijas valsts iekārtu un tās tiesisko sistēmu.

Lai izstrādātu Satversmes normas, tika izveidota īpaša komisija 26 locekļu sastāvā, kuru vadīja sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Deputātu darba kārtībā bija trīs varianti, kam būt par valsts galvu – parlamenta priekšsēdētājam, parlamenta vēlētam valsts prezidentam vai valsts prezidentam, kuru ievēl tauta.

Par un pret

Jautājums par valsts prezidentu, tā ievēlēšanas kārtību un pilnvarām Satversmes izstrādē kļuva par vienu no strīdīgākajiem. “Satversmes sapulcē Satversmes projekta normas par valsts galvu tika tapinātas skaudrā politiskā cīņā starp labējiem un kreisajiem spēkiem. Labējie politiķi Zemnieku savienības vadībā vēlējās redzēt spēcīgu valsti, kuru pārvalda tautas vēlēts prezidents, kamēr kreisi noskaņotie deputāti, kurus apvienoja sociāldemokrāti (Satversmes sapulces skaitliski lielākā frakcija), nevēlējās radīt ar parlamentu konkurējošu konstitucionālu orgānu un aizstāvēja ideju par Saeimas priekšsēdētāju, kas pildītu arī valsts galvas funkcijas,” skaidro Satversmes komentāru, kas veltīti Latvijas konstitūcijas III nodaļai “Valsts prezidents”, zinātniskais vadītājs Ringolds Balodis.2

Abām pusēm bija pamatoti argumenti savas pozīcijas aizstāvēšanai. Piemēram, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns diskusijās par valsts prezidenta institūciju norādīja, ka tās izveide sadalītu varu starp dažādiem valsts orgāniem, apgrūtinot likumdevēja un valsts pārvaldes darbību. Deputāts uzsvēra – ir svarīgi, lai tiktu “izskausti tādi orgāni, tāda valsts varas konstrukcija, kurā var rasties dažādas pretišķības un sadursmes un zināmos apstākļos var kļūt nevēlamas un draudošas valsts iekšējā normālā attīstībā”. Viens no populārākajiem sociāldemokrātu argumentiem bija, ka Jānis Čakste Satversmes sapulces vadītāja amatā jau vienlaikus sekmīgi izpildīja gan valsts galvas, gan parlamenta priekšsēdētāja amata pienākumus, tāpēc valsts prezidenta institūcija ir lieka.

Jāpiemin, ka carisma patvaldības ilgā pieredze, Latvijas teritorijai esot Krievijas impērijas sastāvā, radīja pamatu būtiskiem iebildumiem pret Valsts prezidenta kā valsts galvas posteņa izveidošanu Latvijā, baidoties par pārlieku lielas varas nonākšanu vienas personas rokās. Vienlaikus par labu valsts prezidenta institūcijai pastāvēja viedoklis, ka ir nepieciešams pretsvars parlamentam, ja tā vairākums “izlietotu savas tiesības ļaunprātīgi”. Kā norādīja viens no ievērojamākajiem pilsonisko partiju pārstāvjiem Arveds Bergs: “[..] Parlamentam ir vajadzīgs zināms korektīvs, zināma vara, kas viņa nepareizības un nomaldīšanos aptur. [..] Valsts prezidents var novērst parlamenta diktatūru, var zināmā mērā aizstāvēt parlamentu pret izpildu varu, un arī otrādi.” Deputāts paskaidroja: “Valsts prezidents pastāv visās valstīs, izņemot tikai Vācijas partikulārās valstis, kā Bavārijā utt. Turklāt ir izņēmums arī Šveice, kura atrodas citādos apstākļos. Pārējās valstīs ir Valsts prezidents.”

Saeimas vai tautas vēlēts

Asas domstarpības un dažādi viedokļi starp Satversmes sapulces deputātiem pastāvēja arī par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un pilnvarām. Jautājums bija principiāls, ņemot vērā, ka Satversme kopumā Latviju paredzēja kā parlamentāru republiku. Sociāldemokrāts, mazinieks Andrejs Petrevics norādīja: “Ja jūs gribiet parlamentārisma iekārtu dibināt, tad jums nav vajadzīgs no tautas vēlēts prezidents. [..] Ir no svara atsevišķs Valsts prezidents, ja viņam ir ļoti lielas pilnvaras un viņš var tieši, reāli nostāties pretim likumdevējai iestādei, var nostāties pretim kā noteikts spēks un turēt likumdevēju iestādi zināmās robežās, ja izpildu vara ir pilnīgi neatkarīga no parlamenta un ministri atbild tikai prezidenta priekšā.”

Ārpus partijām esošais Oto Nonācs, pamatojot, kāpēc nebūtu atbalstāma ideja par visas tautas vēlētu prezidentu, pauda: “Vispirms var strīdēties par to, vai tas ir visai konsekventi, vai tas ir stingri loģiski, ja suverēnā vara, kura pieder visai tautai, ja šīs suverēnās varas avots izdod uz savu suverenitāti, tā sakot, ģenerālpilnvaras diviem orgāniem uz reizi, t. i., deleģē savas suverēnās tiesības parlamentam, respektīvi, Saeimai un tai pašā laikā deleģē savas suverēnās tiesības vienai atsevišķai personai.” Savukārt A. Bergs uz to atbildēja: “Man ir jāsaka, ka tur nekā sevišķa nav. Tas notiek ik dienas, ka divām personām izdod pilnvaru kopīgi, vai arī katrai atsevišķi ar noteikumu, ka viņām ir kopīgi jārīkojas. Tāpat arī tauta savas pilnvaras var izdot vairākām iestādēm, lai saskaņotu savā darbībā, lai ne viena, ne otra iestāde neaizietu par tālu uz vienu vai otru pusi.” Latviešu zemnieku savienību pārstāvošais Jānis Goldmanis sacīja, ka tautas vēlēts valsts prezidents ir nepieciešams, “lai būtu augstāka kontrole tais gadījumos, kad parlaments novirzītos no tautas domām. Tas tad varētu dot tautai iespēju mest kauliņus par saviem priekšstāvjiem un stāties pie jaunām vēlēšanām”.

Vienlaikus pastāvēja joprojām uzturētais viedoklis, ka tauta nav pietiekami nobriedusi demokrātijā, lai pati vēlētu valsts prezidentu. O. Nonācs norādīja: “Ja mūsu tauta visā savā visumā būtu politiski tā nostiprinājusies, ka viņa nav pieejama nekādai tumšai aģitācijai, nekādai tumšai demagoģijai, tad tiešas prezidenta vēlēšanas no visas tautas būtu aizstāvamas, bet mēs redzam, ka vismaz šimbrīžam demagoģijai un ne visai tīrai aģitācijai tomēr masas ir pieejamas un ne tikai masas, bet arī vidus šķiras. Šī demagoģija ļoti stiprā mērā ir jau tagad manāma; ir redzams, ka mēs visādos aģitācijas paņēmienos progresējam tīri amerikāniskā kārtā.”3

Pietrūka tikai dažu balsu, lai 1922. gada rudenī prezidentu vēlētu nevis Saeimas simts deputātu, bet vairāk nekā miljons vēlētāju. Trešajā lasījumā pilsoniskās partijas iesniedza grozījumus par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības atjaunošanu Satversmes projekta redakcijā. Satversmes sapulce šo priekšlikumu noraidīja ar 67 balsīm “par” un 70 balsīm “pret”, Satversmes komentāros norāda Dr. iur. Jānis Lazdiņš.4

Lielais kompromiss

Satversmes izstrādāšanas komisijas sagatavotais projekts paredzēja tautas tieši vēlētu Valsts prezidentu ar plašām tiesībām ietekmēt parlamenta un valdības darbu. Ar nelielu balsu pārsvaru vairākums Latvijas Satversmes sapulces pārstāvju atbalstīja sociāldemokrātu viedoklim tuvāku kompromisa risinājumu par Saeimas uz trim gadiem vēlētu Valsts prezidentu, paredzot tam pamatā ceremoniālas un valsts reprezentācijas pilnvaras, reālo politisko varu nododot Saeimas vairākuma un tās izveidotā Ministru kabineta rokās. “Sociāldemokrāti un labējās partijas vienojās par kompromisu, un tas bija politiskās nācijas brieduma apliecinājums. Kaut arī Satversmes sapulcē tika panākts samērā daudz būtisku kompromisu, tieši šis ir pelnījis saukties par “lielo konstitucionālo kompromisu”. Kompromiss izpaudās kā labējo atkāpšanās no tautas vēlēta prezidenta, bet kreisi noskaņoto piekāpšanās uz atsevišķu valsts galvas institūtu,” Satversmes komentāros rezumē R. Balodis.5

Latvijas Valsts prezidents nav Saeimas konkurents vai pretspēlētājs, kā tas ir iespējams valstīs, kurās prezidentu ievēlē pilsoņu kopums, norādīts Satversmes komentāros. Tajos skaidrots: “Prezidentam un Saeimai ir atšķirīga demokrātiskās leģitimācijas pakāpe. Saeimas deputāti savu mandātu ir ieguvuši no tautas (tiešais mandāts), kamēr Valsts prezidents – no deputātiem (netiešais mandāts). Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšanas modelis, tāpat kā elektoru modelis, ir vien nelielam skaitam valstu. Izplatītākais valsts prezidenta ievēlēšanas modelis ir tiešās Valsts prezidenta vēlēšanas un brīvu vēlēšanu princips, un citi nosacījumi attiecas kā uz parlamenta, tā prezidenta vēlēšanām.”6

Pirmais pilsonis

Dienu pēc Satversmes sapulces priekšsēdētāja amatā plašu autoritāti iemantojušā J. Čakstes kā vienīgā kandidāta ievēlēšanas par Valsts prezidentu, 1922. gada 15. novembrī, “Valdības Vēstnesis” ziņoja: “Pēc nobalsošanas un balsu saskaitīšanas [Saeimas] priekšsēdētājs pasludina, ka par Jāņa Čakstes kandidatūru nodotas 92 balsis un atturējušās 6. Tātad par Valsts Prezidentu ievēlēts Jānis Čakste. Centrs un publika paziņojumu pavada ar ilgiem, jūsmīgiem aplausiem.” Tālāk laikraksts sniedza īsu jaunievēlētā valsts galvas dzīves aprakstu: “Jānis Čakste, jaunais Valsts Prezidents, dzimis 1859. g. Sesavā, nobeidzis 1882. g. Jelgavas ģimnāziju, pēc kam Maskavā studējis tieslietu zinātnes. Pēc studiju beigšanas Čakste apmetās Jelgavā par advokātu, izdeva un rediģēja nedēļas laikrakstu “Tēvija”, kurš savā laikā bija viens no mūsu visievērojamākiem nedēļas laikrakstiem. Ilgāku laiku Čakste bija arī Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks un tāpat Jelgavā sarīkoto vispārējo ceturto latviešu dziedāšanas svētku komitejas priekšsēdētājs.

1906. g. Čaksti ievēlēja kā Kurzemes priekšstāvi Krievijas pirmajā valsts domē. Pēc pasaules kara izcelšanas un Krievijas sabrukšanai sākoties, Čakste nostājas tās kustības un to organizāciju priekšgalā, kuras centās un cīnījās par patstāvīgas Latvijas radīšanu. Tagad, kur Latvija nu ir patstāvīga un tik tāļu stabilizējusēs, ka varējis sākt darboties viņas kārtējais parlaments, tas piedāvājis viņam lielāko godu un augstāko vietu, kādu mūsu valsts spēj dot, gandrīz vienbalsīgi ieceļot to par pirmo Latvijas pilsoni.”

Ideālu nodevība

Laikā no Satversmes pieņemšanas līdz valsts apvērsumam 1934. gadā vairākkārt notika mēģinājumi panākt grozījumus, kuri paredzēja gan tautas vēlētu Valsts prezidentu, gan viņa pilnvaru un amata termiņa palielināšanu.

1933. gada oktobrī Kārļa Ulmaņa pārstāvētās Latviešu zemnieku savienības deputāti, pasludinot līdzšinējās parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza acīmredzami apzināti provokatīvu antidemokrātisku Satversmes grozījumu projektu, kas paredzēja pāreju no parlamentārisma uz prezidentālismu, nosakot faktiski neierobežotas visas tautas uz pieciem gadiem vēlēta prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu. Paredzamajai likumprojekta noraidīšanai vajadzēja būt par ieganstu apvērsumam.

1934. gada martā Ulmanim izdevās gāzt valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas iespējas pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu, tiesa – bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību. Trešais lasījums bija paredzēts 18. maijā, taču tam nebija lemts īstenoties, jo Ulmanis ar domubiedriem un tiem lojālo spēka struktūru atbalstu naktī no 15. uz 16. maiju sarīkoja valsts apvērsumu, kuram toreizējais Valsts prezidents Alberts Kviesis, zvērējis “turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus”, nepretojās.

Pēc apvērsuma valstī pastāvēja antikonstitucionāls režīms – tika apturēta Satversmes darbība, atlaista Saeima, aizliegta politisko partiju darbība, nenotika vēlēšanas. K. Ulmanis solīja Satversmes reformu, kuru nekad neīstenoja. Demokrātiju Latvijā, kā uzskata vairums mūsdienu vēsturnieku, izbeidza “nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti vai bezizejas situācija, bet gan tās ievērojamākā politiķa nodevība pret 18. novembra ideāliem un vairāku citu politiķu gatavība viņam sekot vai vēl citu nespēja – gļēvuma, nezināšanas vai muļķības dēļ – viņu apturēt”.7

1 Autoru kolektīvs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents. IV nodaļa. Ministru kabinets. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2017 (turpmāk – Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents).

2 Turpat, 12. lpp.

3 Satversmes sapulces dalībnieku paustais citēts no: Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006. Pieejams: http://flriga.lu.lv/tzpi/materiali/Satversmes_sapulces_stenogrammas.pdf.

4 Satversmes komentāri. III nodaļa. Valsts prezidents. 45. lpp.

5 Turpat, 14. lpp.

6 Turpat, 64. lpp.

7 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: apgāds “Jumava”, papildināts izdevums, 2005, 145. lpp.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU