NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
13. novembrī, 2014
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
42
42

Latvijas valsts ģerbonis: vēsture un nozīme

Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Valsts ģerbonis līdzās sarkanbaltsarkanajam karogam un himnai „Dievs, svētī Latviju!” ir mūsu valsts simbols, kas veidots, lai apliecinātu Latvijas valstiskumu, brīvību un vērtības. Ģerbonis ir valsts vizuālās izpausmes neatņemama daļa un katram tā elementam ir nozīme, kas vēsta par mūsu piederību noteiktai vietai un mūsu identitāti, kuru veidojusi gadsimtiem ilga vēsture un sarežģīts vēsturiskais mantojums.

Pirmais Latvijas simbols – uzlecoša saule

Latvijas valsts vizuālās simbolikas izveide nevedās viegli un tādu ģerboni, kādu to atpazīstam šodien, pēc spraigām debatēm un viedokļu apmaiņas, kādam tad būtu jābūt Latvijas ģerbonim, Latvijas Republikas Satversmes sapulce ar 68 balsīm no 98 klātesošiem deputātiem apstiprināja tikai 1921.gada 15.jūnijā.

Tiesa, līdz tam laikam Latvijas valdība pavisam bez valsts simbola neiztika un tam nolūkam kalpoja t.s. uzlecošas saules emblēma jeb "saulīte", kuru joprojām vairāk vai mazāk pārveidotu izmanto, piemēram, kā Nacionālo bruņoto spēku simbolu vai Aizsardzības ministrijas logo u.c.

Saules emblēmas autors ir mākslinieks Ansis Cīrulis, kurš 1917.gadā radīja pirmo autonomās Latvijas vienojošā simbola metu – zeme, virs kuras uzlecošas saules attēls ar lauzītiem stariem un centrā sakrustotiem burtiem "B" un "L", kas simbolizē brīvu Latviju. Jau nākamajā dienā pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas – 1918.gada 19.novembrī Latvijas Tautas padomes prezidijs nolēma rīkot konkursu ar mērķi radīt jaunu Latvijas valsts nacionālo simbolu. Par uzvarētāju kļuva tēlnieka Burkarda Dzeņa piedāvātais variants, kuram pamatā bija jau aprakstītais saules simbols ar burtu "L" un trīs zvaigznēm centrā, savukārt lejasdaļā attēlota zeme un upe, ko laika gaitā aizvietoja Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga lenta.

"Tā ir pirmā Latvijas Republikas simbolika un tā kalpoja valsts ģerboņa vietā," publiskā lekcijā Ministru kabinetā par Latvijas valsts ģerboni stāsta Valsts heraldikas komisijas loceklis un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras asoc.prof. Armands Vijups. Emblēmas simboliskā jēga ir viegli nolasāma: saule simbolizē jaunas valsts attīstību un cerības, burts "L" – Latviju, bet trīs zvaigznes – Latvijas novadus. Arī saules staru skaitam ir nozīme – tie simbolizē Latvijas apriņķu skaitu – sākumā 17, vēlāk jau 19. Pats autors tēlnieks Burkards Dzenis esot ierosmi guvis no tautasdziesmas rindām:

"Nebēdāi, karavīr(i),

Sidrabota saule lec."

Teodors Zaļkalns vēlāk raksta, ka ar šo saucienu dzima Latvija. "Sidrabota saule vadīja mūsu strēlnieku pulkus. Lecošā sidrabotā saule bija mūsu pirmais valsts simbols"  - tā slavenais tēlnieks par saules emblēmu rakstīja 1921.gadā.1

Latviska ģerboņa meklējumi neatbilst heraldikas likumiem

"Protams, tas nav ģerbonis Eiropas heraldikas krāsu un simbolu izpratnē. Virkne nosacījumu nav ievēroti, piemēram, ģerbonim ir jābūt vairogā," piemetina vēsturnieks. Neskatoties uz to, saules emblēma tika oficiāli apstiprināta 1918.gada 6.decembrī un turpmākajos gados ļoti plaši izmantota.

To, kāpēc jau no paša sākuma netika ņemtas vērā heraldiskās tradīcijas, ir viegli saprast, palūkojoties uz tā laika notikumiem un sabiedrību. Neatkarība gan tika proklamēta, taču jaunās valsts nākotne bija neskaidra, cīņa par svešzemju karaspēka padzīšanu no Latvijas zemes bija vēl tikai jāizcīna kaujas laukā. Sabiedrībā, kura tiecās izveidot ko jaunu, uzcelt savu valsti, valdīja ļoti antivācisks noskaņojums, tāpēc nav grūti iedomāties, ka heraldika, klasiskie ģerboņi Rietumeiropas izpratnē tika sasaistīti ar vācu muižniecību, "700 verdzības gadiem" un līdz ar to neguva plašu atbalstu.

"Lecošā sidrabotā saule bija mūsu pirmais valsts simbols"

Simbolikā, meklējot ko jaunu un savu, ir raksturīgi centieni iet citu ceļu un vēlme redzēt pilnīgi jaunu, latvisku ģerboni. Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis savā monogrāfijā "Heraldika" raksta: "Republikāniskās zemes vienmēr bijušas izvēles priekšā starp pilnīgu atteikšanos no senajiem simboliem, ko uzskatīja par feodāliem un reakcionāriem, un vēlēšanos saistīties ar senu un cienījamu nacionālo tradīciju".2  

Vēlāk, nostiprinoties Latvijas neatkarībai un Latvijas valstij iesaistoties starptautiskos sakaros, kļuva skaidrs, ka saules emblēma nav piemērota, lai vizuāli reprezentētu valsti – tā ne tikai neatbilda pasaulē saprotamiem heraldikas likumiem, bet, nostādīta blakus citu valstu ģerboņiem, izskatījās mazliet naiva. Pēc profesora A.Vijupa vārdiem, Latvijas valsts simbola – saules emblēmas neatbilstība Eiropā un citās valstīs saprotamiem heraldikas "valodai", pat kļuva zināmā mērā par problēmu.  

Satversmes sapulces heraldikas apakškomisija

Pie jauna valsts simbola izstrādes ķērās klāt Satversmes sapulce, kur 1920.gada 17.septembrī tika izveidota Heraldikas apakškomisija. Taču arī tā sastapās ar grūtībām izveidot mākslinieciskā un heraldiskā ziņā pieņemamu Latvijas valsts ģerboni, neskatoties uz to, ka tā paša gada 29.novembrī izsludinātajam jauna valsts ģerboņa projekta konkursam tika atvēlēti naudas līdzekļi godalgām. Kā norāda vēsturnieks A.Vijups, kvalitatīvu un piemērotu darbu nebija daudz, par ko liecina apstāklis, ka konkursa termiņš tika pagarināts vairākas reizes un 1921.gada 23.februārī noslēdzās bez uzvarētāja. "Gandrīz visi projekti ietvēra nacionālpatriotisku simboliku, tomēr neviens no metiem neatbilda heraldikas likumiem un nebija izmantojams," secina arī I.Lancmanis.

Viens no konkursa godalgošanas komisijas locekļiem gleznotājs Kārlis Brencēns iesniegtos darbus vērtēja kā diletantiskus: "Neviens no [..] iesūtītiem projektiem nebija godalgošanas cienīgs, - heraldikas likumi nebija ievēroti, un mākslas ziņā tie bija mazvērtīgi".3

1921.gada 3.martā Satversmes sapulces Heraldikas apakškomisija pieņēma lēmumu rīkot otru – slēgtu konkursu, šoreiz piedaloties četriem uzaicinātiem māksliniekiem, kuriem tika doti "konkrēti norādījumi par Latvijas teritorijā pastāvējušo seno valstisko veidojumu simbolikas iekļaušanu jaunajā ģerbonī"4 un tālākais jau notika salīdzinoši ātri. 4.aprīlī Heraldikas apakškomisija apstiprina mazpazīstama mākslinieka Vilhelma Krūmiņa skici, ko nodod uzlabošanai pieredzējušajam grafiķim Rihardam Zariņam, kas veica nelielas izmaiņas. Vēsturnieks A.Vijups stāsta, lai gan nav saglabājusies V.Krūmiņa zīmētā ģerboņa skice, zināms, ka tās autors sākotnēji piedāvājis sauli iekrāsot sudraba krāsā, bet trīs zvaigžņu vietā novietot tautumeitas vainagu.

Heraldikas likumiem atbilstoša apraksta formas tapšanā savu artavu devis vācbaltu vēsturnieks Hermans fon Brīnings. Gala rezultātā Satversmes sapulces balsojumā par valsts ģerboni 1921.gada 15.jūnijā pieņemtais ģerboņa apraksts joprojām daudz neatšķiras no šodien spēkā esošā likuma "Par Latvijas valsts ģerboni" 3.pantā atrodamā apraksta: "Valsts lielā ģerboņa vairogs ir dalīts un apakšā skaldīts. Augšā: no zilā laukuma apakšējās malas paceļas zelta saules puse. Apakšā labā pusē: stāvošs pa kreisi pagriezies sarkans lauva sudrabā (Kurzeme un Zemgale). Apakšā kreisajā pusē: sarkanā laukā stāvošs pa kreisi pagriezies sudraba greifs ar zobenu labajā ķetnā (Vidzeme un Latgale). Virs vairoga: trīs zelta zvaigznes. Vairoga turētāji: sarkans lauva labajā pusē un kreisā pusē sudraba greifs. Zem vairoga: stilizēts ozola lapu pinums un sarkanbaltsarkana lente valsts karoga samēros."

Ģerboņa elementu nozīme

Latvijas ģerbonī ir saglabāta jau plaši izmantotās saules emblēmas, kas līdz tam bija daudz izmantota Latvijas brīvības cīņās, pamatdoma – uzlecoša saule, kas simbolizē jaunas valsts dzimšanu un uzvaru pār tumsu. Ozola zari jau izsenis zināmi kā vīrišķības un izturības simbols latviešu kultūrā. Trīs zvaigznes simbolizē Latvijas novadus un to vienotību.

Savukārt heraldiskie zvēri – grifs un lauva - mantojums no pagātnes, kas apliecina pēctecību un Latvijas sastāvdaļu piederību agrāk pastāvējušiem valstiskiem veidojumiem ar senu vēsturi un Eiropā atzītu simboliku.  

"Zīmes, zem kurām tika izcīnīta Latvijas neatkarība, atrodas pāri vēsturisko laiku simboliem un simbolizē Latvijas tautas uzvaru"

Lauva ir zvēru karalis arī heraldikā un ir plaši izmantots tēls, kas tradicionāli simbolizē spēku un drošsirdību. Latvijas ģerbonī sarkanā lauva pārstāv Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboni, kas sākotnēji veidojās kā valdošā Ketleru nama ģerbonis, taču 1856. gadā teritorijai, jau esot Krievijas impērijas sastāvā, šis ģerbonis tika apstiprināts par Kurzemes guberņas ģerboni un tiek uzskatīts par Kurzemes simbolu.

Arī grifs  - šī mītiskā būtne, kas apvieno lauvas, zvēru karaļa, un ērgļa – putnu karaļa īpašības, ir heraldikā plaši izmantots jau kopš 14.gadsimta un simbolizē visvarenību, gudrību un uzmanību.  Latvijas ģerbonī grifs pārstāv Latgali un Vidzemi un šis simbols sastopams vēsturiski par Pārdaugavas hercogisti dēvētās teritorijas uz ziemeļiem no Daugavas ģerbonī, kuru tai 1566.gadā piešķīra Polijas karalis  Sigismunds II Augusts.  Balts grifs ir izplatīts poļu heraldikā un ir pieņemts uzskatīt, ka Pārdaugavas hercogistes grifs savu izcelsmi radis no Hodkeviču dzimtas, kuras pārstāvis Jans Hodkevičs tika iecelts par hercogistes pirmo pārvaldnieku. Pastāv leģenda par Pārdaugavas hercogistes grifa saistību ar Krievijas valdnieku Romanovu dinastijas ģerboni, kas esot aizgūts no Vidzemes ģerboņa, pateicoties 1613.gadā par Krievijas caru ievēlētā Mihaila Romanova vectēva varonībai pie Pērnavas ieņemšanas (1575) Livonijas kara laikā.  Tā nākamo Krievijas impērijas valdnieku priekštecis izpelnījies tiesības kā savas dzimtas simbolu izmantot Pārdaugavas hercogistes grifu.

Latviskā saule pāri vecajiem simboliem

Nav brīnums, ka tieši pēdējo divu elementu  - lauvas un grifa - iekļaušana Latvijas valsts ģerbonī tolaik izpelnījās visasāko kritiku. Daļa Satversmes sapulces deputātu neslēpa savu nepatiku pret ģerbonī iekļautiem latviešu mentalitātei nepieņemamiem un nīstās vācu varas simbolizējošiem "svešzemju zvēriem" un rosināja to vietā izmantot zobenu un arklu kā kareivju un zemnieku kārtu simbolizējošus elementus.

Īpaši pamanāma bija neapmierinātība mākslinieku vidē. Jau pēc ģerboņa apstiprināšanas tēlnieks Teodors Zaļkalns laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" neslēpa sašutumu par tajā iekļautajiem "no bruņiniekiem tapinātiem, viltīgiem, varaskāriem ērmiem" un latviešiem tik tuvās "sidrabotās saules" iekrāsošanu zeltā.5   

Tomēr Satversmes sapulces Heraldikas apakškomisijas vadītājs Marģera Skujenieka ieskatā heraldiskiem zvēri nekādā ziņā nepārstāv nīsto vācu muižniecību, bet norāda uz to, ka Latvijas teritorijas sastāvdaļas jau agrāk bija atzīti valstiski veidojumi un ir neatņemama Eiropas kultūras, vēstures daļa.  Pie tam lauva un grifs tiek plaši izmantoti daudzās Eiropas valstīs, ne tikai Vācijā.

Savā runā pirms izšķirošā balsojuma par valsts ģerboņa apstiprināšanu Heraldikas apakškomisijas vadītājs uzsvēra ģerboņa simbolisko nozīmi: "Pār to veco, kas mums te gadu simteņiem pastāvējis, ir pacēlusies Latvijas saule, kura ieņem galveno vietu, noteicošo, dominējošo [..]" Tādējādi pēc M.Skujenieka vārdiem mūsu ģerbonis simbolizē Latvijas saules, kas stāv pāri visiem agrākiem laikiem, uzvaru pār pagātni un ģerbonis izteic to, ka "zīmes, zem kurām tika izcīnīta Latvijas neatkarība, atrodas pāri vēsturisko laiku simboliem un simbolizē Latvijas tautas uzvaru."6  

"Latvijas Republikas ģerbonis ir izcils gan ar veiksmīgo kompromisu starp vēsturisko tradīciju un jaunās valsts ideāliem, gan arī ar ģerboņa kompozīcijas harmonisko māksliniecisko izpildījumu" atzīst mākslas vēsturnieks I.Lancmanis.7 Tas, savukārt apliecināja Latvijas kā jaunas valsts gribu iekļauties seno un tradīcijām bagāto Eiropas valstu saimē ar cienījamiem un pārmantotiem simboliem.

1 T. Zaļkalns. Latvijas vairogs. - Latvijas Vēstnesis. 1921, Nr. 139.

2 Imants Lancmanis. Heraldika - Rīga: Neputns, 2007, 205.lpp.

3 Kārlis Brencēns. Balss no publikas. Latvijas Vēstnesis. 1921, Nr. 133.

4 Imants Lancmanis. Heraldika, 207.lpp

5 T. Zaļkalns. Latvijas vairogs. - Latvijas Vēstnesis. 1921, Nr. 139.

6 Latvijas Satversmes sapulces III sesijas 35. sēdes 1921.gada 15.jūnijā stenogramma – 1203.-1204.lpp.

7 Imants Lancmanis,, 207.lpp.

Labs saturs
42
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU