Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik.
Daudzās iestādēs ir redzami brīdinājumi par aizliegumu to telpās filmēt un fotografēt. Aplūkojot jaunākās tiesu prakses atziņas, skaidrosim, vai šie aizliegumi ir saistoši apmeklētājiem un vai apsargam ir tiesības personu, kura tos pārkāpj, aizturēt līdz ierodas policija.
Atbilstoši Apsardzes darbības likuma normām apsargam ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu pret apsargājamo objektu vērstus likumpārkāpumus.
Apsardzes darbības likuma 18. panta pirmās daļas 4. punkts nosaka, ka apsardzes darbiniekam, veicot apsardzes darbību, ir pienākums aizturēt personu, par kuru ir aizdomas, ka tā apsargājamā objektā ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu, un nekavējoties par to informēt Valsts policiju, fiksēt lieciniekus, apsargāt notikuma vietu un nodrošināt tās neaizskaramību.
Persona atradās Latvijas Republikas prokuratūras telpās un veica darbības, no kurām varēja saprast, ka tā filmē. Tā kā filmēšana bez atļaujas prokuratūrā ir aizliegta saskaņā ar ģenerālprokurora rīkojumu (bija izliktas arī brīdinājuma zīmes), prokuratūras apsargs izsauca policiju un neļāva pieteicējam doties prom no prokuratūras līdz policijas ierašanās brīdim. Valsts policijas darbinieki nogādāja pieteicēju policijas iecirknī administratīvā pārkāpuma protokola noformēšanai. Pieteicējam tika izņemti divi telefoni un videokamera.
Uzskatot, ka persona ir pārkāpusi tobrīd spēkā esošā Fizisko personu datu aizsardzības likuma1 normas, policija sastādīja administratīvā pārkāpuma protokolu, kuru kopā ar izņemtajām mantām nodeva Datu valsts inspekcijai (Inspekcija).
Inspekcija secināja, ka videokamerā nav saglabātu failu, bet abu telefonu saturam nevar piekļūt, un izbeidza lietvedību administratīvā pārkāpuma sastāva trūkuma dēļ. Mantas tika atdotas pieteicējam.
Persona, uzskatot, ka tika nepamatoti ierobežota tās brīvība un aizskartas tiesības uz privāto dzīvi, lūdza Inspekciju atlīdzināt administratīvā pārkāpuma lietvedībā nodarīto nemantisko kaitējumu 300 eiro un zaudējumus 42,19 eiro, taču Inspekcija šo lūgumu noraidīja.
Persona vērsās Administratīvā rajona tiesā (pirmās instances tiesa), prasot atlīdzināt zaudējumus 42,19 eiro un nemantisko kaitējumu jau 6000 eiro apmērā. Pirmās instances tiesa atzina, ka nebija pamata personu nogādāt policijas iecirknī, lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu, tāpēc nolēma, ka personai ir atlīdzināms nemantiskais kaitējums 16 eiro apmērā.
Personu neapmierināja pirmās instances tiesas noteiktā nemantiskā kaitējuma apmērs, tāpēc par to tika iesniegta apelācijas sūdzība apgabaltiesā (apelācijas instances tiesa). Apelācijas instances tiesa noraidīja apelācijas sūdzību2, atzīstot –, kaut arī konkrētajā lietā tika konstatēti pārkāpumi (nepilnības procesuālo dokumentu noformēšanā, apstākļu noskaidrošanā, pierādījumu nostiprināšanā un pārbaudē, kā rezultātā administratīvā pārkāpuma lieta tika izbeigta), tomēr persona tika aizturēta, jo veica neatļautas darbības pēc tam, kad tika prasīts tās pārtraukt.
Persona tika aizturēta, jo veica neatļautas darbības pēc tam, kad tika prasīts tās pārtraukt.
Apelācijas instances tiesa arī konstatēja, ka persona jau iepriekš ir bijusi aizturēta par neatļautu filmēšanu prokuratūras telpās un zinājusi, ka to nedrīkst darīt, tāpēc personas rīcība bija acīmredzami ļaunprātīga un provocējoša, lai izraisītu konfliktsituāciju un prasītu zaudējumu atlīdzināšanu.
Apelācijas instances tiesa arī uzsvēra, ka apsargs oficiāli pildīja prokuratūras apsarga pienākumus, tāpēc viņam bija tiesības un pienākums ierobežot personas brīvību un izsaukt policiju, turklāt persona nebūtu aizturēta, ja būtu ievērojusi apsarga aizrādījumu.
Nepiekrītot apelācijas instances tiesas vērtējumam, persona iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka ģenerālprokurors nav pilnvarots izdot ārējo normatīvo aktu3 un ar rīkojumu nevar ierobežot vārda brīvību (noteikt aizliegumu filmēt un fotografēt), līdz ar to persona nav veikusi likumpārkāpumu.
Persona norādīja, ka, tā kā pirmās instances tiesa bija atzinusi personas aizturēšanas prettiesiskumu, ar to pietiek, lai saņemtu pieprasīto atlīdzinājumu, uzsverot, ka 16 eiro ir pārāk niecīgs atlīdzinājums.
Persona arī pauda, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka apsargs ir atzīstams par valsts pārstāvi un ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas4 nosaka, ka valsts ir atbildīga par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko izraisījušas darbības, kuras veikuši tās pārstāvji, pildot savus pienākumus.
Personai izņemtās videokameras saturu policija pārbaudījusi bez prokuratūras un tiesas lēmuma, un tas, ka tajā nebija konstatētas datnes, nenozīmē, ka nav notikusi ielaušanās privātajā teritorijā. Tas, ka kāda ierīce atrodas pie cilvēka, nenozīmē, ka tā ir pārkāpuma rīks, ar kuru notiek filmēšana, jo ar viedtālruni var mērīt gaismas spilgtumu, attālumu un veikt citas darbības.
Izskatot personas iesniegto kasācijas sūdzību, Augstākās tiesas Senāts konstatēja5, ka lietā faktiski nav strīda par to, ka apsargs, neļaujot pieteicējam atstāt prokuratūras telpas, pildīja prokuratūras apsarga pienākumus, tādējādi apsarga veiktā aizturēšana ir uzskatāma par valsts rīcību. Tomēr tas, ka apsargs bija atzīstams par valsts pārstāvi, vienlaikus nenozīmē, ka aizturēšana, ko veica apsargs, uzskatāma par administratīvo aizturēšanu. Uzsverot, ka Latvijas normatīvie akti paredz gan administratīvo aizturēšanu, ko veic policija, gan aizturēšanu, ko veic apsargs, lai nodotu likumpārkāpēju policijai.
Apsardzes likums nenosaka laiku, cik ilgi personu var aizturēt apsargs, vien to, ka policija ir jāinformē nekavējoties.
Svarīgi, lai laiks starp šādu aizturēšanu un policijas ierašanos būtu saprātīgs. Tātad apsargs var ierobežot personas brīvību, ja ir pamats domāt, ka tā ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, lai nodotu šo personu policijai, un šo laiku neieskaita administratīvās aizturēšanas laikā.
Senāts arī atzina, ka gadījumā, ja apsargs pieteicēju būtu aizturējis nepamatoti, būtu kavējies ar policijas izsaukšanu vai ja laiks līdz policijas ierašanās brīdim būtu nesamērīgi ilgs, tad arī laiks līdz policijas veiktajai aizturēšanai būtu jāieskaita laikā, kurā pieteicēja brīvība tiek nepamatoti ierobežota. Taču konkrētajā lietā tiesa secināja, ka apsargam bija pamats ierobežot pieteicēja brīvību, un lietā nav apstākļu, kas liktu domāt, ka apsargs būtu kavējies ar policijas izsaukšanu vai policijas gaidīšanas laiks būtu nesamērīgi ilgs. Tāpēc konkrētajā lietā laiks līdz brīdim, kad prokuratūrā ieradās policija, nav jāņem vērā, nosakot pieteicēja brīvības nepamatotās ierobežošanas ilgumu.
Senāts piekrita personas apgalvojumam, ka ģenerālprokurors nav pilnvarots izdot ārējo normatīvo aktu. Taču ģenerālprokurora rīkojums, ar kuru noteikts filmēšanas un fotografēšanas aizliegums, nav uzskatāms par ārējo normatīvo aktu. Ģenerālprokurora rīkojums ir vispārīgais administratīvais akts, kas izdots attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos apstākļos. Proti, tas nosaka filmēšanas un fotografēšanas aizliegumu personām, kuras atrodas prokuratūras telpās. Vispārīgais administratīvais akts ir spēkā, un tajā iekļautās prasības prokuratūras apmeklētājiem ir jāievēro.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesas secinājumi, ka pieteicēja rīcība bija acīmredzami ļaunprātīga un provocējoša, nav kļūdaini. Apelācijas instances tiesa bija secinājusi, ka personas aizturēšana kā tāda bija pamatota, jo gan prokuratūras apsargam, gan policijas darbiniekiem bija pamats domāt, ka persona izdara administratīvo pārkāpumu, līdz ar to aizturēšana bija sekas personas darbībām.
Senāts arī piekrita personas apgalvojumam, ka kādas ierīces atrašanās pie cilvēka notikuma brīdī nenozīmē, ka tiek veikta filmēšana. Administratīvā pārkāpuma lietvedība tika izbeigta, jo, iegūstot vairāk informācijas, Inspekcija pārliecinājās, ka kamerā nav uzfilmētā materiāla, bet telefonu saturu neizdevās pārbaudīt, tāpēc šaubas tika tulkotas par labu personai.
Tomēr Senāts uzsvēra –, ja persona veic tādas darbības, kas saprātīgam vērotājam no malas liek domāt, ka notiek filmēšana, tātad tiek izdarīts administratīvais pārkāpums, turklāt ir zināms, ka persona šādu pārkāpumu jau iepriekš ir pieļāvusi, līdz ar to ir pamats ierosināt administratīvā pārkāpuma lietvedību un pārbaudīt lietas apstākļus, kā arī izņemt priekšmetus, ar kuriem, iespējams, izdarīts administratīvais pārkāpums.
Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka nebija pamata aizturēt pieteicēju, lai nogādātu policijas iecirknī, Senāts norādīja, ka tas nenozīmē, ka pieteicēja aizturēšana vispār bija nepamatota. Persona nepamatoti tika aizturēta tikai tik ilgi, kamēr tika nogādāta policijas iecirknī. Senāts uzsvēra, ka pirmās instances tiesa nav iedziļinājusies, cik ilgu laiku ir prasījusi pieteicēja nogādāšana uz policijas telpām, un kļūdaini visu laiku kopš policijas ierašanās ierēķinājusi nepamatotās aizturēšanas laikā.
Senāts skaidrojis, ka nemantisko kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības raksturu, fiziskās personas personību un rīcību, līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. Ņemot vērā visus apstākļus kopumā un nenoliedzot, ka policijas darbinieki nepamatoti aizturēja personu, nogādājot policijas iecirknī, Senāts atzina, ka persona saņēma taisnīgu gandarījumu par savu tiesību aizskārumu. Turklāt Senāts jau iepriekš ir atzinis, ka valsts rīcības prettiesiskuma konstatēšana un novēršana var būt atbilstīgs atlīdzinājums.6
1 Zaudējis spēku ar Fizisko personu datu apstrādes likumu, kas stājies spēkā 05.07.2018.
2 Administratīvās apgabaltiesas 09.04.2020. spriedums lietā Nr. A420236618.
3 Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības pamatlīgumi un uz to pamata izdotie normatīvie akti.
4 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 18. jūnija spriedums apvienotajās lietās “Chernega and Others v. Ukraine”, iesnieguma Nr. 74768/10, 125.–126. punkts.
5 Senāta Administratīvo lietu departamenta 11.03.2022. spriedums lietā Nr. A420236618, SKA-220/2022.
6 Senāta 09.11.2018. spriedums lietā Nr. SKA-395/2018.
