Deputāta imunitāte. Būtība un samērīgums

Pārstāvnieciskajā demokrātijā deputāta imunitātei ir īpaši svarīga loma, jo viņi kā tautas vēlēti priekšstāvji realizē tās gribu. Latvijā Saeimas deputāta neaizskaramību jeb imunitāti nosaka pamatlikums – Satversme. Neaizskaramības princips paredzēts divu iemeslu dēļ - lai nodrošinātu parlamenta netraucētu darbību un pasargātu tā locekļus pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas varētu nākt no izpildvaras puses. Līdz ar apcietināšanu deputāts faktiski zaudē iespēju pildīt savu amatu. Imunitātei jānovērš iespēja, ka politisku manipulāciju dēļ tautas priekšstāvis nevar apmeklēt parlamenta sanāksmes, kā rezultātā izmainītos tā sastāvs un pieņemtie lēmumi.

Satversme Saeimas deputāta imunitāti aptver divos aspektos. Pamatlikuma 28.pants aizsargā tautas priekšstāvja izteiksmes brīvību – Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par izteiktām domām, pildot amatu, nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā. Savukārt 29. un 30.pants nosaka: Saeimas locekli nevar apcietināt, izdarīt pie viņa kratīšanas, ne citādi ierobežot viņa personas brīvību, ja tam nepiekrīt Saeima. Bez tās piekrišanas pret deputātu nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu.

Satversme noteic, ka Saeimas loceklim ir tiesības atteikties no liecības došanas

• par personām, kuras viņam kā tautas priekšstāvim uzticējušas kādus faktus vai ziņas;
• par personām, kurām viņš, izpildot savus deputāta pienākumus, uzticējis kādus faktus vai ziņas;
• par pašiem šiem faktiem un ziņām.

Deputāts nav neaizskarams

Parlamenta deputāta imunitāte tomēr nenozīmē, ka viņš nav pakļauts likuma varai. Satversmē pateikts, ka Saeimas locekli var saukt pie atbildības, ja viņš, būdams savā amatā, apzināti izplata nepatiesas, godu aizskarošas ziņas. Parlamentārieti var apcietināt, ja viņu notver pie nozieguma pastrādāšanas. Ja deputāts pārkāpj likumu, likumsargiem ir tiesības viņu aizturēt, 24 stundu laikā par to paziņojot Saeimas prezidijam, kurš jautājumu par deputāta paturēšanu apcietinājumā vai par viņa atbrīvošanu nodod izlemšanai nākamajā Saeimas sēdē. Laikā starp sesijām par to lemj Saeimas prezidijs.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret deputātu, viņa apcietināšanai, kratīšanas izdarīšanai pie viņa vai citādai personas brīvības ierobežošanai pēc Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas ziņojuma lemj Saeima. Deputātu izdod kriminālvajāšanai, ja tam piekrīt parlamentāriešu vairākums.

"Deputāta imunitātes būtība un tās pielietošanas prakse mēdz nonāk konfliktā viena ar otru."

Deputāts, pret kuru sākta kriminālvajāšana, zaudē tiesības piedalīties parlamenta, tā komisiju, kā arī citu institūciju sēdēs, kurās viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi Saeima. Šie ierobežojumi ir spēkā līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums. Šajā laikā prokuratūrai un tiesai ir tiesības piemērot attiecīgajam Saeimas loceklim visus kriminālprocesuālajos likumos noteiktos piespiedu līdzekļus.

Deputāts, kurš notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, saskaņā ar Saeimas kārtības rulli uzskatāms par izslēgtu no Saeimas sastāva ar dienu, kad stājas spēkā notiesājošs spriedums. Atstādināšanas laikā deputātam mēnešalgu izmaksā 50 procentu apmērā. Ja piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, deputātam uz apcietinājumā pavadīto laiku tiek pārtraukta mēnešalgas izmaksa.

Deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja pēc viņa pilnvaru apstiprināšanas tiek konstatēts, ka viņš:

• ievēlēts, pārkāpjot Saeimas vēlēšanu likuma noteikumus;
• neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams darba pienākumu veikšanai;
• ieņem ar deputāta mandātu nesavienojamu amatu;
• vienas kārtējās sesijas laikā neattaisnotu iemeslu dēļ nav apmeklējis vairāk kā pusi no Saeimas sēdēm;
• izdarījis nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimis ar gara slimību, kas atņēmusi viņam iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt;
• likumā noteiktajā kārtībā atzīts par rīcības nespējīgu.

Imunitātei jābūt saistītai ar riskiem

Vēsturiski deputāta imunitātes institūts radīts Lielbritānijā, lai nosargātu parlamenta darbu monarhijas apstākļos, kad vēlētie tautas priekšstāvji bieži bija pakļauti aizturēšanai un vajāšanai politisku iemeslu dēļ. Arī mūsdienās, Saeimai lemjot par deputāta imunitāti, galvenajiem apsvērumiem vajadzētu būt tiem pašiem, norāda Sabiedrība par atklātību "Delna". Taču jāņem vērā, ka politiskas izrēķināšanās riski, kam modernā, tiesiskā un parlamentārā valstī varētu būt pakļauti tautas priekšstāvji, kļuvuši daudz mazāki. Uz deputātu nesamērīgi lielo imunitāti pērn vizītē Latvijā norādījis arī Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Tūrbjērns Jaglanns.

Praksē deputāta imunitāti nosakošo Satversmes normu pielietošana pēcpadomju periodā lielākoties bijusi saistīta ar kritiku par to izmantošanu, lai atsevišķiem parlamenta locekļiem ļautu izvairīties no soda lielākoties par administratīvi sodāmiem nodarījumiem. Piemēram, par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, tādējādi izmantojot imunitātes normas pretēji tās mērķiem un degradējot konstitucionālo vienlīdzības principu – viens likums, viena taisnība visiem. Tādēļ vairākkārt rosināts samazināt deputāta imunitātes apjomu.

2012.gada martā Satversmes grozījumus, kas paredz ļaut deputātus saukt pie administratīvās atbildības un veikt pie tiem kratīšanu bez parlamenta piekrišanas, rosināja Saeimas Juridiskā komisija. Taču līdz šim deputāti nav spējuši vienoties par savas neaizskaramības samazināšu un grozījumi pirmajā lasījumā netika atbalstīti.

"Deputāta aizsardzības normas nedrīkst diskreditēt principu „viens likums, viena taisnība visiem”."

Konstitūcijas grozījumus, kas attiecas uz Saeimas komisijas pērn aktualizētajām deputāta imunitātes normām, var pieņemt, ja parlamenta sēdē piedalās vismaz divas trešdaļas deputātu, no kuriem vismaz divas trešdaļas balso par, skaidro Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš.

2011.gadā Saeimas lēmums, neļaujot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam veikt deputāta Ainara Šlesera dzīvesvietu pārbaudi, bija viens no galvenajiem iemesliem, kas pamudināja toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru rosināt tautu Saeimu atlaist.

Saeimai pārskatīt deputāta imunitātes nosacījumus rosinājis arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Saistībā ar neseno incidentu pie Brīvības pieminekļa, kura laikā Saeimas deputāts atļāvās autoritārus izteikumus pret policistiem, konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars portālam Diena.lv atzina, ka jau 2003.gadā rakstījis par nepieciešamību grozīt Satversmi, svītrojot no tās 30.pantu, kas nozīmē – deputātu varētu saukt pie administratīvās un kriminālatbildības bez Saeimas piekrišanas.

Lielākoties saukšanu pie atbildības atbalsta

Pirmais gadījums, kad atjaunotās Latvijas Republikas Saeima piekrita parlamentārieša izdošanai kriminālvajāšanai, bija 1997.gadā, kad deputāts un a/s "Auseklītis" dibinātājs Valdis Krisbergs tika apsūdzēts aizdomās par krāpšanu lielā apmērā un grāmatvedības datu sagrozīšanu. Kad pēc 9.Saeimas vēlēšanām klajā nāca rezultātu viltošana Balvu novada Kubulos, kamdēļ Saeimā tika ievēlēts TB/LNNK biedrs Juris Boldāns, parlaments apstiprināja viņa mandātu, taču piekrita sāktās kriminālvajāšanas turpināšanai.

Abos gadījumos kriminālpārkāpumos vainotie deputāti saņēma notiesājošu spriedumu un nokļuva cietumā. 2000.gadā Saeimas deputāti noraidīja prokuratūras prasību izdot kriminālvajāšanai deputātu Jāni Ādamsonu, kuru tolaik apsūdzēja par triju augstu amatpersonu saistīšanu ar pedofiliju.

Administratīvi Saeimas deputāti visbiežāk sodīti par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu un interešu konfliktu, liecina Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas datubāzē pieejamā informācija.

11.Saeimā prasības ļaut deputātu administratīvi sodīt izskatītas 10 reizes, no kurām visas apmierinātas. Sešos gadījumos pārkāpumi saistīti ar satiksmes noteikumu neievērošanu – lielākoties atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu. Trīs reizes deputāti saukti pie atbildības par amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņa neievērošanu vai nepatiesu ziņu norādīšanu tajās. Viens tautas kalps sodīts par neatļautu amatu savienošanu jeb interešu konfliktu.

Saeima 21.martā piekrita deputāta Ingmāra Čaklā (Vienotība) saukšanai pie administratīvās atbildības, jo viņš pārkāpis likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā", bez atlīdzības izmantojot savai palīdzei piederošo automašīnu.

Galvenais kritērijs – aizsardzības pamatotība

No saukšanas pie administratīvās atbildības ar īpašu imunitāti Latvijā nav nodrošināti ne Valsts prezidents, ne Ministru kabineta locekļi, ne parlamentārie sekretāri vai citas augstas valsts amatpersonas. Arī no Saeimas deputāta aizsardzības viedokļa administratīvās sodīšanas iespējamās sekas liek apšaubīt īpašās imunitātes nepieciešamību, uzskata politologs, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētnieks Valts Kalniņš.

Tiesa, izņemot administratīvā aresta piemērošanu, kas saistīts ar pārvietošanās ierobežojumu. Politologs norāda: atšķirībā no pārējiem iedzīvotājiem informācija par tautas kalpu saukšanu pie administratīvās atbildības ir publiski pieejama, taču ir diskutējams, vai tas patiešām nepieciešams.

 "Deputātam nevajadzētu baidīties no tā, ka Saeima nevarēs viņu aizstāvēt, ja, puskrēslā pastaigājoties pa dabas aizsardzības teritoriju un plūcot naktsvijoles, pie viņa pienāktu dabas aizsardzības inspektors un uzliktu administratīvo sodu. Šāda imunitāte ir arhaiska," izņēmuma stāvokļa saglabāšanu attiecībā uz parlamentāriešiem komentē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere.

"Imunitātes izmantošana izpelnījusies kritiku kā līdzeklis, kas deputātiem ļauj izvairīties no pelnīta soda."

Tiesiskā parlamentārā valstī, kur parlaments kontrolē izpildvaru, tautas kalpiem nevajadzētu baidīties no nepamatotām administratīvām represijām, uzskata deputāte. Turklāt, ja deputātam ir uzticēts augsts amats, no viņa var prasīt nevainojamam pilsonim piedienīgu rīcību.

Ne tik viennozīmīgi vērtējama lieguma atcelšana kratīšanai pie deputāta bez Saeimas atļaujas, uzskata V.Kalniņš. Viņaprāt, tas saglabājams attiecībā uz deputāta darbavietu parlamenta telpās, taču ne dzīvesvietu. Dalāma būtu arī deputāta imunitātes piemērošana kriminālatbildības gadījumos atkarībā no tā, vai nodarījums, kurā tautas kalps tiek vainots, izdarīts, pildot deputāta amata pienākumus vai ārpus tiem. Daudzu valstu parlamentāriešu imunitātes institūts tiek attiecināts tikai uz pirmo no minētajām situācijām.

"Piemēram, ja ir aizdomas, ka noziegumu deputāts izdarījis, iepriekš būdams ministrs, tad viņš ir saucams pie kriminālatbildības," skaidro V.Kalniņš. Deputātu nepamatotas vajāšanas iespējamība jebkurā valstī kopumā ir cieši saistīta ar pašu deputātu darbu - gādāt par kvalitatīviem likumiem un stipru tiesu varu.