Vēlētāju tiesības ierosināt referendumus pārmaiņu priekšā

Tautas nobalsošanas norisi Latvijā nodrošina Centrālā vēlēšanu komisija. Šogad aprit 90 gadi kopš Centrālās vēlēšanu komisijas izveides, jo Satversmes sapulce 1922.gada 20.jūlija laikrakstā "Valdības Vēstnesis" publicēja lēmumu par Centrālās vēlēšanu komisijas izveidi 1.Saeimas vēlēšanu sarīkošanai.

Atzīmējot šo vēsturisko notikumu, Centrālā vēlēšanu komisija sadarbībā ar Latvijas Universitāti 2012.gada 20.jūlijā rīkoja konferenci "Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā". Konferencē uzstājās gan Latvijas Universitātes pasniedzēji, gan eksperti, runājot par tautas nobalsošanas vēsturisko attīstību, tautas iniciatīvas jautājumiem Satversmē un aktuālajiem grozījumiem likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu".

Vēlētāju tiesības ierosināt tautas nobalsošanu nostiprinātas Satversmē

Latvijas Satversmes sapulce 1922.gada 15.februāra kopsēdē pieņēma likumu "Latvijas Republikas Satversme" (Satversme) jeb Latvijas konstitūciju. Satversmē ir noteikta valsts iekārta – likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas, tostarp pilsoņu tiesības ierosināt tautas nobalsošanu.

Satversmē ir noteikti septiņi gadījumi, kad ir jārīko tautas nobalsošana:

1. ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju ir ierosinājusi Saeimas atsaukšanu (14.pants);
2. Valsts prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu (48.pants);
3. jautājums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā (68.pants);
4. jāizlemj jautājums par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā (68.pants);
5. Valsts prezidents ir apturējis likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem un vismaz viena desmitā daļa vēlētāju pieprasa nodot likumu tautas nobalsošanai (72.pants);
6. ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantu (77.pants);
7. ja Saeima nepieņem bez satura grozījumiem ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu (78.pants).

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Kamradzis skaidro, ka tautas nobalsošana sabiedrībai ir ļoti labs veids, kā pateikt savu "jā" vai "nē", taču ir jāievēro samērīguma princips, cik lielai sabiedrības daļai jautājums ir aktuāls un cik svarīga ir jautājuma realizācija.

"Ar tautas nobalsošanu nevar izlemt jebkuru jautājumu."

Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš norāda, ka sabiedrībā diezgan plaši ir izplatījies viedoklis par tautas nobalsošanu kā visu iespējamo jautājumu risināšanas metodi, taču tautas nobalsošanai ir noteikti arī vairāki ierobežojumi un ar tās palīdzību nevar izlemt jebkuru jautājumu.

Viens no ierobežojumiem ir noteikts Satversmes 73.pantā, proti, ka tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitu, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

G.Kusiņš skaidro, ka Satversmē ir noteikti vēl divi ierobežojumi tautas nobalsošanas rīkošanai. Pirmkārt, tauta tiešā veidā var līdzdarboties tikai vienā no valsts varas atzariem – likumdošanā, otrkārt, ir noteikts skaits, cik vēlētāju ir tiesīgi ierosināt tautas nobalsošanu.

Satversmes kodolu mainīt nedrīkst

Pirms tautas nobalsošanas par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē", kas paredzēja piešķirt krievu valodai otrās valsts valodas statusu, plašas diskusijas bija veltītas jautājumam, ko drīkst un ko nedrīkst mainīt tautas nobalsošanas ceļā un kādi ir Satversmes pamatprincipi, kurus nedrīkst mainīt.

Par to, kādi principi ietilpst Satversmes kodolā, diskusijas vēl turpinās, un šim jēdzienam Latvijā trūkst izvērstu zinātnisku pētījumu, tie tikai top, norāda G.Kusiņš un atsaucas uz Eiropas Savienības tiesas tiesneša un Konstitucionālo tiesību komisijas vadītāja Egila Levita minēto, ka Satversmes kodolā ietilpst četri principi – demokrātijas, tiesiskas valsts, sociāli atbildīgas valsts un nacionālas valsts princips.

Ir izteikts viedoklis, ka Satversmes kodolā ietilpst arī Latvijas atrašanās Latvijas teritorijā un latviešu valoda kā valsts valoda, norāda G.Kusiņš.

Skaidrojot jautājumu, vai Satversmes kodolu var mainīt tautas nobalsošanas ceļā, G.Kusiņš uzsver: ja mēs atzīstam, ka Satversmes kodolā ietilpst demokrātiskas un tiesiskas valsts princips, tad ikviens varas subjekts – gan Saeima, gan valdība, gan Centrālā vēlēšanu komisija, gan galu galā pati tauta un pilsoņu kopums, kas piedalās vēlēšanās,– ir saistīts ar šo principu un šis princips ir arī jāievēro.

"Tautas nobalsošanā var grozīt esošo Satversmi, ja šāds grozījums neizslēdz kādu no Satversmes kodola elementiem vai nenonāk pretrunā, tas pats attiecas uz grozījumiem likumos."

Tautas nobalsošanu līdz ar to nevar rīkot par jebkādu saturu un noteikt, ka tikai tautas nobalsošanas ceļā rezultāts ir likumīgs. Tautas nobalsošanā var grozīt esošo Satversmi, ja šāds grozījums neizslēdz kādu no Satversmes kodola elementiem vai nenonāk pretrunā kādam Satversmes kodola elementam, tas pats attiecas arī uz likumu pieņemšanu. Satversmes kodolu var papildināt tautas nobalsošanas ceļā, bet noteikt pilnīgi citu Satversmes kodolu var, tikai pieņemot jaunu Satversmi.

Aktuālajā likuma grozījumu projektā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" ir paplašināta Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence, 23.pantā nosakot, ka Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā varēs pieņemt vienu no šādiem lēmumiem:

• reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;
• noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai;
• atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju.

Aktuālie grozījumi referenduma likumā

Likumprojekts par grozījumiem likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" ir viens no likumprojektiem, ko 11.Saeima pārņēma turpināt pēc 10.Saeimas atlaišanas un pēc spraigām debatēm šā gada 21.jūnijā pieņēma galīgajā lasījumā. Taču Valsts prezidents Andris Bērziņš likumu neizsludināja un šā gada 28.jūnijā parakstīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kurā pieprasīja likuma otrreizēju caurlūkošanu. Valsts prezidenta galvenie argumenti likuma grozījumu neizsludināšanai bija par to, ka likuma grozījumi nepārprotami negarantē vēlētāju tiesību ievērošanu un likuma grozījumu spēkā stāšanās ir atlikta pārāk tālu.

Vēstulē A.Bērziņš ir norādījis: 1922.gadā likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" bija noteikts, ka ne mazāk kā tūkstotim vēlētāju ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai izstrādātu likumprojektu, 1994.gadā šis skaitlis ir palielināts līdz 10 000 vēlētāju parakstu, bet ar likumprojekta grozījumiem šis skaitlis būtu pieaudzis līdz vienai desmitajai daļai jeb aptuveni 150 000 vēlētāju parakstu.

K.Kamradzis skaidro, ka būtiskākā pārmaiņa, kas ir ietverta aktuālajā grozījumu likumprojektā, ir, ka no 2015.gada 1.janvāra notiek pāreja uz vienpakāpju parakstu vākšanu.

Tas nozīmē, ka pārejas periodā līdz 2015.gadam tautas nobalsošanas rosinātājiem saistībā ar likuma vai Satversmes grozījumiem būs jāsavāc 50 000 vēlētāju parakstu, bet no 2015.gada 1.janvāra notiks atteikšanās no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot iniciatoriem pašiem savākt 150 000 parakstu, lai rosinātu tautas nobalsošanu par izmaiņām Satversmē vai likumos.

Pārstrādāto likumprojektu Saeima ārkārtas sēdē skatīs šā gada 26.jūlijā.