Grozījumi tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas regulējumā. Kādas izmaiņas un kad gaidāmas (I)

Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" stājās spēkā šā gada 11.decembrī. Raksturojot izmaiņas, pirmām kārtām, minama likuma nosaukuma maiņa. Nosaukums ir papildināts ar vārdiem "un Eiropas pilsoņu iniciatīvu". Savukārt pieņemto grozījumu būtība ir atcelt divus vēlētāju parakstu vākšanas posmus likumu ierosināšanai un noteikt jaunu parakstu vākšanas slieksni. Taču ir jāņem vērā, ka daļa pieņemto grozījumu reāli sāks darboties tikai no 2015.gada 1.janvāra - līdz tam darbosies pārejas noteikumu regulējums.

Zvērināta advokāte Inese Nikuļceva skaidro, ka likumā pārejas posms noteikts tāpēc, lai nodrošinātu pāreju no diviem vēlētāju parakstu vākšanas posmiem uz jauno regulējumu - vienotu kārtību, kādā savāc visus vēlētāju likumdošanas iniciatīvai nepieciešamos parakstus. Jaunas kārtības ieviešanai ir nepieciešams laiks, jo īpaši tas attiecībā uz elektronisko parakstu vākšanu.

Vienlaikus, I.Nikuļcevas skatījumā, kritiski ir vērtējams noteiktā pārejas posma ilgums: tā kā jau pašlaik ir pieļauta elektroniska parakstu vākšana par kolektīvo iesniegumu, kam nepieciešami vismaz 10 000 pilsoņu paraksti un kas ir paredzēts Saeimas kārtības rullī, vairāk nekā divus gadus ilgs pārejas periods ir vērtējams kā nesamērīgi garš.

Turpmāk likumu ierosināšanai jāveido iniciatīvas grupa

Līdz šim likumu ierosināšanas iniciatīvas ir virzījušas politiskās partijas, arodbiedrības, pie kā ar idejām ir nākušas interešu grupas. Katrai iniciatīvai parasti ir bijis viens organizētājs ar salīdzinoši lielu neformālo atbalstītāju skaitu, kas ir palīdzējis attiecīgo iniciatīvu virzīt tālāk un vākt parakstus, norāda Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece Iveta Kažoka.

Viens no jaunajiem grozījumiem, kas stājās spēkā šā gada 11.decembrī, ir regulējums, kas noteic – parakstu vākšanai par likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu ir jāveido īpaša iniciatīvas grupa. Likuma 23.panta 2.daļā ir noteikts, kas var būt iniciatīva grupa. Tā var būt:

1. politiskā partija vai politisko partiju apvienība;
2. Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība.

Kā norāda I.Kažoka, tas, viņasprāt, nozīmē, ka arodbiedrība pati vairs nevarēs pieteikties kā iniciatīvas iesniedzēja. Arodbiedrības biedriem šai vienai iniciatīvai būs jānodibina īpaša iniciatīvas grupa, kas jāreģistrē kā biedrība Uzņēmumu reģistrā. Turklāt, ja viņi vēlēsies iesniegt vēl kādu iniciatīvu, būs jādibina cita iniciatīvas grupa. 

I.Kažoka atzīst: iniciatīvas grupas regulējums ir administratīvs šķērslis, lai nodrošinātos pret to, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniedz daudzas iniciatīvas, un lai tā izvērtētu, vai iniciatīva atbilst kvalitātes kritērijiem.

Iniciatīvas izvērtēšana

Likuma 23.pantā ir noteikts, ka iniciatīvas grupai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāiesniedz iesniegums un likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekts, par kuru plānots vākt vēlētāju parakstus. Tālāk Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem: reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, noteikt termiņu konstatēto trūkumu novēršanai vai atteikt reģistrāciju.

I.Nikuļceva skaidro, ka prasība pēc šādas reģistrācijas pastāv visās Eiropas valstīs, kur noteiktam skaitam vēlētāju ir tiesības iesniegt parlamentā likumprojektu. Piemēram, šāda kārtība esot Spānijā, Šveicē, Polijā, Lietuvā. Reģistrācija ļaujot gan iegūt precīzu informāciju par personām, kas vāc parakstus un finansē to vākšanu, tādējādi, piemēram, novērš vēlētāju parakstu vākšanas finansēšanu no ārvalstīm, gan ļauj novērst situāciju, ka tikai pēc parakstu savākšanas tiek konstatēts, ka likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pilnībā nav izstrādāts un tālāk nav virzāms. Advokāte norāda, ka 45 dienas ir samērīgs termiņš, lai Centrālā vēlēšanu komisija ierosinājumu izvērtēšanai var vajadzības gadījumā pieaicināt ekspertus.

"Iniciatīvas grupas regulējums ir administratīvs šķērslis, lai nodrošinātos pret to, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniedz daudzas iniciatīvas, un lai izvērtētu, vai attiecīgā iniciatīva atbilst kvalitātes kritērijiem."

Savukārt I.Kažoka ir pretējās domās un atklāj, ka nesaskata iniciatīvas grupas regulējuma lietderību. Kad Saeimas deputāti apsprieda jaunās institūcijas ieviešanu Latvijas tiesību sistēmā, pamatojums bija tāds, ka tas ļaus pārbaudīt attiecīgās grupas finanses un būs skaidrība par to, kurš uzņemas atbildību par pārkāpumiem. Taču politoloģe nav pārliecināta, ka šīs cerības attaisnosies. Ticams ir scenārijs, ka iniciatīvas grupai nebūs nekāda finansējuma un aģitācijas kampaņa par attiecīgo iniciatīvu tiks organizēta citādāk. Par attiecīgo iniciatīvu aģitēt varēs ne tikai tie, kas ietilpst iniciatīvas grupā, un tiem nebūs obligāti jābūt pilsoņiem. Tādēļ lielu vērtību idejai, ka iniciatīvas pieteicējai obligāti jābūt politiskajai partijai vai biedrībai, nevis privātpersonu grupai vai privātpersonai, I.Kažoka nesaskata.

Ja Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, likuma 23.¹pants paredz, ka iniciatīvas grupa šo lēmumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā.

Tas, ka tagad likumā skaidri noteikta kārtība, kādā pārsūdzams Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas reģistrācijas atteikumu, turklāt noteikta tikai viena tiesas instance, kā arī paredzēti saīsināti procesuālie termiņi tiesā, vērtējams pozitīvi, uzsver I.Nikuļceva.

Likumu ierosināšanas kārtība līdz 2015.gadam

Likuma pārejas noteikumi paredz, ka līdz 2015.gada 1.janvārim Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu var iesniegt ar ne mazāk kā 30 000 vēlētāju parakstiem. Katram vēlētāja parakstam ir jābūt apliecinātam pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā, kas veic notariālas darbības.

Likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu var iesniegt 12 mēnešu laikā no dienas, kad likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts ir reģistrēts Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Otrajam parakstu vākšanas posmam, kura izmaksas sedz valsts, Centrālā vēlēšanu komisija nosaka 21 dienu ilgu termiņu, kad parakstu vākšanas lapas, kurās vēlētāji var parakstīties, ir pieejamas katras republikas pilsētas vai novada domes noteiktajās vietās. Otrajā posmā nepieciešams savākt ne mazāk kā vienu desmito daļu parakstu (apmēram 154 000) no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita. Ja nepieciešamo parakstu skaitu savāc, tad Valsts prezidents šo likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu iesniedz Saeimai.

Tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu ierosināšanas kārtība līdz 2015.gadam

Ar likuma grozījumu stāšanos spēkā vēlētāji var rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Likuma pārejas noteikumi paredz, ka līdz 2015.gada 1.janvārim ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ir tiesīgi iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Katram vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā, kas veic notariālas darbības.

Lai uzsāktu parakstu vākšanu, ir jāizveido iniciatīvas grupa, kas jāreģistrē Centrālajā vēlēšanu komisijā. Ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu var iesniegt 12 mēnešu laikā no dienas, kad iniciatīvas grupa reģistrēta. Taču ir jāņem vērā Satversmes 14.pantā noteiktais, ka "tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu".

"Prasība pēc reģistrācijas pastāv visās Eiropas valstīs, kur noteiktam skaitam vēlētāju ir tiesības iesniegt parlamentā likumprojektu."

Otrajam parakstu vākšanas posmam, kura izmaksas sedz valsts, Centrālā vēlēšanu komisija nosaka 30 dienu termiņu, kad parakstu vākšanas lapas, kurās vēlētāji var parakstīties, ir pieejamas katras republikas pilsētas vai novada domes noteiktajās vietās. Otrajā posmā nepieciešams savākt ne mazāk kā vienas desmitās daļas parakstu (apmēram 154 000) no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita.

Komentējot jauno regulējumu, I.Kažoka to kontekstā ar referenduma regulējumu raksturo kā neprātīgu. Lai ierosinātu referendumu, jau pirmajā kārtā ir nepieciešams savākt 30 000 parakstu, taču, lai rosinātu atsaukt Saeimu, ir jāsavāc tikai 10 000 parakstu. Viņasprāt, tas radot absolūti skaidru motivāciju katram, kurš ar kaut ko Latvijā ir neapmierināts – nevis kādu jautājumu piedāvāt referendumam, bet uzreiz izvirzīt prasību par Saeimas atsaukšanu.

Pētniece norāda, ka šāds referendums arī varētu notikt nākamo divu gadu laikā. Vienlaicīgi, viņa ir gandrīz pārliecināta, ka esošajā politiskajā situācijā Saeimu visticamāk neatlaistu, jo neapmierinātība ar Saeimas darbu sabiedrībā patlaban tik liela nav.