Referendumu likums – starp nesaprašanu un nesaprašanos

Saeima 26.jūlijā pieņēma grozījumus likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kas paredzēja pieckāršot nepieciešamo parakstu skaitu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par izmaiņām Satversmē vai likumos. Tādējādi tautas nobalsošanas iniciatoriem referenduma rosināšanas pirmajam posmam agrāko 10 000 parakstu vietā būtu jāsavāc 50 000 parakstu. Izņēmums būtu Saeimas atsaukšanas procedūras rosināšana, kam paredzēts 10 000 parakstu slieksnis.

Sākot ar 2015.gada 1.janvāri, līdz kuram ilgtu pārejas posms, Saeimas pieņemtie likuma grozījumi paredzēja atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot iniciatoriem pašiem savākt 150 000 jeb vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu referendumu rosināšanai par izmaiņām Satversmē, likumos vai tautas nobalsošanai par Saeimas atsaukšanu. Valsts prezidents, argumentējot, ka grozījumi negarantē vēlētāju tiesību ievērošanu, šo likumprojektu atdeva Saeimai otrreizējai caurskatīšanai.

Aizstāvot vai noliedzot grozījumus, izskanējuši tādi argumenti kā demokrātijas normu ievērošana, referendumu rīkošanas izmaksas un pat valsts ārējie apdraudējumi.

Saeima no jauna strīdīgos grozījumus varētu skatīt 27.septembra sēdē.

Sākotnēji likumprojekts paredzēja dažādas izmaiņas tautas nobalsošanas regulējumā (aģitācijas un finansēšanas kontrole, likumprojekta kvalitātes pārbaude) un noteica kārtību, kādā Latvijas pilsoņi var piedalīties Eiropas Savienības kopējās iniciatīvās, karstāko polemiku izraisījis tieši jautājums par referenduma rosināšanai nepieciešamo balsu slieksni. Tādēļ pagājušajā nedēļā Saeimas Juridiskās komisijas deputāti lēma regulējumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu virzīt kā atsevišķu likumprojektu, nodalot to no vēl citām plānotajām izmaiņām. Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulējuma ieviešanu prasīja Eiropas regula, tādēļ ar balsojumu parlaments nedrīkstēja vilcināties, un 20.septembrī Saeima otrajā, galīgajā lasījumā pieņēma šos (nodalītos) grozījumus likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu". Deputātu vienprātīgi to atbalstīja.

"Par" un "pret" ierobežojumiem

Vēsturiski referenduma ierosināšanai savācamo parakstu skaits ir pieaudzis desmitkārt. 1922.gada likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" bija noteikts, ka saskaņā ar Satversmes 78.pantā noteikto kārtību izstrādātu likumprojektu Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesības iesniegt ne mazāk kā tūkstotim vēlētāju ar notariāli apstiprinātiem parakstiem.

Atjaunojot šo likumu 1994.gadā, iesniedzēju slieksni pacēla līdz 10 tūkstošiem. Jautājumu par šī kritērija atbilstību valsts interesēm aktualizējis fakts, ka Latvijā gada laikā tiek gatavots jau otrais referendums, kas skar nozīmīgākos valsts pamatus – valsts valodu un pilsonību. Šā gada februārī Latvijas balsstiesīgie iedzīvotāji referendumā noraidīja priekšlikumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, savukārt patlaban Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pārbauda vairāk nekā 12 000 iedzīvotāju savāktos parakstus tautas nobalsošanai par automātisku pilsonības piešķiršanu 300 000 nepilsoņu.

Ņemot vērā iepriekšējo referendumu pieredzi un faktu, ka Latvija ir parlamentāra valsts ar pārstāvniecisku demokrātiju, mērķis ierobežot referendumu rīkošanas iespējas ir pilnīgi leģitīms, tā pagājušajā nedēļā sabiedriskās politikas portāla "politika.lv" un Konrāda Adenauera fonda kopīgi rīkotajā diskusijā par tā dēvētā referendumu likuma grozījumiem pauda politologs Ivars Ijabs.

Ierobežojumu nepieciešamību nosaka straujā komunikācijas līdzekļu attīstība, uzskata Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība), argumentējot, ka laikā, kad noteikti līdzšinējie referenduma ierosināšanas kritēriji, sabiedrībai nebija pieejams internets un citi modernie saziņas līdzekļi, ar kuru starpniecību savākt patlaban likumā noteikto balstu skaitu varot ļoti vienkārši un ātri. Tādējādi līdzšinējais slieksnis – 10 000 parakstu – esot kļuvis neatbilstoši zems. Turklāt paliekot pie tā, izteikts mazākums iedzīvotāju varot diktēt savu gribu vairākumam.

"Ierobežojumu nepieciešamību nosaka straujā komunikācijas līdzekļu attīstība."

Līdzīgu viedokli pauž Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijas un Eiropas lietu komisijas locekle deputāte Lolita Čigāne (Vienotība): "Kopš Latvijas pilsoņiem, kas vecāki par 16 gadiem, savācot 10 000 parakstu bez notariāla apliecinājuma, ir tiesības vērsties Saeimā ar kolektīvo iesniegumu, līdzšinējais tautas nobalsošanas iniciēšanas slieksnis ir par zemu."

Vērtējot referendumu ierosināšanas nosacījumus Latvijā, ir jāskatās uz līdzšinējo pieredzi, norāda Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētniece Iveta Kažoka. Līdz šim Latvijā nekad neesot savākti pat 10 000 parakstu, par to apliecināšanu maksājot pašiem pilsoņiem, un nekas neliecina, ka būtu jānosaka jauni apgrūtinājumi tautas nobalsošanu rīkošanai, uzskata politoloģe un norāda, ka parakstu notariāla apliecināšana nav izplatīta prakse Eiropas valstīs.

Domājot, kā referendumu rosināšanas procedūru padarīt lētāku, risinājums, atsakoties no minētās prasības, būtu savācamo parakstu skaita palielināšana, uzskata Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas vietniece Inese Lībiņa-Egnere (Reformu partija).

Latvijas sabiedrībai patlaban pietrūkst izpratnes par referendumiem, atzīst eksperti. Tie kļuvuši par politisku manipulāciju instrumentu, un tā vietā, lai demokrātiju padarītu jēgpilnāku, apdraud to. Šveicē, kas zināma ar plašu referendumu praksi, tautas nobalsošanai izvirzītā jautājuma būtību vispirms plaši skaidro Vēlēšanu komisija, bet Latvijā bieži vien pār tautas nobalsošanas saturu dominē emocijas, uzskata I.Lībiņa-Egnere. "Referendums nav nekāda demokrātija, tā ir šeit – diskusijā," norāda I.Ijabs, piebilstot: tautas nobalsošanai tiek virzīts šaura cilvēku loka formulēts jautājums, un Satversmes sniegtās tiešās demokrātijas iespējas tautai ir stipri vien pārspīlētas.

Partijas nespēj vienoties

Saeimā, kur likumprojekts par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu ir ceļā uz trešo lasījumu, politisku vienprātību par to neizdodas panākt. Koalīcijas partijas jau martā konceptuāli vienojās atbalstīt grozījumus referendumu likumā, taču patlaban, Nacionālajai apvienībai "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" bloķējoties ar opozīcijā esošo Zaļo un zemnieku savienību un Saskaņas centru, aizturēta vairāku referendumu regulējošu normu, tostarp tautas nobalsošanai savācamo parakstu limita, tālāka virzība.

Tiesa, Saeimas Juridiskā komisija pagājušajā trešdienā spēja vienoties par ES pilsoņu iniciatīvu regulējumu kā atsevišķa likumprojekta tālāku virzīšanu izskatīšanai parlamentā un, kā iepriekš minēts, 20.septembrī parlaments to pieņēma galīgajā lasījumā. Tādējādi novērsta arī juridiski pretrunīgā situācija, jo šie grozījumi satur normas, kas attiecas uz Lisabonas līgumu un Eiropas Savienības regulas izpildi un saskaņā ar Satversmes 73.pantu nav nododami tautas nobalsošanai.

"Pastāv arī šāds viedoklis: tautas nobalsošanai tiek virzīts šaura cilvēku loka formulēts jautājums."

Taču atlikušā likumprojekta virzīšana trešajam lasījumam Saeimā, SC un VL-TB/LNNK pārstāvjiem neatbalstot šo priekšlikumu, komisijā nav guvusi atbalstu.

Tikmēr Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija nākusi klajā ar atzinumu, ka pastāv Satversmes nemaināms kodols, kas ietver valsts konstitucionālo identitāti, nacionālo raksturu, teritoriju, tautas suverēno varu. Kodola formulēšanai konstitucionālo tiesību eksperti, atsaucoties uz citu Eiropas valstu piemēru, piedāvā radīt pamatlikuma preambulu jeb priekšrakstu. Ja valsts dibināšanai ir mērķis un jēga, tad ir loģiski, ka Satversme nepieļauj tos likvidēt, uzskata tiesību speciālisti. Tādējādi tādas iniciatīvas kā referenduma rīkošana par valsts valodas statusa maiņu, ja tiks panākta politiska vienošanās un veiktas attiecīgas izmaiņas Satversmē, vairs nebūtu iespējamas.

Tiesa, lai veiktu konstitūcijas grozījumus, nepieciešams vismaz divu trešdaļu deputātu atbalsts, ar ko valdošā koalīcija bez opozīcijas līdzdalības nevar nodrošināt. 

Jāmaina politikas principi

Referenduma problēma nav jāskata tikai likumdošanas kontekstā vien. Galvenais nav tikai jautājums, kā uzlabot referenduma procedūru, bet arī tas, kā Latvijā darbojas pārstāvnieciskā demokrātija, kas lielākajā daļā mūsdienu valstu problēmas risina, panākot vienošanos starp vēlētāju ievēlētiem pārstāvjiem, norāda Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds. Ja Latvijā parlamentārā demokrātija darbotos sekmīgi un politiskajā kultūrā nedominētu etniskā dalījuma princips, vajadzība pēc tādiem referendumiem kā valodas referendums nebūtu. Ņemot vērā, ka abu flangu radikāļi Saeimā allaž mēģinās saasināt etnisko jautājumu, svarīgi, lai konsolidēties spētu politiskais centrs.

Vairāk nekā 20 gadus Latvijas politiskā elite ir ignorējusi valodas un nepilsoņu problēmas, taču tās nebūtu samilzušas, ja politiskie spēki, kopīgi rodot saprātīgus kompromisus, patiesi būtu meklējuši risinājumus, norādot uz mūsu ziemeļu kaimiņvalsts piemēru, saka J.Rozenvalds. Proti, briestot referendumam par Ziemeļigaunijas atdalīšanos, tika panākts vēsturisks kompromiss: Ziemeļigaunijas separātistu līderi attiecās no referenduma idejas; apmaiņā pret to igauņu politiskā elite, kuru izpildvarā tolaik pārstāvēja nacionālistiskā politiķa Marta Lāra valdība, piekrita dot nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanu tiesības. Šī lēmuma ietekme uz Igaunijas krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumu atstājusi paliekošu pozitīvu iespaidu, atzīst profesors, norādot: "Ja politiskajai elitei izdotos kaut vai atzīt, ka nepilsoņu politiskās līdzdalības ierobežojumi, kamēr viņi nav kļuvuši par pilsoņiem, ir problēma, mēs jau būtu spēruši soli uz priekšu."

"Ja negribam muļķīgus referendumus, jābūt gudrai parlamentārai politikai."

Juris Rozenvalds, LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns

Lai gan pilsonības nulles variants, kāds patlaban tiek piedāvāts nobalsošanai referendumā, nav pieņemams, arī Latvijas politiskajai elitei vajadzētu izrādīt kādu pretimnākšanu, kas apliecinātu, ka tā respektē tos apmēram 40 procentus iedzīvotāju, kas runā krieviski, uzskata J.Rozenvalds. Pilsonības nulles variants, pretēji tam ko apgalvo referenduma idejas aizstāvji, gan nekad nav bijis ietverts Latvijas Tautas frontes programmā, kur savukārt figurēja nostādne, ka pēc noteiktiem kritērijiem daļa nepilsoņu ir jāuzņem pilsonībā, lai valstī neveidotos monolīta, pašpietiekama krievvalodīgo kopiena, atgādina politologs.

 Diemžēl noticis pretējais – nepilsoņi ir apvienojušies aizvainojumā pret neatkarīgo Latvijas valsti. "Ja negribam muļķīgus referendumus, jābūt gudrai parlamentārai politikai," rezumē J.Rozenvalds.

Pašreizējā politiskajā situācijā, kad ir tik liela viedokļu atšķirība, labāk ir kādu laiku atstāt spēkā līdzšinējo tautas nobalsošanas regulējumu un labāko risinājumu meklēt nopietnās diskusijās, plaši iesaistot tajās sabiedrību, uzskata eksperti. Diskusiju gaitā varētu ne vien izkristalizēties politisks kompromiss, bet, kā uzskata politologs I.Ijabs, sabiedrība, iespējams, beidzot pilnīgāk aptvers, ka referendumi nav brīnumlīdzeklis, ar ko "iebraukt Saules pilsētā". Ņemot vērā nespēju vienoties par optimālo risinājumu, kā pieļauj daļa ekspertu, politiķi likumprojekta izskatīšanu varētu ievilkt pat līdz 2015.gadam, kad Latvijā plānots ieviest elektronisko balsošanu.