VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
17. septembrī, 2012
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
8
8

Nepilsonība, integrācija… Ir jāizvirza citas vērtības

LV portālam: BRIGITA ZEPA, Latvijas Universitātes asociētā profesore, Baltijas Sociālo Zinātņu institūta direktore
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Brigita Zepa: „Mums ir integrācijas politikas programmas ar it kā pareiziem uzstādījumiem, bet tai pašā laikā politiķi, kuru vadībā šie dokumenti tapuši, tos vai nu neizprot, vai ignorē. Tas ir paradokss, bet tā tas ir.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Pilsonības likuma izmaiņu priekšvakarā, kad sabiedrību tricina kārtējā etniskā referenduma rosināšana, varētu domāt, ka šoreiz beidzot integrācijas politikas un nepilsonības problēmas radīs risinājumu. Kur to meklēt? Vispirms - patiesā politiskajā gribā to atrast, nevis likumu grozīšanā, uzskata Latvijas Universitātes asociētā profesore, Baltijas Sociālo Zinātņu institūta direktore BRIGITA ZEPA.

Lielo nepilsoņu skaitu bieži raksturo kā pilsonības politikas kļūdu un netaisnību pret Latvijas neatkarību atbalstījušajiem cittautiešiem. Vai, jūsuprāt, Latvijā 90.gadu sākumā vajadzēja pieņemt tā dēvēto  pilsonības nulles variantu?

Kā savulaik  publiski  atzinis ekspolitiķis Andrejs Panteļējevs, pilsonība krievvalodīgajiem iedzīvotājiem tika solīta, jau zinot, ka tas netiks pildīts. To, ka šiem cilvēkiem faktiski sameloja, vērtēju ļoti negatīvi. Taču, vai viņiem vajadzēja dot pilsonību? Diezin vai. Runa tomēr ir par cilvēkiem, kas Latvijā savulaik bija iebraukuši no Krievijas un Latviju faktiski uztvēra kā Krieviju vai Padomju Savienību. Latviešu valodu, kultūru un vēsturi viņi nezināja. Diezin vai automātiska pilsonības piešķiršana cilvēkiem, kas īsti neizprot, kādā valstī dzīvo, būtu pamatoti.

Pilsonība ir pietiekami nopietna lieta. Valsts un nācijas veidošanu nevar piedāvāt cilvēkiem, kas šajā vidē jūtas kā pēc kuģa avārijas pēkšņi nokļuvuši uz neapdzīvotas salas. No šī viedokļa piedāvājums naturalizēties, pilsonības pretendentam izdarot apzinātu izvēli, bija pareizs solis. Taču slikti bija tas, ka no neatkarības atjaunošanas de facto 1991.gadā līdz pilsonības likuma pieņemšanai 1994.gadā un naturalizācijas sākšanai 1995.gadā cilvēki vairāk nekā trīs gadus tika turēti neziņā.

Kādas, jūsuprāt, bijušas pilsonības politikas galvenās kļūdas?

Pirmā, manuprāt, bija tā, ka pilsonība tika solīta, bet solītais netika izpildīts. Otra kļūda, slikts rādītājs bija Pilsonības likuma apspriešana trīs garus gadus. Treškārt, tas tika pieņemts ar tā dēvētajiem "logiem", lai gan faktiski nekādas vajadzības pēc tiem nebija, jo socioloģiskie pētījumi jau tolaik liecināja, ka masveida naturalizācija nav gaidāma – nepilsoņiem nebija valodas prasmju, daudzi vēlējās saglabāt brīvākas ceļošanas iespējas uz Krieviju utt.

"Valsts un nācijas veidošanu nevar piedāvāt cilvēkiem, kas šajā vidē jūtas kā pēc kuģa avārijas pēkšņi nokļuvuši uz neapdzīvotas salas."

Ceturtkārt, tas, ka sākotnēji atļāva naturalizēties tikai jauniem cilvēkiem, taču viņiem faktiski Latvijas pilsonība nebija vajadzīga, jo daudzi savus nākotnes plānus saistīja ar Krieviju, centās iegūt izglītību Krievijā. Turklāt situācija, ka viņiem šī iespēja bija, bet vecākiem ģimenes locekļiem, kas tobrīd Latvijas pilsonību gribēja vairāk, vēl ne, radīja nevajadzīgu spriedzi nepilsoņu ģimenēs un nostiprināja pārliecību par naturalizācijas netaisnīgumu kā tādu.

Naturalizēties neatkarīgi no vecuma varēja tikai pēc 1998.gada, kad Pilsonības likumu liberalizēja un atcēla "logus". Taču tik ilgi liegt naturalizāciju cilvēkiem, kas to patiešām gribēja, bija liela kļūda. Ilgi un pilnīgu lieki tika vilkts arī lēmums ļaut naturalizēties neatkarīgā valstī dzimušiem nepilsoņu bērniem.

Arī patlaban ir aktualizēts jautājums par naturalizācijas atvieglošanu. Kā to vērtējat?

Kā redzam no socioloģiskiem pētījumiem, cilvēki, kas nokārtojuši naturalizācijas pārbaudījumus, bieži vien saka: tas nav tik sarežģīti, kā mēs domājām! Drīzāk ir vajadzīga nevis nosacījumu mainīšana, bet psiholoģiska atvērtība no valsts puses: nāciet, tas nav tik grūti! Jūs esat gaidīti un vajadzīgi Latvijas valstij!

Pastāv arī viedoklis, ka naturalizāciju nemaz nav nepieciešamas stimulēt.

Būtu tikai normāli, ja cilvēkam, kas dzīvo kādā valstī, ir vēlme iegūt tās pilsonību. Parasti tas tiek uztverts kā liels gods, un valsts dot iespējas to piepildīt. Mums šī morālā dimensija ir notrulināta un drīzāk notiek pretējais – nacionālradikālās partijas, cenšoties vairot savu politisko kapitālu, regulāri atgādina, ka Pilsonības likums ir jāpadara stingrāks. Savukārt pretējā spārna uz krievu vēlētājiem orientētās partijas no savas puses mazina nepilsoņu vēlmi naturalizēties, nemitīgi runājot par netaisnību un pilsonības nulles variantu.

Mums ir integrācijas politikas programmas ar it kā pareizām nostādnēm, bet tai pašā laikā politiķi, kuru vadībā šie dokumenti tapuši, tos vai nu neizprot, vai ignorē. Tas ir paradokss, bet tā tas ir. Politiķi nepilda šo valsts uzdevumu. Integrācijas programmas taču ir valsts uzdevums. Acīmredzot aiz tā slēpjas dažādi politiskā izdevīguma motīvi.

Vai patlaban notiekošā pilsonības referenduma aktualizēšana, jūsuprāt, liks politiķiem reāli rīkoties savu deklarēto plānu īstenošanā?

Tas, ko redzam pašlaik, ir ierobežošana un aizliegšana. Referendumu ierosināšanas iespēju samazināšana, ar ko patlaban nodarbojas likumdevēji, ir demokrātijas iespēju samazināšana. Reālas rīcības vietā ir labi zināmu tēžu atkārtošana. Līdzšinējā partiju retorika ne par ko jaunu neliecina, nav jaunu ideju sabiedrības vienotības sekmēšanai.

Varbūt situācija ir neglābjami fatāla. Etniskā konfrontācija ir abu flangu partiju politiskās izdzīvošanas priekšnosacījums un iespējas, ko paver lielā, pašpietiekamā krievvalodīgo iedzīvotāju kopiena un ietramdītā pamatnācija,  sabiedrības etniskai šķelšanai – izteikti labvēlīgas gan patlaban, gan, šķiet, jebkādā pārskatāmā nākotnē?

Jā, iestājoties krīzei, varēja domāt, ka sabiedrību vairāk nodarbinās kopīgi ekonomiskie jautājumi, bet, kā redzam, vide joprojām ir gana labvēlīga etniska rakstura provokācijām.

Runājot par nākotni - kopumā sabiedrība nav ieinteresēta konfliktēt, taču, tiklīdz kāds tai dod provokatīvu impulsu, tas spēj uzpūst jaunas nesaskaņu liesmas. Šādā situācijā radikāļu rīcība slēpj ļoti lielus riskus.

Organizācijas "Krievu kopiena Latvijā" valdes loceklis Igors Vatoļins uzskata, ka nepilsoņu vēlme kļūt par Latvijas pilsoņiem tiek krietni pārvērtēta – ja šādu iespēju dotu reģistrācijas kārtībā, to izmantotu vien kādi 10–15 % nepilsoņu. Proti, pilsonības iegūšana reģistrācijas kārtībā piesaistītu relatīvi nelielu pretendentu loku, un problēma būtu atrisināta.

Ja šai situācijai būtu mierīgs, racionāls konteksts, tad šo lietu tā, iespējams, varētu risināt. Taču situācija tāda nav, un pieredze liecina, ka, tiklīdz tas notiktu, uzreiz sāktos milzīga politiska kampaņa par reģistrāciju Latvijas pilsonībā ar masīvu atbalstu krievvalodīgajos medijos. 

Integrācijas politika atjaunotajā Latvijas Republikā nav bijusi veiksmīga, taču ir arī jautājums: vai tik lielu minoritāti, kāda Latvijā ir krievu valodā runājošā sabiedrības daļa, vispār bija un ir iespējams integrēt?

Tas ir diskutējams jautājums. Taču jāteic – krievu minoritāte nav tik monolīta, kā nereti  to dēvē,  tajā ir dažāda gadagājuma cilvēki ar atšķirīgu valsts valodas prasmi un integrācijas pakāpi – dažādas, atšķirīgas sabiedrības grupas.

Integrācijas problemātika varbūt vairāk attiecas uz Rīgu, bet ne reģioniem, kur vērojami dažādi sadzīvošanas modeļi. Šajā situācijā, kad faktiski daudzviet nevar runāt par etnisku konfrontāciju, nemitīgi pretnostatīt latviešus krieviem ir liela politiska kļūda.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns nepiekrīt vērtējumam, ka nepilsoņu skaits ir ļoti liels, un saka: "Es to varu vērtēt kā okupācijas sekas. Tāds šis skaitlis ir, un tas nav bijis atkarīgs no Latvijas Republikas – pilsoņiem un valsts." Vai varat tam piekrist?

Tas vairāk izskatās pēc politiķa, nevis ministra komentāra. Es šādam formulējumam tomēr nepiekrītu. Varu teikt, ka valsts naturalizācijas politika varēja būt daudz efektīvāka, konstruktīvāka, lietišķāka.

Integrācijas politikas pamatnostādnes paredz, ka sabiedrības integrācija Latvijā notiek uz latviešu valodas un kultūras pamata. Vai šāds uzstādījums ir īsti reāls? Ja nē, tad ko likt vietā?

Ir pilnīgi skaidrs, to liecina arī pētījumi, ka šī pamatnostādņu tēze lielākajai daļai krievvalodīgo nav saprotama un pieņemama. Ir jāizvirza citas vērtības. Līdztekus latviešu valodai un kultūrai, neizslēdzot tās, pastāv sabiedrību vienojošas pilsoniskās vērtības. Tā ir pilsoniskā atbildība un līdzdalība valsts attīstībā - mēs aizstāvam savu valsti, ievērojam un cienām tās likumus, zinām un apzināmies tās vēsturi.

"Ir vajadzīga psiholoģiska atvērtība no valsts puses: nāciet, jūs esat gaidīti un vajadzīgi Latvijas valstij!"

Vai latviešu valodai ir jābūt integrācijas pamatam? To var pavērst arī mazliet citādi – mēs visi saprotam, ka latviešu valoda var attīstīties tikai Latvijā, un visi pilsoņi to mācās un lieto.

Latvijas sabiedrību pa etnisko līniju šķeļ ievērojamas atmiņu kultūras atšķirības. Integrācijas pamatnostādnes runā par atmiņu politikas veidošanu, kas, respektējot uzskatu daudzveidību, principiāli nostājas pret vēstures falsificēšanu. Vai kaut kas tāds, jūsuprāt, vispār ir iespējams?

Valstij atmiņu kultūra ir jāveido. Ir jāakcentē tie momenti, par kuriem ir iespējams vienoties. Ja uzreiz nav iespējams runāt par patlaban lielāko uzskatu konfrontāciju raisošiem vēsturiskajiem notikumiem,  varbūt var koncentrēties uz to, kas veidojis valsts pamatus – tās dibināšanu, 11.novembri, 18.novembri, valstsvīriem, kuri bija iesaistīti šajos notikumos.

Ļoti vērtīgi ir iemācīties savas valsts vēsturi pasaules vēstures kontekstā, kas varētu interesēt daudzus cilvēkus neatkarīgi no viņu tautības.  Atmiņu kultūru veido daudzi faktori: ģimene, skola, masu mediji.

Ar ko uzrunāt vecāka gadagājuma cilvēkus?

Vairāk ar emocionāliem pasākumiem, kas stiprina piederības sajūtu un vienlaikus arī izpratni par vēsturi. Tie ir valsts neatkarības gadadienas salūts un tamlīdzīgi. 

Ko jūs šajā kontekstā varētu teikt par Rīgas mēra Ušakova nu jau ikgadējiem Jāņiem Daugavmalā?

Es domāju, ka tā ir laba ideja, un man žēl, ka latviešu politiķi to nav attapuši izmantot. Kopīga svētku svinēšana ir lielisks veids, kā sabiedrībā veidot vienotības sajūtu, un šim mērķiem izmantojami ne tikai valsts svētki, bet arī gadskārtu un tradīciju svētki.

"Sabiedrība nav ieinteresēta konfliktēt, taču, tiklīdz kāds tai dod provokatīvu impulsu, tas spēj uzpūst jaunas nesaskaņu liesmas."

Jāņi Latvijā ir populārākie svētki. Tos allaž svinējuši kā latvieši, tā arī citu tautību piederīgie. Tā ir lieliska iespēja sabiedrības kopības sajūtas stiprināšanai.  

Kā viens no Latvijas panākumiem valsts attiecībās ar krievu minoritāti bieži tiek minēta bilingvālā izglītības sistēma. Taču ir arī viedoklis, ka tā apdraud latviešu valodu un veicina sabiedrības segregāciju. Kāds ir jūsu viedoklis?

Nevaru tam piekrist. Bilingvālo izglītību vērtēju kā sasniegumu un nesaskatu tajā draudus latviešu valodai. Kā liecina pētījumi, pateicoties bilingvālajai izglītībai, krievvalodīgie jaunieši sekmīgi apgūst latviešu valodu. Turklāt centralizēto eksāmenu rezultātu salīdzinājums latviešu skolās un skolās ar mācībām bilingvāli parāda, ka krievvalodīgo jauniešu sekmes eksaktajos priekšmetos pēc vidējiem rādītājiem ir labākas nekā latviešu jauniešiem.

Visi šie fakti liecina par to, ka bilingvālā izglītība dod labus rezultātus krievvalodīgo jauniešu izglītošanā: gan latviešu valodas, gan priekšmetu apguvē.        

Sašķeltību starp latviešu un krievu valodā runājošām sabiedrības daļām pieņemts uzlūkot kā etnisku problēmu. Taču varbūt ir pamats runāt par ideoloģisku konfrontāciju, ko jau Atmodas laikā iezīmēja pretrunas starp Rietumu liberālās demokrātijas piekritējiem un padomju totalitārās sistēmas atbalstītājiem?

 Domāju, ka šāds pretstatījums ir kļūdains un pat kaitējošs. Atcerēsimies, ka 1991.gada janvāra barikādēs, kurās piedalījās gan latvieši, gan krievi, gan citu tautību pārstāvji, valdīja antikomunistisks noskaņojums, ko uzskatāmi apliecināja abās valodās rakstīti saukļi. Arī krieviski runājošajā sabiedrības daļā tolaik valdīja antitotalitārs noskaņojums, kas mūs vienoja. Tas ir milzīgs zaudējums, ka šo momentu, kas varēja būt integrācijas pamatā, politiķi izlaida no rokām.

Arī šodien šāds pretstatījums vairāk pastāv politiķu galvās, nevis realitātē. Jā, krievvalodīgie varbūt vairāk orientējas uz vienlīdzību un pārdali, ko piedāvā sociāldemokrātija, kas gan ir pilnīgi saprotams valstī, kurā liela daļa sabiedrības ilgstoši pārdzīvo ekonomiskus un sociālus satricinājumus.
***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU