Termins "integrācija" vienotas sabiedrības veidošanas kontekstā tiek lietots arvien mazāk, tā vietā ienācis jēdziens "saliedētība". Tas nolasāms arī sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas nosaukumā, kura nupat nākusi klajā ar attiecīgu ziņojumu. Vai tas nozīmē, ka sabiedrības integrācija kā centieni izveidot vienotu sabiedrību aizstāta ar atsevišķu kopienu saskares punktu meklēšanu?
Tam, ka patlaban vairāk lieto saliedētības, nevis integrācijas jēdzienu, saskatu vairākus cēloņus. Viens un, šķiet, galvenais ir Eiropas Savienības dokumentos manāmais uzsvars uz sabiedrības kopā dzīvošanu - integrācija tajos lēnām ir aizslīdējusi projām un priekšplānā iznākuši tādi jēdzieni kā saliedētība, iekļaujoša sabiedrība u.tml.
Latvijā viens no cēloņiem, kāpēc esam atteikušies no "integrācijas", ir ne visai sekmīgā līdzšinējā integrācijas politika, no kuras esam noguruši un kāri tveram šo jauno vārdu "saliedētība", kas, manuprāt, ir arī labāk sociāli saprotams, vairāk attiecināms uz sabiedrību. "Integrācija", kas norāda uz daļu iekļaušanu vienotā veselumā, kā man lielas, ir diezgan eksakts vārds, vairāk atbilstīgs dabaszinātnēm.
Taču vai tā nav atkāpšanās no vienotas sabiedrības veidošanas principa? Eksperti savā ziņojumā runā par saskarsmes punktu meklēšanu, ne integrāciju kā visaptverošu uzdevumu.
Saliedētība arī šī ziņojuma kontekstā varētu būt kā abpusējs ceļš uz sapratni un sadarbību. Teorētiski tas bija paredzēts arī līdzšinējās integrācijas politikas ietvaros, bet praktiskajā izpratnē, rīcībpolitikā tas neīstenojās. Vairāk runāja par to, ka mēs, latvieši, viņus, krievvalodīgos, iekļausim savā kopienā. Saprotot, ka tas nav izdevies, ka esam noguruši no šī jēdziena, noekspluatējuši to, vietā nācis saliedētības jēdziens, kurš varbūt ir saprotamāks – nav īsti labi definēt sabiedrībā notiekošo, izmantojot jēdzienu (integrācija), kura interpretācija ir ļoti atšķirīga dažādās sabiedrības grupās.
Taču arī saliedētības jēdzienā varam ielikt dažādu saturu. Piemēram, ekspertu grupa savā ziņojumā piedāvā ieteicamo principu uzskaitījumu – brīvprātība, dialogs, līdzdalība, dažādība. Tie visi ir iecietības, savstarpējas tolerances un sapratnes ideālprincipi. Taču, manuprāt, tur pietrūkst viena būtiska aspekta – nav nosauktas kopējās vērtības. Autori ir atkāpušies no iepriekšējos integrācijas politikas dokumentos diezgan šauri noteiktā, ka sabiedrības integrācija Latvijā notiks uz latviešu kultūras un valodas kā kopējo vērtību pamata. Tomēr, manuprāt, ziņojumā līdztekus tam, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur var dzīvot un attīstīties latviešu kultūra un valoda, vajadzētu būt atziņai, ka šeit dzīvojošajiem cilvēkiem ir arī citas, pilsoniskās vērtības.
Bez tā, kā man šķiet, ziņojumā uzskaitītie principi ir definēti kā ar samta cimdiem rokās - tie ir pareizi, taču tiem nepieciešams satvars, vadmotīvs. Un tas ir pilsoniskās un Latvijas kultūras vērtības – tā ir vērtību bāze, kura vienmēr visur ir jāpiemin, runājot par sabiedrības saliedētību. No tām arī izriet kopējā labklājība, ko nodrošina valsts pastāvēšana kā trešais sabiedrības saliedētības faktors.
Ko tieši domājat ar jēdzienu "Latvijas kultūras vērtības"?
Tās ir mūs lielās vērtības - Dziesmu svētki, kuros tauta pulcējas reizi četros gados un ar ko sevi identificējam. Taču ne tikai – mums ir arī nacionālā māksla, grāmatniecība un daudz citu virzienu. Ja atceramies, Zigfrīds Anna Meierovics ar 500 angļu mārciņām kabatā un pusduci latviešu mākslas albumu koferī 1918. gada vasarā devās uz Rietumeiropu, lai cīnītos par Latvijas suverenitātes ideju.
Tomēr vai jums nešķiet, ka tieši šo nacionālo vērtību, ieskaitot latviešu valodu, likšana sabiedrības integrācijas politikas pamatā ir bijis tās klupšanas akmens?
Jā, taču tāpēc, ka tur līdz šim nebija likta klāt šī otra vērtību grupa – pilsoniskās vērtības, kam pamatā ir apzināšanās: es dzīvoju Latvijā, esmu tās pilsonis, piedalos Latvijas sabiedriskajā dzīvē, lepojos ar savu valsti un maksāju arī nodokļus, lai tā plaukst un zeļ, un es varu būt lepns par to. Un es kā Latvijas patriots atzīstu, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur var pastāvēt latviešu kultūra un valoda, kuru es, neraugoties uz to, kura ir mana dzimtā valoda, kā lojāls pilsonis atzīstu un protu. Tā ir pilsoniska pozīcija.
Vērtējot Valsts prezidenta darba grupas ziņojumu, nepamet sajūta: ja līdz šim spēkā bija uzstādījums maksimāli pietuvoties vienotai sabiedrībai Latvijā, tad patlaban izskatās, ka notiek samierināšanās ar de facto divkopienu sabiedrības pastāvēšanu Latvijā.
Es drīzāk saskatu, ka šis ziņojums virzīts uz tādu iekļaujošu, draudzīgu, uz sadarbību virzītu orientāciju. Neredzu šeit izolēšanos.
Rezonansi izraisījis ziņojumā minētais ieteikums politiķiem un ierēdņiem komunikācijā ar krievu medijiem lietot krievu valodu. Speciālistiem jāapgūst darba pienākumu sekmīgai pildīšanai nepieciešamā profesionālā kompetence darbam ar kultūras piederības ziņā atšķirīgiem cilvēkiem, teikts ziņojumā. Vai tas ir atbalstāmi, ja zinām, ka viena no līdzšinējās integrācijas politikas atzītajām problēmām bija krievvalodīgās kopienas pašpietiekamība Latvija? Tas ir pilnīgi pretēji līdzšinējam uzstādījumam.
Jā, šī ierosme ziņojumā ir izteikta tā, ka to var interpretēt dažādi. Domāju, vajadzēja skaidrāk pateikt, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, un drīzāk mēs aicinām jebkuru Latvijas iedzīvotāju apgūt šo valodu un runāt latviski – ir bilingvālā izglītība, un jaunā paaudze to pilnīgi spēj.
Jā, ir sabiedrības slāņi, kuri 25 gadu laikā nav paguvuši iemācīties latviešu valodu. Par to atliek vien brīnīties. Taču inteliģentiem cilvēkiem, kādi ir žurnālisti, jau nu gan vajadzētu pārvaldīt vairākas valodas. Ja žurnālists krievu valodā runājošai auditorijai sagatavo audio vizuālu materiālu, pieļauju, ka uzrunātais cilvēks var izvēlēties un atbildēt uz jautājumiem krievu valodā, taču ne komunikācijā ar rakstošu mediju, kura pārstāvim vajadzētu prast latviešu valodu.
Valsts un pašvaldību iestādēs gan, manuprāt, ar klientiem būtu jārunā latviešu valodā. Izņēmums varētu būt vienīgi cilvēki ļoti cienījamos gados. Taču saziņas valodai pašvaldību un valsts institūcijās strādājošo starpā jābūt latviešu valodai. Ja cilvēks to neprot, ir pamats domāt, ka viņam piemīt intelektuāla mazspēja, kas liek šaubīties par viņa spēju pildīt kādus pārvaldes pienākumus.
Kāpēc joprojām daudzi Latvijā neprot latviešu valodu?
Galvenais iemesls ir krievu valodas pašpietiekamība. Savos pētījumos esam konstatējuši, ka kādi 30% krievvalodīgo ikdienā spēj iztikt ar savu valodu – ģimenē un ar paziņām runā krieviski, mediji - krieviski, veikalā, uz ielas un darbā – arī. Un ar to viņam pietiek.
Taču jāatgādina: jau minētie ziņojuma aspekti tieši ir vērsti uz šīs pašpietiekamības nostiprināšanos.
Ziņojums ir īss, un to var dažādi interpretēt, taču raksturīgi, ka tas izceļas ar iecietību, pretimnākšanu, un tāpēc varbūt rada iespaidu, ka tajā minētā saliedētība varētu konsekventi nebalstīties uz latviešu valodu. Šajā dokumentā latviešu valoda ir norādīta kā vienīgā valsts valoda, taču līdztekus tai izpaužas elastīga pieeja arī pret citu valodu lietojumu.
Ziņojumā aspektā, kurš attiecas uz komunikācijas vēlamību ar citām kultūrām piederīgiem cilvēkiem, ne tikai krievu valodā runājošajiem, es saskatu vēlmi būt gataviem situācijai, kad Latvijā sastopamo minoritāšu loks paplašinās starpkultūru komunikācijai. Ar to domāju Ķīnas, arābu kultūrai piederīgos, arī citu Eiropas valstu vai ASV iedzīvotājus, kuriem ne viss mūsu valstī uzreiz ir izprotams. Ja viņi, piemēram, nevar saprast, kā ir iespējams maksāt kukuļus, arī tā ir kultūras atšķirība. Savukārt austrumniekiem, piemēram, ir cita laika izjūta u.tml. Pieaugot svešzemnieku skaitam Latvijā, starpkultūru komunikācijas prasmes kļūs arvien nepieciešamākas.
Cik liela problēma integrācijas jeb saliedētības kontekstā patlaban ir krievu valodā runājošo Latvijas iedzīvotāju atšķirīgā izpratne par ģeopolitisko situāciju pasaulē?
Tas ir milzīgs šķērslis sabiedrības saliedētībai, kuru vislielākajā mērā veido atšķirīgās informācijas telpas. Tas arvien pastiprinās, bet mēs šajā ziņā esam pārāk pasīvi. Nupat dzirdēju, ka ASV veltīs miljoniem dolāru, lai vērstos pret dezinformāciju, kura nāk no Krievijas. Eiropā šī problēma ir vairāk atstāta pilsoniskās sabiedrības ziņā, taču tam ir vajadzīgi ļoti nopietni resursi, jo informatīvais karš ir ārkārtīgi plašs cīņas lauks.
Cilvēki ir naivi, viņiem patīk negatīva informācija, un viņi nemana, ka šī informācija ar katru dienu kļūst arvien melīgāka. Galvenā robežšķirtne Latvijā šajā ziņā lielākoties ir starp latviešiem un krieviem, taču pa vidu netrūkst latviešu, kuri savu pasaules uzskatu ļauj veidot Krievijas medijiem. Un arī pretēji – ir krievi, kuri neļaujas šai propagandai un ir pilnīgi lojāli mūsu valstij. Viena daļa Latvijas krievvalodīgo ir aizņemti ar savu biznesu, taisa naudu un neinteresējas par politiku gandrīz vispār. Viņi nereti Krievijā saskata riskus savam biznesam, un tas darbojas Latvijai par labu. Un visbeidzot – mums ir krievi, kuri ir ārkārtīgi izteikti Latvijas patrioti. Gan šeit gadiem ilgi dzīvojošie, gan viens otrs nesen iebraukušais, kas aizbēdzis no Putina režīma. Tādus pati esmu intervējusi; viņi ir pārlaimīgi, ka tikuši prom no Krievijas, mācās latviešu valodu un ir gatavi būt Latvijas patrioti.
No tiem, kurus minējāt pēdējos, daļa nākotnē vēlēsies kļūt arī par Latvijas pilsoņiem. Kā raugāties uz pašreizējo pilsonības politiku? Pilsonības jomā darba grupas ieteikumi faktiski aprobežojas ar ieteikumu "grozīt un/vai papildināt spēkā esošo tiesisko regulējumu, lai novērstu ar nepilsoņu skaita vairošanos saistītos riskus". Vienīgais konkrētais priekšlikums: jaundzimušajiem Latvijas nepilsoņu bērniem ir automātiski jāpiešķir Latvijas pilsonība. Taču gadā tikai 80–90 paliek bez pilsonības.
Es domāju, ka pašreizējā pilsonības politika funkcionē. Tie cilvēki, kuri vēlas naturalizēties, to dara. Aktuāls jautājums tiešām ir par nepilsoņu bērniem. Es domāju, ka valsts var pilnīgi droši tiem dot automātisku pilsonību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, to varētu uzskatīt par draudzīgu, demokrātisku žestu, jo šādu bērnu tiešām nav daudz. Taču nopietnākais iemesls – tie ir mūsu valsts cilvēki, un mūsu valsts pienākums ir viņus atbildīgi audzināt par Latvijas patriotiem. Viņi nav nekādi nepilsoņi, bet mūsu valsts bērni, mūsu nozīmīgākais resurss.
Vai vajadzētu atvieglot naturalizācijas nosacījums?
Domāju, ka pilsonību dāvināt nav nepieciešams. Šie ir pieauguši cilvēki, un viņi paši zina, ko viņiem vajag vai nevajag.
Kā Latvijas sabiedrības saliedētības kavēklis bieži minēta politisko partiju nogrupēšanās blokos pēc etniskā pretnostatījuma, kura uzturēšana ir to pastāvēšanas pamatā. Vai ir novērojamas kādas tendences šajā jomā?
Nē, diemžēl šī situācija ir stagnējoša. Pastāv divi politiskie bloki, kuri reprezentē latviešu vai krievu valodā runājošās sabiedrības daļas. Es saku "it kā", jo šie politiskie spēki vienmēr aktivizē savas pozīcijas pirms vēlēšanām, uzturot attiecīgu retoriku un tiešām dalot sabiedrību divās daļās. Patiesībā tā nav tik brutāli dalāma, jo gan krievvalodīgo, gan latviešu vidū, kā jau minēju, ir cilvēki ar ļoti dažādiem uzskatiem.
Saliedētas sabiedrības pamats attīstītajās valstīs ir plaša vidusšķira. Šis aspekts Latvijas sabiedrības integrācijas politikā tikpat kā nav jaušams.
Lai šādu politiku īstenotu, valsts vadītājiem vajadzētu būt ar labām zināšanām ekonomikā; jāprot prognozēt, kā likumi, nodokļu politika ietekmēs sabiedrības strukturēšanos utt. Es šādu zināšanu izpausmi neesmu novērojusi. Drīzāk likumi bijuši nedraudzīgi mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai, kas ir vidusslāņa veidošanās pamats. Tā vietā, lai veidotos kaut cik vērā ņemams vidusslānis, Latvijā ir vērojama noslāņošanās – trekns, taču mazs augšējais slānītis un liels, teiksim, pieticīgi dzīvojošo slānis. Te saskatāms gan kompetences trūkums politisko lēmumu pieņemšanā, gan, šķiet, nevēlēšanās kaitēt turīgo slāņa interesēm, pie kura lielā mērā pieder arī paši politiķi. Politikas veidošana daudzos gadījumos notiek par labu turīgo interesēm.
Likumdevēju kompetences trūkumu Latvijā daļēji izskaidro fakts, ka mūsu parlamentāriešiem nav tikpat kā nekāda ekspertīzes atbalsta. Proti, ekspertu padomdevējinstitūcijas dažādu komplicētu jautājumu izskaidrošanai, lai deputāti varētu pieņemt kompetentu lēmumu. Varbūt tas ir kaitējis arī veiksmīgas sabiedrības integrācijas politikas īstenošanai?
Sabiedrības integrācija lielā mērā ir politiskās gribēšanas vai negribēšanas jautājums, taču ekonomikā, nodokļu politikas sfērā patiešām šādas institūcijas varētu būt pietrūcis.
Filozofi atzīst: patlaban rietumvalstīs, arī Latvijā, valda vērtību relatīvisms, taču jebkuras valsts pastāvēšanas pamatā jābūt noteiktā veidā orientētai vērtību sistēmai. Varbūt mūsdienās vispār nav iespējama īsti saliedēta vai integrēta sabiedrība?
Jebkuras valsts pastāvēšanas pamats ir saliedēta nācija. Vērtību tiešām ir daudz, un sabiedrībā to hierarhija var būt atšķirīga. Taču valstij šajā vērtību jūrā ir jābūt orientierim, kas norāda, ka bez atbalsta tieši pamatvērtībām - kultūras, pilsoniskuma, vienlīdzības - veidojas apdraudējums valstij, bez kuras ir apdraudētas arī daudzas citas indivīdu akceptētas vērtības – drošība, ģimene, veselība, labklājība utt.
Runājot tieši par drošības aspektu, jājautā, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība akceptē tās vērtības, kuras ir NATO, ES un vispār Rietumu civilizācijas pamatā: demokrātija, cilvēktiesības, solidaritāte, indivīds kā vērtība?
Tā aina ir diezgan raiba. Piemēram, vienai daļai rūp valsts aizsardzība, viņi atsaucas aicinājumam iestāties Zemessardzē, Jaunsargos. Inteliģencē vairāk jaušams atbalsts demokrātijai, vēl citi augstākajā rangā ierindo nacionālās vērtības. Šīs vērtības dažādās kombinācijās Latvijas sabiedrībā ir dzīvas. Starptautisko salīdzinošo pētījumu dati liecina, ka mūsu sabiedrībā atbalsts lielajām demokrātijas vērtībām ir augsts, piemēram, atbalsts demokrātijai kā valsts politiskajai sistēmai neatpaliek no Rietumu valstu iedzīvotāju nostādnēm. Tiesa, ja runa ir par tādām ikdienas demokrātijas vērtībām kā savstarpēja uzticēšanās, iecietība, tad šai ziņā gan mēs atpaliekam no saviem Rietumu kaimiņiem, un tas ir nopietns šķērslis lielo demokrātijas vērtību īstenošanā dzīvē.
