NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
18. janvārī, 2012
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts valoda
3
5
3
5

Valodas Latvijā – de iure un de facto

Latviešu valoda Latvijā kā neapstrīdēta vērtība nekad nav pastāvējusi. Uzstādījums, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir būtiska pamatnācijas pastāvēšanai, vienmēr ir saskāries ar pretargumentiem par demokrātisku valodu politiku daudznacionālā valstī.

FOTO: LV Portāla infografika

Referendums par otras valsts valodas statusu krievu valodai liek palūkoties uz valodu attiecībām Latvijā. Latviešu valoda, dalot pozīcijas ar krievu un vācu valodu, dominējošu stāvokli baudījusi apmēram pusi laika kopš valsts dibināšanas 1918.gadā.

Neatkarīga Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī, kad par to izdevās vienoties lielākajiem nacionālajiem politiskajiem spēkiem. Taču pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai, paredzot tai līdzvērtīgas tiesības ar vācu un krievu valodu, tika izdots teju gadu iepriekš tā dēvētajā Iskolata republikā. Iskolata republiku (no krievu - Исполнительный комитет совета рабочих, солдатских и безземельных депутатов Латвии; saīsin. – Исколат) Vācijas neokupētajā Latvijas daļā, lielākoties Ziemeļvidzemē, lielinieciskie spēki izveidoja 1917.gada beigās.

Dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs, ko republikas izpildu komiteja jeb Iskolats 1918.gada 4.janvārī pieņēma Valkā, noteica, ka "visās Latvijas oficiālajās iestādēs (guberņās, apriņķos, pilsētās, miestos un pagastos) lietojama latviešu valoda visās darīšanās. Cittautu valodām tiek dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas izrādās par nepieciešamu". Līdzvērtīgas tiesības ar citām valodām, taču ne prioritāti, latviešu valodai noteica arī Pētera Stučkas "Latvijas Padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām", nosakot, ka "iekšējā darīšanu valoda kā centrālajās, tā arī vietējās iestādēs ir viena no vietējām valodām pēc iedzīvotāju vairākuma, šimbrīžam latviski, latgaliski vai krieviski".

Obligāti – armijā, flotē un visās iestādēs

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918.gadā mazākumtautības bija apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju. Lielākā no minoritātēm starpkaru periodā bija krievi. Salīdzinoši daudz bija vāciešu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, ebreju. Tādējādi nacionālajai politikai bija jānodrošina gan latviešu kā pamatnācijas politisko pozīciju, kultūras un valodas dominance, gan liberāla mazākumtautību politika.

1919.gada 23.augustā pieņemtais pilsonības likums piešķīra Latvijas pilsonību visām personām, neatkarīgi no tautības, kas oficiāli Latvijā bija dzīvojušas līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Mazākumtautībām Latvijā uz līdzvērtīgiem nosacījumiem ar pamatnāciju bija dotas tiesības veidot skolas, biedrības un organizācijas, kā arī izdot presi dzimtajā valodā. Kopumā mazākumtautībām starpkaru Latvijas parlamentārajā periodā tika dotas ievērojami lielākas tiesības, nekā to prasīja tā laika starptautiskās normas. Neraugoties uz to, pāreja uz latviešu valodu kā valsts valodu nenotika bez mazākumtautību pārstāvju iebildumiem, un šo statusu latviešu valodai izdevās nostiprināt vien pakāpeniski.

Pēc republikas proklamēšanas tika izdoti vairāki normatīvie akti, kas noteica latviešu valodas lietojumu: 1918.gada 6.decembra "Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību", 1921.gada 22.novembra "Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā", kas latviešu valodai noteica valsts valodas statusu; 1932.gada "Noteikumi par valsts valodu" un "Likums par atklātiem izziņojumiem"; 1934.gada "Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu" un citi.

"Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai pieņemts tā dēvētajā Iskolata republikā."

Latviešu valodas kā valsts valodas statusu galīgi nostiprināja 1935.gada 5.janvāra "Likums par valsts valodu", kurš noteica, ka "valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raksturu".

 Lai gan likums tika pieņemts nacionālistiski orientētā Kārļa Ulmaņa režīma laikā, tas, ievērojot latviešu valodas prioritātes principu, nodrošināja arī minoritāšu valodu tiesības. Tā, piemēram, pašvaldībās, kurās kādas mazākumtautības piederīgo bija vismaz puse no iedzīvotāju skaita, ar iekšlietu ministra atļauju municipalitātes attiecībās ar šās tautības piederīgiem bija pieļaujama vācu vai krievu valodas lietošana. Mazākumtautību valodas bija brīvi lietojamas slēgtās sapulcēs, tirdznieciskās sanāksmēs, kulta izpildīšanā, presē, grāmatniecībā, mācību un audzināšanas iestādēs. Atklātos pasākumos svešvalodas bija ļauts lietot ar iekšlietu ministra vai viņa pilnvarotu amatpersonu atļauju. 1935.gadā lielākā no nacionālajām minoritātēm Latvijā bija krievi.

Starpkaru parlamentārajā periodā latviešu valodas kā valsts valodas statuss Satversmē nostiprināts netika. Savukārt pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma 1922.gada demokrātiskā Latvijas Satversme pārstāja darboties, bet jaunu pamatlikumu pretēji iepriekš solītajam K.Ulmanis tā arī nepieņēma.  

Rusifikācija, ģermanizācija, rusifikācija

Sākoties Otrajam pasaules karam, saskaņā ar Padomju Savienības un Vācijas slepeno vienošanos Latvijas Republika 1940.gadā tika okupēta un iekļauta PSRS. Latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu, un tika radīti priekšnoteikumi Latvijā dzīvojošo tautu lingvistiskai asimilācijai krievu valodas vidē.

Otrā pasaules kara laikā rusifikācijas procesu uz laiku pārtrauca nacistiskās Vācijas okupācijas režīms. 1940.gadā Latvijas teritorija kā ģenerālapgabals kopā ar Igauniju, Lietuvu un daļu Baltkrievijas tika iekļauts Ostlandē jeb Austrumzemē - Vācijas okupācijas iestāžu izveidotā militārās un civilās pārvaldes struktūrā, kuras nodomos ietilpa minētās teritorijas ģermanizācija. Ar Ostlandes reihskomisāra Hinrika Lozes rīkojumu jau 1941.gada augustā par oficiālo valodu pārvaldes iestādēs noteica vācu valodu. Līdztekus vācu valodai saziņa latviešu valodā tika atvēlēta vienīgi latviešu iestāžu savstarpējā komunikācijā.   

No 1940.gada līdz pirmajai pēckara tautas skaitīšanai 1959.gadā latviešu skaits Padomju Savienības otrreiz okupētajā Latvijā no 1,5 miljoniem samazinājās līdz 1,3 miljoniem. Latviešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā samazinājās no 62 procentiem 1959.gadā līdz 52 procentiem 1989.gadā. Mākslīgi radītās imigrācijas rezultātā strauji pieauga slāvu tautības iedzīvotāju skaits.

Formāli atbilstoši konstitūcijai Padomju Savienībā visas valodas skaitījās līdztiesīgas. Likumu "Par valodām PSRS", kurš krievu valodai noteica oficiālās valodas statusu, pieņēma  tikai 1990.gada 24.maijā, kad Latvija jau bija deklarējusi neatkarību. Taču PSRS integrācijas politika tika būvēta uz krievu valodas un kultūras pamata. Praksē krievu valoda bija starpnacionālās saziņas valoda, kuras reālās tiesības un funkcijas tālu pārsniedza citu Savienībā dzīvojošo tautu valodu iespējas.

"Praksē krievu valodas tiesības un funkcijas tālu pārsniedza citu valodu iespējas."

Drīz pēc padomju varas iedibināšanas Latvijā slēdza mazākumtautību skolas. Latviešu skolās uzsvars tika likts uz krievu valodas mācīšanu, savukārt krievu skolās latviešu valodas apguve bieži vien bija visai formāla, kas arī lielā mērā izskaidro vecākās un vidējās paaudzes nepietiekamo valsts valodas prasmi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Ne mazāk svarīgs šīs problēmas iemesls bija krievu valodas pašpietiekamība sadzīvē un profesionālajā jomā. Tā dominēja daudzās specialitātēs, jo sevišķi armijā, iekšlietu struktūrās, transporta un sakaru nozarē, kur apmācība, tehniskā literatūra un terminoloģija latviski lielākoties nebija pieejama. Veikalos, uz ielas un informatīvajā telpā nevarēja iztikt bez krievu valodas; tās lietojums arvien paplašinājās.

20.gadsimta 80.gadu otrajā pusē, sākoties padomju režīma liberalizācijai, līdztekus vides aizsardzībai latviešu cīņa par savas valodas tiesībām kļuva par vienu no nacionālās atmodas pamatelementiem Latvijā. 1988.gadā tautas nobalsošanā 354 000 Latvijas iedzīvotāju atbalstīja Latvijas PSR Konstitūcijas papildināšanu, nosakot, ka: "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda."

 Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tiek pieņemts 1988.gada 6.oktobrī, uzdodot nodrošināt "latviešu valodas vispusīgu attīstību un mācīšanu, garantēt tās lietošanu valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās un to lietvedībā". Saskarsmē ar valsts institūcijām lēmums lika "nodrošināt pilsoņiem pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu valodu".

 Pēc Konstitūcijas izmaiņām tapušais Latvijas PSR valodu likums, kuru pieņēma 1989.gada 5.maijā, par vienīgo valsts valodu noteica latviešu valodu. Likuma ievaddaļā teikts: "Latvija ir vienīgā etniskā teritorija pasaulē, kuru apdzīvo latviešu tauta. Viens no galvenajiem latviešu tautas eksistences un tās kultūras pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījumiem ir latviešu valoda."

Referendums un kritiskā robeža

1999.gada decembrī pieņemtais Valsts valodas likums, nostiprinot latviešu valodas kā valsts valodas statusu, nosaka, ka likuma mērķis ir nodrošināt latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Satversmē latviešu valoda kā valsts valoda tika nostiprināta 1998.gada 6.novembrī.

2010.gadā nacionālā apvienība ""Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK" (VL-TB/LNNK) ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību bez maksas nodrošināt valsts valodā. Referenduma sarīkošanai par minētajiem pamatlikuma grozījumiem nepieciešamo balstu skaitu neizdevās savākt, taču, reaģējot uz to, krievu valodu aizstāvošo sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem izdevās savākt parakstus tautas nobalsošanai par Satversmes grozījumiem, kas krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. Nobalsošana paredzēta 2012.gada 18.februārī.

"Kritiskā robeža, aiz kuras draud valodas izmiršana, ir apmēram viens miljons tās lietotāju. "

Nacionālā apvienība vērsusies Satversmes tiesā ar lūgumu atzīt referendumu par antikonstitucionālu. Tas raisījis diskusiju, vai Satversmē nebūtu jāpaplašina tas jautājumu loks, par kuru pilsoņi nav tiesīgi tautas nobalsošanā lemt.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2011.gadā no 2 229 641 Latvijas iedzīvotāja latvieši bija 1 327 129 jeb 59,5%, krievi – 610 297 (27,4%), baltkrievi – 78 556 (3,5%), ukraiņi – 54425 (2,4%).

Kritiskā robeža, zem kuras draud valodas izmiršana, ir apmēram viens miljons tās lietotāju, uzskata valodnieki. Turpinoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, kā uzskata pazīstamais latviešu demogrāfs Ilmārs Mežs, 21.gadsimta beigās latviski runājošo cilvēku skaits pasaulē būs ap 300 000.

Ņemot vērā, ka kritiskā robeža, aiz kuras draud valodas izmiršana, ir apmēram viens miljons tās lietotāju, demogrāfi norāda: latviešiem patlaban ripo garām pats pēdējais vagons vilcienam uz tautas pastāvēšanu  nākamībā. Tādēļ, apzinoties situāciju, ir jāatzīst: valodas pastāvēšanas priekšnoteikumi ir valodas lietotāju atbildība.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU