Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Priekšlikumi par valsts valodas statusa noteikšanu latviešu valodai Satversmē parādījās jau Satversmes sapulces darbības laikā – 20. gadsimta 20. gadu sākumā –, taču to Latvijas Republikas pamatlaikā nostiprināt izdevās tikai atjaunotās neatkarības pirmās desmitgades beigās.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Atzīmējamām dienām kalendārā, iespējams, pievienosies vēl viena – Valsts prezidents rosinājis noteikt 15. oktobri par Valsts valodas dienu. Tas, kā uzskata valsts galva, sekmētu labāku Latvijas valstiskuma pamatu izpratni un dotu iespēju veidot Latvijas sabiedrību vienojošu konstitucionālo identitāti.
Valsts prezidents Egils Levits Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai 1. oktobrī nosūtījis ierosinājumus likumprojekta “Grozījumi likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” pilnveidei, rosinot noteikt 15. oktobri par Valsts valodas dienu. 1998. gada 15. oktobrī likumdevējs pabeidza vēl Satversmes izstrādāšanas laikā aizsāktās diskusijas un Satversmes 4. pantā noteica latviešu valodu par valsts valodu Latvijas Republikā. Līdz ar to latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda tika atzīta par vienu no Latvijas valstiskuma svarīgākajām konstitucionālajām vērtībām, teikts Valsts prezidenta kancelejas paziņojumā presei.
Latvijas konstitūcijā – Satversmē – latviešu valoda par valsts valodu noteikta tikai 1998. gadā, lai gan nodoms to izdarīt parādījās jau Satversmes rakstīšanas laikā, 20. gadsimta 20. gados.
1922. gada 15. februārī pieņemtajā Satversmes tekstā nebija ietverta atsevišķa norma par valsts valodu. Pamatlikums bija iecerēts divās daļās, sadaļu par valodu iekļaujot otrajā. Tās projekta 115. pants paredzēja: “Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.” Taču saistībā ar Latgales deputātu prasību Satversmē iekļaut latgaliešu valodu pamatlikuma otrā daļa netika pieņemta līdz pat Satversmes sapulces pilnvaru beigām 1922. gada 7. novembrī, kad likumdevēja funkcijas sāka pildīt 1. Saeima. “Valsts valodas jautājums ir svarīgs jautājums. [..] konstitūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas, mūsu trešo zvaigzni – Latgali,” argumentēja pazīstamais latgaliešu politiķis un kultūras darbinieks Francis Kemps.
Pirmo reizi priekšlikumu Satversmes 4. pantā līdztekus valsts karogam regulēt arī valsts valodu izteikusi Saeimas Publisko tiesību komisija, strādājot ar Latviešu zemnieku savienības iesniegtajiem Satversmes grozījumiem. Publisko tiesību komisijas izraudzītais referents Alfrēds Bērziņš 1934. gada 3. maija sēdē ziņoja: “Visupirms komisija ir labojusi Satversmes 4. pantu. Satversmes 4. pantā līdz šim bija paredzēts valsts karoga veids, kādam tam jābūt, bet par vienu citu svarīgu lietu – valsts valodu – ir sevišķs likums. Publisko tiesību komisija atzina, ka ir nepieciešami ievest Satversmē arī valsts valodas lietošanas noteikumus. Tā ir svarīgāka par valsts karogu; tāpēc 4. pantu papildināja ar teikumu: “Valsts valoda ir latviešu valoda.”” Otrajā lasījumā izskatot Satversmes grozījumu projektu, neviens Saeimas deputāts nebalsoja pret 4. panta izteikšanu šādā redakcijā: “Valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru.” Taču šo konstitūcijas grozījumu pieņemšanu apturēja valsts apvērsums 1934. gadā.
Kopumā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas tika pieņemti vairāki normatīvi akti, kas nostiprināja latviešu valodas statusu: “Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību” (1918), “Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā” (1921), “Noteikumi par valsts valodu” (1932), “Likums par atklātiem izziņojumiem” (1932), “Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu” (1934). Latviešu valodas pozīcijas pilnā mērā nostiprināja “Likums par valsts valodu” (pieņemts 1935. gada 5. janvārī), nosakot, ka “valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un valsts valodas lietošana obligatoriska armijā, flotē un visās valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, kā arī visos privātos iestādījumos ar publiski tiesisku raksturu”.
Formāli atbilstoši konstitūcijai Padomju Savienībā, kurā Latvija uz vairāk nekā četrām desmitgadēm tika inkorporēta, visas valodas skaitījās līdztiesīgas. Praksē krievu valoda bija starpnacionālās saziņas valoda, kuras reālās tiesības un funkcijas tālu pārsniedza citu Savienībā dzīvojošo tautu valodu iespējas. Latviešu valodas sociolingvistiskās funkcijas aizvien sašaurinājās, 80. gadu beigās radot apstākļus straujai latviešu lingvistiskajai asimilācijai.
Konstitūcijas pants par valsts valodu tādā redakcijā, kāds še viņš ir, var aizskart arī vienu lielu daļu Latvijas, mūsu trešo zvaigzni – Latgali.
Latviešu valodas pozīciju nostiprināšana kļuva par vienu no Atmodas vadmotīviem. 1986. gadā “Mikrofona aptaujā” triumfēja grupas “Līvi” dziesma “Dzimtā valoda”, kura radās kā protests pret valodu politiku PSRS. 1988. gada 1.–2. jūnijā Latvijas Radošo savienību plēnumā pirmoreiz publiski tika izteikta doma par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. 1988. gada 11. jūlijā LPSR Augstākās padomes Prezidijs izveidoja Darba grupu priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanas un Tautas deputātu padomju darba uzlabošanas jautājumos. Pēc šīs grupas aicinājuma sākās sabiedrības kustība, atbalstot prasību piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu, par ko tika savākts 354 280 parakstu, liekot LPSR Augstākajai padomei pieņemt papildinājumu konstitūcijā, nosakot, ka “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda”.
Iecere papildināt Satversmi ar valsts valodu reglamentējošu normu no jauna tika aktualizēta 90. gadu otrajā pusē. Pašreizējo – divus teikumus garo – Satversmes 4. panta redakciju Saeima 1998. gada 21. maijā pieņēma pirmajā lasījumā kā Saeimas Juridiskās komisijas alternatīvo likumprojektu.
Uz otro lasījumu no Latvijas Sociālistiskās partijas ievēlētais deputāts Aleksandrs Golubovs iesniedza priekšlikumu, kurā norādīja: “Kāpēc parādījās šis te priekšlikums? Mums ir Valsts valodas likums, kas reglamentē to, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, tāpēc runāt par to Satversmē, kurā runāts par ģerboni, par karogu, vispār par tiesībām, es uzskatu, nevajadzētu, tāpēc lūdzu pieņemt manu priekšlikumu.” Tomēr šīs priekšlikums neguva atbalstu.
Publisko tiesību komisija atzina, ka ir nepieciešams ievest Satversmē arī valsts valodas lietošanas noteikumus. Valoda ir svarīgāka par valsts karogu.
Trešajam lasījumam par 4. panta redakciju priekšlikumi vairs netika iesniegti, un 1998. gada 15. oktobrī Saeima grozījumus pieņēma trešajā lasījumā, konstitucionālā līmenī nosakot valsts valodu. Kā atzīts tiesību zinātnē, tādējādi latviešu valoda tika atzīta par vienu no Latvijas visaugstākajām pamatvērtībām, kas skar demokrātiskas valsts iekārtas pamatus, norādīts zinātniskajos komentāros par Satversmes I nodaļu. Turpat arī teikts: “Latviešu valodai kā valsts valodai Satversmes 4. pantā ir noteikts konstitucionāls rangs. Tās konstitucionālais rangs nozīmē, ka tā obligāti lietojama valsts institūcijās, pārvaldē, tiesvedībā, oficiālā saziņā un tai jābūt visas Latvijas sabiedrības savstarpējās saziņas valodai neatkarīgi no indivīdu tautības un dzimtās valodas.” Papildus Saeima grozīja Satversmes 77. pantu, paredzot: ja Saeima grozītu Satversmes 4. pantu, šie pārgrozījumi pēc tam būtu jāapstiprina tautas nobalsošanā.
Grozījumi, kas latviešu valodu noteica par valsts valodu, Latvijas Republikas Satversmē spēkā stājās 1998. gada 6. novembrī – 10 gadus pēc latviešu valodas pasludināšanas par valsts valodu.
2010. gadā nacionālā apvienība “”Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību bez maksas nodrošināt tikai valsts valodā. Referenduma sarīkošanai par minētajiem pamatlikuma grozījumiem nepieciešamo balstu skaitu neizdevās savākt.
Taču sekoja krievu valodu aizstāvošo sabiedrisko organizāciju solis, Satversmes 78. panta kārtībā iesniedzot izskatīšanai Saeimā grozījumus Satversmē, kas paredzēja arī grozīt 4. panta pirmo teikumu, nosakot, ka “valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu un krievu valoda”. Tā kā parlaments likumprojektu neatbalstīja, atbilstoši Satversmes 14. pantam Latvijas Centrālā vēlēšanu komisija 2012. gada 3. janvārī nolēma izsludināt tautas nobalsošanu par grozījumiem Satversmē 2012. gada 18. februārī.
Sekas var būt traģiskas: starpetniskie konflikti sitīs augstu vilni, iestāsies neatgriezeniskas sekas – divkopienu valsts Latvijā vairs nebūs novēršama.
“Ļoti iespējams, krievi, redzot, ka līdz referendumam par valodu skolās pietrūka tik maz, patiešām savāks nepieciešamo balsu skaitu, lai sarīkotu referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Nedod Dievs, ka tas notiktu... Labi, ka latviešu tauta bija tik gudra un neatbalstīja šo pirmo referendumu. Taču, ja otrā referenduma īstenošanai izdosies iedegt zaļo gaismu, sekas var būt traģiskas: starpetniskie konflikti sitīs augstu vilni, iestāsies neatgriezeniskas sekas – divkopienu valsts Latvijā vairs nebūs novēršama,” pirms tā dēvētā valodu referenduma LV portālam skaidroja rakstniece un žurnāliste Marina Kosteņecka.
Referenduma vēlēšanu zīmē jautājums tika izteikts šādā redakcijā: “Vai jūs esat par likumprojekta “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” pieņemšanu, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu?” Tautas nobalsošanā Latvijas pilsoņu kopums ar konstitucionālo balsu vairākumu (821 722 (74,8%) pret 273 347 (24,88%)) noraidīja priekšlikumu noteikt krievu valodai otras valsts valodas statusu.
Latviešu valodas pozīcijas nostiprinātas arī 2014. gada 19. jūnijā Saeimas pieņemtajā Satversmes ievadā jeb preambulā, kuras projekta viens no autoriem ir E. Levits, tolaik – Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs.
Preambulas pirmais teikums vēsta: “1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.” Savukārt preambulas noslēgumā teikts: “Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.”
“Atzīmējot Valsts valodas dienu 15. oktobrī, būtu iespējams uzsvērt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas konstitucionālo nozīmi saliedētas Latvijas sabiedrības veidošanā un Latvijas valstiskuma pastāvēšanā. Tas sekmētu labāku Latvijas valstiskuma pamatu izpratni un dotu iespēju veidot Latvijas sabiedrību vienojošu konstitucionālo identitāti Latvijas kultūrtelpā,” teikts Valsts prezidenta kancelejas izplatītajā paziņojumā šā gada 1. oktobrī.
“Iespējams, šis ir pareizs solis politiskās nācijas veidošanā, taču neviens ar likumu noteikts pasākums neko nedos, kamēr nemainīsies valdošā retorika saistībā ar krieviem – ka nekāda labuma no viņiem Latvijai nav bijis, ka Latvijai viņi ir lieki, ka viņu senči bijuši tikai komunisti un čekisti, nagu maucēji. Kamēr pastāvēs šāds uzskats, nekādi integrējoši mērķi nevar tik sasniegti,” šodien saka M. Kosteņecka. Rakstniece norāda: krievi, sevišķi jaunieši, jau patlaban labi zina latviešu valodu, bet lojalitātes daudziem nav. Tā ir kā bumba ar laika degli – viņi prot valsts valodu, viņiem ir pilsonība un iespējas iesaistīties politikā.
“Mani vērojumi liek secināt, ka valsts valodas stāvoklis nebūt nav tik pašsaprotami stabils un ka Satversmes pants drīzāk ir teorētisks, nevis praktisks nodrošinājums,” vērtē dzejniece Liāna Langa, kuras uzmanības lokā pastāvīgi bijusi arī latviešu valodas situācija Latvijā. “Praksē notiek gan divvalodības nostiprināšanās, īpaši Rīgā un Daugavpilī, gan spēcīga angļu valodas ienākšana ikdienas saziņā jauniešu vidū, gan latviešu valodas degradācija, kas acīmredzama portālos, sociālajos tīklos un ikdienā visapkārt.”
“Valsts valodas diena Latvijai piederīgajiem gan Latvijā, gan diasporā,” uzsver Valsts prezidents E. Levits, “atgādinātu par mūsu kopējo atbildību latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas kopšanā, lietošanā un turpmākā attīstībā.”
