Vairākos svinīgos pasākumos nupat tika atzīmēta mūsu valstsvīra, demokrāta, pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes 160 gadu jubileja. Dzirdējām amatpersonu un politiķu runas, kurās tika uzsvērts viņa devums Latvijas valstij un latviešu tautai. Pirmajā pārkrievošanas vilnī 19. gadsimta otrajā pusē Jānis Čakste stingri iestājās par latviešu tiesībām runāt un rakstīt latviski. 1895. gadā, būdams advokāts, viņš sniedza palīdzīgu roku Dobeles pagasta zemniekiem, pārstāvot viņu intereses Pēterpils tiesu palātā un senātā un panākot, ka zemnieki savā pagastā lietvedību varēja turpināt kārtot latviešu valodā 1.
Jāni Čaksti min kā etalonu ikvienam mūsdienu politiķim. No viņa joprojām varam mācīties izpratni par Satversmē ierakstītajiem valsts pamatiem, demokrātiskās iekārtas vērtībām un parlamentārisma nozīmi.
Mūsu konstitūcijā nepārprotami formulēts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Šis postulāts vārdos it kā jau kļuvis par pašsaprotamību, tomēr tā izpratni apdraud inerce jeb distancēta pašplūsma, kas par valodas politiku atbildīgajos, tēlaini runājot, izraisījusi kaut ko līdzīgu “vistas aklumam”. Mani vērojumi liek secināt, ka valsts valodas stāvoklis nebūt nav tik pašsaprotami stabils un ka Satversmes pants drīzāk ir teorētisks, nevis praktisks nodrošinājums. Praksē notiek gan divvalodības nostiprināšanās, īpaši Rīgā un Daugavpilī, gan spēcīga angļu valodas ienākšana ikdienas saziņā jauniešu vidū, gan latviešu valodas degradācija, kas acīmredzama portālos, sociālajos tīklos un ikdienā visapkārt.
Sabiedrības un valsts institūciju atslābums pēc 2012. gada valodas referenduma nesis negatīvus rezultātus. Tā iznākums valstī ar vēsturiski sarežģītu lingvistisko situāciju automātiski neko nenodrošina, bet rāda, ka aktīvai valodas politikai ir jābūt valsts dienaskārtībā nemitīgi.
Tikmēr politiskā vide mums ir signalizējusi, ka valsts valodas stāvoklis to neinteresē. 2021. gada tautas skaitīšanā, ko Centrālā statistikas pārvalde (CSP) veiks elektroniski, valodas lietojumu datus ievākt nav paredzēts, jo tā varot ietaupīt prāvus budžeta līdzekļus. Turklāt datu ievākšanas metode būšot tāda pati kā citās attīstītajās valstīs.
Šāda attieksme man šķiet patiesi bezatbildīga. Vai, ņemot vērā piecdesmit gadu pārkrievošanu un etniskās situācijas izmaiņas okupācijas laikā no vienas puses un globalizācijas radītos lingvistiskos izaicinājumus no otras puses, ir tik neiespējami aptvert to, ka Latvijā ir īpaša, no attīstītajām rietumvalstīm atšķirīga situācija?
Vai, ņemot vērā piecdesmit gadu pārkrievošanu un etniskās situācijas izmaiņas okupācijas laikā no vienas puses un globalizācijas radītos lingvistiskos izaicinājumus no otras puses, ir tik neiespējami aptvert to, ka Latvijā ir īpaša, no attīstītajām rietumvalstīm atšķirīga situācija?
Pirmais trauksmi cēla vēstures doktors, demogrāfs Ilmārs Mežs, sakot, ka izšķiras latviešu valodas nākotne. “Man nav pārliecības, ka Latvijā nākamajās paaudzēs būtu pietiekami nodrošināts latviešu valodas pārsvars.” Par valodas lietojumu CSP ik gadu gan aptaujā pāris procentu iedzīvotāju, bet šādi nav iespējams iegūt kopskatu, lai izdarītu jēdzīgus secinājumus un apsvērtu rīcības plānu.
Ilmārs Mežs ir Latvijas patriots un cienījams viedokļu līderis. Publiskajā telpā nemanīju par valodas politiku atbildīgo institūciju pārstāvju reakciju uz viņa intervijā “Latvijas Avīzei” pausto, ka izšķiras latviešu valodas nākotne. Ja konstitucionāli svarīgo jautājumu – kāpēc tautskaitē nenotiks valodas lietojuma uzskaite – publiski uzdod Latvijas lielākajā preses izdevumā, vai tiešām tā ir labas, Jāņa Čakstes cienīgas demokrātijas prakse atstāt to bez atbildes? To gaida visa tā Latvijas pilsoņu daļa, kurai valsts valodas nākotne nav vienaldzīga.
Dažs Latvijas intelektuālis publiski mēdz pasmīnēt par latviskuma un pat mūsu valstiskuma dekoratīvismu, diemžēl jāatzīst, ka to darīt ir zināms pamats, un manis aprakstītais gadījums to apliecina. Jubilejā godinām mūsu valsts pirmo prezidentu, bet vienlaikus ilgtermiņā plānojam nepievērst nekādu uzmanību izaicinājumiem, kas skar valsts, tautas un nacionālās kultūras pamatu – valodu.
Nez kā Jānis Čakste reaģētu, uzzinot, ka 2019. gadā brīvā un neatkarīgā Latvijā iznāk pusotrs literatūrai veltīts preses izdevums? Kā viņš uztvertu šādu ziņu, ko secinātu? Vai viņam kāds steigtu pastāstīt, ka šāds diemžēl ir līdzšinējās netālredzīgās kultūrpolitikas rezultāts? Lietas ir savstarpēji saistītas – sabiedrības valodas kvalitāte un rakstniecība, autoru, redaktoru, korektoru zemais darba atalgojums un valodas degradācija publiskajā telpā, izglītības kvalitāte un jauniešu izpratne par latviešu valodas lomu, valsts valodas politika un ierēdņu attieksme pret tās nozīmību tautas un valsts identitātes saglabāšanā.
Globalizācijas laikmetā valodas lietojuma izmaiņas visdrīzāk ir nenovēršamas, tādēļ jo īpaši svarīgi ir izstrādāt latviešu valodas pozīciju nostiprināšanas stratēģiju un taktiku. Un tās īstenot praksē. Kurai institūcijai tas tiks deleģēts?
1 Šūberte, J. Jānis Čakste un Jelgava. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006.
