Saskaņā ar Darba likuma 46.panta otrās daļas nosacījumiem darbiniekam noteiktais pārbaudes termiņš nedrīkst būt ilgāks par trim mēnešiem. Turklāt minētajā termiņā neieskaita pārejošas darbnespējas laiku jeb darbinieka slimības laiku.

Atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta pirmās daļas prasībām: „Darba devēja pienākums ir darba ņēmējiem, kuriem darba periodā iestājusies ar Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegtu darba nespējas lapu apliecināta pārejoša darba nespēja (izņemot darba nespēju, kas saistīta ar grūtniecību un dzemdībām un slima bērna kopšanu), izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu ne mazāk kā 75 procentu apmērā no vidējās izpeļņas par otro un trešo pārejošas darba nespējas dienu un ne mazāk kā 80 procentu apmērā – par laiku no ceturtās darba nespējas dienas, taču ne ilgāku par 10 kalendāra dienām. Slimības naudu aprēķina par darbnespējas dienām, kurās darba ņēmējam būtu bijis jāstrādā, un izmaksā atbilstoši noteikumiem, kādi Darba likumā paredzēti darba samaksas izmaksai.”

Iepriekšminētā kontekstā norādām, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt no saviem līdzekļiem slimības naudu arī tiem darbiniekiem, kuri ir pieņemti uz pārbaudes laiku.