Darba likuma 130. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba līgumā, darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai summētā darba laika organizācijas gadījumā – darba grafikā. Savukārt atbilstoši Darba likuma 52. panta pirmajai daļai darbiniekam ir pienākums veikt darbu (tajā skaitā atrasties darba devēja rīcībā) noteiktā darba laika ietvaros.

Tādējādi darba laiks neaprobežojas tikai ar to laiku, kas pavadīts, veicot darbu jeb darbiniekam noteiktos pienākumus. Arī laiks, kura ietvaros darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, ieskaitāms darba laikā. Par darba laiku uzskatāms arī laiks, kurā darbinieks darba devēja uzdevumā vai darba organizācijas īpatnību dēļ veic darbības, kas ir tieši saistītas ar darba pienākumu izpildes uzsākšanu vai pabeigšanu, tostarp maiņas nodošanu un pieņemšanu, darba uzdevumu saņemšanu, obligātu instruktāžu vai citas darbības, kas saistītas ar darba pienākumu izpildi. Līdz ar to, ja darba organizācijas dēļ maiņas nodošanai un pieņemšanai objektīvi nepieciešams noteikts laiks, tad darba devējam šis laiks jāņem vērā darba laika plānošanā (sagatavojot darba grafiku) un uzskaitē. Proti, arī šis laiks ietilpst Darba likuma 130. panta pirmās daļas tvērumā, tas ir uzskatāms par darba laiku, līdz ar to tas ir uzskaitāms kā darba laiks un apmaksājams. Katrā ziņā darba devējam, sagatavojot darba grafiku, ir jāievēro Darba likumā noteiktie darba laika ierobežojumi, t. sk. Darba likuma 140. panta ceturtajā daļā noteiktais aizliegums nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas. Atpūtas laiku darbiniekam piešķir nekavējoties pēc darba veikšanas.

Darba devēja piezīme, ka katrā 24 stundu maiņā darbiniekam atļauts divas stundas atpūsties, nav objektīvs pamatojums darba devējam neveikt precīzu darba laika uzskaiti vai neievērot likumā noteiktos darba laika ierobežojumus. Turklāt par pārtraukumu darbā ņemams vērā Darba likuma 145. panta regulējums.

Proti, ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Pārtraukumu neieskaita darba laikā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi. Vienlaikus ņemams vērā, ka pārtraukuma laikā darbiniekam ir tiesības atstāt savu darba vietu, ja darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos nav noteikts citādi. Aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, tad šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā (skat. Darba likuma 145. panta pirmo, otro, trešo daļu).

Līdz ar to pārtraukums darbā ir laiks, kurā saskaņā ar likumu un darba devēja kārtības noteikumiem (grafikiem) darbiniekam nav jāveic savi darba pienākumi un viņš drīkst atstāt darba vietu, lai šo laiku izmantotu brīvi pēc sava ieskata, bet galvenokārt tas domāts, lai atpūstos un paēstu. Pēc vispārīga noteikuma pārtraukumu neieskaita darba laikā, savukārt, ja darbiniekam pārtraukuma laikā ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks nevar izmantot šo laikposmu pēc sava ieskata, šādu pārtraukumu ieskaita darba laikā. Izšķirīgais kritērijs, lai pārtraukumam piešķirtu darba laika statusu, ir tas, vai darbiniekam šajā laikā ir pienākums atrasties darba devēja rīcībā un vai viņam noteiktie ierobežojumi būtiski ierobežo iespēju brīvi rīkoties ar savu laiku. Ja darbiniekam pārtraukuma laikā ir pienākums atrasties darba vietā, būt sasniedzamam un gatavam pēc darba devēja norādījuma nekavējoties atsākt darba pienākumu izpildi, tad šāds laikposms pēc būtības ir uzskatāms par darba laiku neatkarīgi no tā, ka faktiski šajā laikā darbinieks var atpūsties vai neveikt darba pienākumus.