Darba likuma 141. pants paredz, ka atpūtas laiks, kas ietver pārtraukumus darbā, ir laika posms, kurā darbiniekam nav jāveic savi darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata.

Tomēr darbinieka tiesības izmantot atpūtas laiku pēc sava ieskata nav absolūtas. Tā, piemēram, saskaņā ar Darba likuma 145. panta trešo daļu iespējams ierobežot darbinieka tiesības atstāt savu darba vietu, šādu nosacījumu paredzot darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos. Tātad, ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, tad šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā un attiecīgi arī apmaksājams.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ja pārtraukums netiek ieskaitīts darba laikā, tad darbiniekam ir tiesības šo pārtraukumu izmantot pēc saviem ieskatiem, tai skaitā atstāt darba vietu, informējot par to darba devēju.

Ja darba devējs nav noteicis aizliegumu atstāt darba vietu pārtraukuma laikā, bet to brīvi izvēlas pats darbinieks, tad šāds pārtraukums nav ieskaitāms darba laikā un nav apmaksājams.

Savukārt, ja darba devējs darbiniekam liedz atstāt darba vietu, tad darba devējam šis laiks ir jāieskaita darbinieka darba laika un jāapmaksā, tai skaitā, ja pārtraukums iekrīt tādā nakts laikā, par ko izmaksājama Darba likuma 67. pantā noteiktā piemaksa. Proti, arī tā ir aprēķināma un izmaksājama par pārtraukuma laiku, kas ieskaitāms darba laikā.