Atbilstoši vispārīgajiem noteikumiem, kas noteikti Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 8.1. un 24. punktā un Darba likuma 14.² panta piektajā daļā, komandējuma dienas nauda 100 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas izmaksājama komandējuma gadījumā, savukārt 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas – darbinieka nosūtīšanas gadījumā.

Atkāpjoties no vispārīgajiem noteikumiem un iestājoties normatīvajā regulējumā noteiktajiem apstākļiem, gan komandējuma, gan nosūtīšanas gadījumā komandējuma dienas naudu darba devējs ir tiesīgs izmaksāt arī citā apmērā.

Proti, komandējuma gadījumā saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 13. punktu, ja darbiniekam tiek nodrošināta bezmaksas uzturēšanās – viesnīca (naktsmītne) un ēdināšana vismaz trīs reizes dienā (tai skaitā no citas institūcijas finanšu palīdzības līdzekļiem) – vai ja bezmaksas uzturēšanās tiek nodrošināta saskaņā ar Eiropas Savienības normatīvo aktu regulējumu, tad ar darba devēja atļauju par katru komandējuma vai darba brauciena dienu viņam izmaksā līdz 30 procentiem no komandējuma (darba brauciena) dienas naudas (kompensācijas par papildu izdevumiem) normas.

Turpretī darbinieka nosūtīšanas gadījumā saskaņā ar Darba likuma 14.² panta sesto daļu, ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi, darba devējam nav pienākuma darbiniekam izmaksāt komandējuma dienas naudu 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas, ja ir spēkā viens no šādiem nosacījumiem:

• darbiniekam tiek nodrošināta ēdināšana trīs reizes dienā;
• darbiniekam izmaksājamā darba samaksa ir tāda pati kā salīdzināmam darbiniekam valstī, uz kuru viņš ir nosūtīts veikt darbu.

Līdz ar to sākotnēji, izvērtējot katras konkrētās situācijas apstākļus, nepieciešams konstatēt, vai faktiskā situācija atbilst komandējumam vai darbinieka nosūtīšanai, lai piemērotu atbilstošo regulējumu, tai skaitā dienas naudas izmaksai.

Komandējums pēc būtības ir specifisks darba pienākumu izpildes veids, proti, darbs tiek veikts ārpus pastāvīgās darba vietas. Saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 2. punktu par komandējumu uzskatāms ar institūcijas vadītāja rakstveida rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai ārvalstī, lai pildītu darba vai dienesta uzdevumus vai papildinātu zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju.

Savukārt darbinieka nosūtīšana no Latvijas uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti vai Eiropas Ekonomikas zonas valsti Darba likuma 14. panta pirmās daļas izpratnē ir tie gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu:

• darba devējs, pamatojoties uz līgumu, ko viņš noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs, nosūta darbinieku uz citu valsti;
• darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu;
• darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs kā darba devējs nosūta darbinieku darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmējam, kura labā un vadībā tiks veikts darbs, ja tā uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tas veic savu darbību citā valstī.

Turklāt minētā panta otrajā daļā norādīts, ka nosūtītais darbinieks Darba likuma izpratnē ir darbinieks, kas noteiktu laiku veic darbu citā valstī, nevis valstī, kurā viņš parasti veic darbu.

Darbinieku nosūtīšana būtībā ir komandējums, kas ietver starptautisko elementu, – pakalpojumi tiek sniegti citā valstī, kurā tie parasti netiek sniegti, un darbs tiek veikts personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis līgumu par konkrēta darba veikšanu, labā. Augstākās tiesas Civillietu departaments 2014. gada 30. septembra spriedumā lietā Nr. SKC-2425/2014 secinājis, ka darbinieka nosūtīšana ir komandējuma paveids; tas pilnībā atbilst komandējuma jēdzienam, vienīgi ir šaurāks. Proti, komandējuma gadījumā tiešu labumu no darbinieka darba gūst Latvijas darba devējs. Nosūtīšanas gadījumā labumu no nosūtītā darbinieka darba gūst pakalpojuma saņēmējs, bet Latvijas darba devējs – atlīdzību par pakalpojuma sniegšanu.

Ja konstatējams, ka darba devējs nosūta darbinieku uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti vai Eiropas Ekonomikas zonas valsti (nevis valsti, kurā darbinieks parasti veic darbu) veikt darbu kādas citas personas, ar kuru darba devējs ir noslēdzis pakalpojuma līgumu par konkrēta darba veikšanu, labā, tad situācija atbilst darbinieka nosūtīšanai. Tādā gadījumā darba devējam ir pienākums ievērot Darba likuma 14. un 14.² pantā noteiktās prasības, tai skaitā atbilstoši vispārīgajiem noteikumiem komandējuma dienas nauda izmaksājama 30 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas.

Turpretī, ja atbilstoši faktiskās situācijas apstākļiem konstatējams komandējums, t. i., darba devējs nosūta darbinieku pildīt darba uzdevumus vai papildināt zināšanas un paaugstināt kvalifikāciju darba devēja labā, darba devējam saistoši MK noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” noteiktie vispārīgie komandējuma dienas naudas noteikumi un tā izmaksājama 100 procentu apmērā no komandējuma dienas naudas normas. Tikai gadījumā, ja konstatējami minēto noteikumu 13. punktā norādītie izņēmuma apstākļi, dienas naudu pieļaujams izmaksāt līdz 30 procentiem no komandējuma dienas naudas normas.

Termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras. Darba likuma 130. panta pirmās daļas izpratnē darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Tādējādi termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas ietver kā darba laiku, tā laiku, ko darbinieks pavada ceļā, un arī atpūtas laiku. Ceļā pavadītais laiks ietilpst komandējuma laikā, par kuru saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 8. punktu ir atlīdzināmi radušies izdevumi. Savukārt ceļā pavadītais laiks uzskatāms par darba laiku, ja ceļā tiek pildīti darba pienākumi. Katrs gadījums vērtējams individuāli, ņemot vērā faktiskos apstākļus.