Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Freepik
Nosakot klimatu un enerģētiku par prioritārām jomām, 14 ministrijām ir pievienojusies vēl viena – Klimata un enerģētikas ministrija. Nozaru pārstāvji piesardzīgi pozitīvi vērtē jaunas augstākā līmeņa izpildinstitūcijas izveidi, akcentējot, ka līdz ar to ir saglabājusies problēma – klimata jautājumu nodalīšana no vides un dabas jomas. Kā galvenās ministrijas prioritātes eksperti min klimatneitralitātes attīstību un uzdevumu izpildi, normatīvā regulējuma revīziju un pilnveidi, lai novērstu tiesisko nenoteiktību, ar ko ir spiesti saskarties investori.
Grozījumi Ministru kabineta iekārtas likumā stājās spēkā 13. decembrī, un to mērķis ir uzlabot valsts klimata un enerģētikas politikas plānošanu un koordināciju, kā arī samazināt klimata un enerģētikas politikas sadrumstalotību, teikts likumprojekta anotācijā.
20. decembrī valdība plāno lemt par Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas reorganizāciju, kā arī Klimata un enerģētikas ministrijas nolikumu, kas paredz, ka ministrija būs vadošā valsts pārvaldes iestāde klimata un enerģētikas politikas jomā. Tās funkcijas būs izstrādāt klimata un enerģētikas politiku, organizēt to īstenošanu.
Klimata un enerģētikas ministriju veidos, pārceļot uz to struktūrvienības no Ekonomikas ministrijas, kas izstrādā, organizē un koordinē enerģētikas jautājumus, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) struktūrvienības, kas nodarbojas ar klimata jautājumiem.
Lai noteiktu klimata un enerģētikas ministra un ministrijas kompetenci un, ņemot vērā, ka būs nepieciešams izdarīt grozījumus ministriju nolikumos, likums papildināts ar jaunu pārejas noteikumu, kas paredz, ka Ministru kabinets līdz 2023. gada 30. jūnijam izstrādā un iesniedz Saeimai likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos, lai tos saskaņotu ar šo likumu.
Savukārt, lai pēc likuma grozījumu spēkā stāšanās klimata un enerģētikas ministram noteiktu kompetenci attiecīgajos jautājumos, tiek paredzēts, ka līdz dienai, kad stājas spēkā attiecīgie grozījumi citos normatīvajos aktos, klimata un enerģētikas ministrs, ievērojot Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteikto, īsteno ekonomikas ministra un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra kompetences klimata un enerģētikas jomās.
Par klimata un enerģētikas ministru Saeima 14. decembrī apstiprināja Raimondu Čudaru.
Jānis Rozītis
Pasaules Dabas Fonda direktors
Publicitātes foto.
Pasaules Dabas Fonds pozitīvi vērtē klimatneitralitātes kā valsts prioritātes virzību, veidojot jaunu augstākā līmeņa izpildinstitūciju. Sekmīga ministrijas darbība sniegtu skaidru rīcības kursu biznesa sektoram un sabiedrībai kopumā.
Līdzšinēji Latvijas rīcība klimata jautājumos bijusi globālos un Eiropas Savienības līmeņa procesus atbalstoša, tomēr praktiskajā darbībā valstī, lēmumu pieņemšanā publiskajā pārvaldē esam stāvējuši uz vietas vai pat devušies pretējā virzienā.
Ar klimatneitralitātes attīstību un uzdevumu izpildi arvien vairāk būs sasaistīts starptautiskais tiesiskais regulējums, starptautiskais finansējums un citi nosacījumi. Līdz ar to jārunā gan par nākotnes ekonomikas konkurētspēju, gan sociālās drošības un vides kvalitāti.
Paralēli ir saglabājusies cita liela problēma, kas ir saistīta ar jaunās ministrijas institucionālo struktūru, – klimata jautājumu nodalīšana no vides un dabas jomas. Tas rada nopietnus riskus dabas daudzveidības atjaunošanas mērķu sasniegšanā, kas ir vienlīdz aktuāls jautājums ES un Latvijā. Jau patlaban redzam virkni konfliktu, piemēram, atjaunīgo energoresursu attīstībā un dabas stāvokļa pastiprinātā noplicināšanā. Šeit var minēt meža biomasas ieguvi, mazās hidroelektrostacijas, steigā veidotu vēja parku attīstību. Nesaglabājot lēmuma virzību un pārvaldību vienā ministrijā, nākotnē tas var attīstīt arvien jaunas konfliktsituācijas, lai gan starptautiskajā zinātnē nepārprotami uzsvērts, ka klimata un dabas daudzveidības krīzes jārisina vienoti.
Jaunās ministrijas darbu saraksts būs plašs, bet jau šodien ir nepieciešams aktualizēt un uzraudzīt politikas plānošanas dokumentus un tiesisko regulējumu siltumnīcefekta gāzu mazināšanas mērķu sasniegšanai, kā arī pielāgošanās pasākumu kopumu klimata pārmaiņu norisēm. Tāpat ir jāsaprot, kā nopietnāk virzīsimies enerģijas taupīšanas un energoefektivitātes virzienā, kā arī stratēģiskā atjaunīgo energoresursu attīstībā, kuras izpilde būtu videi un dabai draudzīga, sociāli droša un atbalstoša, kā arī biznesa sektoram skaidri prognozējama.
Viens no ministrijas izaicinājumiem būs gudri un sabalansēti virzīties Zaļā kursa trajektorijā, nevis sapluinīt kursa pakotni klimata un enerģētikas vārdā.
Mēs sagaidām no jaunā ministra līderību, mūsdienīgu izpratni un zināšanas ne tikai par klimata, bet arī dabas un vides politiku un globālajiem izaicinājumiem, kā arī starptautiskajā zinātnē balstītu lēmumu pieņemšanu.
Jānis Brizga
biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Vides organizācijas, analizējot jauno valdības deklarāciju, atzinīgi vērtē, ka valdība dienaskārtībā ir aktualizējusi klimata jautājumu kā vienu no prioritātēm. Tas ir pozitīvi ne tikai tāpēc, ka ir augstas energoresursu cenas, enerģijas krīze kara kontekstā, bet arī kopumā tās ir būtiskas pārmaiņas.
Vienīgās bažas un neskaidrības ir par VARAM likteni, kas notiek ar ministriju, ja no tās atdala klimata politikas jautājumus, un vai vispār tos ir iespējams nodalīt, jo jautājumi par dabu ir ļoti cieši saistīti ar klimatu un tos nevar pretstatīt. Mūsuprāt, nevajadzēja nodalīt dabas un vides jautājumus no klimata jomas.
Klimata jautājumi nav tikai enerģētikas, bet arī satiksmes, transporta, lauksaimniecības jautājumi. Viena no problēmām Latvijas politiskajā pārvaldē ir tā, ka dažādās partijas, kuras veido koalīcijas valdību, sadala ministrijas un strādā ar domu – nejaucieties mūsu lauciņā, mēs katrs darām savu! Taču klimata un vides jautājumos šādā veidā nav iespējams strādāt.
Slodzes, ietekme uz vidi nerodas VARAM, tā rodas rūpniecībā, enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā. Tāpēc ir vajadzīga politikas integrācija un sadarbība, tomēr bieži vien tā ir apgrūtināta.
Turpmāk enerģija un klimats būs vienā ministrijā, bet satiksme, lauksaimniecība, tagad arī vide un daba būs citu ministriju lauciņā. Jāmeklē sadarbības mehānismi, kā risināt šos jautājumus, lai darbs efektīvi virzītos uz priekšu.
Kādi aktuālākie jautājumi būtu jārisina Enerģētikas un klimata ministrijai? 2023. gadā ir jāpārstrādā un jāaktualizē Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam. Līdz ar to ir ļoti svarīgi sasaistīt ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķus, kas Latvijā ir noteikti līdz 2050. gadam, ar vidēja termiņa plānošanas dokumentiem līdz 2030. gadam, lai būtu skaidra trajektorija, kā līdz 2050. gadam siltumnīcefektu gāzu emisijas samazinām līdz nullei. Tur ir dažādas izšķiršanās, proti, kur samazinām vairāk, kur mazāk, ko darām ar mežiem un lauksaimniecību, transportu. Lielākā daļa no šiem jautājumiem nav risināti, jo tie ir politiski sarežģīti, nav ļoti populāri, piemēram, kā iedzīvotājus pārvirzām no privātā auto uz sabiedrisko transportu, ko ar sabiedrisko transportu darām reģionos. Viens no jaunās ministrijas izaicinājumiem būs klimata politikas integrācija.
Enerģētikas un klimata ministrijas dienaskārtībā būs arī jautājumi par atjaunojamajiem resursiem, energoefektivitāti, energotaupību. Šie jautājumi Latvijā ir maz risināti.
Liela daļa no Eiropas valstīm augsto enerģijas cenu dēļ ir ieviesušas dažādus enerģijas taupības pasākumus. Latvija ar to nav izcēlusies.
Arī politiski būs iekšējas diskusijas, jo dažādas partijas ir izvirzījušas atšķirīgas idejas par energoneatkarību. Vairākas no tām nav klimatam draudzīgas, piemēram, attīstīt kūdras ieguvi, pastiprināt mežu izciršanu un izmantošanu enerģētikā. Šeit var rasties konflikti gan klimata, gan dabas jautājumos.
Gunārs Valdmanis
Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas valdes izpilddirektors
Publicitātes foto.
Kopumā Enerģētikas un klimata ministrijas izveidi vērtēju piesardzīgi pozitīvi. Pat ņemot vērā darba organizāciju un administratīvo aspektu, sagatavot normatīvo aktu grozījumus vai politikas plānošanas dokumentus vienas ministrijas ietvaros ir iespējams ātrāk un vienkāršāk, nekā to darīt starp vairākām ministrijām. Vienlaikus saglabāju zināmu piesardzību par to, cik sekmīgi ministrija spēs realizēt savu potenciālu, jo politiķi ir devuši noteiktus solījumus par to, ka maksimāli izvairīsies no papildu budžeta līdzekļu izlietojuma.
Lai gan vairākums sabiedrības vēlas, lai darbinieku skaits valsts iestādēs būtu iespējami mazāks, ir svarīgi apzināties, ka neliels iesaistīto speciālistu skaits var ierobežot gan darbu izpildes termiņus, gan saturu. Enerģētika ietver vairākas ļoti apjomīgas apakšnozares, tai skaitā dabasgāzes apgādi, elektroenerģijas ražošanu un apgādi, degvielas tirgu, mājokļu energoefektivitāti, siltumenerģijas tirgu. Tāpat nozarei ļoti aktuāla ir sadarbība ar drošības politikas veidotājiem, ārlietu sektoru, tāpēc vēlētos, lai lēmums par ministrijai pieejamajiem resursiem tiku pieņemts, ņemot vērā tai deleģētos uzdevumus.
Viens no galvenajiem un pirmajiem uzdevumiem, kas būtu jāveic jaunajai ministrijai, ir uzsākt esošā normatīvā regulējuma apjomīgu revīziju un pilnveidošanu, lai novērstu tiesisko nenoteiktību, ar ko ir spiesti saskarties investori, it īpaši elektroenerģijas ražotņu attīstībā.
Ministrijas pirmais uzdevums ir stiprināt tiesiskumu un nodrošināt, ka, izpildot skaidri definētas, likumdošanā noteiktas prasības, potenciālajam investoram ir tiesības rēķināties, ka viņa attīstības ieceres nebūs iespējams apturēt ar šauru sabiedrības grupu veikta politiska spiediena palīdzību.
Ministrijai būtu jāsāk darbs arī pie iespējamās tirgus reformas izvērtēšanas elektroenerģijas sektorā, lai sekmētu tā stabilizāciju, jo ir skaidrs, ka ļoti svārstīgas cenas un negatīvu vai ļoti zemu cenu veidošanās tirgū kopumā atstāj ļoti nelabvēlīgas sekas, kuras izjūtam arī šobrīd. Tāpat par svarīgu uzdevumu ministrijai uzskatu vēl aktīvāku sadarbību un koordināciju ar kaimiņvalstīm.
Alnis Bāliņš
asociācijas “Saules enerģija Latvijai” valdes priekšsēdētājs
Publicitātes foto.
Jaunās ministrijas izveidi vērtējam pozitīvi. Ministrijai pēc iespējas ātrāk ir jāizveido un jāveicina skaidras Latvijas enerģētikas politikas un stratēģijas izstrāde un apstiprināšana.
Politiķi runā par atjaunīgās enerģijas (AER) nozīmīgo lomu Latvijas enerģijas portfelī, tomēr vienlaikus dzirdam arī politisku retoriku par atomenerģijas attīstību Latvijā. Paralēli redzam aktivitātes attiecībā uz atkrastes vēja enerģijas parku attīstību, bet ar neskaidru vīziju, kā tas viss iederēsies Latvijas kopējā enerģijas portfelī un kā ietekmēs virszemes AER projektu attīstību. Ir dzirdamas diskusijas un redzami likumu akti par atvieglotiem procesiem atjaunīgās enerģijas projektu attīstībai, tomēr praksē, kad saskaramies ar konkrētu projektu attīstību un realizāciju, redzam pavisam ko citu.
Neskaidri noteikumi un vienotas izpratnes trūkums ir radījis situācijas, kad “drošības” dēļ tiek izvirzītas papildu prasības, kas var būtiski apgrūtināt vai pat apstādināt projektu realizāciju.
Pēdējos divos gados būtiski pieaudzis mikroģeneratoru pieslēgumu skaits, tai skaitā mazo un vidējo uzņēmumu vēlme ražot elektroenerģiju pašpatēriņam no AER. Arī šajā sfērā redzam uzlabojamas lietas, piemēram, būtu jāsakārto elektromateriālu aprite un speciālistu sertifikācija, kuri būtu tiesīgi veikt šādu projektu uzstādīšanu drošai iekārtu ekspluatācijai.
Valsts atbalsta programmas ir devušas papildu stimulu mājsaimniecībām un uzņēmumiem veikt investīcijas šādu projektu realizēšanā. Noteikti būtu jāturpina veidot mērķtiecīgas un pārdomātas valsts atbalsta programmas, veicinot elektroenerģijas ražošanu no AER, tādējādi virzoties ES mērķu sasniegšanai par klimata neitrālu Eiropu līdz 2050. gadam.
Valstiski svarīgs uzdevums ir nodrošināt enerģētisko neatkarību, vienlaikus neierobežojot tirgus dalībniekus. Skaidra Latvijas enerģētikas politika un stratēģija, vienota izpratne par enerģētikas projektu virzības procesiem un būvniecības noteikumiem, kā arī atrisināti jautājumi par dabas resursu nodokli ir tikai daži no šībrīža aktuālajiem jautājumiem, pie kuriem darbs ir jāuzsāk nekavējoties.
Latvijas enerģētisko politiku un attīstību nav iespējams veidot tikai vienai ministrijai, sistēmu operatoriem vai valsts uzņēmumiem. Ir jāņem vērā arī vietējo privāto uzņēmumu un Latvijā strādājošo starptautisko attīstītāju pieredze un ekspertīze enerģētikā. Ilgtspējīgu, ar pozitīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un iespējami mazāku ietekmi uz vidi, enerģētisko neatkarību varam sasniegt tikai nozares pārstāvjiem sanākot kopā un savstarpēji sadarbojoties.
