Par ieguldījumu koksnes ķīmijas nozares un tautsaimniecības attīstībā jums piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts. Jūsu vadībā ir veiktas trīs plašas valsts pētījumu programmas, kurās kopīgi strādāja vairākas Latvijas vadošās pētniecības iestādes, sniedzot kompleksu skatījumu uz nacionālajiem dabas resursiem, to atjaunošanu un ilgtspējīgu saimniekošanu. Cik bagāta ir Latvija ar nacionālajiem dabas resursiem? Kas ir valsts lielākās vērtības?
Lūkojoties visplašākajā aspektā, Latvijas nacionālos dabas resursus, kurus var izmantot tautsaimniecībā, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem – tie ir zeme (daži derīgie silikāti, kā, piemēram, smilts, māls), ūdens (jūra), mežs, purvi. Vienlaikus, tos lietderīgi izmantojot, varam radīt pievienoto vērtību, un tas ir pamats valsts pastāvēšanai šajā vietā un laikā. Izdalīt vienu lielāko vērtību būtu netaisni, jo katra paver iespējas, ja protam tās izmantot. Kā lielāko vērtību es nosauktu Latvijas cilvēkus, kuri jau gadsimtiem spējuši pastāvēt šajā ar dabas bagātībām ne visai apveltītajā vietā. Izdzīvot, dzīvot, radīt, būt.
Kas, apsaimniekojot nacionālos dabas resursus, būtu jāakcentē? Vai tā būtu lielāka koksnes izmantošana tautsaimniecībā, vai kaut kas cits?
Labākais risinājums, neapšaubāmi, ir līdzsvarota visu mums pieejamo resursu izmantošana gan tradicionālajos veidos, gan sekojot līdzi katras jomas attīstībai pasaulē un apgūstot jaunas zināšanas, pieejas un risinājumus.
Attiecībā uz meža nozari ir divi galvenie uzdevumi. Viens no tiem – pārdomāta, uz zināšanām un pieredzi balstīta mežkopība, lai ne tikai saglabātu Latvijai optimālas mežu platības, bet arī veidotu kvalitatīvas mežaudzes. Šajā jomā, manuprāt, veiksmīgi darbojas Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” un arī daļa individuālo mežu īpašnieku. Esmu optimists par Latvijas mežu nākotni.
Otrs uzdevums – meža resursu – gan koksnes, gan nekoksnes produktu racionāla un radoša izmantošana rūpnieciska mēroga un augstas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Šeit vēl ir daudz darāmā, un, lai centieni vainagotos ar sekmēm, nepieciešama ne tikai pētnieku un ražotāju, bet arī dažādu jomu zinātnieku un speciālistu sadarbība.
Jau vairāk nekā pirms 30 gadiem tika definētas trīs svarīgākās meža funkcijas. Tās grafiski tiek attēlotas kā trīs apļi, kas savstarpēji ir daļēji pārklājušies. Tie apzīmē vides, sociālās un ekonomiskās funkcijas. Mums, domājot par meža izmantošanu, jādomā gan lokālā, gan globālā mērogā, jo mežs nodrošina gan ekonomikas apriti un darbavietas, gan kvalitatīvu rekreāciju tīrā gaisā, gan piedalās globālās sasilšanas samazināšanā.
Jūsu zinātnisko pētījumu virzieni ir koksnes struktūra, ķīmija, aizsardzība, modifikācija, koksnes un koksnes materiālu noārdīšanās dažādu faktoru ietekmē u. c. Ko esat secinājis –, cik ilgmūžīga un izmantojama dažādos izstrādājumos var būt koksne?
Reģionos, kuros tā ir pieejama, koksni tradicionāli izmanto, sākot no sadzīves priekšmetiem līdz ēkām, un, ņemot vērā izmantošanas vidi un rūpes par to, tā var kalpot no dažiem gadiem līdz pat vairākiem gadsimtiem. Ar rūpēm šajā gadījumā domāju regulāru koka ēku apsekošanu un, nepieciešamības gadījumā, savlaicīgu remontu.
Otrs svarīgs faktors ir prasmīga ēku arhitektūra. Lielākais koksnes ienaidnieks ir ilgstošs mitrums – gan iekštelpās, gan āra konstrukcijās. Ilgstošas samitrināšanās novēršanas paņēmieni koka ēkām ir tradicionāli un zināmi, taču ne vienmēr tiek ņemti vērā. Ar bažām vēroju pēdējo gadu tendenci būvēt koka mājas bez jumta pārkarēm – šādām ēkām vēl jo rūpīgāk jāseko, lai nokrišņi no bojātas notekas nenonāktu uz koka apšuvuma. Kopumā teiktu – koka ēku ilgmūžība ir pašu rokās, par to var pārliecināties Brīvdabas muzejā.
Pēc jūsu iniciatīvas 90. gados Baltijā tika izveidota Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorija. Ņemot vērā arvien pieaugošo interesi par koka augstceltņu būvniecību visā pasaulē, laboratorija pievērsusies arī jautājumam par ilgizturīgiem un ugunsizturīgiem koksnes virsmas pārklājumiem. Cik augstas ēkas, jūsuprāt, var būvēt no koka? Kādi ir risinājumi, lai koksnes struktūra nedegradētos vides faktoru ietekmē, lai tā tiktu aizsargāta?
Viens no mūsu laboratorijas pētījumu virzieniem ir pārklājumi koksnes dekoratīvo īpašību saglabāšanai gan iekštelpu vidē, gan āra apstākļos. Pārklājumu kompozīcijas tiek veidotas, izpētot koksnes degradācijas mehānismus ar dažādiem starojuma avotiem un kombinētu starojuma un ūdens iedarbību. Sastāvu aizsargājošās īpašības tiek uzlabotas, izvēloties piemērotus nano pigmentus, kuru (niecīgo izmēru dēļ) pārklājums nenosedz koksnes struktūru. Turpretī ugunsizturīgi pārklājumi ēku koksnes apšuvumam pagaidām ir neatrisināta problēma ne tikai mums, bet arī visā pasaulē. Problēmu rada tradicionāli lietoto sastāvu zemā izturība pret vides faktoriem, respektīvi, to pakāpeniska izskalošanās vai noārdīšanās, zaudējot aizsargājošās īpašības. Tas nozīmē regulāru pārklājuma atjaunošanu, kas vienmēr ir tehniski sarežģīti un dārgi.
Attiecībā uz koka augstceltnēm esmu piesardzīgs. Protams, koka konstrukcijas ar lieliem šķērsgriezuma izmēriem ugunsgrēka gadījumā ilgāk saglabā nestspēju, salīdzinot ar metāla konstrukcijām. Tomēr koks vienmēr būs degošs materiāls. Visi pārklājumi un konstruktīvie risinājumi ir ar primāro mērķi – ugunsgrēka gadījumā glābt cilvēkus. Manuprāt, koka augstceltnēs, principā, nedrīkst pieļaut ugunsgrēku, un to var nodrošināt tikai ar iedzīvotāju attieksmi un līdzdalību. Tātad koka augstceltnes – tikai motivētai, apzinīgai sabiedrībai.
Kādi ir būtiskākie koksnes trūkumi? Kā tos var samazināt vai ierobežot?
Koksnes kā celtniecības materiāla būtiskākie trūkumi ir degamība un biodegradācija. Katrā lietošanas situācijā būs savi risinājumi. Pareizi izvēlēts, kvalitatīvs celtniecības materiāls komplektā ar vēlmēm atbilstošu arhitektonisko un pareizu konstruktīvo risinājumu rezultēsies ilgtspējīgā ekoloģiskā mājā, kura droši varēs kalpot pat simts gadu. Bet vai tas ir vajadzīgs, ņemot vērā mūsu dzīves straujo ritmu un mainīgās paaudžu prasības?
Vienā no intervijām esat teicis: “Jo ilgāk koku lietojam un jo masīvākas ir konstrukcijas (galdi, sienas, ēkas konstrukcijas), jo ilgāk koksnē tiek saistīts oglekļa dioksīds (CO2).” Kā aktīvāka koksnes izmantošana sasaucas ar Eiropas Zaļo kursu? Cik lielā mērā tas ir svarīgi “zaļās pieejas”, CO2 emisiju aspektā?
Jā, ilgāks kalpošanas laiks dod ieguldījumu globālās sasilšanas mazināšanā, jo koksnes bioloģiskās degradācijas procesā izdalās CO2. Turklāt jāņem vērā, ka priekšlaicīgi degradētas koksnes nomaiņai pasaulē ik gadu izmanto vairākus miljonus kubikmetru augstas kvalitātes celtniecības koksnes. Eiropas Zaļā kursa bioekonomikas konkrētie mērķi – ekonomikas un sabiedrības ilgtspēja, klimats un vide – ir analogi jau agrāk definētajām meža funkcijām. Šobrīd visi zinātnes sabiedrībai pieejamie finansiālie atbalsti starptautisko un Latvijas projektu veidā ietver jau zināmos cirkulārās ekonomikas, nulles emisijas, zaļās ražošanas un saudzīgus dabas resursu izmantošanas aspektus. Var teikt, ka visa nozares pētniecība notiek šajos virzienos. Vairāk bažas rada pieminētā “lielā un tūlītējā transformācija”, kuras realizēšanai, neapšaubāmi, nepieciešami finansiālie līdzekļi. Kādi šajā kontekstā būs Latvijas stratēģiskie pētniecības virzieni?
Cik vispusīgas ir koksnes pielietošanas iespējas? Vai to var izmantot arī netradicionālās nozarēs, piemēram, kosmētikā?
Protams, koksnes izmantošana celtniecībā/būvniecībā un dzīves vidē ir tikai viens no tās izmantošanas virzieniem. Koksni izmanto celulozes produktu (papīra, iepakojuma) un ķīmisko savienojumu ražošanai. Koksnes biorafinēšanas virziens, koksni izmantojot naftas vietā lieltonnāžas savienojumu ražošanai, tiek intensīvi attīstīts visā pasaulē un arī institūtā. Koksnes un koka mizas ekstraktvielām piemīt antioksidatīvas un citas vērtīgas īpašības, un tās var izmantot dažādās tautsaimniecības nozarēs.
Ekstraktvielu iedarbīgums uz cilvēka organismu tiek pārbaudīts sadarbībā ar mediķiem. “Latvijas Finiera” ražotnē pilotprojekta mērogā tiek realizēta institūtā izstrādātā tehnoloģija betulīna iegūšanai no bērza mizas; šis savienojums jau tiek izmantots kosmētikā.
Ir bijuši pētījumi par koksnes izmantošanu kaulu aizvietotāju izgatavošanai, koksni izmantojot kā prekursoru piesūcināšanai ar silīcija savienojumiem. Pēc apstrādes augstā temperatūrā koksne izdeg, bet materiālam saglabājas tās porainā struktūra, kas ir līdzīga kaulu struktūrai. Koksnes izmantošanas iespējas, ņemot vērā tās unikālo hierarhisko struktūru un ķīmisko sastāvu, ir milzīgas, atliek tikai arvien dziļākas zināšanas, trakas idejas un radoši meklējumi.
Jūsu sirdslieta ir kultūrvēsturiskais koka mantojums – izpēte un saglabāšana. No koksngraužiem esat glābis vairākas Latvijas baznīcas. Kādi jautājumi šajā jomā patlaban ir jūsu uzmanības lokā? Cik liela loma baznīcu izveidē ir koksnei?
Pašlaik aktuāls objekts ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, kuras altārtelpā konstatējām plašu mēbeļu ķirmja invāziju. Izvērtējot apsekošanas rezultātus, kā labākais risinājums tika izvēlēta telpas fumigācija ar insekticīdu. To veiks profesionāla firma no Vācijas, kas specializējusies šādu sarežģītu darbu veikšanā.
Latvijā ir saglabājušās vairākas koka baznīcas, īpaši Latgalē. Tie ir luterāņu, katoļu, pareizticīgo un vecticībnieku dievnami, bieži no guļbaļķiem un apšūti ar dēļiem – Mērsragā, Kolkā, Usmā, Indricā, Kārsavā, Vijciemā, Mežciemā Daugavpils novadā u. c. Katra no tām ir mazs brīnums ar oriģinālu arhitektūru un interjeru, un arī iedzīvotāju vēlmi šo ēku saglabāt un uzturēt.
Kādu redzat koksnes potenciālu nākotnē?
Ir vēl daudz darāmā, lai no koka kopumā iegūtu maksimālo labumu, izmantojot ne tikai stumbra koksni, bet arī mizu, zarus, saknes. Un ne tikai priedi, egli un bērzu, bet arī ātraudzīgo koksni – melnalksni, apsi, hibrīdapsi un pat blīgznu.
Bet, tāpat kā “ūdentiņis, akmentiņis”, koks un līdz ar to arī koksne Latvijā dzīvos saules mūžu.
