Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieki: “Pēdējos divus gadus aktīvi strādājam pie 2025. gada mērķiem un esam secinājuši, ka zemes izmantošanas sektorā 2040. gadā ar pašreizējo scenāriju nebūsim klimatneitrāli.” No kreisās – Andis Lazdiņš, Daiga Zute, Āris Jansons.
FOTO no personīgā arhīva
Mežs ir svarīgākais oglekļa piesaistes avots, un tam klimata kontekstā ir vislielākā nozīme. Tā kā mainās koku vecuma struktūra, oglekļa piesaiste mežā līdz šim ir palielinājusies. Varētu pat teikt, ka pašlaik esam tuvu oglekļa piesaistes pīķim. Bet drīz būs lūzuma punkts – CO2 piesaiste meža zemei sāks samazināties, jo vecās mežaudzes nespēs vairs akumulēt oglekli, bet jaunais mežs, kas strauji aug, ir mazs. Latvijā nav vienkāršu risinājumu, kā īsā laikā palielināt oglekļa piesaisti, intervijā saka Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki DAIGA ZUTE, ĀRIS JANSONS un ANDIS LAZDIŅŠ.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava” ir atbildīgs gan par meža monitoringu, gan par piesaistes un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju apjoma aprēķināšanu, kas jānodrošina valsts līmenī Klimata konvencijas ietvaros. Kā mežs var uzkrāt oglekli?
Ā. Jansons: Ogleklis var uzkrāties dažādās ekosistēmās, kāda ir arī mežs. Kopējā ciklā notiek primārā producēšana – aug augi, koki, pēc kāda posma tie beidz savu dzīvi un notiek sadalīšanās. Tas nozīmē, ka oglekļa dioksīds (CO2), ko augi uzņem no atmosfēras, pēc kāda laika tiek “aizsūtīts” atpakaļ.
Svarīgi rast atbildi uz jautājumu, kā mēs kā sabiedrība varam iegūt papildu oglekļa uzkrājumu mežā. To var izdarīt divos veidos: Viens ir palielināt oglekļa uzkrājumu dzīvajos kokos. Tas ir – starpība, kādu varam panākt, lai konkrētā hektārā aug vairāk koku (ir lielāka audzes krāja), nekā tas notika, piemēram, pirms 100 gadiem. Otrs veids, kā iegūt papildu oglekļa uzkrājumu mežā, ir izmantot koksni produktos ar pietiekami ilgu dzīves ciklu. Šis produktos ieslēgtais ogleklis uz laiku tiek izņemts no riņķojuma starp kokiem un atmosfēru, kamēr jauni koki tajā pašā meža hektārā atkal piesaista jaunu (papildu) oglekli.
Kā ogleklis uzkrājas dažādos mežaudzes vecumos, dažādās koku sugās? Runājot par veciem mežiem, šī ir zinātniska diskusija, kas turpinās, jo pētījumu pasaulē ir ļoti maz. Latvija šajā jomā ir starp pionieriem, un esam ieguvuši jau samērā plašu datu kopu par visām izplatītākajām koku sugām. Secinām, ka vecie meži sausieņos nekļūst par neto oglekļa emitētājiem, bet oglekļa uzkrāšanas efektivitāte, proti, vidēji piesaistītais apjoms uz hektāru gadā, vecos mežos ir nozīmīgi mazāks nekā briestaudzēs un pieaugušās audzēs.
Ko rāda meža monitorings vairāku gadu garumā? Cik kvalitatīvi CO2 piesaistes jomā ir meži Latvijā?
A. Lazdiņš: Privātie meži lielākoties ir veidojušies pēc Otrā pasaules kara, pateicoties lauksaimniecības mehanizācijai. Liela daļa zemes, gan cita mazāk vērtīgā lauksaimniecības zeme, mērķtiecīgi tika apmežoti. Pēdējās desmitgadēs ir pienācis laiks, kad šie meži ir izauguši un sasnieguši tādu gatavības stadiju, kad tie vai nu novecos un aizies bojā dabiski, vai arī cilvēks tos nozāģēs un izmantos saimnieciski.
Latvijā ir neviendabīga un dinamiska koku vecuma struktūra. Meža statistiskās inventarizācijas dati liecina, ka Latvijā nepārtraukti palielinās veco audžu platība, tostarp arī tajās teritorijās, kurās nav saimnieciskās darbības ierobežojumu. Tas vienlaikus liecina par mūsu mežistrādes apjomu ilgtspējību, bet arī ne pārāk efektīvu atjaunojamo resursu izmantošanu.
Pateicoties tam, ka mainās koku vecuma struktūra, oglekļa piesaiste mežā līdz šim ir palielinājusies. Varētu pat teikt, ka pašlaik esam tuvu oglekļa piesaistes pīķim. Bet drīz būs lūzuma punkts – CO2 piesaiste meža zemei sāks samazināties, jo vecās mežaudzes nespēs vairs akumulēt oglekli, bet jaunais mežs, kas strauji aug, ir mazs.
Latvijā nav vienkāršu risinājumu, kā īsā laikā vairāk palielināt oglekļa piesaisti.
Aprīļa beigās valdība prezentēja informatīvo ziņojumu “Par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas un oglekļa dioksīda piesaistes saistību izpildi”. Kāda ir “Silavas” loma tā izstrādē?
A. Lazdiņš: “Silava” valstiskā līmenī ir atbildīga par zemes izmantošanas (ZIZIM) sektoru – pētījām, kādas ir emisijas un kādas tās varētu būt dažādos apsaimniekošanas scenārijos. Šajā sektorā ietilpst meža zemes, aramzemes un ilggadīgie zālāji, mitrāji, apbūves teritorijas, nedaudz arī citas zemes – piejūras kāpas.
Zemes izmantošanas sektorā ietilpst arī lauksaimnieciskās ražošanas radītās emisijas un piesaiste. Iezīmējas atšķirības starp šo ražošanu un mežsaimniecību: kas lauksaimniecības sektorā no oglekļa bilances viedokļa ir slikti – intensīva ražošana, daudz mēslo, intensīvi apstrādā zemi –, tas meža sektorā ir labi: jo vairāk izmanto pelnus un citus elementus, atgriežot tos mežā, jo augstāka ir oglekļa ilgtermiņa piesaiste.
D. Zute: Zemes sektors ietver visus dzīvās dabas ražošanas veidus, kādi uz zemes ir iespējami (lauksaimniecība, mežsaimniecība u. c.), tas savā veidā ir pretstats mehanizētām tautsaimniecības nozarēm – rūpniecībai, transportam. Šis iedalījums ir radies no Kioto protokola un Klimata konvencijas emisiju uzskaites formāta.
Zemes sektors sniedz ievērojamu oglekļa uzkrājumu, īpaši meži. Vienlaikus arī zemes sektorā, katrā zemes apsaimniekošanas veidā rodas gan CO2 piesaiste, gan emisijas. Zemes sektora pienesumu aprēķina kā visu zemes izmantošanas veidu kopsummu, summējot visus CO2 piesaistes plusus un visus emisiju mīnusus kopā.
Ja skatāmies uz atsevišķiem zemes lietojuma veidiem, mežā dzīvā biomasa, ko veido koki, protams, ir apjomīgāka. Uzskatāmam piemēram varam salīdzināt 1 ha meža ar tādu pašu platību labības vai kartupeļu lauka, redzam, ka lauksaimniecības zemēs netiek uzkrāts ne tuvu tāds biomasas apjoms kā mežā, un tas ir tikai dabiski. Tā teikt, kartupelis priedei nav konkurents.
Tādējādi meža zemēs tiek uzkrāts lielākais oglekļa apjoms, tāpēc mežam klimata kontekstā ir vislielākā ietekme.
A. Lazdiņš: Latvijā ir daudz organiskās augsnes, kopā ar lauksaimniecības zemēm to radītais ogleklis ir tuvu tam, ko Latvijā rada transporta emisijas. Organiskās augsnes visvairāk ir meža zemēs, liels emisiju avots ir kūdras ieguves vietas.
Domājot par klimatneitralitātes sasniegšanu, “Silavai” vislielākās bažas ir tieši par organiskajām augsnēm. Ja situācija turpināsies kā līdz šim, klimatneitralitātes mērķis lauksaimniecības sektorā nebūs sasniedzams.
Politiskais lēmums būt klimatneitrāliem ir ļoti skanīgs, bet, kad nonāk līdz praktiskai īstenošanai, tas nav tik viegli izdarāms, ja neveic būtiskas saimnieciskās darbības izmaiņas. Mūsu priekšlikums būtu izmainīt saimniecisko darbību organiskajās jeb kūdras augsnēs lauksaimniecības zemēs. Tāpat nozīmīgi ir kāpināt kopējo pieaugumu mežā, atbalstot to veicinošus pasākumus: mērķtiecīgu audžu atjaunošanu – stādot labāko pieejamo materiālu – un jaunaudžu kopšanu, tādu mežsaimniecības režīmu, kas iespējami mazina dažādu bojājumu risku, kā arī hidrotehnisko meliorāciju.
Eiropas Savienība (ES) ir apņēmusies līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti. Pērn decembrī ES līderi apstiprināja jaunu saistošu ES mērķi: līdz 2030. gadam iekšēji samazināt SEG vismaz par 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Tātad arī Latvijai būs savas saistības SEG emisiju samazināšanas un CO2 piesaistes jomā. Ko šajā sakarā pēta “Silava”?
D. Zute: “Silavai” ar Ministru kabineta noteikumiem ir deleģēta atbildība saskaitīt, cik mežu ir Latvijā, kas notiek meža monitoringa ietvaros ar cikliskumu pieci gadi. Tas ir tāpēc, lai zinātu, kādas ir koku sugas, vecuma struktūra, kāda ir mežu “veselība”.
Otra “Silavas” atbildība ir meža noturības un adaptācijas pētījumi – jo tikai vitālas mežaudzes, kas spējīgas pretoties slimību un kaitēkļu ietekmei, ar mazu vēja bojājumu varbūtību, arī nākotnē turpinās efektīvi uzkrāt oglekli.
Sniedzam arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) prognozes, vai Latvija spēs samazināt SEG emisijas līdz 2030. gadam un 2050. gadam.
Kādas ir jūsu prognozes?
Ir vairāki elementi. Viens – koku augšanas gaita. Otrs – kādas būs mežu īpašnieku prognozējamās meža apsaimniekošanas izvēles. Vai mežaudzi atjaunos ar priedi vai egli, vai izmantos augstas kvalitātes stādmateriālu. Meža augšanas gaitu iespējams labi prognozēt, bet meža īpašnieku rīcība ir atkarīga no daudziem ārējiem apstākļiem un prioritātēm, tostarp kokmateriālu tirgus cenām. Katrai prognozei ir savs nenoteiktības elements.
A. Lazdiņš: Prognožu ziņā pašlaik vairāk dzīvojam 2030. gadā. Tā ir liela problēma – lai sasniegtu lielo mērķi līdz 2040.–2050. gadam, vajadzīgi ilgtermiņa plāni, pasākumi, kuri atsevišķos gadījumos līdz 2030. gadam radīs pat sliktāku (no oglekļa uzkrājuma viedokļa) situāciju. Bet, šos mērķus nerealizējot, sliktāka situācija būs tālākā nākotnē. Lai kaut ko uzlabotu, ir svarīgi mazvērtīgās audzes, kas tuvākajā vai tālākajā nākotnē neradīs nekādu CO2 piesaisti, nomainīt ar ražīgākām.
Pēdējos divus gadus aktīvi strādājam pie 2025. gada mērķiem un esam secinājuši, ka zemes izmantošanas sektorā 2040. gadā ar pašreizējo scenāriju nebūsim klimatneitrāli. Piedāvājam darbības, lai zemes izmantošanas sektorā 2040. gadā sasniegtu klimatneitralitāti. Tālāk tas ir politiķu lēmums, vai respektēt šos priekšlikumus. Ja jā, tad ar kādiem finanšu instrumentiem tos realizēt praksē?
No “Silavas” tiek prasīts novērtēt, vai varam sasniegt klimatneitralitātes mērķus un cik tas izmaksātu.
Ko politiķiem esat ieteikuši darīt?
Primāri tas saistās ar meža apsaimniekošanu – nodrošināt, lai mežā būtu lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Dažādām sugām tas ir atšķirīgs. Priede, egle, bērzs un citas koku sugas, kuras sasniedz lielas dimensijas un no kurām ražo augstvērtīgus kokmateriālus, ir ar lielu piesaistes potenciālu. Bet ir arī mazāk vērtīgas sugas, kas parasti ir ātraudzīgas koku sugas un diemžēl pirmās ieaug mežos, it sevišķi, ja netiek veikta meža atjaunošana. Tām ir stipri mazāks piesaistes potenciāls. Galvenais ir panākt, lai mežā nebūtu šīs negatīvās tendences un lai visu laiku tiktu paaugstināts CO2 piesaistes potenciāls. Lai katra nākamā koku paaudze piesaistītu vairāk oglekļa. Tas mežsaimniekiem ir galvenais uzdevums.
Ja skatās plašāk uz zemes izmantošanas sektoru, ir jāpanāk, lai izstrādātie kūdras purvi neradītu emisijas vai tās tiktu būtiski samazinātas. Vienīgais risinājums, kā to īsā laikā var izdarīt, ir šīs teritorijas apmežot vai realizēt agromežsaimnieciskus pasākumus, lai koks aug kopā ar lauksaimniecības kultūru.
Katrā ziņā būtu jāpanāk, lai no šīm platībām gan lauksaimniecības sektorā, gan meža zemēs vairs nerastos tik daudz emisiju. Varam to salīdzināt ar situāciju, kad automašīnas, lidmašīnas un vilcieni tiek nomainīti pret elektrotransportu. Tas būtu līdzvērtīgs pasākums.
D. Zute: Informatīvajā ziņojumā starp ieteikumiem, kā palielināt oglekļa piesaisti, tiek piedāvāts līdz 2050. gadam palielināt mežaudžu ražību par 25%, kas ir tiešām pozitīvs virziens. Veselīgs mežs piesaista vairāk oglekļa. Ja mežaudzē ir savairojies mizgrauzis, ja ir trupe, tad mežs nav tik veselīgs un rodas lielāks koksnes atmirums. Nevar cerēt, ka šis mežs labi augs, būs vitāls un piesaistīs oglekli, ja šī mežaudze nīkuļo. Mērķis ir iestādīt tādu nākotnes mežu, kas būtu izturīgs, labi augtu. Koks augot piesaista CO2, jo tas labāk aug, jo mazāks ir atmirums, nav dažādu slimību un kukaiņu invāzijas. Tas iet roku rokā ar klimata mērķiem – jo mežaudze ir veselīgāka un ražīgāka, jo labāk tā piesaista CO2.
A. Lazdiņš: Bet būtu svarīgi, lai šis punkts tiktu atbalstīts ar finanšu instrumentiem. Mērķi nevar panākt, ja to dara tikai “Latvijas valsts meži”. Vajag iesaistīt arī privāto sektoru. Jā, 25% ir definēti, bet nav redzams, kādā veidā šo mērķi varētu sasniegt.
Ā. Jansons: Līdz 2050. gadam palielināt mežaudžu ražību par 25% ir ambiciozs mērķis. Tā īstenošanai var palīdzēt dažādu “Silavas” pētniecības virzienu darba rezultāta ieviešana praksē, sākot ar efektīvākiem mežaudžu aizsardzības pasākumiem pret dažādiem kaitēkļiem un slimībām līdz selekcijai un no meža iznesto barības elementu atgriešanai mežā, vai tas būtu ar pelnu mēslojumu vai citādi. Tāpat mežā hidrotehniskās meliorācijas sistēma jāuztur tādā stāvoklī, lai nodrošinātu efektīvu koku augšanu un oglekļa uzkrāšanu. Vienlaikus ir svarīgi stimulēt vai vismaz nekavēt efektīvu meža resursu izmantošanu koksnes produktos ar ilgu dzīves ciklu, mudināt īpašnieku audzēt mežu efektīvi.
Ļoti svarīga ir dažāda veida atbalsta instrumentu ieviešana, bet to mēs nevaram kontrolēt. Privātais sektors ļoti strauji attīstās, cilvēki mežā veic arvien apzinīgākas un mērķtiecīgākas darbības. To var redzēt pēc stādīto audžu īpatsvara pieauguma. Piemēram, stādu iegāde mežu atjaunošanai ir sarežģīta, jo pieprasījums nepārtraukti pieaug. Tāpat katru gadu arī palielinās kopto jaunaudžu platības, un lielākā daļa no šī palielinājuma ir aizvien lielāka pašu meža īpašnieku interese ieguldīt līdzekļus savā mežā – zinot, ka tie tiks atgūti tikai pēc 20–30 gadiem.
Ir svarīgi, lai atbalsts meža īpašniekiem netiktu samazināts. Ja šobrīd bremzēsim šos procesus, nevaram sagaidīt, ka pēc 30 gadiem, kas no meža viedokļa ir relatīvi tuvu, tur būs paradīze zemes virsū. Nebūs. Ja 2025. gadā vai 2040. gadā pēkšņi izdomāsim, ka vajag kaut ko ieguldīt, lai 2050. gadā viss būtu lieliski, tā nebūs. Jo mežā pasākumiem ir inerce.
Šis ir tas brīdis, iespējams, pēdējais, kad jāpalielina CO2 piesaiste. Ja šajos dažos gados efektīvi ieguldīsim pasākumos, kas palielina mežaudžu ražību un līdz ar to arī CO2 piesaistes apjomu, 2050. gadā iegūsim rezultātu. Ja ieguldīsim 2040. gadā, tas nekur nepazudīs, bet rezultāts būs redzams 2070. gadā.
VARAM izstrādātajā Zemes politikas plānā 2016.–2020. gadam atzīts, ka uz lauksaimniecībā izmantojamo zemju platību rēķina palielinājusies mežu platība. Citiem vārdiem sakot, kādreiz lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizaug vai apzināti tiek aizaudzēta ar mežu. Cik kvalitatīvi to varam vērtēt kā mežu, kā CO2 piesaistes līdzekli?
A. Lazdiņš: Pārāk kvalitatīvas mežaudzes tā neveidojas. Ja saskaita kopējo apmežoto platību un dabiski apmežoto platību, mērķtiecīgi, ar valsts atbalstu apstādītas mežaudzes Latvijā aizņem apmēram 10%.
Meža īpašniekiem nav pieejams pietiekams finansējums, lai uzlabotu stāvokli meža zemēs.
Ja platību neapmežo vispār, bet katru gadu pļauj zāli, lai saņemtu platībmaksājumus, tad no klimata viedokļa ir labāk, lai platība aizaug ar mežu.
Parasti tiek teikts, ka Latvija ir zaļa valsts, tātad ar CO2 piesaisti un SEG emisijām visam vajadzētu būt kārtībā.
D. Zute: Latvijā ir ceturtā lielākā meža platība Eiropā pēc Zviedrijas, Somijas un Slovēnijas – 52% no kopējās teritorijas. Taču tas nedod pozitīvu starta pozīciju meža klimata mērķu sasniegšanā. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas pieeja, kā uzskaitīt klimata mērķus meža nozarē, nozīmē – jābūt papildu ieguldījumam. Eiropā ir ļoti dažādas valstis ar atšķirīgu meža platību. Piemēram, Īrijā ir tikai 14% meža. Ja klimata mērķī tiek vērtēts papildu ieguldījums, tad Īrijai apmežot lielāku meža platību un piesaistīt vairāk oglekļa ir vieglāk. Latvijai palielināt meža platību ar 52% nav tik viegls uzdevums. Starta pozīcijai klimata politikā ir būtiska nozīme.
Viens virziens ir palielināt meža platību, bet otrs – valstīm, kurās jau ir daudz meža platību, – ir darbs ar pašreizējo meža resursu: mežaudžu ražību. Bet attīstīt produktīvas mežaudzes ir liels izaicinājums. Protams, to var, bet arī laika grafiks ir ļoti izaicinošs. Salīdzinājumam varētu minēt divus skolēnus: viens mācās uz 7 un 8, bet otram ir 4 un 5. Pirmajam sasniegt vēl labākus rezultātus ir daudz grūtāk nekā otrajam.
Ā. Jansons: “Zaļumu” varam vērtēt dažādi – tie var būt aspekti, kas saistīti ar vides aizsardzības mērķiem, un tie var būt jautājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem. Ir pieejas, kā šos jautājumus var kombinēt un kā panākt labu rezultātu kā vienā, tā otrā aspektā. Bet to var izdarīt ne vienmēr, turklāt – ir jāgrib to izdarīt.
No zinātnieku puses piedāvājam meklēt risinājumus, kā šos jautājumus var kombinēt. Iegūt informāciju, faktus, piemēram, kas notiek vecajās mežaudzēs ar oglekļa uzkrājumu. Tad, kad zinām, ka oglekļa uzkrājums gadā vecajās audzēs ir nozīmīgi mazāks nekā pieauguša vecuma audzēs, varam saprast: ja šādas platības palielināsies par 20%, tas būs slikti no klimatneitralitātes viedokļa. Tāpat papildinām zināšanas par sugām (īpaši – retajām sugām) un struktūrām šādās audzēs – detalizētāk saprotam, kādi apstākļi kam ir nepieciešami. Un tad varam meklēt balansu, lai iegūtu labu rezultātu kā vienā, tā otrā aspektā.
Sabiedrība kopumā saprot, ka esam atbildīgi par atsevišķu sugu vai biotopu aizsardzību Eiropas mērogā. Bet ir jāsaprot, ka tieši tikpat lielā mērā esam atbildīgi par oglekļa uzkrājumu mežā un koksnes produktos. Ja paskatāmies uz Eiropu kopumā, Ziemeļeiropas reģions ir atbildīgs par oglekļa uzkrājumu mežā un koksnes produktos. Dienvideiropā klimata pārmaiņas ir atstājušas un turpinās atstāt negatīvu ietekmi – gadsimta vidū lielākajā daļā šī reģiona nevarēs notikt efektīva mežsaimniecība, ņemot vērā, ka palielinās karstuma viļņi, ugunsgrēki. Mēs kā reģions šajā aspektā būsim arvien nozīmīgāki.
A. Lazdiņš: Vēl viens aspekts. Latvija ir ļoti liels kurināmās koksnes eksportētājs, no kā valstij klimata kontekstā nav nekāda labuma, tās meža nozarē ir tikai emisijas. Bet citā valstī – Lielbritānijā, Īrijā – mūsu koksne aizstāj fosilo kurināmo un ir liels ieguvums emisiju samazināšanas kontekstā.
Tas, ko izved kā kurināmo koksni, ir līdzvērtīgs tam, ko rada lauksaimnieciskā ražošana emisiju veidā. ES līmenī Latvija ir liela emisiju samazinātāja, bet mums pašiem no tā ir sliktāk, neko neiegūstam no eksportētās kurināmās koksnes.
Latvijai ir resursi, kas netiek pietiekami izmantoti, – mazāk vērtīgā koksne, papīrmalka. Tāpēc svarīgi būtu nākotnē veidot koksnes ķīmiskās pārstrādes rūpnīcas kompleksu, kurš gan nodrošinātu augstākas pievienotās vērtības produktu, gan samazinātu klimata izmaiņas.
Zinātnieku uzdevums ir iegūt datus, faktus un par tiem informēt, kliedējot dažādus mītus un puspatiesības. Piemēram, par mežu meliorēšanu – ar šo darbību nevis palielinām, bet gan samazinām emisijas.
