Privātie mediji gadiem ir iestājušies par to, lai palielinātos reklāmas tirgū pieejamā finansējuma apjoms. Tas, ka sabiedriskie mediji “sēdēja uz siena kaudzes” un saņēma ne tikai valsts dotāciju, bet arī ieņēmumus no reklāmas, bija ilgstošs ērkšķis attiecībās ar komercmedijiem. Tad kāda vaina 20. jūnija lēmumam, kurš paredz visu šo absurdo situāciju beigt? Tikai viena. Neraugoties uz to, ka parasti neviens likums vai tā grozījums, ja tas atstāj iespaidu uz budžetu, netiek pat līdz Saeimai, kur nu vēl ārpus tās sienām, šajā gadījumā likumdevēji publiski pat samērā ciniski paziņoja: par to, kur ņemt naudu, lai domā nākamā, nu jau 13. Saeima.
No vienas puses – ir sasniegts jauks, populistisks, ilgi gaidīts rezultāts – reklāmas tirgus lieta atrisināta ar vienu vēzienu, no otras – kam par to daļa, ja nu gadās, ka nākamajai Saeimai to naudiņu atrast nemaz neizdodas?
Kad tika pieņemts minētais likuma grozījums, nebija pat īsti skaidrs, cik tad tās naudas vajadzēs. Summas sabiedrisko mediju vadītāju izteikumos variējās. Sākums bija pabikls: deviņi miljoni. Tad summa auga, līdz 2018. gadā bija sasniegusi 14 miljonu eiro apjomu (no tiem 3,5 eiro Latvijas Radio, pārējais – LTV). Taču nu jau uz otru pusi sliecas 2019. gads, un, neraugoties uz to, ka jau pēc pusotra gada sabiedriskajiem medijiem jāiziet no reklāmas tirgus, nav zināms, vai un cik lielā apmērā šī summa augusi. Nerunāsim nemaz par to, ka finansējuma avots joprojām ir karstu strīdu objekts.
Atgādināšu, ka Latvijas sabiedriskie mediji no valsts budžeta saņem apmēram 28 miljonus eiro, savukārt reklāmas tirgū līdzdalību beigušo Lietuvas mediju darbību nodrošina aptuveni 36 miljoni eiro un Igaunijas – 37 miljoni eiro gadā. Vidēji Eiropas Savienībā sabiedriskie mediji saņem 0,17% no IKP, Latvijā – 0,1%. Tātad, lai notiktu nopietns finansiāls un līdz ar to kvalitatīvs sabiedrisko mediju attīstības lēciens, pašreizējai Latvijas valdībai stāv priekšā milzu problēma – kā reiz par visām reizēm pieņemt tādu lēmumu, kas finansiāli un arī radoši ļautu attīstīties Latvijas TV un Latvijas Radio.
Manas senas atmiņas – vēl tolaik, kad Nacionālo radio un televīzijas padomi vadīja Ojārs Rubenis, viņš ar sev raksturīgo temperamentu ne reizi vien LTV ekrānos kliedza, ka “Latvijas televīzija ir liesmās, naudas nav, tūlīt ekrānos neko neredzēsim”… Mēs gadiem esam centušies risināt dažādu sabiedrības un ekonomikas jomu “ugunsgrēkus”. Bet kāpēc tieši sabiedriskie mediji ir tie, kuriem jāiztiek no neizsmeļamajām “iekšējām rezervēm”, radošiem risinājumiem un taupības?
Patlaban Saeimā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā norisinās darbs pie Sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma. Punkts par sabiedrisko mediju finansēšanu ir pavisam īss: patlaban tiek paredzēts, ka tie tiek finansēti no valsts budžeta. Un viss. Nekādu nosacījumu, nekādu principu. Ja tas tā paliks, netiksim nekur tālāk par Valsts kontroles 2016.–2018. gadā veiktās analīzes secinājumiem: sabiedriskie mediji nespēj sagatavot vismaz (!) vidējas perspektīvas attīstības plānu.
Kā tas bijis līdz šim? Piemēram, Ministru kabinetā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) lūdz naudu tehnoloģiskajai attīstībai. “Ai, atkal tie dzelži!” noviļņojas Ministru kabinets. Projektiem, kas paredz atalgojuma pieaugumu, – “Bet algu paaugstināt visi grib!” Kuriozs bija gadījums ar finansējumu 2016. gada olimpisko spēļu atspoguļošanai – Finanšu ministrija, kā iemeslu minot naudas trūkumu, kā atrisinājumu ierosināja atbalstu no līdzekļiem “neparedzētiem gadījumiem”. Vēlāk tikai NEPLP vienai pašai bija jāizjūt tas kauns, kad ministri smējās sejā: “Un jūs nezinājāt, ka būt olimpiskās spēles!”
Savukārt, ja pastāv politiskā griba var panākt daudz ko un budžeta līdzekļi atrodas it kā paši no sevis – jaunas Latvijas Radio programmas tapšanai, raidījumu apjoma palielināšanai krievu valodā un daudz kam citam.
Vai, izmantojot pavisam vienkāršus finanšu instrumentus, nenotiek sabiedrisko mediju ietekmēšana? Tad nu situācijā, kad noteikts naudas apjoms sabiedriskajiem medijiem nāk no budžeta, gandrīz vai “veiksme” ir tā, ja salūst kāda aparatūra un iespējams nu jau patiešām prasīt naudu no līdzekļiem “neparedzētiem gadījumiem” – kā bija ar LTV režijas pulti.
Neformāli izskan viedokļi, ka norisinās reālas diskusijas par to, ka mediju finansējums varētu būt piesaistīts iekšzemes kopproduktam. Mediju uzraugs piedāvā – 0,2% no IKP, bet Kultūras ministrijas iecere esot 0,17% no IKP.
Saeimas deputātu viedais lēmums līdztekus sabiedrisko mediju pārvaldības atrisināšanai būs tas, kas noteiks mediju attīstību tālā nākotnē.
Publikācijas autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
