VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aija Dulevska Cālīte
speciāli LV portālam
20. martā, 2019
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūrpolitika
8
8

Vai ejam ceļu uz sabiedrisko mediju pārvaldības koncentrāciju?

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Patlaban mediju jomā nozīmīgākā aktualitāte ir Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma tālāka izstrāde. Vēl 2017. gadā tas pieņemts jau pirmajā lasījumā, taču patiesais darbs sācies tikai šī gada sākumā, kad Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija risināja daudzus konceptuālus jautājumus, kuri pirmajā lasījumā nez kā palikuši nepamanīti.

īsumā
  • Patlaban norisinās plašas debates par sabiedrisko mediju pārvaldību, bet ļoti daudzi jautājumi galu galā koncentrējas vienā: mediju pārvaldes koncentrācijā.
  • Mediju pārvaldības koncentrācijas novēršana bija arī viens no galvenajiem ieteikumiem, kuru jau gadiem Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei adresējusi Valsts kontrole.
  • Ja atkal pārejam uz viena ģenerāldirektora sistēmu, tas ir tikai solis atpakaļ un lēmumu pieņemšanas nepārskatāmības pastiprināšanās.
  • Vislielākā kritika, kādu līdz šim nācies dzirdēt, izskanējusi par padomes apstiprinātā ģenerāldirektora izvirzītā sabiedriskā medija galvenā redaktora amatu.
  • Nav saskatāms neviens iemesls, kāpēc ombuda veidošana netiek atstāta paša sabiedriskā medija vai žurnālistu organizāciju ziņā.

Nav gan saprotams, kāpēc starp pirmo un otro Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma lasījumu vajadzēja paiet teju diviem gadiem… Jo sabiedrisko mediju pārvaldības un finansēšanas jautājumi patlaban samilzuši līdz krīzei.

Patiesībā krīzes pieminēšana sabiedrisko mediju sakarā ir arī paradokss: atbilstoši “Kantar TNS” pētījumiem nu jau vairākus mēnešus pēc kārtas pēc divdesmit gadus ilga pieklusuma LTV1 ir visvairāk skatītā televīzija Latvijā. Latvijas Radio kanāli jau gadiem ir topu virsotnē. Un tomēr liekas, ka sasniegts punkts, kad attīstībai tikai uz entuziasma pamata jākļūst par mērķtiecīgu darbību kopumu, dzīvojot nevis ierastajā “izdzīvošanas režīmā”, bet attīstībai notiekot ar perspektīvu, plānoti, pārdomāti, nevis no viena budžeta piešķīruma labvēlības līdz otrai.

Patlaban norisinās plašas debates par sabiedrisko mediju pārvaldību, bet ļoti daudzi jautājumi galu galā koncentrējas vienā: mediju pārvaldes koncentrācijā, ko slēptā veidā diezgan nepārprotami piedāvā likumprojekta autore Kultūras ministrija, un tās novēršanas mēģinājumos, ar ko patlaban nodarbojas ne tikai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, bet arī vairākas žurnālistu organizācijas. Mediju pārvaldības koncentrācijas novēršana bija arī viens no galvenajiem ieteikumiem, kuru jau gadiem NEPLP adresējusi Valsts kontrole.

Pirmā problēma – sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes izveide un tās kompetences. Likumprojekts patlaban paredz, ka padomē būs deviņi cilvēki, trīs no tiem – pastāvīgā darbā, bet seši – daļēji kā brīvprātīgie. Iecelšanas kārtība diez vai pat jāanalizē, jo paredzamas lielas pārmaiņas – ar pašreizējo modeli tikpat kā neviena puse nav apmierināta. Taču problēmu rada tas, ka padomei jau piecu cilvēku sastāvā ir tiesības pieņemt lēmumus, kas faktiski nozīmē – tie jau ir trīs cilvēki (ja divi ir pret lēmuma pieņemšanu). To risinātu likuma punkts, kurš paredzētu palielināt balsstiesīgās padomes skaitu līdz septiņiem locekļiem. Diskutabls ir arī jautājums par “brīvprātību” – uzskatu, ka labāk būtu, ja padomē ikdienā pilnu laiku strādātu pieci algoti locekļi.

No šīs problēmas izriet nākamā: likumprojekts paredz tikai vienu sabiedriskā medija valdes locekli – ģenerāldirektoru, kuru ievēl padome. Tas ir pilnīgā pretrunā ar Valsts kontroles ieteikumu lēmumu pieņēmēju loku nevis sašaurināt, bet gan paplašināt. Šis ieteikums bija par pamatu tam, ka 2013. gadā pirmoreiz LTV tika ievēlēti trīs valdes locekļi. Tā tas bija līdz pat pašreizējās valdes sastāvam – gan LTV, gan Latvijas Radio. Ja atkal pārejam uz viena ģenerāldirektora sistēmu, tas ir tikai solis atpakaļ un lēmumu pieņemšanas nepārskatāmības pastiprināšanās.

Vislielākā kritika, kādu līdz šim nācies dzirdēt, izskanējusi par padomes apstiprinātā ģenerāldirektora izvirzītā sabiedriskā medija galvenā redaktora amatu. Tas faktiski ļauj ietekmēt sabiedrisko mediju redakcionālos lēmumus. Šis ir punkts, kurš ir pilnīgi nepieņemams, jo pārāk tieša ir saikne starp padomi un redakcionālajiem lēmumiem. Un, redzot mediju organizāciju aktivitāti, jātic, ka šāds uz mediju pārvaldes koncentrāciju vērsts lēmums tiks atcelts.

Vēl viens līdzīgi argumentējams ir fakts, ka pašreizējais likumprojekts paredz, ka padome ieceļ sabiedrisko mediju ombudu. Šādas institūcijas nepieciešamība nav apšaubāma, jo jābūt nostiprinātai institucionālai saiknei starp sabiedriskajiem medijiem un pašu sabiedrību. Taču nav saprotams, kāpēc likuma autori izvēlējušies to visu vēl saistīt ar padomi, kuras pienākumi ir sabiedrisko mediju pārraudzība, nevis to samērā tieša kontrole ar “ombuda rokām”. Nav saskatāms neviens iemesls, kāpēc ombuda veidošana netiek atstāta paša sabiedriskā medija vai žurnālistu organizāciju ziņā.

 

Publikācijas autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU