AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
08. decembrī, 2017
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Personība
TĒMA: Kultūrpolitika
10
10

Laima Slava: Grāmata ir mūžīga vērtība

LV portālam: LAIMA SLAVA, mākslas zinātniece un izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore

Laima Slava: “Mēs principā izvēlamies tikai vērtīgo!”

FOTO: Evija Trifanova, LETA

Oktobrī apritēja 20 gadu, kopš tapa izdevniecība “Neputns”, un visu šo laiku tās galvenā redaktore ir Laima Slava. Mākslas zinātniece, daudzu monogrāfisku mākslas albumu sastādītāja un teksta autore, kuras lielā aizraušanās ir Borisa Bērziņa daiļrades pētīšana. Mākslas aprindās Laimu Slavu mēdz dēvēt par guru – augsti izglītotu, pieredzē nepārspējami bagātu eksperti, kuras viedoklis ir zelta vērts. Oktobrī viņa saņēma augstu apbalvojumu – Baltijas Asamblejas balvu par izcilu profesionālo ieguldījumu mākslas zinātnes teorijas attīstībā un grāmatu izdevniecības jomā, veicinot Latvijas kultūras atpazīstamību arī starptautiskā līmenī. Skaista, trausla sieviete – un tik milzīgs darba pūrs ar misijas apziņu: pavērt cilvēkiem plašāku iespēju iepazīt latviešu mākslu un izvest arī tālāk pasaulē.
īsumā
  • Pirms divdesmit gadiem bija nepieciešams jauns, visaptverošs skats tieši uz vizuālo mākslu, par kuru laika gaitā sabiedrībai bija sakrājies pārāk daudz nezināmā.
  • Grāmata kā mākslas objekts pašlaik tuvojas zelta vidusceļam: emocionāli iedarbīgs koptēls apvienots ar racionāli pārdomātu risinājumu teksta un attēlu ērtai lietošanai.
  • Liela daļa grāmatu tiek tulkota kādā svešvalodā, lielākoties – angļu.
  • "Neputna" izdotās grāmatas bez atbalsta vispār nav iespējamas, tās nepelna, tās vienīgi izdara savu misijas darbu.

Kur pirms 20 gadiem ņēmāt drosmi, ka izdevniecības "pirmdzimtais" – vizuālo mākslu žurnāls "Studija" – ar savu intelektuālo saturu spēs iegūt savu lasītāju un pastāvēt?

Jubileju nosvinējām, apkopojot visu šajos 20 gados padarīto, un parādījām to arī izstādē "Neputna darbistaba" Nacionālajā mākslas muzejā. Izskatījās visai apjomīgi. Bet sākums, žurnāls, tika veidots, izmantojot iespēju piedalīties Kultūras ministrijas rīkotajā mākslas projektu konkursā (zaudējām!). Mākslinieku savienība tolaik apzinājās, ka ir nepieciešams jauns, visaptverošs skats tieši uz vizuālo mākslu, par kuru laika gaitā bija sakrājies sabiedrībai pārāk daudz nezināmā. Pēc zaudējuma mēs ar Juri Petraškeviču palikām divatā un spītīgi turpinājām meklēt ceļus, kā, mūsuprāt, veiksmīgi noformulēto ideju tomēr īstenot. Pavisam noteikti, tajā brīdī tā bija akūta nepieciešamība, kādas, iespējams, vairs nav mūsdienu plašo interneta resursu laikā.

Kāda bija radošā komanda 1997. gadā, kas spēja pacelt augsto latiņu, lai, citējot jūsu sacīto, "taisītu skaistas, īstas grāmatas" ikreiz kā mākslas objektus?

Grāmatas izdot sākām tikai 1999. gadā. 1997. gadā mūsu bija pavisam maz – žurnālu izveidoja māksliniece Māra Lindberga, ar kuru kopā strādāts gan izdevniecībā "Liesma", gan Videocentra un Multimediju centra laikā, literārā redaktore bija jau kopš "Liesmas" laika iepazītā Māra Ņikitina, Juris Petraškevičs veica direktora pienākumus, es organizēju un veidoju materiālus. Pēc gada mums pievienojās Elgita Bērtiņa, pārņemot direktora darbu un uzņemoties arī attiecību kārtošanu ar tipogrāfiju un materiālu piedāvātājiem. Tas bija nopietns pamats izdevniecības spējai attīstīties. Visai ātri arī sapratām, ka mūsu adekvātais un uzticamākais partneris būs Jelgavas tipogrāfija, kas tajā laikā strauji veidojās un bija ieinteresēta kvalitatīvā izaugsmē.

Sākotnēji Māra Lindberga vienīgā prata maketēt datorā (viņa bija stažējusies datorzinībās Parīzē vēl 90. gadu sākumā). Piedzīvojām lielu nelaimi, Māras dzīve pāragri pārtrūka, bet viņa paspēja žurnāla veidošanas uzdevumu nodot tālāk māsai Intai Sarkanei, un drīz vien jaunās tehnoloģijas apguva arī Juris Petraškevičs. Viņam bija savs, laikmetīgs, pasaules grāmatniecības paraugos sakņots, priekšstats, kā veidot grāmatas, kas laika gaitā ir izvērsies par veselu skolu: Juris tagad ir pasniedzējs Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā un vairāki viņa bijušie studenti ir mūsu skaistāko grāmatu dizaina autori. Grāmata kā mākslas objekts, joma, kur jau sākotnēji ļoti atraktīvi darbojās eleganto risinājumu meistare Anna Aizsilniece (tolaik Ingrīda Zābere), savukārt piedzīvojusi dažādas galējības, pašlaik tuvojas zelta vidusceļam: emocionāli iedarbīgs koptēls apvienots ar racionāli pārdomātu risinājumu teksta un attēlu ērtai lietošanai. Šajos gados izdevniecībai cauri gājis daudz mākslinieku, daži, kā Anna un Inta Sarkane, turpina līdzdarboties visu šo laiku, citi ir paliekoši pievienojušies pēdējo astoņu gadu laikā. Pašlaik izdevniecības galvenā māksliniece ir ļoti rūpīgā un atbildīgā Anta Pence. Viņa, kā arī māsa Dita Pence pamatīgi iedziļinās teksta vajadzībās un nežēlo savu laiku arhīvu izpētē, lai atrastu vēl kādu noderīgu attēlu. Izaicinājumiem, radikāliem risinājumiem, darbam ar sarežģītiem teksta un vizuālajiem materiāliem vienmēr gatava ir Inga Ģibiete, kura papildinājusies šai jomā arī Dānijā, klasiski perfekta – Inese Hofmane. Atraktīvā Zane Ernštreite jau nodibinājusi savu kompāniju "Nice Place", tomēr ik pa laikam apņemas izveidot kādu dzejas grāmatu arī pie mums. Jaunākais un paliekošais mākslas vārds ir konceptuāli strikti orientētais Armands Zelčs. Viņi un vēl virkne citu mākslinieku ir tas aktīvais spēks, kas ļauj šodien "Neputna" grāmatām būt tik individuāli dažādām.

Taču ne mazāk svarīgs ir literāro redaktoru ieguldījums, jo skaista grāmata bez nostrādāta satura ātri tiek uztverta kā nevērtīga. "Neputna" grāmatu teksti lielākoties ir ar gana nopietnu zinātniskā darba daļu, un to autori nebūt nav rakstnieki – cits vairāk, cits mazāk literāri apdāvināts, taču katrs – zinošs sava konkrētā materiāla speciālists. Redaktoriem nepieciešamas gan profesionālas zināšanas, gan pacietība, un Māra Ņikitina, darbiem vairojoties, ir ievedusi izdevniecībā arī tādu pieredzējušu profesionāli kā Guna Pence, kurai pēdējā laikā pievienojušās arī Cilda Rēdliha un Antra Bula.

Liela daļa grāmatu tiek tulkota kādā svešvalodā, lielākoties – angļu, un arī tur mums jau izsenis ir lieliskas darba attiecības ar ideālo tulkotāju (patiesībā arheologu) Valdi Bērziņu un angļu tekstu redaktori Ivetu Boiko.

Kopumā "Neputna" paspārnē iznākušas vairāk nekā 300 grāmatas par mākslu, kultūras mantojumu, mūziku, kā arī gana daudz dzejas un prozas izdevumu. Kuras no izdoto grāmatu sērijām un arī atsevišķi izdotās grāmatas vērtējat kā nozīmīgākās?

Tas no tiesas ir nežēlīgs jautājums! Mēs principā izvēlamies tikai vērtīgo! Sērijas esamība pati par sevi jau nozīmē, ka tas ir kas būtisks, turpināms – lielie, mākslinieku daiļradi visaptverošie, dažādus rakstītus avotus un maksimālu attēlu apjomu apvienojošie albumi un kompaktā, demokrātiskā mazā "Mākslas klasikas" sērija – tām katrai ir savi uzdevumi, un abas ir nepieciešamas! Protams, priecājamies par dzejas "samta sēriju", meklējam turpinājumu eseju grāmatu sērijai. Daudz nozīmīgu izdevumu tapis sadarbībā ar Nacionālo mākslas muzeju, lielāko latviešu mākslas krātuvi, – vienīgā īsti pasaulē konvertējamā latviešu mākslinieka Gustava Kluča darbu iespaidīgais katalogs, izdevumi "Latvijai topot", "1914", vēl citi, tāpat kā "20. gs. portrets Latvijā", pie kā strādājam pašreiz, ir muzeja tieši pasūtījumi. (19. gs. portrets tapa sadarbībā ar Rundāles pils muzeju.) Tie visi ir izdevumi, kas bagātina katra no mums zināšanas par kultūras pamatni, no kā esam cēlušies, uz kā balstāmies. Un tikpat svarīgs ir arī uzdevums grāmatā dot iespēju ieraudzīt pilnīgākā skatā mūsdienu māksliniekus: viņu darbi parādās kādā izstādē un pazūd. Bet tie ir laikabiedri, viņi dzīvo tieši šo, mūsu kopīgo laiku un risina tā radītos uzdevumus! Jā, mēs cenšamies apzināt savus klasiķus, bet arī tās paaudzes māksliniekiem, kam nupat jau 60, ne katram ir savu darbu pienācīgs apkopojums, kur citviet pasaulē tādiem ir savas trīs četras grāmatas!

Jā, un kur tad "Mākslas detektīvu" sērija, kas ir apzināti centieni piesaistīt mākslas pasaulei kā izzināšanas vērtai bērnus! Luīze Pastore lieliski to risina, šī sērija turpināsies, pēc tās ir nepārprotams pieprasījums.

Lielākā daļa "Neputna" mākslas grāmatu tiek tulkota angļu valodā. Kopš kura laika, ar kādu mērķi?

Tulkot arī bija principiāls jautājums jau kopš pirmā "Studijas" numura. Mēs taču gribam, lai par mums uzzina arī citur pasaulē! Cits jautājums, kādi tam panākumi. Ar saviem tulkotajiem tekstiem mēs dodam iespēju uzzināt, taču ar šo zināšanu izplatību, ar nepieciešamības radīšanu pēc šādām zināšanām ir jānodarbojas daudz nopietnākam, valstiskam spēkam. Latvijai ir jāpiedalās ne tikai mākslas biennālēs un tirgos, kas jau pašaizliedzīgi veic šo iepazīstināšanas darbu, – būtiskas ir izstādes nopietnos mākslas centros, kā nākamgad aprīlī gaidāmā Baltijas simbolisma izstāde Orsē muzejā Parīzē vai savulaik Latvijas klasiskā modernisma izstāde Bordo, pēc kuras Francijas muzeju tīklā palika Daces Lambergas "Klasiskais modernisms" franču valodā. Būs grāmatu tirgus Londonā ar uzsvaru uz Baltiju nākamgad, mums vairāki izdevumi angļu valodā tam tiek gatavoti; taču, ja tie nenonāks, teiksim, Teita galerijas grāmatu veikalā, tāda ķeksīša pievilkšana vien būs. Protams, darbojas interneta veikals mājaslapā www.neputns.lv, taču vispirms ir jārada interese šo lapu meklēt un atvērt. Par to visu mēs šobrīd intensīvi domājam, bet... Luīze Pastore, piemēram, pašlaik "Mākslas detektīviem" raksta piedzīvojumu turpinājumu Marka Rotko gleznā – lūk, mūsējais un pasaulē plaši pazīstamais! Varbūt šī grāmatiņa veidosies par atslēgu interesei par to, kas notiek mākslā Latvijā.

Kas ir "Neputna" grāmatu lasītāji Latvijā? Izplatīts ir viedoklis, ka mūsdienās ļaudis grāmatas vairs nelasa, viņiem vajag īsu, virspusēju informāciju, kas atrodama internetā. Turklāt veidojamies par patērētāju sabiedrību, kam kultūras joma it kā atvirzās otrajā plānā. Kā šie faktori līdzsvarojami?

"Neputna" lasītājs ir ļoti dažāds. Lūk, bērnu vecāki, kas meklē turpinājumus "Detektīviem", studenti, kam jāapgūst noteikts materiāls, mākslinieki, mākslas interesenti, kolekcionāri, skaistu un vērtīgu dāvanu meklētāji – pāris pēdējos gados šķiet, ka šis loks aug. Domāju, ka veidojas dabisks līdzsvars. Glezniecībai, piemēram, neskaitāmas reizes ir pasludināta nāve, bet tā joprojām turpina pētīt savas izteiksmes iespējas! Grāmata ir mūžīga vērtība, pie tās nevar neatgriezties. Arī plikajam patērētāju slānim veidojas jo konsekventāks pretsvars.

Gan jau "Neputna" gaita nav bijusi bez kūleņiem un klupieniem – kā to ietekmējušas ekonomiskās krīzes, valsts politika?

Krīzes mūs ir ietekmējušas ļoti smagi. Jau sākot ar palielināto nodokli grāmatām, kas burtiski apstādināja pircējus, lai arī cenas mēs nepalielinājām, – tīri psiholoģiskas bremzes! Tad 2008. gada krīze, kad jūtami samazinājās atbalsts, – tādas grāmatas, kādas veidojam mēs, bez atbalsta vispār nav iespējamas, tās nepelna, tās vienīgi izdara savu misijas darbu. Valsts kultūrkapitāla fonda rašanās deva iespēju mums ar šādu grāmatu projektiem strādāt, par tādiem domāt. 2010. gadā no situācijas, kad jau bijām tuvu aiziešanai pagrīdē, mūs izglāba Jāņa Zuzāna investīcijas, un šis projekts darbojas joprojām, radot tos apgriezienus darbam, par kādiem paši reizēm brīnāmies. Runājot par valsts politiku, es noteikti esmu par akcīzes un azartspēļu nodokļa atdošanu Kultūrkapitālam, kas tik veiksmīgi darbojās starpkaru Latvijā. Jānis Zuzāns no savas puses jau apjomīgi (ne tikai vizuālās mākslas laukā), sevi nereklamējot, veic šādu ieguldījumu Latvijas kultūrā, taču tā ir viņa, ļoti inteliģenta un kultūras procesos ieinteresēta cilvēka, privāta izvēle.

Kā vispār "Neputnā" izdomājat nākamos projektus, tādus kā, piemēram, mazā samta sērija, kurā bilingvāli izdots Vitmens, Šekspīrs, Rilke, Brodskis, Prevērs, Emīlija Dikinsone? Alvja Hermaņa izrāžu katalogs un "Dienasgrāmatas", kas ir kļuvuši par īstiem bestselleriem? Vai, piemēram, "Islāma rokasgrāmata"? Tik plaša amplitūda...

Daudzi projekti rodas darba procesā. Man kā cilvēkam ar mākslas zinātnieka izglītību ir visai skaidrs, kas vajadzīgs šajā laukā, – tās ir sekas jaunības traumai, kad mums tikpat kā nebija, no kā mācīties latviešu mākslas vēsturi. Dzejai pievienojoties, aktivizējās arī dzejas radītāji un tulkotāji, nākot ar savām idejām. Māksla ir plašs lauks, īpaši mūsdienās. Daļa teātra pasaules tur vienmēr bijusi piesaistīta, un Alvis ir ļoti vizuāls režisors – mākslinieks, viņa darbiem daudz esam sekojuši žurnālā "Studija". Lēmums par albumu bija likumsakarīgs, bet "Dienasgrāmata" jau bija viņa paša ideja. Ja Uldis Bērziņš ir tulkojis "Korānu", tad "Islāma rokasgrāmatas" izdošana ir pašsaprotams uzdevums. Mēs dabiski jūtamies tik ļoti bagātās un daudzsejainās kultūras pasaules ieskāvumā, un kaut mazliet vērst zināšanas par to pieejamas arī latviešu valodā, rast latvisku izteiksmi šīm bagātībām – tas taču ir skaisti un iedvesmojoši! Kad vien spējam, mēs tam ļaujamies, jo Latvija ir neticami bagāta ar talantīgiem un darboties alkstošiem cilvēkiem.

Apbrīnojami, ka "Neputna" saturiski un vizuāli augstvērtīgās grāmatas lasītājiem tomēr pieejamas par ļoti humānu cenu. Kā tas iespējams?

Mēs rēķināmies ar to, ka teju visi izdevumi ir atbalstīti, izdevniecības cena tādēļ ir uz pašizmaksas robežas, jo mūsu galvenais mērķis arī ir – lai cilvēki varētu šo bagātību nopirkt, lai tā nonāktu iespējami daudzās mājās.

Vai Latvijā ir pietiekami daudz mākslas zinātnieku, ko varat aicināt par izdevniecības grāmatu autoriem?

Mums ir lieliski autori, vecākā un vidējā paaudze, taču ļoti gaidu viņiem papildinājumu, jo rakstīšanas, pētniecības darbs prasa lielu laiku, bet nepieciešamība pēc gataviem tekstiem tikai veras plašumā. Jaunā paaudze, kas spēj un kuru interesē rakstīt, grāmatas formātā iekļaujas ļoti lēni.

Jūs esat vairāku monogrāfisku mākslas albumu sastādītāja un teksta autore, pētījusi  mākslinieka Borisa Bērziņa daiļradi un sarakstījusi divas grāmatas par viņu. Tas ir jūsu sirdsdarbs? Ko vēl pie tādiem varētu pieskaitīt?

Par Borisu Bērziņu man ir trīs grāmatas (nez kādēļ tiek piemirsts lielais albums!). Jā, tas ir sirdsdarbs, es to turpinātu, ja būtu tāda iespēja. Taču manā prātā ir vēl daži parādi, kurus jāiespēj nolīdzināt, bet nekonkretizēšu. Mans sirdsdarbs jau ir viss, kas notiek izdevniecībā "Neputns"...

Kāda no jūsu skatupunkta ir aina mūsdienu glezniecībā? Vai jaunajā mākslinieku paaudzē saskatāmi tādi talanti un personības, ko nākotnē varētu celt klasiķu godā, – kā Borisu Bērziņu vai Jani Rozentālu?

Laiks visu saliks pa vietām – banāli, bet patiesi. Un tādas personības ir, tik vajag distanci, lai tās novērtētu. Pagaidām labākais – izveidot viņiem grāmatas, lai būtu, ko novērtēt...

Kā paspējat tik daudz izdarīt? Vai atliek laika kādiem vaļaspriekiem, nesaistītiem ar jūsu profesionālo darbību? Piemēram, mūzika – opera?

Laika nepietiek. Tieši šogad nu nemaz.

Šis gads jūsu dzīvē bijis svarīgiem notikumiem bagāts: apaļa dzimšanas diena vasarā, "Neputna" jubileja un kā liels uzsvars visam – Baltijas Asamblejas balva mākslā, kur nu esat līdzās Pēterim Vaskam, Ilmāram Blumbergam, Modestam Pitrenam... Kādas ir ieceres nākotnei?

Balva ir liels pagodinājums, taču to uztveru vairāk kā "Neputnam" domātu. Un "Neputnam" plānos jau vismaz gadus divus uz priekšu ir pilns darbalauks un pārsteidzoši atklājumi. Katra mūsu grāmata ir došanās jaunā piedzīvojumā, nekas te neatkārtojas, jo mūsu uzmanības centrs ir nevis idejas, bet radošais cilvēks. Un tas ir kaut kas absolūti neatkārtojams un neizsmeļams – kā ideju, tā izpausmju, pat dzīves gājuma situāciju ziņā.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS